Sindija Bokāne: Jauni laiki prasa jaunu pārvaldes komunikāciju ar cilvēkiem

Esmu aktīva sociālajos tīklos, un man ir daudz sekotāju “Instagram” un “Facebook”. Cilvēki var man uzrakstīt, izstāstīt savu problēmu, šādā veidā ar mani sazināties un jautājumu risināt. Deputātam jābūt tiešā kontaktā ar saviem vēlētājiem. Laikiem, kad politiķus no sabiedrības šķīra preses sekretāru, miesassargu un citu “sargātāju no tautas” siena, jāpaliek vēsturē © Ģirts Ozoliņš/F64

Intervija ar Sindiju Bokāni.

Jūs esat viena no tām jaunajām, izskatīgajām sievietēm, kuras aktīvi darbojas sociālajos tīklos un kuras dēvē par influencerēm. Pastāstiet par sevi un savu nodarbošanos sīkāk?

Mani sauc Sindija Bokāne. Man ir 27 gadi, esmu rīdziniece, lai gan dzimusi esmu Dobelē. Rīgā absolvēju vidusskolu un studēju LU, kur ieguvu bakalaura grādu komunikāciju zinātnē. Visu šo laiku esmu bijusi sabiedriski aktīva. Darbojos skolēnu pašpārvaldē, dažādos jauniešu iniciatīvu projektos. Studēju arī ārzemēs. Daudz ceļoju. Zināma pieredze ir uzkrāta, un pērn atvēru savu uzņēmumu - “SIA Cindy Media”, kas veido sociālo tīklu saturu un apmācības, kuras palīdz ievirzīt cilvēkus, zīmola radītājus sociālo tīklu mārketingā. “Instagram” man šobrīd ir gandrīz jau 21 000 sekotāju.

Kurš no jūsu ceļojumiem ir bijis iespaidiem bagātākais?

Esmu ceļojusi gan atpūtas, gan darba, gan studiju nolūkos. Spēcīgi mani iespaidoja atpūtas brauciens uz Ameriku. Tas man lika uz Eiropu paskatīties no malas. Salīdzināt, kā cilvēki dzīvo ASV un kā dzīvojam mēs. Sajutu to amerikānisko vidi. Sapratu, ko nozīmē dolārs, tie plašumi, daudzie cilvēki. Secināju, ka mums Eiropā ir ļoti dažāda, bagāta kultūra, savukārt ASV ir viena liela kultūra. Tajā brīdī atskārtu, ka man patiesībā ļoti patīk būt eiropietei, jo mums ir bagātāks saturs un tradīcijas. Savukārt izglītības nolūkos, kad studēju Somijā, Helsinkos, man bija citi, ne mazāk spēcīgi iespaidi. Redzēju, cik šī pilsēta ir attīstīta, kāda ir cilvēku savstarpējā komunikācija, cik pārdomāta ir izglītības sistēma. Atgriezusies Latvijā, sapratu, ka mums vēl ir, kur augt, un šādu veiksmīgu sistēmu iespējams ieviest arī Latvijā. Šī atziņa, ka Latvijā daudzas jomas ir uzlabojamas un citur šie risinājumi jau sen ir atrasti, bija galvenais stimuls iet politikā. Protams, domāju arī par to, kā turpināt savu personisko attīstību, un no šī aspekta politika dod plašu iespēju horizontu. Visi mani pazīst kā ļoti aktīvu cilvēku, un es gribu būt Rīgas domē tas cilvēks, kurš ir kā komunikatīvais tilts starp pašvaldību un pilsētas iedzīvotājiem. Vairāk tieši ar jauniešiem. Man ir sajūta, ka cilvēki grib mani tur redzēt.

Kāpēc tieši Zaļā partija?

Esmu Latvijas Zaļās partijas biedre jau 7 gadus. Ticu partijas vērtībām un pieredzei, mani saista partijas nākotnes vīzija ne tikai par Rīgu, bet arī par mūsu valsts attīstību kopumā. Zaļajā partijā notiek paaudžu nomaiņa, kas ir ļoti būtiska zināšanu nodošana jaunajiem. LZP biedri ir kompetenti, un pēc šī kompetences principa mēs darbojamies. Partijas rīcības ir saprātīgas un balstītas uz zināšanām, LZP priekšsēdētājs Edgars Tavars iesaista jauniešus politiskajos procesos, tos iedrošina, izglīto un motivē, un, ja es jūtu, ka apkārt man ir cilvēki, kuri man palīdz, tad es tur turēšos. Es jūtu atbalstu no savas partijas cilvēkiem un tāpēc uz politiku raugos kā uz iespēju savam personīgajam ieguldījumam un rīcībai. Piedalīties politiskajos procesos nozīmē rīkoties, nevis tikai kritizēt no malas. Es vēlos šajā partijā pārstāvēt jauniešu intereses.

