Elizabete Krivcova: Šuplinskas idejas par attālināto mācīšanos ir nelaimju avots

© Mārtiņš Zilgalvis/F64

Par izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas idejām likumā rakstīt, ka attālinātā mācīšanās ir pielīdzināma normālam izglītības procesam, Neatkarīgās intervija ar Jūrmalas domes deputāti (“Saskaņa”) juristi Elizabeti Krivcovu.

Jūs vienā no publikācijām sociālajos tīklos esat sacījusi, ka izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska beidzot atradusi un atvērusi Pandoras lādi. Kāpēc tik nikna metafora?

Pandoras lāde ir nelaimju avots. Viņas iniciatīva attālināto mācību procesu padarīt par it kā normālu pat bez pandēmijas, manuprāt, rada problēmas visiem - gan skolotājiem, gan vecākiem, gan bērniem, gan pašvaldībām, kurām nākas finansēt šo lietu. Par to sākās diskusijas Saeimā, bet tad tas tika ievirzīts tā, ka vajag likumu pieņemt steidzamības kārtā bez diskusijām, lai tikai ātrāk - lai šajā ceturtdienā jau būtu Izglītības likumā pieņemts, ka vajag attālinātās mācības iekļaut izglītības procesā kā normālas un parastas arī pēc pandēmijas.

Viens ministres partijas biedrs ir radījis televīzijas produktu “Tava klase”, un laikam jau te atkal būs valstisks iepirkums, lai šo projektu turpinātu… Cik tas ētiski?

“Tava klase” nav slikts projekts, lai gan nevar teikt, ka tas būtu ļoti inovatīvi un moderni. Šādas televīzijā ierakstītas mācību stundas ir bijušas jau pirms daudziem gadu desmitiem. Labi, ka tādas televīzijas stundas ir, bet tās nevar aizvietot skolotāju.

Doma par to, ka jāizmanto jaunās tehnoloģijas, ir jauka un pareiza. Jautājums tikai, kā tas notiks, kā mainīsies izglītības darbinieku ikdiena, kā tas tiks finansēts? Es to saprotu tikai tā, ka

laikam Ilgai Šuplinskai un ministrijai vajag steidzami iztērēt kādu naudu ārkārtas iepirkumiem. Tas ir vienīgais izskaidrojums, kāpēc šāda tēma par jaunajām tehnoloģijām tiek virzīta straujā divu nedēļu tempā.

Jautājums par attālinātajām mācībām arī ir jauks, taču te ir ļoti svarīgi, ko var, ko nevar iemācīt šādā režīmā. Aptaujā, ko veica ministrija pagājušā gada beigās, puse ģimeņu sacīja, ka tām nav pietiekama tehnoloģiju nodrošinājuma. Daudzi vecāki saka: “Es jau nopirku datoru, taču man ir bērns, kam arī vajag datoru. Un jaunākajam bērnam arī jau vajag datoru.”

Vēl problēma ir lauku skolās, kur internets nav pietiekami ātrs, kur tā nav nemaz. Nu nevar skaisto nākotni ieviest ar pašreizējo tehnisko nodrošinājumu. Pienāks laiks, kad jaunās tehnoloģijas kļūs par mācību procesa sastāvdaļu, bet tad valstij būs jānopērk katram skolotājam un katram skolēnam dators. Tad dators kļūs par normālu mācību procesa sastāvdaļu - kā skolas soma, pildspalva vai lineāls.

Jaunā sistēma bija jāfinansē pašvaldībām, bet tas bija domāts tā, ka pašvaldība apmaksā datorklasi. Nebija domāts, ka pašvaldībai jāapmaksā katram bērnam dators ar tīmekļa pieslēgumu. Pašvaldībām tas ir milzīgs un nepanesams slogs. Turklāt tagad budžetā ir ievērojams samazinājums - pašvaldības nevarēs to samaksāt un īstenot.

Vēl ir problēma, kā organizēt mācību procesu. Daudzi vecāki saka, ka viņiem ir jāpieskata bērns - lai viņš nespēlē spēlītes, lai tiešām mācās. Tas prasa lielu saspringumu gan no vecākiem, gan no skolas, jo nevar skolotājs vienlaikus vadīt gan attālinātās, gan klātienes stundas. Tur varētu dot iespēju izvēlēties, kā darīt - lai skola pati lemj, kuras stundas organizēt klātienē, kuras attālināti. Bet tas nav vienkārši, jo skolotājs nevar vienlaikus strādāt attālināti un klātienē. Līdz ar to attālinātās mācības novedīs līdz šausmām.

Palielināsies nevienlīdzība. Jo ir bērni, kuriem ir atsevišķa istaba, atsevišķs internets un vecāki, kuri var palīdzēt, un ir bērni, kas ir no daudzbērnu ģimenēm, kuriem ir maza dzīves telpa, kuriem apkārt ir kņada. Šie bērni nevarēs iegūt izglītību. Kamēr šie jautājumi nav atrisināti, nevar rakstīt likumā, ka mācīsimies attālināti.



Ilgai Šuplinskai bija ideja likumā rakstīt, ka internets un dators ir mācību līdzeklis, kas jānodrošina vecākiem, un ir pielīdzināms burtnīcām un lineāliem.

Jā, bija šāda ideja, taču radās diskusijas un skanēja daudz kritikas. Tostarp arī, ka šī ideja ir pretrunā ar Satversmi. Jo Satversmē ir rakstīts, ka izglītība ir obligāta un bezmaksas. Ja vecākiem jāsamaksā vismaz 500 eiro par datoru, pieslēgumu, mikrofonu, kameru, tad tā vairs nav bezmaksas izglītība. Savulaik tiesībsargs kritizēja ideju, ka vecākiem jāpērk pašiem grāmatas. Tam tika piešķirta valsts mērķdotācija. Bet ar datoriem ir tieši tas pats. Ministrija piebremzēja un nevirzīja šo domu tālāk, un jautājums palika karājamies gaisā.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais