Agnese Irbe: Nevakcinētie pilda grēkāža funkciju

© Madara Gritāne (creative commons licence)

Agnese Irbe ir filoloģijas zinātņu doktore, intelektuālas ievirzes tīmekļa žurnāla “TELOS” galvenā redaktore. “TELOS” ir polemiski izglītojošs tīmekļa žurnāls, kas apvieno Latvijas konservatīvos domātājus, kuriem līdz šim nav bijis savas vietnes un savas vienojošās telpas.

Intervijas pirmā daļa - Agnese Irbe: Ja ES spiež Bulgāriju ierakstīt bērna dzimšanas apliecībā divas mammas, tad vairs nesaprotu, kur esam iestājušies

***

Pagājuši jau divi gadi kovida pandēmijas zīmē. Kādi ir galvenie atzinumi?

Šie divi gadi ir atseguši nozīmīgu valsts institūciju, Satversmi sargājošo institūciju vājumu. Tiesību izpratnes kā tādas vājumu. Tā varētu būt bīstamākā, institucionālā daļa. Otra lieta: daudzi cilvēki, kuri agrāk uzstājušies kā ļoti principiāli, daudz runājuši par iekļaušanu un pretimnākšanu, atvērtību un dažādību, cilvēku brīvām izvēlēm, toleranci pret citām reliģijām, citām kultūrām, situācijā, kad notika cilvēku sadalīšana vakcinētajos un nevakcinētajos, pēkšņi šo savu principialitāti aizmirsa. Izrādījās, ka uz nevakcinētajiem visi šie skaistie principi neattiecas. Jāatzīmē, ka šī tendence bija manāma jau iepriekš, jo arī konservatīvajiem vieta pie lielā “atvērtības un iekļaušanas” galda netika paredzēta. Ar izbrīnu esmu konstatējusi, ka daļa it kā gluži normālu, izglītotu cilvēku nevakcinētos uzskata ne tikai par stulbiem, bet arī kaut kādā ziņā par netīriem. Turklāt šī “netīrība” viņiem nāk līdzi, pat ja viņiem ir negatīvs kovida tests. Tas iedragā ticību visam iekļaušanas principam, kurš ES ir ticis visu laiku uzsvērts kā prioritārs. No vienas puses, cilvēkiem ir ļauts pašiem noteikt savu dzimumu pēc iekšējās sajūtas un stāstīt par sevi jebkādus, pat pašus dīvainākos stāstus. Visiem esam atvērti. Tagad izrādījās, ka tā gluži nav. Nav nekādas skaidru principu “paketes”, un nav gatavības uzturēt spēkā šos principus jebkurās situācijās. Tagad izrādās, ka tieši konservatīvie ir tie, kuri aizstāv pamata tiesības, savukārt liberālā daļa ir tā, kas tās vēlas atņemt un nevakcinētos sodīt. Racionāli orientētiem cilvēkiem ir ļoti grūti pieņemt un saprast, ka oponents nav racionāls cilvēks, kuram nav principu; kuram tie ir peldoši, situatīvi, atkarīgi no izdevīguma. Tas biedē.

Kā šī bezprincipiālā pozīcija ietekmē mūsu reālo dzīvi?

Starp maniem radiniekiem ir deviņpadsmit gadus vecs students, kurš tagad ir eksmatrikulēts (atskaitīts) no universitātes, jo nav vakcinējies. Viņš daudz lasa, lieliski orientējas informatīvajās tehnoloģijās un spēj pats noskaidrot savus medicīniskos riskus, kas ir 0,002%, nomirt no kovida. Iepriekšējo pusotru gadu viņam, tāpat kā citiem, ļāva mācīties attālināti. Kāpēc tagad tas viņam ir liegts? Manu paziņu vidū ir vairāki šādi eksmatrikulēti studenti. Dīvaini, ka ir tik vārga šo studentu aizstāvība. Vai tiešām mums liekas, ka tas ir pareizs risinājums? Mēs esam izglītību izvirzījuši kā vienu no valsts prioritātēm. Kāpēc nepaceļas balsis, lai studenti varētu mācīties šajos pandēmijas apstākļos? Tas pats attiecas uz nevakcinētajiem pedagogiem, kuri ir atstādināti no darba. Bija televīzijā intervijas ar šiem skolotājiem, kuri baidās vai kādu citu iemeslu dēļ negrib vakcinēties. Daži pat raudāja. Tagad šie pedagogi paliek bez darba. Viņi iestājās darbā ar konkrētiem nosacījumiem, kurus viņi ir izpildījuši, viņiem nav nekādu profesionālu pārkāpumu, bet vienā dienā parādās jauna prasība - visiem jābūt vakcinētiem, un viņi tiek atstāti bez profesijas un varbūt pat bez iztikas līdzekļiem. No tiesiskās paļāvības viedokļa tas ir pilnīgi aplami, bet ir maz cilvēku, kurus tas uztrauc; ka tas nav taisnīgi; ka tas nav labs risinājums. Viens no smagākajiem likumpārkāpumiem, manuprāt, ir mandātu atcelšana nevakcinētajiem Saeimas un pašvaldību domju deputātiem. To mums Satversme kategoriski aizliedz. Tur melns un balta ir rakstīts, ka tā nedrīkst darīt, jo tie, kas par šiem deputātiem balsoja, ir pazaudējuši savu pārstāvniecību. Daļai vēlētāju ir atņemta pārstāvniecība mūsu pārstāvnieciskajā demokrātijā. Arī tur bija jāatrod cits, tiesisks, taisnīgs veids, kā šo jautājumu risināt. Caur tīmekli, attālināti, nebūtu grūti, bet nebija jau šādas vēlmes. Man arī šobrīd nav saprotams, kāds ir plāns atgriezties tajā tiesiskajā struktūrā un kārtībā, kāda bija pirms tam.

