Ivars Zariņš: Riharda Kozlovska vadītā parlamentārā izmeklēšanas komisija ir spļāviens sejā demokrātijai un Latvijas sabiedrībai

© Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Saruna ar Saeimas deputātu Ivaru Zariņu (“Saskaņa”)

Parlamentārās izmeklēšanas komisija “Lai izmeklētu Latvijas valdības kļūdaino rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanas procesā, kā arī nosauktu to politisko amatpersonu vārdus, kuras izraisījušas neatgriezeniski negatīvas sekas Latvijai” savu darbošanos ir noslēgusi. Ir tapis arī tās galaziņojums, kas tiks prezentēts parlamentā šonedēļ, bet tā saturs jau ir zināms. Kā vērtējat šīs komisijas paveikto?

Šī komisija ir spļāviens sejā Latvijai kā parlamentārai demokrātijai un visai Latvijas sabiedrībai, kura apmaksā šo klaunādi.

Iepazīstoties ar tās sagatavoto galaziņojumu, nākas secināt, ka šī komisija nav izpildījusi pat tās nosaukumā noteikto - nosaukt atbildīgās amatpersonas. Tik nekaunīgu Saeimas lemtā ignorēšanu, manuprāt, neviena izmeklēšanas komisija vēl nav atļāvusies.

Šīs komisijas sniegums ir pavisam traģikomisks - saskaņā ar šīs komisijas paveikto un secināto sanāk, ka neviens nav atbildīgs par notikušo? Ka viss ir noticis pats no sevis? Jūs to nopietni - tas tiešām ir jūsu veikums, ar ko jūs visu šo laiku nodarbojāties?! Un to jūs tagad pilnā nopietnībā pasniegsiet Latvijas sabiedrībai?

Es domāju, visa Latvijas sabiedrība ir pelnījusi saņemt skaidrojumu par šādu komisijas lēmumu.

Sabiedrībai un medijiem būtu jāprasa no komisijas locekļiem, kuri parakstīja šo galaziņojumu, tagad skaidrot savu rīcību. Bet komisijas vadītājam Rihardam Kozlovskim vajadzētu atdot atpakaļ valstij savu saņemto atalgojumu par neizdarīto darbu.

To nevar nosaukt par izmeklēšanas, bet gan par piesegšanas komisiju.

Komisiju vadīja “Jaunās Vienotības” deputāts, komisijas vairākumā bija valdošās koalīcijas pārstāvji. Vai tad bija iespējams cits rezultāts?

Kā pietiekami pieredzējis Saeimas darbā, zinot Latvijas parlamentāro izmeklēšanas komisiju specifiku, es savulaik vērsos pie karstasinīgajiem opozīcijas kolēģiem, kuri tik ļoti steidzās dibināt šo komisiju - ar ieteikumu vispirms kārtīgi izdarīt savus mājasdarbus, sagatavot visu nepieciešamo - pašiem savākt faktus un pierādījumus un tikai tad dibināt šo komisiju, dodot tai konkrētu uzdevumu, kas konkrēti tai ir jāizmeklē, un pēc tam piestādot konkrētus faktus, kurus tikai atliktu piesist ar nagliņu pie sienas. Tad būtu kaut kāda cerību uz rezultātu, nevis tikai bezjēdzīgu valsts resursu tērēšanu. Tas netika izdarīts. Un, lūk, uzskatāms apliecinājums manis teiktajam! Ceru, ka mans ieteikums noderēs nākamajai reizei.

Vai tiešām neko nevarēja darīt?

Komisijai tika iedota pilnīga brīvība, ko tā izmantoja ļoti paredzami. Lai visiem šis notiekošais būtu uzskatāmi redzams, es iesniedzu komisijai divus ziņojumus ar faktiem, kurus ieguvu, īstenojot savu izmeklēšanu, izmantojot sev pieejamās parlamentārās uzraudzības metodes - deputātu pieprasījumus valdībai. Pieprasījumi bija saistībā ar vakcīnu iepirkumu sāgu un saistībā ar “Titled” iepirkumu, kad no reklāmaģentūras par neadekvātu cenu tika iepirkts neadekvāti liels respiratoru apjoms, kuri turklāt izrādījās nederīgi.

Un ir ļoti zīmīgi, kā komisija rīkojās ar šo informāciju - lai gan iesniegums ar faktiem par “Titled” iepirkuma dīvainībām komisijas vadītājam Rihardam Kozlovskim tika iesniegts jau novembra beigās, taču uz to joprojām nav sniegta nekāda atbilde, liekot apšaubīt ne tikai komisijas vadītāja rīcības atbilstību komisijas noteiktajam uzdevumam, bet arī likuma prasībām - pārkāpjot Informācijas atklātības likumu.

Komisijas galaziņojumā maldinoši ir norādīts, ka šis iesniegums bija par “iepirkuma iespējamo neatbilstību normatīvo aktu prasībām”. Patiesībā šajā iesniegumā detalizēti un ar faktiem tika norādīts uz virkni aspektu, kuri komisijai bija jāizmeklē, vismaz jāizvērtē - par aizdomīgo piegādātāja izvēli, par neadekvāto darījuma apjomu, nepamatoto cenu, manipulācijām ar dokumentiem, maigi sakot, dīvaino preces pieņemšanas procedūru, kā rezultātā tika pieņemti gandrīz miljons nederīgu respiratoru. Tāpat arī par valsts interesēm neatbilstošo atbildīgo amatpersonu rīcību šajā darījumā, lai atgūtu radītos zaudējumus, pareizāk sakot - lai neatgūtu tos, piemēram - speciāli gaidot, lai SIA “Titled” izmaksā dividendēs no šī darījuma saņemto peļņu. Neko no tā komisija nav darījusi! Pat nav uzdevusi tos jautājumus, kas tai tika uzrakstīti priekšā kā špikeris.

Vēršot uzmanību uz atklātajiem faktiem, komisija tika aicināta tos izvērtēt un vērsties Ģenerālprokuratūrā un Finanšu izlūkošanas dienestā, jo, izmantojot šo institūciju iespējas - izsekojot šā darījuma naudas plūsmām, būtu iespējams pārliecināties, vai šis aizdomīgais darījums netika veidots kā noziedzīga shēma, kurā iesaistītas arī amatpersonas un politiķi.

Pēc tam, kad, pārkāpjot visus likumā noteiktos termiņus, komisija tā arī nesniedza nekādu atbildi, es pats vērsos šajās institūcijās ar šo informāciju.

Ņemot vērā, ka tuvākajā laikā ir jālemj par FID vadītāja pārvēlēšanu, FID rīcība saistībā ar šo iespējami noziedzīgo darījumu varētu būt viens no nozīmīgiem indikatoriem - cik bezkaislīga un politiski neitrāla ir pašreizējā FID vadība?

Kāpēc Latvijā parlamentārā izmeklēšana vienmēr izgāžas?

Citās patiesi demokrātiskās valstīs parlamentārā izmeklēšana ir varens instruments, kura priekšā vara dreb un nerīkojas tik visatļautīgi, kas pie mums jau drīz sāks šķist norma.

Pie mums tā ir klaunāde, jo, lai gan Satversmē ir paredzēta opozīcijai iespēja nodibināt šādu izmeklēšanas komisiju, tālākais normatīvais regulējums (parlamentārās izmeklēšanas likums) ir izveidots tā, ka dod iespēju šīs izmeklēšanas komisijas darbu vadīt tiem politiskajiem spēkiem, kuru darbību ir paredzēts izmeklēt. Sanāk āzis par dārznieku.

Vai neko nevar darīt?

Šo situāciju jau sen varēja un vajadzēja mainīt, ja vien būtu politiskā griba un vēlme redzēt Latviju kā reāli strādājošu parlamentāro demokrātiju, nevis pusmafiozu politisko karteli.

Vairākkārt esmu centies iniciēt nepieciešamos grozījumus likumā, lai to panāktu, bet varas koalīcija nav ļāvusi pat uzsākt apspriest tos Saeimā.

Vienīgais, kas šo situāciju varētu mainīt - ir Valsts prezidents.

Reiz jau es kopā ar opozīcijas kolēģiem vērsos pie prezidenta ar aicinājumu izmantot viņam dotās likumdošanas iniciatīvas iespējas un ierosināt šādus likuma grozījumus. Noteikt, ka komisija ir jāvada tiem, kuri šādu komisijas izveidi ir iniciējuši.

Un ko teica Valsts prezidents?

Viņš atbildēja, ka būtu gatavs iesaistīties šajā procesā, ja… pati Saeima to iniciētu. Tas ir - ja valdošā koalīcija to atļautu. Tas laikam tāds Valsts prezidenta reveranss saviem vēlētājiem.

Tagad, uzskatāmi redzot, cik bezjēdzīgs ir parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs pašreizējā ietvarā, prezidentam ir labs iemesls pārvērtēt savu attieksmi un uzdrošināties piedāvāt Saeimai šādus grozījumus. Par Latvijas vēsturisko zemju ģerboņiem viņš taču varēja to izdarīt? Lūk, vēl viena praktiska lieta, kuru atzinīgi novērtētu visa Latvijas sabiedrība. Un arī prezidenta krātuvītē būtu vismaz viens jēdzīgs darbs pirms aiziešanas no amata - ar paliekošu nozīmi gan Latvijas politikā, gan Latvijas tālākajā izaugsmē, kura tagad bremzējas lielā mērā tādēļ, ka vara Latvijā var atļauties būt mazspējīga, nekompetenta un bezatbildīga - jo tai par saviem pieņemtajiem lēmumiem nav nekādas atbildības.

Jūs savulaik veicāt pamatīgu izmeklēšanu saistībā ar obligātā iepirkuma komponenti (OIK). Vai varas partijas pilda savus dotos solījumus šajā jomā?

Pavisam drīz sabiedrībai būs iespējams uzzināt, kā Krišjāņa Kariņa valdība turpina piesegt šo afēru, turklāt klaji pārkāpjot likumu. Ko lai dara, kamēr ir auni - būs cirpēji!

Šeit atkal būs darbs tiesībsargājošajām iestādēm. Pavisam drīz!

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais