Dainis Caune par to, kā JKP iznīcināja žurnālu "Sports"

© Neatkarīgā

Saruna ar žurnāla “Sports” galveno redaktoru, burātāju un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku Daini Cauni

Vai žurnāls “Sports”, kuram jūs esat galvenais redaktors, vairs neiznāks?

Laikam jau tagad jāsaka bijušais redaktors, jo žurnāla izdošanai nav naudas.

Kas īsti ir noticis?

Tā kā nav naudas, darbība bija jāizbeidz. Licence gan vēl ir aktīva. Tā pieder Latvijas Sporta federāciju padomei (LSFP), un iespējams, ka tā to kādreiz vēl liks lietā.

“Kādreiz” nozīmē, ka tas ir cerīgi vai arī ka kaut kad tālā nākamībā, vai nekad?

To pašlaik nezinu. Bēdīgākais, ka ir aiztaisīta ciet arī žurnāla mājaslapa, kurā ir viss arhīvs - visi raksti un fotogrāfijas, kas bijušas publicētas. Mums bija normāla žurnāla versija digitālā formātā, kurā varēja ieskatīties.

“Sports” savulaik nonāca finansiālās grūtībās, un licenci nopirka LSPF, piedaloties arī Latvijas Olimpiskajai komitejai (LOK). Šīs organizācijas domāja, ko darīt, jo negribēja pazaudēt šo izdevumu un tā zīmolu. Žurnāla misija bija rādīt sportu visā daudzveidībā, īstenojot devīzi “Latvijā sporto 100 veidos, mēs rakstām par visiem!”, uzsverot, ka sportistu miljonu līgumi sportā nav galvenais mērķis. Domāt, ka šis kvalitatīvās žurnālistikas izdevums var būt rentabls, nebija pamata. To saprata arī LOK un LSFP, no sava Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iedalītā budžeta piešķirot zināmu dotāciju žurnāla izdošanai. Bet katrs rudens bija nervozs, jo bija bažas par dotācijas nākamā gada apjomu un vai tā vispār tiks iedalīta.

Nākamā gada valsts budžetu parasti apstiprina labi ja tā paša nākamā gada janvārī, bet “Latvijas pasts” pēdējā laikā datus par preses izdevumiem ievietošanai abonēšanas katalogos pieprasa jau septembrī. Līdz ar to redakciju katru gadu nomocīja jautājums, vai nākamajā gadā būs nauda. Katru rudeni, analizējot solījumus, runas, viedokļus, “Sporta” abonēšanu izsludinājām vienlaikus ar citiem preses izdevumiem. Piecpadsmit gadus risks attaisnojās, bet sešpadsmitajā viss ir sabrucis.

Mūsdienās preses izdevumi pārceļas uz digitālo telpu...

Saprotams, ka nav iespējami vecie laiki, kad žurnāls varēja iznākt reizi nedēļā. Sākām izdot to reizi mēnesī, vienlaikus aizvien uzlabojot savu interneta mājaslapu. Žurnālam bija 3000 eksemplāru tirāža. Pēc 2008. gada krīzes es biju vienīgais žurnālists štatā, ja neskaita maketētāju. Pārējie bija ārštata autori. Pirms divarpus gadiem man bija arī kolēģis - vietnieks Kristaps Zaļkalns. Reklāma žurnālā netika likta, lai nekropļotu tirgu. Jo saņēmām taču valsts dotāciju.

Izglītības iestādēm un sporta klubiem žurnālu sūtījām bez maksas.

Mums, protams, bija iestrādes, plāni 2022. gadā padarīt žurnālu vēl pieejamāku digitālajā telpā, piesaistīt jaunākus prātus, kuri tajā orientējas labāk. Jo 70 gadu vecumā nav vairs viegli saprast, ko vajag darīt, un mainīt savus paradumus, lai varētu trāpīt desmitniekā. Skaidrs, ka drukātais medijs paliek ekskluzīvs kā vinila skaņuplates.

Taču mēs nepaspējām.

Gan saistībā ar kovidu, gan nekovidu ir atvēlētas milzu summas mediju atbalstam. Šo atbalstu gan caur Sabiedrības integrācijas fondu (SIF) saņem tikai viena daļa mediju, kuri pauž lojalitāti valdošajai varai. Bet sports taču nav politika. Vai nemēģinājāt dabūt naudu no SIF?

Nē, uz to pusi neskatījāmies, jo ideja jau bija tāda, ka nauda būs arī šogad. Budžeta projektā tā bija iezīmēta. Bija jau arī šaubas, bet šādas šaubas ir bijušas katru rudeni - būs, nebūs, pietiks, nepietiks?

Kāda loma “Sporta” likvidēšanā ir politiķim Sandim Riekstiņam?

Es nevaru apgalvot, ka viņš ir slēdzis “Sportu”, bet, iespējams, ietekmējis kaut ko viņš ir.

Proti, publikācijā saistībā ar Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu ne pārāk glaimojoši izteicos par jaunievēlētās LOK vadības kursu un, kas izrādījās sevišķi bīstami, par Saeimas Sporta apakškomisijas vadītāja Sanda Riekstiņa (Jaunā konservatīvā partija) zināšanām un kompetenci sporta jomā. Kļūdījos. Sandis Riekstiņš ar savu būvamatniecības vidusskolas diplomu tagad ir Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs, bet “Sporta” vairs nav.

Komunisti, ja viņiem kas nepatika, mainīja mediju redaktorus, jaunie komunisti, kā dēvē JKP, kura kontrolē Izglītības un zinātnes ministriju, likvidē pašus medijus.

Jūs tā mazliet pretrunīgi izteicāties, ka nevarat apgalvot, ka Riekstiņš ir slēdzis “Sportu”. Kurš tad to slēdza?

Es nevaru apgalvot, vai Riekstiņš ir teicis, ka “Sports” jāslēdz, vai arī kāds ierēdnis ir pats sapratis un no viņa acīm nolasījis, ka “Sportam” jādara gals.

“Sports” jau nav vienīgais objekts, par ko Riekstiņš ir demonstrējis savu nekompetenci. Viens no spilgtiem piemēriem ir tas, ka tagad vairs nepastāv “Latvijas gada balva sportā”, kuru organizēja “Igo Japiņa aģentūra”. Tās vietā ir “Trīs zvaigžņu balva” jeb “Trīszvaigžņu ķieģelis”, jeb “Zelta ķieģelis”, kā to ironiski sauc sporta aprindās. Viņš pārmeta Japiņam, kā viņš var iedomāties “privatizēt” “Gada balvu sportā”?! Kā viņš kaut ko tādu drīkst? Viņam pat neienāca prātā, ka ir arī tāda lieta kā intelektuālais īpašums, ka Japiņš ir izdomājis un radījis pats šādu zīmolu. Riekstiņš ir pārbraucis pāri “Latvijas gada balvai” un tagad pats sēž “Zelta ķieģeļa” piešķiršanas žūrijā.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais