Vairāku gadsimtu gaitā krātos pierādījumus par cenu celšanos naudas drukāšanas dēļ apgāž Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) aprēķini, ka patēriņa cenu caurmēra līmenis 2020. gada laikā samazinājies par 0,5%.
Ir iespējami arī tādi novērojumi veikalos, kas apstiprina statistiķu aprēķinus. Lai pircēji vispār pamanītu cenu izmaiņas, tām jāpārsniedz vismaz procentpunkts, kā to CSP arī raksta. Proti, preču cenas pazeminājušas par 1,4%, bet pakalpojumiem cenas pieaugušas par par 1,6%. Nav iebildumu pret CSP matemātiku, ka cenu pieaugums par 1,6% atstājis mazāku ietekmi uz vidējo rādītāju, nekā samazinājums par 1,4%. Proti, šie skaitļi jāreizina ar preču un pakalpojumu īpatsvaru Latvijas iedzīvotāju patēriņa grozā, kurā pakalpojumu daļa mazāka nekā preču daļa, jo daudzi Latvijas iedzīvotāji ir pārāk trūcīgi, lai neapkalpotu sevi paši, ja vien tas iespējams. Preču sadaļā aizvietot pirkumus ar pašu darinājumiem ir mazāk iespējams, tāpēc precēm lielāks īpatsvars statistiski vidējā iedzīvotāja izdevumos.
Kopējā preču palētināšanās nenozīmē, ka lētākas kļuvušas visas preces. Cenu pieaugums gaļai bijis par 1,7% un tās izstrādājumiem vēl vairāk, piena produktiem - par 2,3%, kafijai - par 4,7%, šokolādei - par 7,8%, zivīm - par 9,2% un griķiem par 17,7%, kur visskaidrākā Covid-19 ietekme. audzis pieprasījums pēc tiem. Lētāki kļuvuši augļi (-2,2%) un dārzeņi (-1,8 %), bet pārtikas grozā ļoti svarīgajiem kartupeļiem -9,6%.
Alkoholisko dzērienu cenas augušas par 0,8%, tomēr nepārnesot uz precēm visu akcīzes nodokļa likmes paaugstinājuma, kādu valdība sarūpēja no pērnā gada 1. marta. Jo īpaši gada otrajā pusē alkoholisko dzērienu plaukti tika izgreznoti ar cenu atlaižu zīmēm. Iespējams, ka tādējādi veikalnieki centās noturēt apgrozījumu pēc tam, kad valdība aizliedza veikalos pārdot cimdus, zeķes un citus ikdienā lietojamus priekšmetus.
Tieši vakar sakrita CSP publikācija, zeķu pārdošanas aizlieguma atcelšana un Latvijas Tirgotāju asociācijas kārtējais palīgā sauciens: “Uzņēmēji neapmierināti ar preču krājumu iesaldēšanu un aizliegumu nopelnīt tirdzniecības vietu saglabāšanai (komunālie maksājumi, noma). Turpinoties ierobežojumiem preču tirdzniecības sortimentā un pagarinoties ēdināšanas un skaistumkopšanas pakalpojumu aizliegumam, krītas uzņēmēju ilgstspējas iespējas . Sākot ar oktobri samazinās mazumtirgotāju skaits, katru mēnesi kritumam dubultojoties pret iepriekšējo. Savukārt, ēdinātāju skaita kritums četrkāršojas ik mēnesi.” Grūti paredzēt kaut ko citu, kā vien strauju preču cenu kāpumu, kad tirdzniecība atkal tiks atļauta, ja tā tiks atļauta. Izskaidrojums tam nebūs izdzīvojušo tirgotāju alkatība, bet nepieciešamība atdot aizliegumu laikā sakrātos parādus.
Statistiķi nav vainīgi pie tā, ka inflācijas rādītājs aizvien vairāk attālinās no cilvēku faktiskajiem izdevumiem. Pēc viņu priekšrakstiem nācās paziņot, ka “lielākā ietekme uz vidējā patēriņa cenu līmeņa izmaiņām 2020. gada decembrī, salīdzinot ar 2019. gada decembri, bija cenu kritumam ar transportu saistītām precēm un pakalpojumiem”. Statistiķi nespēja tekošā gada laikā mainīt proporcijas starp dažādiem izdevumiem iedzīvotāju patēriņa grozā, kurā transporta izdevumi strauji samazinājās atbilstoši valdības tiešajiem aizliegumiem pārvietoties vai darīt to, kāpēc cilvēki pārvietojās. Rezultātā sabiedriskā transporta līdzekļi pārvadāja tukšu gaisu, nevis cilvēkus. Gaiss par pakalpojumu tik un tā nemaksāja, bet cilvēki pakalpojumu nesaņēma vispār, tāpēc bezjēdzīgi rēķināt pakalpojuma cenu izmaiņas. Līdz vakardienai tikpat bezjēdzīgi bija rēķināt cimdu un zeķu cenu izmaiņas, bet statistiķiem tas tomēr bija jādara atbilstoši viņu amata pienākumiem.
Kā ņirgāšanās skan statistiķu atklājums, ka vidējo cenu līmeni Latvijā ar -11,2% palētinājušas viesnīcas, kurās cilvēki nevar izmantot, jo tur taču aizliegta ēdināšana un pulcēšanās.
Šeit iezīmētās sadzīves ainiņas kaut daļēji izskaidro faktus, kas apgāž jebko, kas rakstīts ekonomikas mācību grāmatās pēdējo pāris simtu gadu laikā. Prot, ka cenu celšanos jeb inflāciju izraisa papīra naudas emisija. Latvijā lietotie eiro tiek drukāti ar pilnu jaudu, bet inflācijas vietā iestājusies deflācija.
Eiropas Centrālā banka (ECB) vakar vēl nebija publicējusi pilnu pārskatu par naudas emisiju pagājuša gada decembrī, tāpēc jāiztiek ar mazliet senāku periodu. Laikā no 2019. gada novembra līdz 2020. gada novembra beigām vārda burtiskā nozīmē nodrukāto eirobanknošu nominālā vērtība bija pieaugusi no 1,26 triljoniem līdz 1,40 triljoniem. (+11,1%). Tagad Latvijā jau arī mājsaimniecībās skaidrā naudā glabā mazāk naudas, nekā bankās. Vēl jo niecīgāki ir uzņēmumos esošie skaidrās naudas krājumi. Tāpēc lauvas tiesa eiro emisijas notiek bezskaidrā naudā, kuras daudzuma izteikšanai tiek izmantoti trīs rādītāji. Skaidrās naudas un banku kontu atlikumu summa (M1) pagājuša gada laikā tikusi pārvilkta pāri 10 triljonu eiro robežlīnijai. Laikā no pērnā gada 1. ceturkšņa līdz novembra beigām tā pieaugusi no 9,4 līdz 10,1 triljonam eiro. M1 un dažāda veida noguldījumu summas M2 un M3 tajā paša laikā augušas no 12,8 līdz 13,6 triljoniem un no 13,5 līdz 14,3 triljoniem eiro.
Visi dati rāda, ka inflācijai būtu jābūt ievērojamai, taču pašlaik tā paslēpta aiz Covid-19. Šādā aizsegā inflācija audzē savu spēku un liks par to pārliecinātie jau pārskatāmā nākotnē.