Kādu redzat tieši savu pienesumu Rīgai?

Manā skatījumā ideāla Rīga būs tad, kad visi iedzīvotāji, tajā skaitā arī jaunieši, tiks uzklausīti un viņiem būs tieša saikne ar pilsētas vadību, tās deputātiem. Ja skatāmies praktiski, tad kā savu spēka pielikšanas punktu redzu - velo ceļus, zaļo zonu, vairāk velo un elektroskūteru novietņu. Esmu pilsētas iedzīvotājs, kurš visas šīs lietas izmanto. Tā kā esmu ļoti aktīva sociālajos tīklos un man ir daudz sekotāju, gribu cilvēkiem parādīt, kā notiek politiskie procesi Rīgas domē. Kā tiek pieņemti lēmumi, kādi ir šo pieņemto lēmumu iemesli. Man ir platforma, caur kuru to visu varu parādīt, neizlaižot to caur mediju filtru, kur daudz kas pazūd. Gan caur “Instagram” stāstiem, gan “Facebook” ierakstiem. Visi zina, ka es esmu tur aktīva un sasniedzama. Viņi var man uzrakstīt, izstāstīt savu problēmu, šādā veidā ar mani sazināties un jautājumu risināt. Jaunie laiki prasa jaunu pārvaldes komunikāciju ar cilvēkiem. Deputātam jābūt tiešā kontaktā ar saviem vēlētājiem. Laikiem, kad politiķus no sabiedrības šķīra preses sekretāru, miesassargu un citu “sargātāju no tautas” siena, jāpaliek vēsturē. Man ir liela pieredze komunikācijā ar cilvēkiem, un tā man nerada grūtības. Neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks ir jauns, vecs, sieviete, vīrietis.

Jūs pieminējāt, ka pieredze Helsinkos lika jums ar svaigu skatu paskatīties uz situāciju Rīgā. Kas ir tās lietas, kuras būtu no Helsinkiem un citām pilsētām jāpārņem?

Noteikti tā būtu kultūras dzīve. Daudziem jauniešiem ir lieliskas iniciatīvas, kā Rīgu padarīt dzīvīgāku. Cilvēkiem trūkst vietas, kur pavadīt brīvo laiku. Es vēlos apzināt interešu grupas, kas var organizēt pasākumus, un domāt, kā Rīgas dome var palīdzēt. Sabiedrībā ideju netrūkst, un tās ir jāvirza uz priekšu. Ir nepieciešams pilsētas atbalsts, un tur es redzu savu galveno misiju. Būt par šo starpposmu.

Vai Tērbatas ielas kā gājēju ielas projekts ir solis šajā virzienā, kā padarīt pilsētu dzīvāku?

Pilnībā atbalstu šo iniciatīvu, un man prieks, ka šovasar varam pabaudīt - kā tas notiek praksē, staigājot pa šo ielu. Domāju, ka šādu ielu mums vajag vairāk. Varam ņemt vērā Stokholmas pieredzi, kur ir brīnišķīga gājēju iela, gar malām veikali, kafejnīcas. Uzņēmēji var piedāvāt savas preces un pakalpojumus, tūristi iepirkties un labi atpūsties. Cilvēkiem ir interese braukt uz šīm ielām, staigāt, skatīties, baudīt. Rīgas centra ielas ir jāpadara vairāk pieejamas gājējiem. Mums ir Vecrīga, bet arī tā ir nedaudz pazudusi. No jauniešu puses tā ir izklaides vieta nedēļas nogalēm. Pietrūkst plašākas kultūras programmas.

Vai jums nešķiet, ka Vecrīgā autotransporta kustība ir pārāk liela?

Protams, mašīnu tur ir par daudz. Patiesībā man labi patika tie laiki, kad Vecrīgā varēja iebraukt tikai ar īpašām atļaujām. Varbūt šī metode nebija tā labākā, un to izmanīgi cilvēki spēja visādi apiet, bet tagad atkal ir par traku. Šis jautājums jaunajai Rīgas domei noteikti būs jārisina un jāatgriež Vecrīga gājējiem.

Pasaulē, tātad arī Rīgā, strauji pieaug velobraucēju, jau pieminēto elektrisko skrejriteņu un citu alternatīvo transporta līdzekļu skaits. Šobrīd ļoti daudzi no viņiem brauc pa gājēju ietvēm, jo velo infrastruktūras vienkārši nav. Taču šāda prakse neliecina par augstu kultūru un nevar turpināties. Nākamajai RD šī problēma būs viena no smagākajām, jo arī autobraucēji negrib saspiesties un jau tā mazo ielu caurlaidību dalīt ar citiem. Kādu redzat risinājumu?

Piekrītu, ka jautājums kļūst ar katru dienu aktuālāks. Velobraukšanas intensitāte pieaug ne tikai centrā, bet arī pilsētas nomalēs. Tur visiem pilsētas dienestiem būs kopā jāstrādā pie plānošanas un līdzekļu pareizas novirzīšanas. Es varbūt nevaru pateikt, tieši kur un kā šī veloinfrastruktūra jāveido, bet šo problēmu labi apzinos. Tas ir arī viens no mūsu partijas uzstādījumiem - aktivizēt šo problēmu un risināt.

Kas ir tas, kas jūs personiski uztrauc Rīgā?

Gribas redzēt vairāk atjaunotu māju, sakārtotu vidi. Ļoti nepatīk tās visur ar grafiti apzīmētās māju sienas. Saprotu, ka tur ir mākslinieka pirksts, bet daudzviet tie pat nav nekādi grafiti. Vienkārši aiz garlaicības uzlikti ķēpājumi. Turklāt to ir nesamērīgi daudz. Apzīmēts tiek pilnīgi viss, turklāt bieži vien arī vēsturisku, glīti atjaunotu, tikko nokrāsotu ēku sienas. Tas man atgādina kādu atpalikušu, postpadomju telpu. Gribētos vairāk estētiski baudāmu vidi.

Par sienu ķēpājumiem esmu jautājis arī bijušajam Rīgas mēram Nilam Ušakovam. Viņš atrunājās ar to, ka tā esot visu pasaules pilsētu problēma un esot atsevišķas juridiskas nianses, kuras neļaujot tik vienkārši ar šo ēku apķēpātājiem tikt galā.

Novelt vainu uz kaut kādu globālu kustību noteikti nav nekāds risinājums. Jautājums ir jārisina mūsu pilsētā lokāli. Domāju, ka katra īpašuma apsaimniekotājs ir ieinteresēts, lai viņa apsaimniekotais īpašums būtu tīrs un kārtīgs. Lai katrs potenciālais īrnieks vai īpašuma pircējs neredz šos ķēpājumus. Diemžēl izskatās, ka cilvēki jau pie šiem ķēpājumiem ir pieraduši un tos vairs it kā neredz. Bet tie ir, un problēma ir jāaktualizē. Izbraucot ārpus Rīgas, var redzēt sakoptus pagalmus, tīras ielas, sakārtotas ēkas. Varbūt ne tik jaunas, bet estētiski pievilcīgas. Ir tīrība, un tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Nevar teikt, ka Rīga būtu netīra. Salīdzinoši mums ir ļoti tīra pilsēta, bet gribētu vairāk vietu, lai acis būtu kur pamielot. Tā kā daudz ceļoju, zinu, cik svarīgi, lai pilsētā būtu vietas, kur cilvēki var iet nofotografēties. Jāveido tāda pilsētvide, kurā cilvēkiem ir interesanti dzīvot. Protams, ir svarīgi, lai iedzīvotājiem būtu rokas stiepiena attālumā pieejamas visas funkcionālās vajadzības, bet estētiskais faktors nav mazāk svarīgs. Ir ļoti būtiski panākt, lai rīdzinieks ar lepnumu varētu teikt - jā, es esmu rīdzinieks! Es esmu Rīgas patriots, jūtos kā patriots, bet gribu, lai arī citi tā jūtas. Bieži esmu dzirdējusi, ka novadu cilvēki ar lepnumu saka - esmu liepājnieks, esmu cēsnieks. Tas ir reputācijas jautājums, un mums ir jāatjauno rīdzinieka reputācija.

Publikāciju apmaksā Zaļo un zemnieku savienība

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.