Emīls Jakrins: Kara situācijā ir jāsaliedē tautas, nevis vēl vairāk jāšķeļ sabiedrība

© Rūta Kalmuka/F64

Saruna ar politologu un uzņēmēju Emīlu Jakrinu

Situācija Ukrainā katru dienu mainās - karš norit jau vairāk nekā mēnesi. Cilvēkos manāmas bailes, dusmas un arī neizpratne - kā mūsdienu pasaulē kaut kas tāds ir iespējams? Sociālajos tīklos manāmas arī spraigas diskusijas un viedokļu apmaiņa ar Latvijā dzīvojošajiem krievvalodīgajiem. Latvijas iedzīvotāju vidū sāk veidoties arvien lielāka plaisa. Ja jau līdz šim ceļš uz sabiedrības saliedēšanu ir bijis grūts, tad kādi varētu būt risinājumi šobrīd?

Karadarbība kaimiņvalstī, kur agresoram ir sauszemes robeža ar Latviju, ir šoks daudziem Latvijas iedzīvotājiem, kuri joprojām nevar aptvert, ka šāda cilvēcības katastrofa var notikt šodienas Eiropā. Tā ir humāna krīze. Krīze, kurā tiek nonivelētas civilizētās pasaules vispārpieņemtās vērtības, pirmām kārtām jau cilvēka dzīvības vērtība. Tiek nogalināti bērni, sievietes, seniori, dzīvību zaudē veselas ģimenes. Daudzi no mums pārvērtē vispārpieņemtās vērtības un savu lomu. Ir daudz jautājumu un joprojām maz atbilžu pēc būtības - vairāk lozungu nekā cilvēcīgu pārdomu. Nelabvēļi to var izmantot nācijas šķelšanai. Tāpēc šobrīd ir būtiski intensīvi strādāt ne tikai pie objektīvas notikumu atspoguļošanas, bet arī pie notiekošā skaidrošanas un Latvijas iedzīvotāju saliedēšanas, nekavējoties izstrādājot un īstenojot tādus sabiedrības integrācijas pasākumus, kas nestu īstus un mērāmus rezultātus. Ir plānveidīgi jāveicina tāda publiskā retorika, kas veicina iedzīvotāju izpratni par notiekošo, lai veidotu vienotu, faktos balstītu viedokli par Krievijas iebrukumu Ukrainā visā mūsu sabiedrībā. Nedrīkst būt tāda situācija, kur mūsu pašu valsts vadītāji pauž diametrāli pretējus viedokļus - vieni aicina tautas saliedēt, rast kopīgu valodu un izturēties vienam pret otru ar cieņu. Tikmēr citi, izmantojot iespēju spodrināt savu publisko tēlu pirms vēlēšanām, veicina neiecietību, palielina plaisu, tādējādi arī noniecinot līdz šim valsts mērogā paveikto darbu tautu saliedēšanā.

Pirms pāris dienām sociālajā tīklā “Twitter” publicējāt savu viedokli par plaisu sabiedrībā un nepieciešamību to mazināt. Tas raisīja diskusijas lietotāju vidū, īpaši tika vērsta uzmanība uz Nila Ušakova paziņojumu par to, ka nekādām svinībām 9. maijā nevajadzētu notikt…

Un tas ir simtprocentīgi pareizs paziņojums - nekādas svinības nemaz nevar būt, jo Ukrainā notiek karš un tiek nogalināti nevainīgi cilvēki, izpostītas pilsētas, iznīcinātas ģimenes un mājokļi. Ja ir vēlme pieminēt karā kritušos, tad to var darīt atbilstošā vietā un veidā - kapos. Taču visvairāk mani pārsteidza dažu cilvēku reakcija, kad Ušakovs paziņoja, ka ir pilnīgi un absolūti pret karu Ukrainā, nostājoties Ukrainas pusē. Izskanēja pārmetumi un pat nosodījums, lai gan ar tādu paziņojumu ir skaidrs kā diena, ka viņš liek “zem sitiena” savus reitingus taisnīguma vārdā. Un te jau vairs nav runa par politiku. Politika paliek otrajā plānā. Te ir runa par cilvēcīgumu un veselo saprātu. Jo vairāk sabiedrība ēdīsies savā starpā, nevis saliedēsies, jo lielāka plaisa tiks radīta starp tautām. Šobrīd īpaši svarīgi rast kompromisus, saprast vienam otru - un tas ir attiecināms uz abām pusēm, gan latviešiem, gan krieviem. Politiskajā līmenī vispār nedrīkstētu būt vieta tādai retorikai, kas arvien vairāk šķeļ mūsu sabiedrību. Amatpersonām ir jāsaprot savs stāvoklis - cik viegli dažkārt ar saukļiem ir ietekmēt noteiktu sabiedrības daļu. Vēlēšanas un politisko reitingu īslaicīga un savtīga audzēšana nav un nedrīkst būt iemesls, lai šķeltu Latvijas sabiedrību, kur nu vēl kara situācijā. Ir pienācis laiks graut novecojušās sarkanās līnijas starp tautām, kurām jau pašā saknē tur nekad nevajadzēja būt.

Viedokļu un nostāju dažādība ir redzama, taču rodas jautājums, vai šobrīd, tik sensitīvā situācijā, tautu saliedēšanai maz būtu iespējams kāds rezultāts?

Tieši tik traģisku notikumu laikā, kad Ukrainā uzskatāmi redzam, cik liela nozīme ir sabiedrības vienotībai, neatkarīgi no valodas, kurā ikdienā runā, mums ir labākās izredzes. Saliedēta sabiedrība ir spēcīgas valsts pamats - un tas ir mērķis, uz ko mūsu valstij un sabiedrībai kopumā ir jāiet. Mums jāsaprot, ka valsts līmeņa stratēģijai un taktikai sabiedrības saliedēšanā un nācijas stiprināšanā ir noteicoša loma. Manuprāt, mēs šobrīd esam nonākuši situācijā, kur iespējami divi iznākumi. Pirmais scenārijs - ja tiek pareizi īstenota vienota publiskā komunikācija un arī saistītā rīcība, tad ir iespējams ar vēl nebijušu tvērienu stiprināt mūsu valstī dzīvojošo iedzīvotāju un tautu kopību (Latvijā dzīvojošās tautas). Savukārt sliktākajā gadījumā mēs varam nonākt situācijā, kur latvieši un krievvalodīgie nonāk divās pretējās pusēs, arvien vairāk attālinoties viens no otra. Esmu pārliecināts, ka tas arī ir viens no agresora mērķiem - ar propagandas līdzekļiem šķelt Latvijas sabiedrību jau pašos pamatos, pārliecības un principu līmenī, kurinot naidu. Tas destabilizē situāciju, un mums būtu jādara viss, lai tas nenotiktu. Ukrainā, piemēram, krievvalodīgo iedzīvotāju ir aptuveni 22%, un viņi šobrīd cīnās ar ukraiņiem plecu pie pleca pret agresoru, iebrucēju - Krieviju. Tas ir saliedētas sabiedrības piemērs. Savstarpējā sapratne, cieņa un vērtības ir stipras nācijas pamats. Šis ir laiks, kad jāmudina tauta saliedēties, lai arī vissliktākajā gadījumā, kāds vien var būt, mēs cīnītos kopā, plecu pie pleca, tāpat kā Ukrainas krievi ar ukraiņiem, sargājot savu valsti.

Krievijas īstenotā propaganda sasniegusi teju vēl neredzētu līmeni un apgriezienus. Latvijā ātri vien tika slēgti vairāki Krievijas TV kanāli, lai mazinātu iespējas Krievijai sasniegt un ietekmēt valsts iedzīvotājus.

Jā, tas ir viens no instrumentiem, kā iespējams kontrolēt informācijas plūsmu. Taču šāda pieeja, kas netiek izmantota kā daļa no vairāku instrumentu kopuma, var nest lielāku ļaunumu nekā labumu. Nepārprotiet mani, es nesaku, ka šo kanālu aizvēršana bija kļūda - nebūt nē. Es runāju par to, ka tiek aizvērti TV kanāli, bet to vietā nekas cits nav pieejams. Tiek radīts informācijas vakuums. Tas nav pareizi. Un loģiski, cilvēks sāk meklēt alternatīvus veidus un iespējas, kā uzzināt dažādu pirmavotu jaunumus, ziņas. Un nav arī vairs tas laiks, kad TV un radio bija vienīgie informācijas kanāli - ir interneta portāli, sociālie tīkli, arī sociālā burbuļa jeb kaimiņtantes klačas un baumas vēl joprojām ir un būs. Tādēļ uz visu informācijas apriti jāskatās kompleksi. Vēl pirms gada tika nolemts slēgt LTV7 - valsts sabiedrisko mediju mazākumtautībām. Vietā nekas netika izveidots. Ja tas būtu pieejams šobrīd, tas būtu viegli pieejams un saprotams informācijas saņemšanas veids. Palika tikai robs Latvijas sabiedriskās televīzijas kanālos, atstājot krievu valodā tikai dažus sabiedrībā zināmus medijus - LR4 un lsm.lv krievu valodas versijā.

Bet ir taču tik daudz veidu un iespēju, kā iegūt informāciju. Vai ar to ir par maz?

Mūsdienās mēs dzīvojam informācijas pārpilnībā, bet informācijas kvantitāte spēj radīt jauna līmeņa sarežģījumus - gan viltus ziņas, gan propagandu, gan virkni citu problēmu, ja pašā pamatā netiek veidota pilnvērtīga informācijas aprite. Proti, valstī ir jābūt uzraudzītai un sakārtotai mediju politikai, informācijai jābūt pārbaudītai, uzticamai, profesionāli sagatavotai no valsts sabiedrisko mediju puses. Sabiedriskajiem medijiem prioritāri ir jābūt tiem, kuriem iedzīvotāji uzticas, uz kuriem var paļauties. Cilvēks izvēlas sev pieejamu, saprotamu, viegli uztveramu un arī interesantu informācijas saņemšanas veidu, kā uzzināt jaunumus, ziņas, arī izklaidētos, skatoties filmas un raidījumus. Tas arī ir sabiedriskā medija uzdevums, it sevišķi darbā ar mazākumtautībām - piesaistīt uzmanību, ieinteresēt un uzrunāt, sniegt pārbaudītu informāciju, vienlaikus nostiprinot savas pozīcijas, lai būtu tas medijs, kas ir pirmā izvēle. Lai tas ir uzticams un ikdienā pierasts avots. Līdz ar to mani it nemaz neizbrīna tas, ka cilvēki meklē informāciju citviet, jo pašā pamatā viņi to nesaņem sev ierastos veidos, tajā skaitā skatoties televīziju. Un tur mūsu valsts naratīvam visbiežāk nav absolūti nekādas teikšanas. Protams, tas nav viegls uzdevums, un LTV7 slēgšana iezīmē ne vien šī kanāla darba rezultātus, bet arī šā brīža politisko nostāju un izpratni par šāda medija nepieciešamību Latvijā.

Kādi varētu būt risinājumi - atjaunot slēgto kanālu, veidot jaunu?

Risinājums varētu būt komplekss. Jā, viennozīmīgi tam būtu jābūt sabiedriskajam medijam, kas tiek finansēts no valsts budžeta, kā jau tas notiek ar visiem sabiedriskajiem medijiem - Latvijas Radio, Latvijas Televīziju u.c. Taču pievilcīga satura radīšanai būtu jāveido sadarbība ar krievvalodīgajiem medijiem - kas jau prot uzrunāt savu auditoriju, piemēram, sabiedrībā iecienīto “Doždj” TV kanālu. Diemžēl šobrīd kanāls nedarbojas līdz ar Krievijas lēmumu slēgt neatkarīgos masu medijus, īstenojot pilnīgu cenzūru. Cik ilgi tas tā būs, to rādīs laiks. Bet ir nepieciešams Latvijā informatīvs un arīdzan izklaidējošs kanāls krievu auditorijai, kurā darbojas profesionāli žurnālisti. Un tam būtu jānotiek iespējami drīz, lai tas nestu labumu sabiedrības informēšanā, izglītošanā un sabiedrības saliedēšanā.

Izskatās, ka ar saliedēšanu sokas ne visai labi. Kāds pie Krievijas vēstniecības protestā sadedzina savu Krievijas pilsoņa pasi, tikmēr kāds cits ar prieku skaļi paziņo, ka gaida PSRS atdzimšanu.

Tas ir piemērs tam, cik cilvēki savos uzskatos un pārliecībā var būt pretēji. Tieši tādēļ ir tik ļoti svarīgi strādāt pie mazākumtautību integrācijas mūsu sabiedrībā. Ar steigu jāsakārto informatīvā telpa, lai tā būtu pieejama ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Krieviski runājošās sabiedrības daļa jāintegrē, nevis jānoraida - tas ir valsts drošības jautājums. Jo vairāk un jo lielāka daļa Latvijas krievu būs vienisprātis par Krievijas iebrukumu Ukrainā, par Krieviju kā agresoru, kas pārkāpj jebkādas saprāta un cilvēcīguma robežas, jo lielāka iespēja mums vairākumā atbalstīt Ukrainu šobrīd un pašiem būt saliedētiem ilgtermiņā - plecu pie pleca par valsts vērtībām un to aizstāvību. No savstarpējās sapratnes ir atkarīga mūsu valsts attīstība nākotnē.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais