Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Mājokļa jautājumu apakškomisijas deputāti iepazinās ar Ekonomikas ministrijas sagatavoto pārskatu “Mājokļu tirgus un kreditēšanas iespējas reģionos”, kas neuzrādīja cilvēkiem pamanāmas izmaiņas dzīvojamā fonda uzturēšanas un attīstīšanas pašreizējā kārtībā.
Pārskatu par apakškomisijas sēdi varētu gan sākt, gan beigt ar vārdiem, ar kādiem sēdi rezumēja apakškomisijas priekšsēdētājs Edgars Zelderis (attēlā). Lai šeit viņa vārdi iet pa priekšu, bet to ilustrācijas skaitļu un sēdes dalībnieku spilgtāko izteikumu veidā sekos pēc tam. Pirms viņa vārdu izlasīšanas vērts zināt par viņa izcelsmi un statusu.
Dzimis un politisko darbību uzsācis Talsos, kurus viņš apakškomisijas sēdē daudzkārt pieminēja kā ilustrāciju mājokļu problēmām ārpus Rīga un Pierīgas. 2017.-2018. gadā viņš bijis Talsu novada domes priekšsēdētājs. 14. Saeimā ievēlēts no “Progresīvo” saraksta, bet pagājušā gada vasarā no partijas un tās Saeimas frakcijas izstājies. Tagad viņš ir neatkarīgais deputāts, kas var atļauties izsacīties brīvāk nekā partijiski saistītie deputāti. Vakar viņš izsacījās šādi:
-Nobeigumā varu piebilst, ka kaut kas jau izdosies. Rīcība plāns ir. Siltināšana - jā, ko mēs vairākas reizes esam komisijā skatījuši, lai gan kustība pat ar “Altum” atbalstu ir gaužām minimāla. To mēs redzam, pabraukājot kaut pa Rīgas kvartāliem. Kas tad tur nosiltināts - bieži vien nekas.
Tad vēl tika minēts, ka lielāki ienākumi cilvēkiem būtu jauki. Jautājums, vai mājoklis palīdzēs uzņēmējiem kaut ko attīstīt - vai uzņēmējiem jāceļ mājokļi [izīrēšanai saviem darbiniekiem]?
Bet galvenais jautājums, ko īsti cilvēks reģionā saprot no tā visa, ko mēs šodien runājām. Protams, ir ļoti daudz dažādu lietu un problēmu, bet pietrūkst tā, ka - negribas izteikt pārmetumus, bet - nav ne tuvu skaidra valoda ar iedzīvotājiem. Mēs apmēram saprotam, kādas te problēmas, un tā mēs viedokļojamies, bet kā pateikt iedzīvotājiem, ar ko viņi var rēķināties? Vai būs īres nami, kādi te tika piesaukti? Valmierā, Jelgavā, Alsungā - nē, Alūksnē laikam. Bet cik vēl pilsētās būs un cik tādu namu vajag? Un kāpēc uzņēmēji neiet [būvēt mājokļus reģionos]? Tās ir atkal citas problēmas, apgrūtinājumi, reversais nodoklis un vēl, un vēl, bet cilvēkam kas no tā? Man gribētos, lai cilvēkam tiktu dažos vārdos pateikts, ar ko viņš var rēķināties tuvāko, sacīsim, piecu gadu laikā: “Ar lielu pārliecību sakām, ka būs tas, tas un tas.” Un tad būs vieglāk cilvēkam rēķināties ar kaut ko.
Ik pa laikam esmu sastapis remigrantus - ir tāda kustība turpu un šurpu, kuri atgriezušies tāpēc, ka ārzemēs īres maksa pārāk augsta. Vai Īrijā, vai Anglijā, vai Kiprā, vai Norvēģijā - īres maksas un komunālie izdevumi tādi, ka cilvēks var atļauties īrēt tikai istabu. Tādus [īres] griestus mēs vēl neesam sasnieguši. Kad kāds uzņēmējs apzināsies, ka mājokļu būvēšanas niša reģionos joprojām ir brīva? Tad viņš kaut ko sabūvēs, sāks diriģēt noteikumus un valstij atkal būs problēmas.
Ekonomikas ministrijas sagatavotais pārskats sākās ar atsauci Centrālo statistikas pārvaldi, pēc kuras datiem nepilnas 2/3 Latvijas mājsaimniecību dzīvo mājokļos, kam vismaz viens mājsaimniecības loceklis ir īpašnieks. Attiecīgi, mazliet vairāk nekā 1/3 mājsaimniecību izvietojušās mājokļos vai nu kā īrnieces, vai “pamatojoties uz citu īpašumtiesību formu”, kuras saturu aprakstīt laikam pārāk piņķerīgi. Pagājušā gada sākumā Latvijā bijuši 833,7 tūkstoši mājsaimniecību ar vidēji 2,21 locekli mājsaimniecībā. Kopā tajās dzīvojis miljons un 840 tūkstoši cilvēku, kuru par 32 tūkstošiem mazāk nekā cilvēku skaits valstī. Ārpus savām mājsaimniecībām palikuši pansionātu, bērnunamu, internātu, cietumu un varbūt vēl savādāk sauktu iestāžu iemītnieki. Vismaz daļai no viņiem varētu kaut kad pienākt laiks šīs iestādes atstāt un pievienoties mājokļu īpašniekiem, īrniekiem vai viņu ģimenēm (mājsaimniecībām).
Latvijas sabiedriskajā domā turpina dominēt uzskati, ka savs mājoklis labāks par īrētu. Savulaik šo tēvtēvu gudrību aktualizēja bankas ar stāstu, ka labāk lai cilvēki maksā procentus bankām par ieķīlāta dzīvokļa izpirkšanu, jo tādā gadījumā viņi šo mājokli iegūs īpašumā kaut pēc gadu desmitiem, nekā atdod to pašu naudu īres maksās un galā paliek bez nekā.
Ar savu variāciju šādai domu gaitai vakar Saeimā uzstājās Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Aigars Šmits. Tādējādi viņš problematizēja pēdējos pāris gados konkrētas aprises ieguvušu risinājumu mājokļu problēmā, ceļot īres mājas daļēji par Eiropas Savienības dāvinātu naudu. Dāvinājums tiek attaisnots ar to, ka īres maksa šajās mājās, kad tās tiks uzceltas, tikšot noteiktas zemākas nekā īres tirgū un tiesības uz šādu pazeminātu maksu tiks piešķirtas sociālu problēmu risināšanas dēļ. A. Šmits jautāja, kas notiks ar tiem īrniekiem, kuriem šādu vai tādu iemeslu dēļ lētās īres (neviena tāda īres maksa vēl nekur nav noteikta, tāpēc nevar spriest, cik īre īstenībā būs vai nebūs lēta) mājokļus nāksies pamest.
Pilnīgi piekrītot tam, ka nekustamā īpašuma realizācija varētu dot cilvēkiem vecumdienās caurmērā vairāk labuma nekā pensiju fondi, jābrīdina tomēr, ka mājoklis no aktīva var kļūt par pasīvu kā bezgalīgu izdevumu iemeslu, no kura nav iespējams tikt vaļā. Tādu pavērsienu var izraisīt gan valsts ar nekustamā īpašuma nodokļa likmēm, gan pašvaldība ar teritorijas zonējuma maiņu, gan kaimiņš ar ugunsgrēku, gan celtnieki, kuru brāķa ēka izjūk ātrāk, nekā pabeigta hipotekārā kredīta atmaksa. .
Ekonomika ministrija turpināja braukt pa vecajām sliedēm, t.i., turpināja pucēt sliedes, pa kurām maksimāli lielam skaitam mājsaimniecību jāiebrauc savos mājokļos. Finansiālās iespējas, celtniecības jaudas, ekoloģiskie apsvērumi un veselais saprāts saka, ka lielākā daļa šo mājokļu būs jau esošie mājokļi, nevis jaunbūves. Jautājums, kāpēc īrnieki nav izpirkuši ja ne visus, tad daudz lielāku daļu īrēto mājokļu: vai viņiem nav naudas, vai nav gribas, vai nav iespēju, ja mājokļus nepārdod ne par kādu naudu?
Kopš “trekno gadu” kraha parastā atbilde tāda, ka īrnieki nevar dabūt banku kredītus mājokļu nopirkšanai ne jaunbūvēs, ne pat vecajās ēkās. Pilnā mērā tas attiecas uz mājokļiem ārpus Rīgas un Pierīgas. Bankām ir arguments, ar ko atvairīt valsts iestāžu pārmetumus par hipotekāro kredītu neizsniegšanu tālāk par Rīgu un Pierīgu, ka kredīta apkalpošanas un komunālo izdevumu summa nedrīkst pārsniegt 40% no kredītņēmēja mājsaimniecības budžeta, kas statistiski vidējai mājsaimniecībai Latgalē 2023. gadā bijuši 1 333,78 eiro mēnesī. Izdevumi par mājokli tādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 533 eiro mēnesī, kurus spējīgi savākt komunālo pakalpojumu sniedzēji vieni paši. Un nedrīkst aizmirst par valsti, kas modri seko, lai izspiestu vairāk nodokļu no nekustamā īpašuma, ko vairumā gadījumu grūtāk noslēpt (aiz invalīdu, bērnu un politiski represēto platajām mugurām) nekā ienākumus no darba.
Tālāk kredītu neizsniegšana virza pati sevi, jo bez kredītiem tirgus neaktīvs un neaktīvā tirgū bankas neuzņemas ieguldīt kredītos naudu, lai kredītņēmēja izputēšanas gadījumā nepaliktu ar ķīlu, ko nevar pārdot, jo tirgus neaktīvs, daudzviet vispār neesošs.
Situācija Latvijā ar kredītu izsniegšanu, t.i., ar neizsniegšanu ārpus Rīgas un Pierīgas izrādās unikāla vismaz Eiropas Savienības mērogā. Atbilstoši, Latvija vērsusies ar unikālu lūgumu Eiropas Komisijā, lai tā atļauj Latvijas valsts finanšu institūcijai “Altum” izsniegt hipotekāros kredītus, kas skaitās komercbanku tiesību aizskārums. Latvija cer līdz šā gada vidum pierādīt, ka komercbanku tiesības netikšot aizskartas tāpēc, ka tām nav nekādas intereses savas tiesības realizēt.
Kur bankas kredītus neizsniedz vispār, tur noteikti var atrast vismaz dažus, kuru faktiskā maksātspēja ļautu kredītus apkalpot. Komercbankās tikai negrib sākt šo dažu meklēšanu - meklēt adatas siena kaudzē. Valsts neapšaubāmi var atļauties arī tādu darbošanos, taču tās iespējamais apjoms nešķiet tik liels, lai pamanāmā apjomā mainītu īpašumtiesību sadalījumu no dzīvošanas īres mājokļos uz dzīvošanu savos, lai arī ieķīlātos mājokļos.