Klausos jūs un brīnos par šo jūsu ticību kaut kādiem tiesiskiem principiem, kurus ievēro mūsu politiskā šķira un atbalsta plašāka sabiedrība. Kuru gan interesē to deputātu tiesības? Kuru interesē nevakcinēto tiesības, ja pašam visas tiesības ir? Ja principi nav izdevīgi, tad tie jāatmet, tāds ir mūsu valdības un diemžēl arī lielas daļas sabiedrības galvenais “princips”.

Es šo situāciju varu komentēt tikai no racionālā aspekta. Filozofi definē jēdzienus. Tāpat kā juristi. Lai ir saprotams, par ko ir runa. Ja nav definēti jēdzieni, saruna nevar izdoties. Valdība vēlas - un es to saprotu -, lai viss valstiskais veselums darbotos vienā virzienā un sekotu tam virzienam, ko valdība norāda ārkārtas stāvoklī. Tiktāl es saprotu, jo sarežģītā situācijā mums jādarbojas saskaņoti. Kur rodas problēma? Jāuzsver, ka valdība nepieņēma lēmumu, ka būs piespiedu vakcinācija. Piespiedu vakcinācija nozīmē, ka tiem, kas negrib vakcinēties, uzlauž mājas durvis, tad divi tur, trešais dur. Ja izplatītos Ebolas vīruss, kas ir nāvējošs 60% gadījumu, tad droši vien būtu šāda kārtība un tā arī būtu pamatota. Bet valdība šādu scenāriju neizvēlējās. Valdība izvēlējās, kā Pavļuta kungs un arī Levita kungs uzsvēra, brīvprātīgu vakcināciju. Ja tā ir brīvprātīga, tad neizbēgami ir cilvēku daļa, kas negribēs to darīt. Viņiem ir savi apsvērumi. Varbūt tie ir muļķīgi, varbūt neinformēti, bet tie ir. Mūsu valdībai nav izdomāta shēma, ko ar šiem cilvēkiem darīt. Tā bija jāizdomā vispirms, bet tas netika darīts. Tā vietā uz cilvēkiem izdara lielu spiedienu, kas dažos gadījumos ietver pamata dabīgo tiesību ierobežošanu un pat liegšanu. Gribu uzsvērt, ka tiesības strādāt pieder pie dabīgajām tiesībām. Tiesības strādāt savā pamata izteiksmē ir tiesības ņemt no dabas un no dabas augļiem to, kas nepieciešams, lai izdzīvotu, dzīvotu un dzīvotu labi. Mūsdienu valstīs šīs dabīgās tiesības apaugušas ar tādiem papildinājumiem kā no dabas ņemto lietu apmaiņa, izmantojot naudu, pienākums strādājošajiem maksāt nodokļus un tamlīdzīgi. Bet būtība paliek tā pati. Starp citu, ir tiesības strādāt, nevis saņemt pabalstu no valsts - pirmās ir primāras. Tās valsts nedrīkstētu aizskart. Ir jābūt ļoti, ļoti nopietnam pamatojumam, lai valsts varētu šīs tiesības ierobežot. Šāds pamatojums būtu, ja būtu pierādījumi, ka tieši nevakcinētais izplata vīrusu, ka tieši viņš ar savu klātbūtni telpā apdraud apkārtējos un noved pie sliktās epidemioloģiskās situācijas. Tad par viņa konkrēto negatīvo ietekmi viņu arī varētu konkrēti sodīt. Bet šādu pierādījumu nav. Jo arī vakcinētie gan slimo, gan pārnes, gan izplata. Savukārt nevakcinētais, bet ar negatīvu testu, ne pārnes, ne apraud, ne izplata. Attieksme pret nevakcinētajiem ir nesamērīga un tāpēc netaisnīga.

Nepatika pret nevakcinētajiem dažkārt tiek pamatota ar stāstu, ka viņi, lūk, ir egoisti, kuri negribot solidarizēties, toties mēs esam labi, jo solidarizējamies. Tiesa, nav īsti saprotams, ar ko?

Sociālā solidaritāte var būt tikai un vienīgi brīvprātīga. Pats jēdziens - solidaritāte - to arī nozīmē. Solidaritāti nenodrošina ar stekiem, sodiem, ar iebaidīšanu. Tā jau ir piespiešana. Tas ir gluži cits jēdziens. Cilvēks tiek sodīts par nepakļaušanos valdības prasībām. Solidāri mēs varam piedalīties dārza uzkopšanas darbos. Tad es solidarizējos, jo es varu arī nesolidarizēties un nepiedalīties. Solidaritāte paredz brīvību cilvēkam izvēlēties un netikt sodītam par šo izvēli. Ja jūs cilvēku par nepaklausību atlaižat no darba vai atņemat mandātu, tad šo jēdzienu nedrīkst lietot. Tas ir jāsvītro ārā.

Tomēr jāatzīst, ka liela daļa sabiedrības atbalsta nevakcinēto dažāda veida sodīšanu un viņu dzīves apgrūtināšanu. Francijas prezidents Makrons pat atklāti paziņoja, ka tieši tāds arī ir viņa mērķis. Viņš lietoja parupju vārdu, kuru latviski varētu tulkot kā - “dirsināt” nevakcinētos. To viņš atļāvās tāpēc, ka sabiedrībā ir pieprasījums pēc šīs - dirsināšanas. Arī pie mums. Kariņa/Pavļuta elektorāts pieprasa vēl spēcīgāku, vēl nežēlīgāku spiedienu. Tiem “antivakseriem” vēl ir atstāta šķirbiņa, pa kuru elpot. Ciet to ātrāk! Ar ko izskaidrojams šis 21. gadsimtam neraksturīgi nehumānais naids pret nevakcinētiem līdzcilvēkiem?

Man ir tikai versijas. Daļa cilvēku ir smagi cietuši visā pandēmijas laikā. Viņi ir ļoti noguruši no šīs situācijas, viņi ir nelaimīgi, viņiem ir dažāda veida krīzes, profesionāli un finansiāli sarežģījumi. Nevakcinētie šajā situācijā pilda grēkāža funkcijas. Valda iracionāls, nekādos datos nebalstīts pieņēmums, ka, ja tikai viņi vakcinētos, tad viss “šis murgs” beigtos. Rīt. Viss, taisām visu vaļā, ierobežojumi beigušies. Pulciņi, restorāni, mūzikas festivāli vaļā. To cilvēki sev iestāsta. Pie visa vainīgi ir nevakcinētie. Arī tādi kā es, kuri saka - ziniet, viņiem ir savi argumenti, turklāt nevienu nevar piespiest veikt medicīnisku manipulāciju ar savu ķermeni, ko taču ir atzinušas visādas konvencijas, kas parakstītas pēc Otrā pasaules kara, un arī ES Cilvēktiesību tiesa. Izlasiet, tas tur stāv rakstīts. Krīzes situācijas rada cilvēkiem lielu stresu, kuru ir vēlme izlādēt uz kaut ko. Tā kā ķīniešus Uhaņā mēs nevaram sodīt, Pasaules veselības organizāciju nevaram sodīt par to, kā viņi šo pandēmiju ir menedžējuši, tad nevakcinētie sanāk tie, kuriem mēs tiekam klāt. Sabiedrības izglītotākajai daļai šeit būtu bijis jāsaka savs vārds - uzmanīgi, tā nedrīkst, bet šos vārdus mēs nedzirdam. Ir pat otrādi. Daudzi izglītoti cilvēki ir 100% pārliecināti, ka valdība attiecībā uz nevakcinētajiem visu dara pareizi, bet viņi paši nav lasījuši nekādus Ministru kabineta noteikumus. Viņi uzskata, ka pilsoniski pareizā nostāja krīzē ir valdību atbalstīt, lai vai kas. Bet atbalstīt nenozīmē nekritiski pieņemt jebko, ko stāsta un ko liek darīt.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais