Vjačeslavs Dombrovskis: Latvijas krievi nepieņem asimilācijas politiku

© Rūta Kalmuka/F64

Par integrāciju un asimilāciju, par opozīcijas un pozīcijas delikātajām attiecībām un citām aktualitātēm intervija ar politiķi, Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāju Vjačeslavu Dombrovski.

Saeimas deputāte Dagmāra Beitnere-Le Galla (Jaunā konservatīvā partija) ir izteikusies Saeimas debatēs, ka Latvijā neesot nevienas intelektuālas krievu valodā runājošas personības, kas varētu iedzīvināt pārrunas, dziļākas debates par to, “kam īstenībā pieder šie cilvēki, kuriem mājas un dzimtā valodā ir krievu valoda. Kurai valstij viņi pieder, un kurai mediju telpai pieder.” Vai tā ir?

Beitnere-Le Galla labākajā gadījumā ir ārkārtīgi neveiksmīgi noformulējusi savu domu. To, ko viņa domāja ar pateikto, labāk jautāt viņai pašai. Bet

daudzi saprata, ka D. Beitnerei-Le Gallai ir nicinoša attieksme pret citas tautības cilvēkiem.

Tas diemžēl tā notiek regulāri, un Latvijas krievvalodīgie pie tādas attieksmes tiek radināti no agras bērnības.

Tas, kas ir pozitīvi un ko šoreiz vēlos atzīmēt, ir, ka, piemēram, latviešu politiķe Evija Papule uzreiz skaidri un cieti pateica, ka tā izteikties nav pieņemami. Ir labi, un tas ir svarīgi, ka ir latviešu politiķi, kas uzskata, ka tas nav pieņemami, un viņiem ir drosme to pateikt.

Politika par nelatviešiem tā īsti nekur nav noformulēta, lai gan viņu ir aptuveni 40%. Faktiskā politika pašlaik ir asimilācija. Tā to savulaik ir pateicis arī premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”). Tā saucamajiem krievvalodīgajiem un krieviem tiek piedāvāts kļūt par latviešiem, ar to atsakoties no kādas būtiskas daļas sava krieviskuma - atteikties no mācīšanās dzimtajā valodā, no televīzijas kanālu skatīšanās krieviski utt. Latvijas “istablišments” jeb elite uzskata, ka Latvijas krievvalodīgo integrācija nozīmē, ka krieviem vajag asimilēties. Un uzskata, ka šis jautājums ir izlemts un slēgts.

Nesen Zviedrijas un Nīderlandes vēstniecības finansiāli atbalstīja apjomīgu pētījumu, ko veica SKDS, par Latvijas krievvalodīgo uzskatiem.

Un tad skatāmies uz faktiem - cik Latvijas krievvalodīgo ir gatavi šo asimilācijas izvēli pieņemt? Cik Latvijas krievvalodīgo pieņem eiropeiskās vērtības utt. Divas trešdaļas ir par eiropeiskām vērtībām, taču asimilēties varētu būt gatavi maksimums 13%. Šie 13 no simta dod kaut kādu iluzoru pamatu latviešu sabiedrībai domāt, ka šis asimilācijas projekts ir akceptēts. Īpaši, ja mēs runājam par to sabiedriski aktīvo cilvēku daļu, kas dzīvo tā saucamajā tvitertelpā. Bet ir jau vēl ļoti daudz cilvēku, kuri “tviterī” nedzīvo, kas šo asimilācijas piedāvājumu pēc būtības noraida.

No aptaujātajiem 88% neatkarīgi no tā, vai viņi ir par Eiropas vērtībām vai nav, uzskata, ka jābūt tiesībām iegūt izglītību dzimtajā valodā.

84% no krievvalodīgajiem saka, ka viņiem krievu kultūras telpa ir galvenā.

Jautājumā par savu piederību krievu kultūras telpai redzam, ka atbildes ir tikpat kā vienādas visās paaudžu grupās. Tāpat arī gados jaunie cilvēki uzskata, ka viņiem ir svarīgi lasīt grāmatas vai skatīties filmas, iegūt izglītību krievu valodā. Domāju, ka šie fakti norāda uz to, ka kādi 87% procenti krievu šo asimilācijas procesu nav gatavi un negrib pieņemt. Un arī nākotnē tas nevar būtiski mainīties.

Bet integrācija jau nav asimilācija - tie taču nav sinonīmi…

Integrācijas politikas Latvijā nav. Tā, ko redzu, ir asimilācijas politika. Pēc savas būtības tā ir strausa politika - politiskais “istablišments”' cenšas dzīvot tā, it kā krievvalodīgo valstī vispār nebūtu, vai nu uzskatot, ka ļoti tuvā nākotnē viņi visi asimilēsies. Bet šādas asimilācijas nebūs, līdz ar to divkopienu problēma pastāv, tā turpinās pastāvēt, un tā ir nopietna.

Ir divi jautājumi, ko katram vajadzētu sev uzdot un padomāt par atbildi. Pirmais jautājums ir: “Vai jūs uzskatāt, ka valsts vai jebkura organizācija var veiksmīgi attīstīties, ja gandrīz 40 procenti tās iedzīvotāju vai darbinieku ir atsvešināti vai tiek uzskatīti par svešiniekiem?” Otrais jautājums latviešu politiķiem: “Vai jūs uzskatāt, ka ir ilgtspējīgi uzturēt tikai aktīvas konfrontācijas politiku pret valsti, kuras valodā mājās runā 40% Latvijas iedzīvotāju?” Katram ir vērts uzdot sev šos jautājumus un padomāt par atbildēm.

Jūs savā tviterkontā esat sacījis: “Mūsu piedāvāto konceptuāli jauno mikrouzņēmumu nodokļa likumprojektu koalīcija arī noraida. Uzstājās 3x500 autors Krišjānis Feldmans (JKP), kurš saka, ka piedāvājums esot “absurds”. Tas par modeli, kurš vairākus gadus darbojas Francijā plus Igaunijas vienots konts.” Bet tā jau tā pozīcija dara - visu, kas nāk no opozīcijas, noraida…

Labi funkcionējošas demokrātijas priekšrocība, salīdzinot ar diktatūru, ir tas, ka tā strādā kā komanda, kurā stafetes kociņš pāriet no pozīcijas opozīcijai, no tiem, kas zaudē vēlēšanās, uz tiem, kas uzvar. Pēc tam tie, kas uzvarējuši, atkal zaudē, bet stafetes kociņš turpina virzīties uz priekšu. Tas, kurš noguris, nodod stafeti tālāk, un notiek mijiedarbība starp pozīciju un opozīciju.

Diemžēl pie mums liela daļa cilvēku, kas ir pozīcijā, ir nejauši - viņi ir ievēlēti, pateicoties protesta noskaņojumiem sabiedrībā, pateicoties populistiskiem “3x500” solījumiem. Tāpēc šiem politiķiem nav ilgtermiņa redzējuma, nav izpratnes, nav gudrības redzēt, ka no opozīcijas arī bieži nāk konstruktīvi priekšlikumi. Tā vietā viņi uzvedas augstprātīgi, nesaprotot, cik muļķīgi tas patiesībā izskatās. Turklāt pie mums ir tā, ka daļa opozīcijas ir mūžīga - tā nekad pie varas valdībā nav bijusi, un arī daļa pozīcijas tāpat ir mūžīga. Tādēļ abās pusēs veidojas maksimāli nekonstruktīva attieksme, kas valsts attīstībai neko labu nenes. Spītīgi turoties pie sliktiem, nepārdomātiem lēmumiem ‒ lai tikai nepieņemtu opozīcijas kritiku un priekšlikumus, nodara pāri vispirms jau sev.

Vai ir pareizi veikt būtiskas nodokļu izmaiņas sērgas laikā?

Protams, tas nav prāta darbs. Negatīvās sekas būs ne tikai Covid-19 laikā, bet arī ilgtermiņā. Mums ir valdība, kurai ekonomikas attīstības bloka nemaz nav - ekonomisko politiku veido Finanšu ministrija ar Labklājības ministriju. Finanšu ministrija visur redz tikai nodokļu nemaksātājus un optimizētājus, bet neredz, kāda ir mazo uzņēmēju un iesācēju loma. Viņi redz ekonomiku, kas sastāv tikai no darba devējiem un darba ņēmējiem, neko ārpus šīs formulas viņi nesaprot. Bet ekonomikas likumsakarību neizpratne neatbrīvo no sekām un no atbildības par sekām…

Gan Latvijas Bankas prezidents, gan premjers, gan pat Valsts prezidents ir sacījuši, ka nupat jau ir “iebraukts otrā grāvī” - banku uzraudzība ir par skarbu. Taču Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja Ilze Znotiņa pauž, ka nekāda “otra grāvja” nav un viss ir kārtībā. Vai nav jau tā, ka Znotiņa tagad ir varenāka par prezidentu un valdību?

Jāatceras, ka Latvijā mēs paši izveidojām finanšu pakalpojumu eksporta nozari, mēs cītīgi strādājām, lai pārliecinātu nerezidentus uzticēties mūsu valstij, lai viņi šeit glabātu savu naudu. Bet tad no “ārēju spēku” puses tika pateikts, ka šis bizness jāpārtrauc. Bet tādā gadījumā, manuprāt, tā nauda, kura ir iestrēgusi Latvijā, būtu jāatdod tās īpašniekiem. Protams, izņemot gadījumus, kad tā tiešām ir noziedzīgi iegūta un tam ir attiecīgi pierādījumi. Tad pašiem jāizmeklē un jāpierāda, protams. Tā vietā ir izveidots mehānisms, kuru nevar saukt par tiesisku - tiek pieņemts, ka ar aizdomām vien pietiek, lai pasludinātu naudu par noziedzīgi iegūtu, un tad naudas īpašniekiem jāpierāda tās legāla izcelsme. Tā ir ekspropriācija, kas atbilst boļševiku rīcībai 1917. gadā. Šāda rīcība nav pieņemama! Ar to tiek grauta uzticība mūsu valstij, tās finanšu sistēmai. Iespējams, uzticība ir sagrauta jau vairākiem gadu desmitiem uz priekšu.

Viens ministrs ir demisionējis, bet ir ministres, kurām demisijas pieprasījums jau ir izteikts vai tiks izteikts. Vai tas neapdraud valdības stabilitāti?

Diemžēl ir tā, ka demisijas pieprasījums kā tāds ir pēdējā laikā degradēts.

Bet it kā jau tā ir ļoti nopietna lieta - ministru demisijas pieprasa nevis garāmgājēji, bet nozaru arodbiedrības.

Baidos, ka nākamā reize, kad rēķini par sastrādāto politiķiem pienāks pastkastītēs, būs nākamās Saeimas vēlēšanas. Valdošā koalīcija ir augstprātīga, tā nerēķinās ne ar opozīciju, ne ar nozarēm, ko vada, ne ar ko, ar cilvēkiem jau nu vismazāk.

Vai būs jauna partija?

Esmu pārliecināts, ka partija būs.

Tāda, kurā jūs būsiet līderis?

Tā būs domubiedru partija, nevis kāda personīga partija. Un tādu domubiedru ir daudz.

Kad būs?

Visam ir savs laiks.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais