Šobrīd ir pagājis apmēram gads, kopš pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pasaules preču biržas bažās par izejvielu trūkumu bija nonākušas panikas visaugstākajā punktā. Situācija nu ir nosacīti iegājusi “jaunajā normalitātē” ar mēreni augstākam cenām nekā pirms kara, tomēr to nemitīgi apēno neskaidrība par nākotni.
Ar Krimas atņemšanu un nemitīgas spriedzes uzturēšanu Donbasā daudzas divkosīgās Eiropas valstis bija gatavas sadzīvot, taču ar pilna mēroga iebrukumu Ukrainā gan ne. Likumsakarīgi tāpēc pēc Krievijas uzsāktajām militārajām aktivitātēm civilizētā pasaule sāka spriest, kādas sankcijas mūsu austrumu kaimiņvalstij būtu jāpiemēro, lai kaut nedaudz piebremzētu nule kā sākto karu. Uzreiz bija zināms, ka izejvielas, tajā skaitā tās, kas saistītas ar enerģētiku, būs vienas no pirmajām, uz kurām sankcijas varētu attiekties. Tādējādi preču biržu tirgus dalībnieki saredzēja deficīta rašanās iespēju, kas, protams, ir nepārprotams signāls pirkt. Tāpat īsti nebija skaidrs, vai un cik daudz pati Krievija būs gatava savus resursus pārdot, jo jau iepriekš bija pieredzētas tās manipulācijas pie gāzes cauruļvadu aizvirtņiem, brīžiem gāzes plūsmu pārtraucot un brīžiem to atjaunojot. Tagad gan dabasgāze biržā maksā lētāk nekā pirms kara, bet Krievija šo kurināmo daļēji spiesta vienkārši sadedzināt, jo ieguves apturēšana, sabalansējot ar Krievijas eksporta iespējām, rada visai ievērojamus sarežģījumus un papildu izmaksas.
Aplūkojot tirdzniecības gaitu pasaules preču biržās kopš pagājušā gada 24. februāra, gan pirkšanas aktivitātēs, gan cenās ir redzamas ļoti lielas svārstības. Vienkāršā valodā runājot, tirgus bija neziņā gan par piegāžu apjomiem, gan arī ekonomisko attīstību un izejvielu pieprasījumu, tomēr prevalēja domas par gaidāmo deficītu, kas reālajā ekonomikā izpaudās grūtībās noteikt tāmes vēl realizējamajiem rūpniecības un celtniecības pasūtījumiem. Viena lieta, ka izejvielas bija dārgas, otra, ka tās nevarēja dabūt, kaut arī ekonomisko sankciju pārejas periodā vēl aizvien bija iespēja tikt pie asiņainās koksnes vai metāliem.
Nedaudz vairāk kā mēneša laikā kopš kara sākšanās alumīnija cenas pieaugums biržā ir vērtējams kā nieks salīdzinājumā ar to, ko demonstrēja nafta, gāze, graudi. Piemēram, kviešu cena biržā pērn 7. martā bija par 63% augstāka nekā kara priekšvakarā. Iemesls gaužām vienkāršs - gan Krievija, gan Ukraina bijuši vieni no nozīmīgākajiem pasaules kviešu piegādātājiem. Tāpat šīm valstīm ir būtisks svars globālajā kukurūzas tirgū. Šī graudauga cena uzreiz tik strauji nepieauga, un cena te viļņveidā auga, te kritās. Pirmajā lokālajā virsotnē 4. martā kukurūzas cena bija par 17% augstāka nekā pirms kara sākuma, savukārt nākamajā, kas tika sasniegta aprīļa beigās, salīdzinājumā ar kara priekšvakaru cena bija pieaugusi par 20%.
Diezgan liels dramatisms draudēja arī pasaules enerģētikas tirgum, un visai pamatoti tika izteikti minējumi, ka naftas cena varētu pacelties virs 2008. gada vasarā sasniegtajiem līmeņiem. Toreiz barels “Brent” naftas spēja cenā pieaugt līdz 147 ASV dolāriem, lai gan tādu valstu kā Krievija un Venecuēla politiskās elites pārstāvji, tajā skaitā Vladimirs Putins, jau prognozēja cenas kāpumu, kas būs mērāms vairākos simtos dolāru par melnā zelta barelu. Ja atceramies, tad 2008. gada augustā Krievija iebruka Gruzijā. Jau tolaik augsto resursu cenu ietekmē Krievija ar skubu veicināja savas militārās industrijas attīstību. Tādēļ Rietumu valstu un to sabiedroto lēmums ar sankcijām sist tieši par Krievijas naftu ir vērtējams kā atbilstošs. Protams, kamēr vēl bija sākotnējā neziņa par tālāko notikumu attīstību, naftas cena piedzīvoja visai iespaidīgu lēcienu, taču nepārsniedza 2008. gada pirmskrīzes līmeni. Pērn 7. martā “Brent” naftai izdevās pārkāpt 139 dolāru atzīmi par barelu, taču pēc tam tās cena, lai arī ar ik pa laikam notikušo augšupejošu viļņošanos, tomēr kritās. Raksta tapšanas brīdī, piektdienas pēcpusdienā, naftas cena salīdzinājumā ar tikko minēto augstāko punktu ir nokritusies gandrīz par 40%. Redzam, ka pamazām lētāka kļūst arī degviela Latvijas uzpildes stacijās, taču pagaidām tā ir dārgāka nekā pirms kara. Cita lieta - degvielas cenu regulē ne tikai notikumi ar naftu biržā, bet arī akcīzes nodokļa, pievienotās vērtības nodokļa un biopiedevas apmērs.
Daudz sarežģītāki bija pavērsieni pasaules gāzes tirgū. Šis kurināmā resurss bija ievērojami sadārdzinājies jau pirms 24. februāra iebrukuma, un līdzīgi kā citiem preču biržu resursiem cenas kāpumu lielā mērā sekmēja pasaules atgūšanās no Covid-19. Tāpat to veicināja pieaugošā spriedze Krievijas un Rietumu starpā, kad Krievija jau 2021. gada pavasarī sāka pulcēt savu karaspēku Ukrainas robežas tuvumā. Tā kā gāzei, sevišķi tai, kas savulaik nāca no Krievijas, ir ļoti stratēģiska nozīme atsevišķu, bet lielu Rietumeiropas valstu enerģētikā un rūpniecībā, tad “zilajam kurināmajam” bija jānoiet garāks ceļš, lai piedzīvotu patiesi būtisku cenas samazināšanos. Augustā megavatstunda TTF dabasgāzes maksāja pat vairāk nekā 300 eiro, un par šādu cenu gāzes izmantošana apkurē nav ekonomiski pamatota.
Ekonomiski pamatota vai nē, bet šis fosilais preču resurss tika paniski uzpirkts. Rūpnīcu var slēgt, taču bez apkures ziemā nevar iztikt, lai arī cik tā maksātu. Pērnā gada 26. augustā gāzes cena sasniedza pat 342 eiro par megavatstundu, bet patlaban maksā ap 45 eiro par šo pašu vienību. Būtībā esam tuvāk tai gāzes cenai, kas bija “miera laikos”, nekā tai, kas saistīta ar Krievijas militārajām aktivitātēm. Protams, Krievijas loma gāzes tirgū ir ļoti nozīmīga, tomēr Eiropai ir pieejami arī citi piegādātāji, tādi kā ASV, Katara, Norvēģija vai Alžīrija. Turklāt ziema ir silta un daudz gāzes ir izdevies ietaupīt. Taču, ņemot vērā pašreizējo cenu, šis, iespējams, ir laiks, kad vajadzētu veikt pakāpenisku rezervju atjaunošanu. Šobrīd nav īsti skaidrs, kā būs ar apgādi nākamajai sezonai, taču šķiet, ka nevajadzētu būt tik saspringtai situācijai kā pērn gan no piegāžu, gan cenas viedokļa. Šķiet, ka šobrīd Eiropa slīgst kurināmā pārpilnībā, un to var attiecināt arī uz koksnes kurināmo, kur šķūnīši un noliktavas ir pilnas, spiežot lejup arī cenas. Līdz ar to, visticamāk, nākamo apkures sezonu pavadīsim siltumā.
Domājams, ka būsim arī paēduši. Pašreizējie sarežģījumi ar piena cenām ir spogulis lauksaimniecības produktu cenu kritumam pasaulē. Savukārt, ja runājam par jau pieminētajiem kviešiem, tad to cena kopš pagājušā gada pavasara augstākā punkta ir kritusies par 50%, bet kukurūzas cenas lejupslīde ir bijusi lēzenāka, jo arī kāpums pirms tam bija pieticīgāks. Šī no Vidusamerikas pasaulē izplatījusies lauksaimniecības kultūra kopš pērnā gada pavasara virsotnes ir kritusies cenā par 23%. Ņemot vērā vispār sarežģīto ekonomisko situāciju pasaulē, var izteikt minējumu, ka lauksaimniecības produktu cenas var vēl kristies, jo ieguldītāji preču biržās kļūs aizvien piesardzīgāki attiecībā uz jaunu pirkumu izdarīšanu. Bet samazināt pirkšanas aktivitāti nozīmē bruģēt ceļu cenu kritumam.
