Jāzeps Baško: Lielākā nodevība bija tā, ka Aldis Gobzems sabiedrības protesta noskaņojumu sekmīgi nogalināja

© Bens Latkovskis

Jāzeps Baško pēc vairāk nekā desmit gadu dzīvošanas Rietumos (pārsvarā Londonā) pērnruden atgriezās Latvijā ar misijas apziņu – veicināt konservatīvās domas attīstību un iepazīstināt latviešu sabiedrību ar pasaules konservatīvās domas izcilāko prātu sacerējumiem. Šim nolūkam viņš ir izveidojis grāmatu apgādu “Kodoka” (KOnservatīvās DOmas KArtotēka). Tieši šodien šajā apgādā iznāk sērijas “Konservatīvas domas bibliotēka” pirmā grāmata – Britu filozofa Rodžera Skrūtona  “Kā būt konservatīvam”.

Taču konservatīvisma ideju popularizēšana nav viņa vienīgais aicinājums. Viņš ir aktīvi iesaistījies Latvijas politiskajā dzīvē un ne tikai piedalās dažādās ielu aktivitātēs, bet sūta valsts institūcijām, kurām būtu jānodrošina Latvijas Satversmē garantētās tiesības, juridiski pamatotus iesniegumus par to, ka tās ar saviem pienākumiem netiek galā. Pareizāk sakot, pat nemaz nedomā šo Satversmes normu nodrošināšanu uzraudzīt un kontrolēt.

Jāzepu Baško esmu uz sarunu aicinājis ne tikai minēto iemeslu dēļ, bet tieši tāpēc, ka viņš ir viens no retajiem salīdzinoši gados jaunajiem cilvēkiem, kuriem vēl nav nolaidušās rokas, redzot konstitucionālo tiesību mīdīšanu ar kājām Latvijas valstī gandrīz no visām pusēm.

Pastāstiet dažos vārdos par sevi un kāpēc izlēmāt atgriezties dzimtenē!

Pēc izglītības esmu programmētājs. Ar to pelnīju un joprojām pelnu naudu, lai gan tagad tam laika paliek arvien mazāk. Esmu izveidojis grāmatu izdevniecību “Kodoka”, un esmu tās vienīgais īpašnieks. Izdevniecības ideja ir dot intelektuālo bāzi konservatīvi noskaņotiem cilvēkiem. Arī politiķiem, jo man radies iespaids, ka Latvijas politiķiem, kuri sevi sauc par konservatīvajiem, nav skaidra priekšstata par to, no kurienes konservatīvisms kā ideoloģisks novirziens izriet, kāda ir tā centrālā jēga un būtība. Viņi varētu daudz pārliecinošāk argumentēt, ja spētu skaidrāk artikulēt šo konservatīvo ideju.

Ko jūs saprotat ar šo konservatīvo ideju?

Pirmkārt, tā ir lietu dabiskā kārtība. Patiesība šajā esošajā lietu kārtībā. Apzināšanās, ka tas - kā lietas notiek, kā tās ir izkārtojušās, nav tāpēc, ka kāda persona tā to ir gribējusi un apzināti izkārtojusi vai uzspiedusi, bet gan tāpēc, ka ilgstošā periodā, daudzu paaudžu, daudzu iterāciju gaitā līdz tam ir nonākts. Tieši šādā ilgstošu labāko risinājumu meklējumu rezultātā ir izveidojies stāvoklis, kādā lietas līdzās pastāv. Konservatīvisma atziņa ir tā, ka nekas šajā pasaulē nav bez dziļāka pamata.

Vai tas nozīmē: kā tagad - mūžīgi mūžos?

Protams, ka nē. Ja nekas nemainās, tā ir stagnācija un nāve. Kas ir dzīvība? Tās ir nepārtrauktas pārmaiņas. Kaut kas atmirst, kaut kas dzimst un rodas no jauna. Ne viss, ko saņemam no iepriekšējām paaudzēm, ir labs, un ne viss, ko nodosim nākamajām paaudzēm, būs labs. Uzdevums ir šķetināt, kas ir labs un saglabājams, kas ir ačgārns un nomaināms. Nevar ieiet svešā dzīvoklī un tur bez saskaņošanas sākt mainīt mēbeļu izvietojumu, jo man, lūk, tā labāk patīk. Tas attiecas arī uz visu citu. Konservatīva attieksme pret jebkurām pārmaiņām ir rūpīgi noskaidrot - kāpēc tagad jaucam ārā un ko liksim vietā? Konservatīvisms apzinās, ka lieta bieži vien ir kas vairāk nekā tikai izskatās. Katrā lietā ir iekodēta noteikta kārtība un daļa no pasaules iekārtojuma. To tā vienkārši izņemt bez sekām nevar. Šodien cilvēki, piesaucot progresu, ir gatavi izņemt gandrīz visu. Tajā skaitā nesošās konstrukcijas. Piemēram, ģimeni, valsti, tautu un daudz ko citu.

Kādā ceļā jūs, kā salīdzinoši jauns cilvēks, nonācāt konservatīvo nometnē?

Dzīvojot Londonā, sāku interesēties par antropoloģiju un gāju uz lekcijām University College of London. Tur tā ikviens var brīvi no ielas iet un klausīties. Priekšnieks man darbā atļāva. Taču kopējais noskaņojums tur bija diezgan kreiss. Toreiz es pat īsti nesapratu - kreiss vai labējs. Biju pat iegādājies dažādas marksistu grāmatiņas, lasīju “Guardian”, skatījos BBC un CNN. Taču turpināju strādāt par programmētāju un ap 2013. gadu sāku braukāt uz dažādām konferencēm. Mums jau bija noticis “Donglegate” skandāls, kad vienā konferencē puiši bija pajokojuši par USB kabeļu spraušanas momentu, tas bija nofilmēts, ielikts internetā, un pilnīgi uz līdzenas vietas tika izpūsts milzīgs “seksa” skandāls, lai gan ar seksu tur vienīgais sakars bija šī USB kabeļa iespraušana. Taču rezultātā mūsu sistēmas vide kļuva ārkārtīgi politkorekta. Konferencēs viss uzsvars pārbīdījās no profesionālām lietām uz uzvedību un identitātēm. Visām konferencēm, lai dabūtu finansējumu, bija jāatbilst ļoti detalizētam uzvedības kodeksam. Šajos noteikumos viss tika reglamentēts, lai tikai kādu neaizskartu. Sākumā tas bija pieņemami, bet ap 2016. gadu priekšplānā izvirzījās personas ar rozā matiem, nenosakāmu dzimumu, lai stāstītu, kā tas ir - būt “pingvīna ādā”. Tas kaut kā nesalikās kopā ar pašu konferenču būtību, uz kurām mēs braucām apmainīties ar svaigākajām idejām programmēšanas jautājumos, nevis klausīties, kā jūtas dīvaini cilvēki. Es pieņemu, ka tas ir svarīgi un pat būtiski, bet strauji zuda samērīgums. Arī amatu pārbīdes un izvirzīšanas kļuva atkarīgas nevis no cilvēku spējām, bet atbilstoši tā dēvētajām dažādības kvotām. Mēs, austrumeiropieši, tur aizmugurējos solos savā starpā smējāmies - vai viņi visu to nopietni domā? Tas taču nav nopietni. Lasot to pašu “Guardian”, arvien vairāk pamanīju, ka daudz kas ir pilnīgā pretrunā ar to, ko redzu apkārt. Izrādās, visas sievietes ir upuri, baltie - rasisti, vīrieši - varmākas. Pēdējais piliens bija ar svēto Džordžu. To, kurš Floids. Rasisms pēkšņi kļuva normāls. Respektīvi, ādas krāsa nosaka visu. Pilnīgā pretrunā visam tam, ko savulaik bija teicis Martins Luters Kings - cilvēki jāvērtē nevis pēc viņu ādas krāsas, bet gan cilvēcīgajām īpašībām. Kustība “Proud to be black” man šķita absurda tieši no šī antirasisma viedokļa. Laikā, kad par ādas krāsu runāja arvien mazāk, tai sadzīvē pievērsa arvien mazāku uzmanību, pēkšņi sākās uzsvērta koncentrēšanās tieši uz to. Ādas krāsa kļuva noteicošais faktors. BBC sporta ziņas pārvērtās no ziņām par rezultātiem ziņās par to, kurš vairāk par kaut ko kādreiz ir cietis, kurš izjutis aizskaršanu, uzbāšanos un tamlīdzīgas lietas. Vispirms par dažādiem pāridarījumiem un tikai pašas beigās par sportu it kā starp citu. Radās sajūta, ka pasaule mazliet jūk prātā, un vienlaikus arī jautājums - vai tiešām esmu vienīgais, kurš palicis pie veselā saprāta? Tu ievēro, ka tajos avotos, kurus līdz šim lasīji, tiek publicētas acīmredzamas aplamības un muļķības. Tu lieliski zini, ka tā nav patiesība, bet kāpēc tā jāraksta? Trakākais, ka apkārt Londonā gandrīz visi runā tāpat, kā raksta “Guardian”. Džordžs Floids ir svētais, baltie visi ir rasisti. Vai nu klusē, vai pieskaņojies kopīgajai dziesmai. Tad es atklāju konservatīvo pasauli, žurnālu “Spectator”, dažus līdz tam man nezināmus autorus. Viens no tiem bija Daglass Marijs. Latviešu valodā ir iznākusi viņa grāmata “Eiropas dīvainā nāve”. Izlasīju to, izlasīju viņa jaunāko grāmatu “Pūļa trakums”, kuru mana izdevniecība izdos nākamgad. Ir jau izdošanas tiesības iegādātas. Iepazinu izcilo britu filozofu Rodžeru Skrūtonu, izlasīju vairākas satriecoši interesantas Teodora Dārrimpla grāmatas, kuru galvenā ideja ir kultūras ceļa apvērsums. Kādreiz kultūra gāja no augšas uz apakšu, sabiedrības zemākie slāņi tiecās būt kā augstākie, centās atdarināt tos, kas augstāk, bet tagad notiek pretējs process. No augšas uz leju, un augstākie slāņi cenšas atdarināt zemākos. Labākais piemērs - tetovēšanās, geto stila uzvedība, valoda, manieres. Tas, kas agrāk bija simbols zemam sociālajam statusam, tagad skaitās stilīgi un atdarināšanas vērts. Atklājis šo bagāto konservatīvās domas intelektuālo pasauli, es izjutu ārkārtīgi spēcīgu vēlmi ar to iepazīstināt arī latviešu sabiedrību un man kļuva skaidrs nākamais lielais dzīves uzdevums - braukt uz Latviju, tur izveidot grāmatu izdevniecību un izdot šo izcilo domātāju grāmatas.

Pēc atgriešanās Latvijā jūs savu grāmatu apgādu izveidojāt, bet līdztekus samērā aktīvi iesaistījies politikā.

Mana atgriešanās Latvijā laika ziņā sakrita ar demokrātijas sašaurināšanas procesu, kuru valdošā vara veica cīņas ar kovidu aizsegā. Man tas likās nepieņemami. Ilgus gadus biju atrauts no Latvijas politikas informatīvā lauka un savā ziņā biju kā balta lapa. Sākumā man likās uzrunājošas Alda Gobzema idejas. Es arī piedalījos viņa partijas dibināšanas pasākumā “zoomā”, bet pašā partijā neiestājos, jo man tur ne viss šķita pieņemams. Biju klāt arī “Latvija pirmajā vietā” dibināšanas pasākumā, kur skanēja jau sakarīgākas lietas, bet arī tur daudz kas bija nepieņemams. Gobzema partijā es iestājos pēc vienas tikšanās Liepājā, kad viņš braukāja pa Latviju. Pirmā pasākuma stunda bija drausmīga, un man likās, ka tā ir milzīga kļūda atnākt uz šo pasākumu, jo viss grozījās ap tādu kā smalku aprēķinu, kā tikt pie varas, bet pēc tam, kad sākās programmas apspriešana, tad galvenais uzsvars bija uz izglītību kā visu problēmu sakni. Tas arī mani uzrunāja, jo saskanēja ar maniem uzskatiem un arī aktivitātēm. Tās vienmēr ir bijušas saistītas ar cilvēku informēšanu un izglītošanu. Jāatzīst, ka Gobzems klātienē atstāj harismātiskas personas iespaidu. Es jau biju aizgājis no tā pasākuma, bet tad atgriezos un uzrakstīju iesniegumu. Man bija radies priekšstats, ka Latvijā nav nevienas īstas partijas. Ar īstu partiju es saprotu cilvēku kopumu, kas parāda, kādai jābūt valstij, kādam jābūt parlamentam. Partiju, kurai ir autonomas reģionālās nodaļas, kurās notiek viedokļu apmaiņa, ideju slīpēšana. Šīs idejas plūst no apakšas uz augšu, demokrātiskā procesā izkristalizējās kopsaucēji, vadlīnijas, kuras uztur partijas vadība. Diemžēl arī partija “Likums un kārtība” šiem principiem nekādi neatbilda. Viss koncentrējas ap vienu personu. Manuprāt, lielākā nodevība bija tā, ka Aldis Gobzems to sabiedrības protesta noskaņojumu, kurš bija manāms rudenī, sekmīgi nogalināja. Visus laurus par 18. augusta pasākumu Daugavmalā un Vecrīgā, uz kuru aicināja un kurā piedalījās ļoti dažādas politiskās grupas, viņš pierakstīja tikai sev vienam. It kā viņš tur būtu vienīgais. Kad Šlesers gribēja turpināt ielu aktivitātes un aicināja uz nākamo mītiņu, tad Gobzems pateica, ka nē, neiesim. Viņš gan teica, ja gribat, individuāli varat iet, bet kā partija mēs tur nepiedalāmies, jo Šlesers ir mūsu galvenais konkurents. Visa Gobzema darbošanās būtība ir nevis virzīt lietas, idejas, bet gan tikt pie varas. Kas notiek līdz tam, ar kādiem līdzekļiem, nav svarīgi. Visa viņa partijas iekšējā retorika balstās uz tēzi - jo sliktāk valstī, jo labāk mums. Savukārt nekur neparādās ideja aizstāvēt tos cilvēkus, kuriem ir grūti, kuri cieš un kurus viņš ir izvilcis uz ielām. Par tiem viņš nedomā vispār vai arī domā tikai elektorālās kategorijās. Pēdējais piliens bija partijas absolūti nedemokrātiskā uzbūve. Viņš tā arī pateica - līdz partijas kongresam janvārī es esmu vienīgā mūsu partijas seja. Vienīgais, kurš var runāt partijas vārdā. Katru reizi, klausoties Gobzemu, arvien vairāk kļuva skaidrs, ka viņš nesaprot demokrātisko procesu, ne ar vienu ne par ko nav gatavs vienoties, nevienu viņš neuzskata par tādu, kura intereses un vēlmes būtu vērā ņemamas. Domu, ka valsts un sabiedrības intereses vajadzētu likt augstāk par savu ego, par tikšanu pie varas, viņš nesaprot. Es saprotu, ka vara ir vajadzīga, lai realizētu savus plānus, bet šī ir tā situācija, kad līdz 14. Saeimas vēlēšanām ir jāizdzīvo, un būtu jādara viss, lai cilvēkiem nevajadzētu aizbraukt no Latvijas. Pamazām man arvien nesaprotamāka kļuva doma, kāpēc atrasties partijā, kura būvēta tikai tādēļ, lai apmierinātu viena cilvēka ego? Tāpēc no partijas izstājos.

Tomēr 13. decembrī Gobzema rīkotajā “Rododendra” pasākumā pie Rīgas pils jūs bijāt. Kāpēc nolēmāt tur piedalīties?

Tāpēc, ka esmu pret mūsu valdības realizēto pandēmijas pārvaldības politiku. Tāpēc, ka mūsu likumdevējvara un izpildvara pēdējā gada laikā ir vairākkārt pārkāpusi Satversmi. Es sazinājos ar vairākiem domubiedriem, un arī viņi atzina, ka piedalīsies šajā pasākumā, lai arī neatbalsta pašu Gobzemu. Tāpat kā valsts suverēnā vara pieder tās tautai, tā arī jebkuras protestu kustības vara pieder tās dalībniekiem, nevis tā brīža lokomotīvei.

