Ekonomika

Pēdējie nu jau vairāki gadu desmiti pasaulē iezīmējušies ar aizvien izteiktāku Ķīnas ekonomiskās ietekmes pieaugumu, ko varam labi redzēt gan Āfrikā, gan tepat Eiropā Balkānu valstīs vai kaimiņos esošajā Baltkrievijā. Nereti šī Ķīnas ietekme un tā dēvētā investīciju ienākšana ne tikai sarežģī valstu finanses, bet rada jau pamanāmu kaitējumu arī vietējiem iedzīvotājiem.

Viens no pēdējo pāris gadu neapšaubāmi lielākajiem notikumiem ir augošā inflācija un cenu kāpums pasaules preču biržās saistībā ar iepriekš īstenotajiem ekonomikas atbalsta pasākumiem Covid-19 krīzes apkarošanā un Krievijas uzsāktā kara Ukrainā dēļ. Straujās konjunktūras izmaiņas un cenu kāpums ievērojami svārsta uzņēmumu darbības izmaksas un attiecīgi arī peļņas rādītājus.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) īstenotās radikālās monetārās politikas, kuras ietvaros strauji kāpušas aizdevuma likmes, medaļas otra puse ir potenciāli lielāki valdību tēriņi glābjot nabadzīgākās mājsaimniecības no maksātnespējas.

Beidzoties ekonomikas augšupejas ciklam un situāciju vēl vairāk pasliktinot Krievijas uzsāktajam karam Ukrainā un strauji augošajai inflācijai, Latvija ir kļuvusi par vienīgo valsti Eiropas Savienībā (ES), kuras tautsaimniecība šā gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn ir piedzīvojusi kritumu. Taču jāpiemin, ka "Eurostat" apkopotajā informācijā pagaidām iztrūkst datu par Igauniju, Īriju, Grieķiju, Horvātiju, Luksemburgu un Maltu. Tādējādi varbūt neesam vienīgie, kuriem ekonomikas apjomi ir kritušies.

Divtik augstāks elektrības tarifs nekā Zviedrijā nevar neietekmēt izmaksu līmeni, ar ko visas pasaules dārdzības apstākļos nākas saskarties Latvijai un abām pārējām Baltijas valstīm, kuras Eiropā saglabā līdera lomu patēriņa cenu pieauguma tempu ziņā. Patlaban vienīgā cerība ir, ka līdz šim straujais izmaksu pieaugums varētu būt vairāk absorbējies preču un pakalpojumu cenās nekā citur Eiropā un līdz ar to turpmāk mums inflācijas kāpums varētu būt lēnāks nekā citām valstīm.

Ražotāju cenu pieauguma temps pārtikas rūpniecībā sasniedzis savu augstāko punktu pašreizējā ekonomikas cikla ietvaros, kam var sekot jauns sadārdzinājums arī veikalu plauktos.

Otrās lielākās kriptovalūtu biržas sabrukums un pašu šo valūtu vērtību krišanās par divām trešdaļām vai trijām ceturtdaļām aptuveni gada laikā varētu radīt likumsakarīgu jautājumu – vai vēl viena ēra pasaules finanšu tirgū ir beigusies? Speciālistiem par šo tēmu, visticamāk, galvas būs jālauza vēl ilgi, tomēr jau patlaban var nonākt pie atsevišķām atziņām. Vismaz tik tālu, kāpēc vēl aizvien ir kāds, kas vērtību pamatīgi zaudējušās kriptovalūtas pērk, un vai to tiešām būtu vērts vai vēlams darīt.

Nemitīga ekonomikas balstīšana uz aizņemšanās rēķina sagādā aizvien lielākus sarežģījumus pasaules tautsaimniecībā, un tas diemžēl lielā mērā ietekmēs arī Latviju. No pēdējām Starptautiskā valūtas fonda prognozēm izriet, ka tādas Latvijas eksportam svarīgas valstis kā Vācija un Zviedrija nākamgad var piedzīvot nelielu iekšzemes kopprodukta (IKP) kritumu.

Finanšu nozares asociācijas (FNA) lojalitātes priekšnesums vietējai valdībai Rīgā un nozares uzraugiem Frankfurtē ļoti atgādināja līdzīgus pasākumus tagadējā Krievijā, kur valsts un privātuzņēmumu amatpersonas sacenšas ar prasmēm runāt par Krievijas sāktā kara sekām ekonomikā tā, lai visi saprastu un priekšniecība atalgotu runātāju prasmi nepateikt vārdu “karš”.

Lai arī aizvien izjūtam labklājības trūkumu, sevišķi tagad, kad inflācijas rādītāji ir augsti un pirktspēja krīt lejup, turklāt daļā mājsaimniecību pat ar joni, Latvijas ekonomikai ilgtermiņā netrūkst arī labu ziņu. Tas, ko piedzīvojam patlaban, ir visai nepatīkami, un ziemā kļūs vēl nepatīkamāk, tomēr, ja pasaule nepiedzīvos kādus jaunus ģeopolitiskus un ekonomiskus satricinājumus, Latvijā ir pamats cerēt uz labklājības pieaugumu. Varbūt ne pārāk strauju, taču tomēr pamanāmu.

Neraugoties uz to, ka mūsu valsts ekonomika, visticamāk, jau ir ieslīdējusi recesijā, turklāt tādā, kad ekonomikas apjoms vairs nesamazinās pret iepriekšējo ceturksni, bet arī iepriekšējā gada atbilstošo ceturksni bezdarba pieaugums mūsu valstī ir bijis visai pieticīgs. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, šā gada trešajā ceturksnī bezdarba līmenis Latvijā sasniedza 6,9% salīdzinājumā ar 6,6% trīs mēnešus iepriekš un 7,2% atbilstošā laika periodā iepriekšējā gadā.

Pasauli negaida tie labākie laiki, vedina domāt jaunākās šā gada oktobra ekonomikas apskatā izdarītās Starptautiskā valūtas fonda (SVF) aplēses. No tām visai skaidri izriet, ka Covid-19 un Krievijas Ukrainā uzskatā kara seku pārvarēšana prasīs daudz spēka un sāpju un ir ļoti ticams, ka nākamgad pasaules iedzīvotāju labklājības līmenis var neatjaunoties līdz tam, kas bija pērn pirms lielā inflācijas lēciena.

Pasaules ekonomiskajos notikumos sliktās ziņas mijas ar atsevišķām labām. Iepriekšējie mēneši varēja šķist patērētājiem pozitīvi, jo gan naftas, gan gāzes cenas demonstrēja lejupvērstu virzību. Pēdējās nedēļās gan situācijas attīstība vairs nav tik viennozīmīga.

Strauji augošā inflācija deldē iedzīvotāju naudas krājumus, taču aizvien netrūkst tādu, kuriem pēc ikdienišķo vajadzību un iekāroto pirkumu izdarīšanas paliek pāri līdzekļi, kurus varbūt rodas vēlme ieguldīt. Latvijā pārāk bieži netiek runāts par to, vai augstas inflācijas apstākļos līdzekļus vispār ieguldīt un, ja to darīt, tad kā un kādos finanšu instrumentos.

Rēķinot naudas izteiksmē, Latvija šogad piedzīvos kārtējo preču eksporta rekordu, taču jautājums ir par to, vai to pašu varēsim teikt arī par ārvalstīs pārdoto preču fiziskajiem apjomiem. Pagaidām gan var secināt, ka mūsu eksportētāji par spīti dažādām negācijām turas ļoti labi. Taču ir pamats domāt, ka nākamajos mēnešos rādītāji varētu kļūt krietni mazāk iepriecinoši.

Tautsaimniecībā valdot dažādiem satraukumiem, arī celtniecības nozarē neklājas tik labi, kā daudziem varētu šķist no malas, domājot par it kā esošu “būvniecības bumu” Latvijā. Patiesībā celtniecības apjomi sarūk jau vairākus ceturkšņus pēc kārtas, mazinot arī būvnieku pienesumu valsts ekonomikā.

Par oktobri saņemtie patēriņa cenu indeksa dati varbūt varētu šķist visai iepriecinoši, cik nu par tiem var priecāties brīdī, kad gada inflācija atrodas virs 20% robežas un iedzīvotāju caurmēra ienākumu pieaugums tai ne tuvu netiek līdzi. Tomēr ir vismaz divi aspekti, kas vedina uz nule kā iznākušajiem inflācijas datiem raudzīties pozitīvi.

Vispārējas spriedzes un nenoteiktības pieaugums pasaulē nav licis notikt gadsimtu gaitā ierastajam intereses pieaugumam par zeltu. Parasti tāda veida notikumi, ko esam piedzīvojuši pēdējo divu gadu laikā, būtu izraisījuši strauju dzeltenā metāla cenas pieaugumu, taču šoreiz ir noticis tieši pretējais.

Globālā ekonomiskā fona pasliktināšanās nav metusi līkumu arī Latvijai un izpaužas eksportējošo nozaru apgriezienu kritumā, tajā skaitā apstrādes rūpniecībā. Šīs nozares produkcijas izlaide (rēķinot salīdzināmajās cenās, tātad atrēķinot inflācijas ietekmi) šā gada septembrī bija par 1,7% mazāka nekā pērn attiecīgajā mēnesī, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Pasaules centrālo banku īstenotā cīņa ar inflācijas lēcienu notiek, kāpinot bāzes procentu likmes, kas sadārdzina aizņemšanos starpbanku tirgū un līdz ar to arī ārpus finanšu sektora – uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Likmju celšana notiek brīdī, kad mājsaimniecību finanšu situācija jau tā nav labvēlīga, jo to makus tukšo gan dārgāka pārtika un lielāki izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem un degvielu, gan sadārdzināšanās citos ekonomikas segmentos.

Krievijas paziņojums par izstāšanos no tā dēvētās Melnās jūras graudu eksporta vienošanās pēc svētdien notikušā uzbrukuma Sevastopoles ostai jau vainagojies ar bažām par labības cenu kāpumu un bada draudu pieaugumu trešās pasaules valstīs.

Ieilgušais augsto cenu periods pasaules preču biržās neapskaužamā situācijā nostādījis gaļas ražošanas un pārstrādes nozari. Kopš 2020. gada vasarā pēc pirmajiem Covid-19 šokiem atsākās cenu pieauguma bums pasaules preču biržās, ar to tika radīts iedīglis energoresursu cenu pieaugumam līdz vēl nebijušiem apmēriem. Jauns problēmu vilnis radās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas iepriekšējās tendences dzīves dārdzības pieaugumā sakāpināja vēl vairāk. Ja salīdzina pāris gadu zemākos un augstākos energoresursu cenu līmeņus biržā, tad šajā periodā cenas atšķirība varēja pārsniegt pat 20 reizes.