Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Armēnijas vēstnieks Latvijā Tigrans Mkrtčjans
Šodien mēs atzīmējam Latvijas un Armēnijas diplomātisko attiecību izveidošanas 28. gadadienu. Latvija atzina Armēnijas neatkarību 1992. gada 8. janvārī, taču diplomātiskās attiecības starp Latviju un Armēniju tika izveidotas 1992. gada 22. augustā. Kā sanāca, ka diplomātisko attiecību izveide noslēdzās gadu pēc PSRS sabrukuma?
Lielā mērā tas nebija atkarīgs tikai no Latvijas un Armēnijas valdībām. Armēnija neatkarības deklarāciju pieņēma jau 1990. gadā, taču referendums par Armēnijas neatkarību notika 1991. gada 21. septembrī. Te ir jāatgādina, ka pirmā Armēnijas republika tika proklamēta 1918. gadā un Armēnija bija neatkarīga līdz pat 1920. gadam. Tāpēc 1991. gadā mēs varam runāt par Armēnijas valstiskuma atjaunošanu.
Savukārt, lai izveidotu diplomātiskas attiecības starp divām valstīm, vienmēr ir jāievēro protokols. Ir jāorganizē ārlietu ministru tikšanās utt. Cik zinu, tad ar daudzām valstīm diplomātisko attiecību izveidošana turpinājās visu deviņdesmito gadu sākumu. Turklāt ir jāņem vērā, ka Armēnijai laiks pēc PSRS sabrukuma nebija viegls un vienkāršs.
Atminos no tiem laikiem, ka jau 1991./1992. gada ziemā Armēnija dzīvoja enerģētiskās blokādes apstākļos.
Jā! Ļoti smags un sarežģīts laika posms ilga līdz pat 1994. gadam. Karabahā notika karš. Turcijas robeža bija slēgta. Kopējie apstākļi bija ļoti smagi. Karadarbība skāra ne tikai Karabahas, bet arī Armēnijas un Azerbaidžānas robežas apkārtni. Šajā laikā daudzkārt vietās, kur stiepās cauruļvadi, pa kuriem no Gruzijas puses Armēnija saņēma energoresursus, notika diversijas. Tas bija ļoti smags laiks. Es tolaik mācījos skolā. Manai mājai elektrība tika pieslēgta tikai pāris stundas diennaktī, un tad bija steigšus jāgatavo ēdiens, jo dabasgāze vispār netika piegādāta. Tolaik es mācījos eļļas lampiņas apgaismojumā.
Tā laika fotoattēlos ir kāda raksturīga iezīme ‒ pāri teju vai katrai šaurai Erevānas ielai ir novilkti vadu mudžekļi. Jo tad, kad vienam kvartālam elektrības padevi atvienoja, bet blakus kvartāla tā bija, ļaudis palīdzēja cits citam paildzināt elektrības piegādes laiku.
Jā, bija ļoti liela solidaritāte. Mūsu kaimiņš iegādājās elektrības ģeneratoru. Kad viņa kundze ieraudzīja, ka es un mans brālis lasa pie eļļas lampiņas, viņa nokārtoja, ka līdz mūsu dzīvoklim no viņu ģeneratora tika aizvilkts elektrības vads, un mēs drīkstējām vakaros ieslēgt vienu kvēlspuldzi. No tā brīža mēs pildījām skolas mājasdarbus un lasījām jau normālā apgaismojumā. Situācija stabilizējās tikai 1994. ‒ 1995. gadā, kad karš bija noslēdzies. Es to labi atceros. Iestājos augstskolā, un tā laika vislielākās pārmaiņas bija saistītas ar elektrību ‒ tā kļuva pieejama visu diennakti. Deviņdesmito gadu vidū jau sākās celtniecības darbi, bet deviņdesmito gadu beigās un 21. gadsimta sākumā dzīves apstākļi jau bija jūtami uzlabojušies. Esmu pārliecināts, ka tad, ja nebūtu tik sarežģītu apstākļu, diplomātiskās attiecības starp Armēniju un Latviju tiktu izveidotas daudz agrāk.
Šim laikam bija raksturīga arī masveida migrācija no Armēnijas uz citām valstīm. Ne tikai uz Krieviju, bet arī uz ASV, Rietumeiropu un zemēm ar lielu armēņu diasporu.
Ir jāņem vērā, ka armēņu diaspora citās zemēs ir ļoti liela. Tā veidojusies vairākos viļņos. Jau 19. gadsimta laikā bija ievērojama armēņu migrācija. Ļoti daudzi armēņi pārcēlās uz citām zemēm armēņu genocīda laikā un pēc 1915. gada. Vispirms armēņi pārcēlās uz Tuvajiem Austrumiem, bet no turienes uz ASV, Latīņameriku, Kanādu un Rietumeiropu. Diemžēl ļoti daudzi armēņi aizbrauca arī laikā, kad tika atjaunots Armēnijas valstiskums. Savukārt politiskās pārmaiņas, kuras Armēnijā notika pēc 2018. gada, dod cerības, ka daudzi no diasporas atkal atgriezīsies dzimtenē, jo demokrātijas pamati ir atjaunoti.
Kā tiek veidotas attiecības starp armēņu diasporu un Armēnijas valsti?
Pirms vairākiem gadiem tika izveidota Diasporas ministrija, kuras uzdevums bija attīstīt sakarus ar armēņu diasporu. Tika īstenoti ļoti daudzi projekti. Diasporas ļaudis tiek aicināti apciemot Armēniju, piedalīties kultūras un sporta pasākumos utt. Diaspora tiek plaši iesaistīta Armēnijas norisēs visās jomās. Pašlaik premjerministra padotībā ir īpašs pārstāvis ‒ augstais komisārs sadarbībā ar diasporu, kurš koordinē attiecības ar diasporu un Armēniju. Šādi tiek veidota sadarbība valdības līmenī. Taču ir vēl arī citi sadarbības formāti. Nozīmīga sadarbība starp Armēniju un diasporu notiek politisko partiju līmenī. Armēņu politiskajām partijām ir sena vēsture. Vecākās no tām sāka veidoties jau 19. gadsimta beigās, tāpēc daudzās valstīs joprojām darbojas armēņu politisko partiju centri. Tomēr visnozīmīgāko saikni ar diasporu uztur Armēņu apustuliskā baznīca. Armēņu apustuliskās baznīcas un baznīcu garīgais personāls ir tikpat kā visā pasaulē. Kaut vai, piemēram, Baltijā nesen tika izveidota Armēņu apustuliskās baznīcas bīskapija. Armēņu apustuliskā baznīca ir nozīmīgs diasporas organizators, jo pie baznīcām parasti tiek atvērtas gan skolas, gan izglītības un kultūras centri.
Vai ikvienam armēnim ir tiesības uz Armēnijas pilsonību?
Jā! Tiem, kuri pārceļas uz Armēniju, nav nekādu problēmu. Kad šī gadsimta laikā sākās karadarbība Sīrijā un Irākā, šo zemju armēņi varēja vienkārši pieteikties, lai saņemtu Armēnijas pilsoņa pasi un dotos uz Armēniju. Daudzi šo valstu armēņi izmantoja šādu iespēju Protams, zināmi ierobežojumi ir armēņiem, kuru mītnes zemes nepieļauj dubulto pilsonību.
Kā Covid-19 krīze skārusi Armēniju?
Saistībā ar Covid-19 straujo izplatību pasaulē arī Armēnijas varas iestādes īstenoja dažādus pasākumus vīrusa izplatības ierobežošanai. 2020. gada 16. martā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Tas joprojām ir spēkā, jo katru dienu ir jauni inficētie, un kopumā ar Covid-19 nomirušo skaits ir pārsniedzis vienu tūkstoti cilvēku. Sākoties krīzei, mēs saņēmām ļoti nozīmīgu palīdzību no Lietuvas, kura mums piegādāja sejas maskas, medikamentus, kā arī atsūtīja mediķu vienību. Savukārt Igaunija sniedza palīdzību ar Covid-19 inficētajiem Armēnijas bērniem.
Mēs ceram, ka aizliegumi un ierobežojumi agrāk vai vēlāk dos rezultātus un krīze tiks pārvarēta. Diemžēl tieši Covid-19 krīze aizkavēja Baltijas un arī Latvijas un Armēnijas savstarpējo sakaru attīstību. Pēc diezgan ilgstoša sagatavošanas darba bija plānots no šī gada maija atjaunot regulāros tiešos avioreisus starp Rīgu un Erevānu. Diemžēl jau februārī kļuva skaidrs, ka šogad šis reiss netiks atjaunots. Mēs ceram, ka to varēs atjaunot jau nākamgad. Šī gada martā bija plānots atvērt tiešo reisu starp Viļņu un Erevānu, bet arī šie plāni bija jāpārceļ. Pirms dažām dienām man bija saruna ar “Air Baltic” izpilddirektoru Volfgangu Reisu, kurš pastāstīja, ka “Air Baltic” plāno atjaunot lidojumus uz Erevānu (divas reizes nedēļā) 2021. gada 2 maijā.
Vai tas nozīmē, ka arī kultūras sakari ir jāatliek?
Nē! 21. septembrī mēs plānojam atzīmēt Armēnijas neatkarības dienu, un vienlaikus atzīmēsim arī Armēnijas neatkarības deklarācijas trīsdesmito gadadienu. Mēs esam uzaicinājuši uz Latviju sniegt koncertu Eiropā ļoti pazīstamu armēņu kvartetu “Akhtamar Quartet”. Viņi muzicē Briselē, tāpēc arī brauciens varētu būt iespējams. Mēs ceram, ka šādā formātā pasākums notiks. 2021. gada aprīlī mēs vēlamies Latvijas publikai piedāvāt kamermūzikas koncertu, kuru sniegtu pasaulslavenais vijolnieks Sergejs Hačatrjans ar savu māsu pianisti Lusinē Hačatrjanu.
Pirms runājam par nākotnes plāniem, gribu atgādināt spilgtāko pagājušā gada notikumu Latvijas un Armēnijas kultūras sadarbībā. 2019. gadā Latvijas Radio koris iedziedāja Komitasa komponēto armēņu garīgo dziedājumu “Liturģiju”. Komitass (1869-1935) bija Armēņu apustuliskās baznīcas priesteris, kurš mūsdienās tiek uzskatīts par armēņu visizcilāko komponistu. Savu pēdējo “Liturģijas” versiju Komitass pabeidza dažas nedēļas pirms aresta Konstantinopolē 1915. gada 24. aprīlī - mūsdienās šis datums ir kļuvis par armēņu genocīda atceres dienu. Savukārt 2019. gadā “Liturģiju” mūsdienu armēņu komponists Vače Šarafjans aranžēja jauktajam korim, un šo skaņdarbu iedziedāja Latvijas Radio koris diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā. Latvijas Radio kora koncerts “Komitass. Liturģija. Armēņu garīgie dziedājumi” bija veltīts komponista 150. gadu jubilejas atcerei. Koncerta ieraksts jau gūst milzīgus panākumus Rietumeiropā. Atsauksmes par šo ierakstu tika publicētas pat laikrakstos “Independent”, “Guardian” u.c.
Šogad plānojam sarīkot austriešu rakstnieka Franca Verfela grāmatas “Musa Daga četrdesmit dienas” prezentāciju. Šīs grāmatas latviešu izdevums nesen iznāca Jāņa Rozes apgādā. Verfela romāns ir par armēņu genocīdu 1915. gadā. Šajā grāmatā centrālo vietu ieņem nevis deportāciju un slaktiņu upuru traģēdija, bet gan viena no tā laika pretošanās kustības epizodēm. Tas ir stāstījums par varonību un varoņiem, kuri tādi kļuva pret pašu gribu. Šī grāmata ir par cerību, par to, ka ir jāsaglabā ticība labajam līdz pat pēdējam brīdim. Grāmatas izdošanu atbalstīja Eiropas Savienība, Austrijas valdība, Armēnijas Kultūras, izglītības un sporta ministrija (tā finansiāli atbalstīja arī Komitasa “Liturģijas” projekta realizāciju) un Latvijas armēņu diaspora (Mkitars Mkitarjans, Oviks Mkrtčjans).
Daudzas valstis jau ir atvērušas savas pilsētas un tūrisma objektus apmeklētājiem. Kā ir ar Armēniju?
Kopš 12. augusta ir atcelts aizliegums ārvalstu pilsoņiem ieceļot Armēnijā ar lidmašīnu. ES pilsoņiem nav nepieciešama vīza ceļojumam uz Armēniju, t.i., Latvijas iedzīvotāji var doties uz Armēniju, kad vien vēlas. Tomēr, ņemot vērā piesardzību, kas būtu jāievēro saistībā ar Covid-19, un vispārējo nevēlēšanos daudz ceļot, man šķiet, ka Armēnijas apmeklējumu varbūt vajadzētu ieplānot mazliet vēlāk, sākot ar 2021. gada maiju, kad tiks atjaunoti “Air Baltic” reisi.
Ja fizisks ceļojums nav iespējams, varam ceļot virtuāli! Nosauciet piecus visinteresantākos tūrisma objektus, kuri noteikti būtu jāredz ceļotājiem no Latvijas!
Armēnijā interesantu un saistošu objektu ir daudz vairāk par jūsu minēto skaitu. Taču, ja ir jānosauc tikai pieci, tad kā pirmo es minēšu Ečmiadzinu, kas atrodas Vagaršapatā. Ikvienam, kas apmeklē Armēniju, ir jāredz Ečmiadzinas katedrāle, kura ir vissenākā joprojām eksistējošā kristiešu baznīca pasaulē, uzcelta 301. gadā. Tur ir arī citas ievērojamas baznīcas, muzeji un ar kristietības vēsturi saistītas vietas.
Kā otro nosaukšu Sevana ezeru. Sevans ir lielākais ezers Armēnijā un viens no lielākajiem augstkalnu ezeriem pasaulē, kurš atrodas gandrīz 2000 m virs jūras līmeņa. Sevana ezers ir jāapmeklē ne tikai vasarā, kad pēc karstas vasaras dienas tajā peldoties var atsvaidzināties, bet jebkurā gada laikā, kaut vai lai nobaudītu Armēnijas foreli.
Kā trešais ir jāmin Horvirapa klosteris, kas ir viens no svētceļnieku galamērķiem Armēnijā. No Horvirapa ir vislabāk redzams svētais Ararata kalns. Šajā vietā 13 gadus bija ieslodzīts Svētais Grigors Apgaismotājs ‒ pirmais armēnis, kas sludināja kristīgo ticību.
Tad noteikti ir jāapmeklē Tatevas klosteris. Uz to ir uzbūvēts pasaulē garākais (pēc Ginesa pasaules rekordu grāmatas) gaisa tramvaju ceļš (5,7 km). Netālu no Erevānas savukārt atrodas Geharda klostera komplekss (10.‒13. gs.), kura pirmsākumi meklējami jau 4. gs., kad tika izveidota svētvieta pie avota kādā alā, kā arī Garni tempļa drupas. Garni ir sens zoroastrisma templis, kurš tika celts pirms divtūkstoš gadiem. 4. gadsimtā, kad Armēnija pieņēma kristietību, visi citi pagāniskie tempļi tika nojaukti, bet Garni templis saglabājās līdz pat 17. gadsimtam, kad tas sagruva lielas zemestrīces laikā. Vēlāk templis tika restaurēts un atjaunots un mūsdienās laikam ir vienīgā grieķu un romiešu antīkā laikmeta stila būve, kas ir saglabājusies Armēnijā.
Taču kā pēdējā ir jāmin Erevāna. Armēnijas galvaspilsētā atrodas valsts nozīmīgākie muzeji, arhitektūras un vēstures pieminekļi, izklaides objekti. Tur kūsā fantastiska nakts dzīve ar pasaules līmeņa džeza klubiem. No ļoti daudzajiem un patiesi izcilajiem Erevānas muzejiem es nosaukšu tikai vienu ‒ unikālu vietu ‒ Seno rokrakstu muzeju jeb Matenadaranu.
Savukārt tiem Latvijas ļaudīm, kuri Armēniju joprojām atceras kā vienu no visaugstākās kvalitātes konjaka ražotājiem pasaulē, varu konfidenciāli pačukstēt, ka Armēnija ir sākusi ražot tikpat izcilu sauso sarkanvīnu, kas spēj konkurēt ar vislabākajiem pasaules vīniem. Armēņu diasporas vīnkopības meistari no Argentīnas, Libānas un citām zemēm atgriezās Armēnijā un trīsdesmit gadu laikā ir izveidojuši patiešām izcilu vīnkopības nozari. Kamēr vēl ir diezgan problemātiski doties reālā ceļojumā uz Armēniju, es piedāvāju Armēnijas kalnu, ieleju un upju smaržu un gaisotni sajust, nobaudot malku laba Armēnijas sarkanvīna vai konjaka.
