Latvijas iedzīvotāju vairākums nespēj un negrib saprast saistību starp iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma palēnināšanos 2022. gada vasarā un draudiem atrasties pie jau aizsalušiem radiatoriem 2022./2023. gada ziemā.
Saule vēl spīd silti un ilgi, festivālu un pilsētu (un zvejnieku, un plostnieku, un melderu, un mālderu ...) svētku virknei vēl gals nav saredzams jo īpaši tad, ja to negribas redzēt. Tāpat arī IKP pieaugums turpinās jeb, precīzāk sakot, turpinoties pēc statistiķu atskaitēm, kurās pētītas un vētītas, nosvērtas un savērtas uzņēmumu iesniegtās ziņas.
Teiciens par meliem, lieliem meliem un statistiku, protams, ir pārspīlējums, bet tā vēstījums par ļoti aptuveno saistību starp skaitļiem un reālo dzīvi ir nenoliedzams. Visticamāk, ka Centrālā statistikas pārvalde (CSP) spēj pareizi pateikt, vai IKP pieaug, vai samazinās; tāpat ticami, ka statistiķi atšķirtu IKP pieaugumu vai samazināšanos par 1% no pieauguma vai samazināšanās par 10% (par 100%, par 1000%), bet vai IKP pieauguma tempa izmaiņas par dažiem procentpunktiem tiešām ir būtiski lielākas nekā statistisko kļūdu diapazons?
Tālāk seko jautājumi ne vairs statistiķiem, bet makroekonomistiem par IKP pieauguma tempa etalonu vispār un tieši pašreizējos apstākļos, kad Covid-19 nepatikšanas vēl nav pavisam beigušas, bet nākamās nepatikšanas vēl nav pa īstam sākušās. Vēl nav pat izlemts, vai tās norakstīs uz to pašu Covid, vai uz citu Covid, vai uz pērtiķiem un homoseksuālistiem, vai uz jau noritošo karu starp krieviem un ukraiņiem, vai uz it kā sagatavoto karu starp ķīniešiem un ķīniešiem, vai kaut ko pavisam citu, par ko līdz šodienai vēl neviens nav ieminējies. Ko šādos apstākļos nozīmē Latvijas IKP pieauguma tempa samazinājums no +6,7% šā gada 1. ceturksnī līdz +2,6% šā gada 2. ceturksnī?
Samazinājuma apjoms jāpasniedz ar atrunu, ka +2,6% ir pieauguma ātrais novērtējums, ko statistiķi vēl koriģēs. Piemēram, par 1. ceturksni statistiķi 28. aprīlī sniedza ātro novērtējumu par IKP pieaugumu +5,9% tempā, bet 31. maijā iegrāmatoja straujāku pieauguma tempu par +6,7%. Atliek šādu procedūru atkārtot pēc mēneša attiecībā uz šā gada 2. ceturksni. Tad IKP pieauguma tempa izmaiņas kļūs vismaz ar cilvēka acīm nepamanāmas. Runa, protams, nav par acīm, bet neiespējamību izskaidrot, kā šīs izmaiņas izpaužas cilvēku ikdienā.
Jānotic, ka banku rīcībā gan ir instrumenti - turklāt jūtīgi instrumenti, kās uzrāda saistību starp IKP izmaiņām un banku parādnieku maksātnespējas caurmēra riskiem. Par IKP samazināšanos viss skaidrs, ka tādā gadījumā valsts vai vēl plašāku apgabalu aptveroša saimniekošana tiek ierauta maksātnespējas spirālē, kur viena uzņēmuma nespēja izpildīt savas saistības pret citiem uzņēmumiem, tai skaitā pret bankām, apdraud aizvien nākamo uzņēmumu maksātspēju un pastāvēšanu. Mazāk uzskatāmi, ka tendences uz maksātnespējas ķēžu veidošanos sākas jau pie augoša, bet nepietiekami strauji augoša IKP. Jau tad var izrādīties, ka uzņēmumu izaugsme nespēj nosegt uzņēmumu kredītprocentus bankām un nodokļus valstij. Diemžēl valstīm piemīt nepārvarama vēlēšanās attiecībā pret vietējiem iedzīvotājiem un starptautiskajiem aizdevējiem uzņemties lielākas saistības, nekā tās spēj reāli izspiest uzņēmumiem un no iedzīvotājiem naudu šo saistību segšanai. Krīzes gadījumā valsts sagrābj naudu, kas normālos apstākļos nonāktu bankās. Ar tādām perspektīvām izskaidrojami trauksmainie teksti, ar kādiem bankas reaģēja uz statistiķu sniegto ziņu par Latvijas IKP pieauguma tempa palēnināšanos.
Pēteris Strautiņš, “Luminor”:
- 2. ceturkšņa IKP dati ir pārsteidzoši slikti. Balstoties uz pieejamo informāciju par nozarēm, šķita, ka IKP salīdzinājumā ar 1. ceturksni nav daudz mainījies, bet gada griezumā varētu būt pieaudzis par apmēram 4%. Izrādās, saskaņā ar sākotnējo novērtējumu IKP ceturkšņa griezumā ir samazinājies par 1,4%, bet gada griezumā audzis vien par 2,6%. 1. ceturksnī skaitļi bija krasi atšķirīgi - pieaugums attiecīgi par 3,6% un 6,7%. Jau iepriekš nebija šaubu, ka 2.ceturkšņa IKP rādītāji būs daudz vājāki nekā 1. ceturksnī, galvenokārt produktu nodokļu iekasēšanas svārstību dēļ, gada sākumā tie auga fantastiski strauji pat reālā izteiksmē - par 16,3%. Taču arī šķita, ka pievienotās vērtības kāpums ceturkšņa griezumā varētu būt turpinājies līdzīgā tempā, apmēram par procentu jeb gada griezumā apmēram par 4%. Tas acīmredzot nav noticis - CSP vēsta, ka pakalpojumos tiešām bija 4,1% pieaugums, bet ražojošajās nozarēs 0,4% kritums. No pieejamajiem izlaides datiem šķita, ka it kā bijis labāk, taču augstās iepirkumu izmaksas ir “apēdušas” pievienoto vērtību.
Agnese Buceniece, “Swedbank”:
- Izaugsme 2. ceturksnī ir sabremzējusies, salīdzinot ar spēcīgo gada sākumu, un, visticamāk, tehniskā recesija, ko raksturo kritums ekonomikā divus ceturkšņus pēc kārtas, jau ir tepat ap stūri.
Galvenie iemesli lēnākai izaugsmei ir augstās cenas, atsevišķu ražošanas komponenšu trūkums, piegāžu kavēšanās un lielā nenoteiktība. Šādu apstākļu kopumu ir sekmējis Krievijas uzsāktais karš Ukrainā, ar to saistītās sankcijas, Krievijas atbildes pasākumi un daļēji arī pandēmijas sekas. Ražošanas apjomi apstrādes rūpniecībā aprīlī un maijā turpināja augt, tomēr ieguves rūpniecībā un elektroenerģijas un gāzes apgādē šajos mēnešos iezīmējas kritums. Visticamāk, kritumu noteica mazāki būvniecības apjomi. Pakalpojumu nozarēs izaugsme turpinājās, bet tā sabremzējās no aptuveni 7% pirmajā ceturksnī līdz 4,1% otrajā ceturksnī. Augošā dzīves dārdzība un ar to saistītais iedzīvotāju pirktspējas kritums nelabvēlīgi ietekmē mazumtirdzniecības nozares pārdošanas apjomus un iedzīvotāju patēriņu kopumā. Banku karšu dati rāda, ka Latvijas iedzīvotāji tēriņus šajā jomā strauji audzē gan tepat Latvijā, gan arī ārvalstīs, bieži vien tērējot savus Covid-19 ierobežojumu laika uzkrājumus.
Ļoti vienkārši sakot, bankas pauž bažas, ka tām atkal nāksies norakstīt daudzus kredītus parādniekiem - gan juridiskām, gan fiziskām personām, kam visu naudu atņēmuši siltuma un pārtikas tirgotāji un valsts. Bankas neapšaubāmi izdzīvos uz savu pakalpojumu tarifu celšanas rēķina, bet nepatikšanas atsevišķām bankām un atsevišķiem darbiniekiem visās bankās ir ļoti iespējamas. Tas pats attiecas uz Latvija iedzīvotājiem kopumā. Gan jau Eiropas Centrālā banka sadrukās pietiekami daudz eiro, lai minimālu ēdiena un siltuma daudzumu spētu apmaksāt visi (valsts samaksātu maksātnespējīgo vietā), bet droši un komfortabli nevarētu justies gandrīz neviens.