Lētu elektrību Latvija mantos pēc rūpniecības nāves

© Depositphotos.com

Elektrības cenu krīzi Latvija šogad vai nākamgad uzveiks pēc 2013. gada metodes. Toreiz tika upurēts “Liepājas metalurgs”, bet tagad tiks likvidēts viss, kas Latvijā kaut attāli atgādina rūpniecību.

Elektrības cenu lēcieniem 2013. un 2021. gadā ir viens un tas pats cēlonis, bet dažādi mērogi. 2013. gadā Latvijas mērogā kā pilotprojekts tika izmēģināts tas, kas pa īstam tiek īstenots visas Eiropas Savienības mērogā tagad. Proti, elektrība un jebkurš no enerģijas veidiem ir mākslīgi sadārdzināts, izlietojot fosilos energonesējus nevis enerģijas iegūšanai, bet visvisādām pārvērtībām, kuru rezultātā tiek iegūts mazāks daudzums enerģijas, bet toties tā nosaukta par “zaļo enerģiju”. Neatkarīgā nupat jau ir uzskaitījusi piemērus veidiem, kādos rodas “no fosilajiem energoresursiem iegūtas enerģijas pārvērstā, t.i., gluži vienkārši sadārdzinātā forma”.

Vēsture nemāca, bet priekšā saka

Sadārdzinājuma apmaksai Latvijas valsts izdomāja par Obligātā iepirkuma komponenti (OIK) nosauktu naudas apriti, kuras jēga tāda, ka starpību starp mākslīgi sadārdzinātās elektrības izmaksām un elektrības pārdošanas cenu valsts sedza nevis no nodokļu ieņēmumiem budžetā, bet no elektrības kopējā sadārdzinājuma. 2013. gadā Latvijā “zaļās enerģijas” ražošana sasniedza kritisko masu - tādu apjomu, kad kopējā cena nevis absorbēja muļķīgos veidos iegūtās enerģijas cenu, bet pati cēlās līdzi tās izmaksām. Citiem vārdiem sakot, sadārdzinātā elektrība sāka diktēt elektrības kopējo cenu. Tobrīd pie varas esošajai, kārtējai Valda Dombrovska valdībai nācās izdomāt veidus, kā, pirmkārt, apturēt “zaļās enerģijas” ražošanas pieaugumu un, otrkārt, pielāgot Latvijas ekonomiku tam elektrības cenu līmenim, kāds jau bija sasniegts 2012. gada beigās vai 2013. gada sākumā.

Toreizējai V. Dombrovska valdībai vajadzēja prast izgrozīties tā, lai nepadarītu par vainīgu iepriekšējo V. Dombrovska valdību, kas bija izdalījusi milzum daudz atļauju ražot mākslīgi sadārdzināto elektrību. Ja nu kādu vainot, tad V. Dombrovska priekšteci Ivaru Godmani, kura valdība savas pastāvēšanas pēdējos mēnešos tiešam pieņēma vairākus noteikumus par kārtību, kādā uzņēmēji var iegūt atļaujas dārgās elektrības ražošanai. Pēc tam V. Dombrovskis varēja taisnoties, ka viņa valdība tikai pildījusi jau iepriekš pieņemtus lēmumus. To tiešais pildītājs bija ekonomikas ministrs Artis Kampars, kurš tiešām labi māk žēloties, ka viņš neesot zinājis un joprojām nezina, ko pats dara. Atrašanās mūžīgā neziņā netraucē, t.i., garantē viņam atrašanos joprojām valdošās partijas “Vienotība” ģenerālsekretāra amatā. Ar šādu statusu viņš pirms dažām dienām tika laists pie vārda TV24 raidījumā “Ziņu top” ar atklāsmēm, ka “tas, kas šobrīd notiek biržas cenu pusē, izskatās tiešām briesmīgi un ilgstoši šādi nevar notikt”. Jā, “būtu kaut kas būtiski jāmaina kopējā enerģētikas sistēmā”, tikai ne viņš, ne kāds cits nezinot, ko un kā mainīt: “Tas ir tas jautājums, uz kuru, es domāju, šobrīd nevienam īsti atbildes nav.”

Latvijā atļauts vienīgi domāt, runāt, rakstīt

Atbilde tomēr ir jau reāli izmēģināta A. Kampara pēcteča Daniela Pavļuta izpildījumā. Tā izrādījās būtiska elektroenerģijas patēriņa samazināšana Latvijā. Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzes apliecina iekšējam patēriņam piegādās elektroenerģijas daudzuma samazināšanos no 723 miljoniem kilovatstundu 2013. gada janvārī līdz 505 miljoniem kilovatstundu tā paša gada maijā un zem 500 miljonu robežlīnijas jūnijā. Šim samazinājumam ir arī klimatiski sezonāla komponente, taču lauvas tiesu elektrības patēriņa izmaiņās deva “Liepājas metalurgs” ar savu tik tikko kā ekspluatācijā nodoto metāla elektrokausēšanas krāsni. Tiklīdz uzņēmumam sākās problēmas, tā elektrības patēriņš nobruka no minētajiem 723 miljoniem 2013. gada janvārī līdz 603 miljoniem februārī, ko nevar izskaidrot ne klimatiski, ne kalendāri. Iepriekšējā, 2012. gadā patēriņš bija cēlies no 715 miljoniem janvārī līdz 721 miljonam februārī.

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka liela elektrības patērētāja un tāpēc arī OIK maksātāja izstāšanās no OIK finansēšanas situāciju nevis glāba, bet padarīja ļaunāku. Ne velti aģentūras LETA arhīvā atrodama “Liepājas metalurga” taisnošanās par grūtībām turpināt ražošanu 2013. gada pavasarī tāpēc, 2012. gada decembrī tieši par OIK tas samaksājis 400 tūkstošus latu, kas, atgādināsim, bija jūtami vairāk, nekā tagad būtu 400 tūkstoši eiro.

D. Pavļuts sākotnēji rīkojās atbilstoši pirmā mirkļa iespaidam. Ekonomikas ministrija sagatavoja noteikumus, kā atbrīvot no OIK eksportējošus uzņēmumus ar “Liepājas metalurgu” priekšgalā, visu OIK uzveļot pārējiem patērētājiem. Šādas rīcības attaisnošanai tika noslīpēti lozungi, ka “Latvijas ekonomikai jāturpina eksporta un industrializācijas ceļš” (D. Pavļuta uzstāšanās 2012. gada 26. oktobrī). Tika sacerētas Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes (NIPP) 2014.-2020. gadam, par kurām Ekonomikas ministrija šogad atzina, ka “Latvija nav sasniegusi nevienu no NIPP 2014.-2020. gadam izvirzītajiem mērķiem”. Neatkarīgās publikācija par NIPP izgāšanos ietver D. Pavļuta skaidrojumu, ka NIPP nebūt neesot izgāzušās, jo “NIPP uzdevums bija mainīt gan industrijas, gan valsts pārvaldes, gan sabiedrības domāšanu par ekonomiskās attīstības politiku”. Tātad tagadējā versijā izrādās, nevajag neko ražot, jo pietiek domāt, turklāt domāt pat ne par ražošanu, bet par “attīstības politiku”; protams, ka par to vajag arī runāt, kā arī uzrakstīt un pieņemt Krišjāņa Kariņa valdībā NIPP 2021.-2027. gadam. Tātad darīt jebko, kas elektrību neprasa gandrīz nemaz, ja salīdzina ar ražošanu. Droši, ka 2012. gadā D. Pavļuta klausītāji topošo NIPP jēgu tā neuztvēra un arī pats D. Pavļuts tā nedomāja. Taču bija iemesli, kāpēc viņš pārdomāja un saprata, ka īstais risinājums ir rūpniecību pēc iespējas iznīdēt.

Mazs jautājums gāž lielu vezumu

Uz labu vai ļaunu, bet arī Neatkarīgajai bija iespaids uz šo pārdomāšanu - bija iespēja pajautāt D. Pavļutam, vai Latvijas valsts ir gatava celt algas saviem ierēdņiem (kalpotājiem) un apmaksāt viņu darba vietu uzturēšanu, kam nepieciešama elektrība par augsto cenu? Vai D. Pavļuts ir gatavs atteikties no mīļotā krodziņa u.c. pakalpojumiem, kuru vairs nebūtu, ja elektrības cenu vēl vairāk paaugstinātu, bet eksportētāja (pakalpojumu eksportētāja) statusu tiem iegūt neizdotos?

Droši vien, ka līdzīgus jautājumus D. Pavļutam un citiem sākotnēji “Liepājas metalurga” glābēju komandā saskrējušiem cilvēkiem uzdeva vēl arī citi. Rezultātā tapa pretējs lēmums “Liepājas metalurgu” upurēt un elektrības cenu Latvijā noturēt izdzīvošanas līmenī, samiksējot lēto “Latvenergo” Daugavas kaskādes strāvu ar dārgo “zaļo elektrību”. Tādā gadījumā svarīgi, lai elektrības patēriņš Latvijā būtu pēc iespējas mazāks, jo tad Daugavas kaskādei būs jo lielāks īpatsvars patērētajā strāvā.

Ja patēriņš kļūtu ļoti mazs un tikai ar Daugavu nosedzams, elektrība Latvijā kļūtu ļoti lēta un piedevām patiesi “zaļa” jo visa iegūta no Daugavas ūdens bez nekādas CO2 emisijas.

Tikai nevajag Latvijā ražot neko tādu, kā ražošanai nepietiek ar cilvēku muskuļu spēku. Nav mājsaimniecībām vajadzīgi ledusskapji, kas prasa elektrības piegādi bez pārtraukuma.

2013. gadā šīs atziņas tika izmēģinātas vienā punktā, bet tagad - īstenotas ar spēku, kura dēļ Latvijas valsts pārvaldes aparāts griežas kā maza skrūvīte.

Ekonomika

Latvija tāpat kā Lietuva un Igaunija, nākamā gada 8. februārī atslēgsies no Krievijas un Baltkrievijas energosistēmas (BREL), lai pievienotos kontinentālās Eiropas sistēmai. Tā kā tīkla balansēšanas jaudu izmaksas Latvijā ir plānots uzlikt uz galalietotāju pleciem, elektrības tirgotāji brīdina par gaidāmu elektrības rēķinu pieaugumu. Savukārt Klimata un enerģētikas ministrija Neatkarīgo mierināja, ka nekādas būtiskas izmaiņas elektrības rēķinos nebūšot.

Svarīgākais