Kādas bija sajūtas pašā pasākumā un pēc tā?

Man bija ļoti zīmīgs atgadījums pa ceļam uz šo pasākumu. Gāju ar plakātu gar Jēkaba kazarmām. Pienāca klāt trīs policisti. Viens no viņiem jautāja, norādot uz plakātu: kas tas ir? Ļāvu viņam izlasīt, taču viņš demonstratīvi novērsās un teica: es zinu, kas tur rakstīts, bet vai jūs zināt, ka nedrīkst streikot? Es nestreikoju, atbildēju. Es jūs tikai brīdinu, ka nedrīkst streikot. Vai jūs zināt, ko nozīmē streikot, viņam jautāju. Viena no viņa kolēģēm palaboja: viņš domā - piketēt. Tomēr policists neatlaidās: jūs man neskaidrosiet. Es jums saku, ka nedrīkst šajos laikos streikot. Mēs tur īsu brīdi “padiskutējām”, un man tas atstāja ļoti drūmu iespaidu, jo kļuva pilnīgi skaidrs, ka šis policists nesaprot, kas ir streiks, kas ir pikets, ko drīkst pēc Satversmes un ko nedrīkst. Galvenais, ka viņam pat prātā nenāca, ka viņš kaut ko nezina vai nesaprot. Viņš bija policists, kuram vienmēr, visur un visos gadījumos ir taisnība.

Kas uz tā plakāta bija rakstīts?

“Tu esi eksperts. Tev nav jābūt zinātniekam, lai zinātu, ko nozīmē būt cilvēkam”. Turpinot par to incidentu, ir ļoti nepatīkama sajūta, ka vara ir tādu cilvēku rokās, kas nezina elementāras cilvēktiesību normas, kuras paredz mūsu Satversme attiecībā uz pulcēšanās brīvību. Ja tāds ir mūsu policijas līmenis, tad ir diezgan bēdīgi. Šis policists taču nezina likumus. Diemžēl tas pats attiecas uz tiem, kuri likumus pieņem. Deputātiem, ministriem, arī plaši atzītiem juristiem. Šajā ziņā esmu sagatavojis un jau nosūtījis vairākus iesniegumus prokuratūrai un Satversmes tiesai. Par to būtu jārunā plašāk, bet šajā intervijā pie šiem aspektiem detalizētāk negribētu kavēties.

Publiskajā telpā izskan minējumi, ka Gobzema aktivitātes kaut kā aizdomīgi sakrīt ar valdošās varas interesēm. Vai redzat tur kādas sakritības?

Negribu runāt par kaut kādam sazvērestībām, bet rezultāts tiešām ir tāds. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc aizgāju no šis partijas un neredzu jēgu tur būt. Aldis Gobzems palīdz valdībai uzturēt pilnīgi nepatiesu stāstu, ka vienīgā valdības kritika nāk no Gobzema. Atbilstoši šim stāstam, ja Gobzems pret valdību vērsto kritiku nespēj pietiekami spēcīgi argumentēt, tad šī kritika ir nepamatota. Tātad viss, ko dara valdība, ir labi, un viss ir kārtībā. Valdība jūtas ļoti komfortabli, ja var uzturēt šo mītu, ka Gobzems ir vienīgais kritiķis. Taču nelaime ir tā, ka no Gobzema puses jau nekādas nopietnas kritikas nav. Viņš tikai atkārto - jūs esat zagļi, slikti, nodevēji. Tukša apsaukāšanās. Valdība var apmierināti berzēt rokas, ka viņš tāds ir - skaļākais un bezkaunīgākais. Taču līdz nākamā gada rudenim, kad būs 14. Saeimas vēlēšanas, vēl ir pietiekami laika. Esmu pārliecināts, ka izkristalizēsies nopietni, konstruktīvi spēki, kas šo valdošo komfortu izjauks.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais