Krists Kalniņš: Dievs ir ieraudzījis Ukrainā tautu, kas spēs sakaut sātana valstību

© Ģirts Ozoliņš/F64

„Mani uzrunā cilvēku žēlsirdība. To viņi, paldies Dievam, vēl nav pazaudējuši. Cilvēki visapkārt – latvieši, lietuvieši, poļi, pārējie, - iesaistās, palīdz, jūt līdzi ukraiņiem. Kamēr cilvēkos ir žēlsirdība, eksistē arī cerība,” teic Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Krists Kalniņš. Ar viņu saruna par Lieldienu vēsti, par Ukrainu, par mums.

Šodien pat vispārliecinātākais agnostiķis, manuprāt, atzīs, ka iespējamība par Dieva esamību nedrīkst būt noliedzama. Jo vairums cilvēku vēlas, lai Dievs patiešām eksistē. Tikai - kur tad Viņš ir? Kāpēc Dievs mums nepalīdz - šajā briesmīgajā situācijā, kurā ir iemesti nevainīgi cilvēki?

Es domāju, ka Dievs mums palīdz gan. Bet viss notiek tā, ka mēs nespējam to ieraudzīt. Dieva palīdzība ir atklāta Jēzus Kristus Krusta nāves un Viņa Augšāmcelšanās noslēpumā. Taču mums ir dota mūsu brīvās gribas izvēles suverenitāte. Tas ir mazliet tā kā bērniem ar vecākiem: kad bērni sastrādā kādas blēņas, uzreiz viņi nāk pie vecākiem - lai viņi palīdz, izlabo... Ja vecākiem ir pietiekama gudrība un ja viņi spēj savā mīlestībā viņiem palīdzēt, tad vecāki pirmām kārtām palīdzēs saviem bērniem saprast viņu kļūdas, pašiem uzņemties atbildību, lai tās izlabotu.

Dievs nekur nav pazudis. Tieši otrādi - ja mēs visi dzīvotu ar Viņa likumiem, vērtībām un patiesības apziņu, ko Kristus mums ir atklājis kā labo un ļauno, tad pasaule, kurā dzīvojam, būtu pilnīgi citāda. Bet tajā brīdī, kad pasaule izstumj no sevis Dieva likumus un negrib uzņemties atbildību par savas rīcības sekām, mēs redzam, kas notiek - uzvar ļaunums. Un cilvēki kļūst par ļaunuma instrumentiem.

Katru dienu, kad atveru acis - redzu, kāds ļaunums un posts gāžas pār cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši. Un es jūtu sevī tikai bezspēcīgu naidu, neko vairāk. Mēs tagad runājam par Ukrainu.

Ļaunums nekad neapstājas pie sevis, tas iet tālāk, inficē visu, kas tam apkārt. Mēs nevaram pat nojaust, ko kara noziedznieks Putins savā galvā ir izdomājis, bet nojaušam, ka tas nav nekas labs.

Vistiešāk mēs ļaunuma seju un raksturu redzam Lielās piektdienas notikumā. Svētu un nevainojamu cilvēku, Dievu, kurš ienāca pasaulē cilvēkā Jēzū Kristū, lai mums palīdzētu atbrīvoties no ļaunuma sēklas, kas ir ikvienā no mums, Viņu, kurš ir palīdzējis tūkstošu tūkstošiem un kurš nesis cilvēkiem apbrīnojamāko vēsti, 24 stundu laikā notiesā un piesit krustā. Pie krusta skan zaimi, sak, ja jau viņš ir Dieva dēls, lai kāpj no krusta lejā, un tad mēs noticēsim, un kur tad ir tas Dievs, ja nepalīdz? Tur tad arī tiek uzdoti visi lielie jautājumi...

Jēzus neatbild uz šiem jautājumiem, viņš paliek krustā, jo tā ir viņa misija - samaksāt ar savu dzīvību par cilvēces grēkiem. Vēl vairāk - viņš lūdz par saviem ienaidniekiem. Bet tajā pašā laikā - Lieldienu vēsts nebeidzas pie krusta. Jēzus uzņemas uz sevis sodu par cilvēces grēkiem, par visu ļaunumu, ko cilvēce radījusi. Bet Lieldienu rītā Jēzus parāda: ļaunums nav uzvarējis, tas ir sakauts. Grēkam un nāvei vairs nav varas pār cilvēci, ja tā atgriežas pie dzīvām attiecībām ar savu Radītāju.

Ja Jēzus Kristus nebūtu augšāmcēlies, pasaule būtu nogrimusi melnos nepaklausības un bezcerības dubļos un tumsā, jo nebūtu iespēju no tā visa tikt vaļā. Jāsaprot, ka ļaunums nav atdalāms no cilvēka, un pasaule ir tik laba vai ļauna, kāds ir pats cilvēks. Kamēr mēs gribam cīnīties ar ļaunumu tikai ārpus sevis, ļaunums nevar tikt uzvarēts. Ļaunums vispirms ir jāuzvar pašā cilvēkā. Bez ticības Kristum un Dievam, bez ticības, ka tu, cilvēks, vari ar Dieva Gara palīdzību sevī pieveikt savu cietsirdību un egoismu, nebūs uzvaras.

Tagad cilvēkos ir pārsteigums: kā kaut kas tāds - kā Ukrainā, - var notikt? Tikpat liels pārsteigums bija arī otrā pasaules kara sākums. Un tukši izrādījās vārdi - ka nekad vairs nekas tāds neatkārtosies, ka cilvēce visu ir sapratusi. Bet mēs redzam, ka cilvēce nemainās, lai neteiktu, ka tā kļūst aizvien slimāka un slimāka... Vienaldzība un ļaunums parādās aizvien atklātāk un skaidrāk, tomēr ar to konfrontēt daudziem nav spēka.

Karš Ukrainā notiek jau pusotru mēnesi. Vai sabiedrība šajā laikā ir mainījusies?

Mani uzrunā cilvēku žēlsirdība. To mēs, paldies Dievam, vēl neesam pazaudējuši. Cilvēki visapkārt - latvieši, lietuvieši, poļi, pārējie, - iesaistās, palīdz, jūt līdzi ukraiņiem. Kamēr cilvēkos ir žēlsirdība, eksistē arī cerība. Tātad mīlestība un solidaritāte cilvēkos vēl nav pavisam zudusi.

Mēs esam pieraduši, ka dzīvojam brīvā valstī, bet mēs līdz galam nesaprotam, ka tā ir dāvana, kas jāsargā katru brīdi, jo mēs pat nepieļaujam tādu domu, ka vienā mirklī kāds to varētu mums atņemt un mūs pašus iznīcināt.

Tad jāsāk domāt: kas mūs definē kā valsti un kas mums - kā to tagad dara ukraiņi, - liktu nostāties vienotā ierindā pret ienaidnieku? Mēs redzam, kā ukraiņi to dara, un ne tikai viņi vien - to dara arī tur dzīvojošie krievi un citu tautību cilvēki. Kas mūsu valstī ir tāds, par ko mēs būtu gatavi cīnīties un mirt?

Bet pagaidām es redzu pie mums, Latvijā, tikai to, ka liberālās domāšanas adepti un šīs ideoloģijas censoņas safragmentē sabiedrību mazās čupiņās un pretstata tās citu pret citu. Tas notiek it kā vienlīdzības vārdā, taču tajā pašā laikā kāds paceļ savu mazo čupiņu pāri visiem pārējiem, un demokrātiskajām vairākumam, kas ir viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem, vairs nav nekāda spēka.

Redzot to, kas pie mums notiek Latvijā, pēc kara pirmajām nedēļām, es pateicos Dievam, ka Putinam pietrūka gudrības savu karu sākt Latvijā. Es nezinu, kas notiktu ar Latviju. Jo šeit esošā 5. kolonna ir ļoti liela un aktīva...

Turklāt ļoti izteikta ir mūsu politiķu divdabība: vairums politiķu nespēj nostāties pret ļaunumu, viņi lavierē, un tas ir visbriesmīgākais - nedz politiķi spēj definēt skaidras vērtības, nedz sabiedrība tās redz pie viņiem.

Vēl vairāk. Šobrīd sabiedrībai mēģina atņemt vienu no vērtībām, kas tai pieder kopā ar brīvību un neatkarību. Tā ir ģimenes vērtība. Šobrīd notiek tradicionālās ģimenes degradēšana un iznīcināšana - pateicoties politiķiem, kuri neapzinās, ka tādā veidā tie iznīcina šīs valsts pamatus.

Tur jāsaka „lielais paldies” partijai, kas sevi dēvē par „konservatīvo”.

Es saprotu - ieroči noder tiem, kuri reāli, fiziski cīnās pret okupantiem. Bet cīņai šobrīd jānotiek arī par to, lai saglabātu tradicionālo ģimeni. Un šajā cīņā ir tikpat bīstami zaudēt, cik ir bīstami zaudēt karā Ukrainā. Jo ir skaidrs, ka Putins pie Ukrainas neapstātos. Tāpat arī tie, kuri degradē ģimenes nozīmi un vērtību, pie tā neapstāsies, bet tam sekos sabiedrību vēl deformējošākas lietas.

Tu pieminēji 5. kolonnu. Bet tā šajos kara apstākļos ir kļuvusi pārdroša un nekaunīga.

Tieši kara apstākļos mēs ieraugām, kas ir kas. Ir cilvēki, kuri ņem rokās ieročus un iet aizstāvēt savu valsti, savu zemi un savas ģimenes. Ir cilvēki, kuri savukārt darīs visu, lai ienaidnieks varētu brīvi ienākt pa pilsētas vārtiem. Ir cilvēki, kuri pagriezīsies un bēgs. Ir cilvēki, kuri meklēs sev izdevīgumu kara situācijā. Karš ir patiesības mirklis, tas izceļ cilvēkā gan labo, gan ļauno. Tikko lasīju par kādu ukraiņu karavīru, kurš uzspridzinājās kopā ar sakaru staciju, lai neatdotu to ienaidniekiem. Lasīju par cilvēkiem, kuri, glābdami citus, iet bojā... Bet tajā pašā laikā arī Ukrainā ir vietējie iedzīvotāji, kuri izmanto šo situāciju, lai gūtu no tā savtīgu labumu. Karš atklāj, kas ir tavas vērtības.

Nule bija publiskota Latvijas krievu vēstule, kurā viņi nosoda karu Ukrainā un aicina šogad nesvinēt 9. maiju (kāpēc tikai šogad?). Vai mums ticēt šai atklāsmei?

Kristīgā ticība vienmēr mūs mudina pirmām kārtām domāt labi par cilvēkiem, uzticēties viņiem. Līdztekus mēs lasām par to, kā krievu karavīri zog, slepkavo, izvaro pat bērnus... Viņi to uztver kā kaut ko normālu. Bet ir taču pasaulē krievi, kuri pārdzīvo šo visu, kuriem ir kauns par to, ko dara Krievijas karaspēks. Un tā krieviem būs kauna zīme uz daudziem gadu desmitiem. Tāpat kā pēc otrā pasaules kara vācieši staigāja ar šo kauna zīmi, tāpat krievi pasaules acīs tagad būs apzīmogoti ar neizdzēšamu kauna zīmi. Viņi kļūs par „spitālīgajiem”, ar kuriem neviens negribēs sadarboties. Protams, būs arī tādi, kuriem šī kauna zīme būs vienaldzīga un kuri redzēs tikai materiālo ieguvumu.

Bet tajā pašā laikā mēs redzam, cik tuvredzīga un gļēva pēdējo 30 gadu laikā ir bijusi Latvijas politika. Tā vietā, lai aizstāvētu savas valsts nacionālās intereses, savu valodu un kultūru, vairums politiķu ir locījušies un klanījušies padomju mantojuma priekšā. Tā vietā, lai būtu tikai latviešu skolas, lai jaunieši mācītos latviešu valodu, kultūru, vēsturi... mums jau 30 gadus pieprasa sarunāties ar krievalodīgajiem šeit Latvijā krievu valodā.

Un kārtējo reizi „paiet pretim kādu solīti”...

Manuprāt, šis laiks vairāk uzrāda to, ko mēs kā Latvijas valsts neesam darījuši, lai mēs kā latvieši kļūtu vienotāki un lai prastu sevī integrēt cilvēkus, kuri šeit dzimuši pēc padomju laika beigām. Ja mēs nemainīsim savu attieksmi pret nacionālo vienotību, tās unikālo vērtību un integritāti, tad pēc kāda laika mēs varam atrasties ļoti bīstamā situācijā.

Ko darīt ar okupācijas pieminekli? Tas ir lēnām drūpošs un brūkošs klucis, bet viens otrs „uzvaras svētku” organizators aicina vākt naudu tā remontam.

Šis „piemineklis” ir vienkārši jānojauc. Jā, otrajā pasaules karā cilvēki ir krituši, jā, fašisms un nacisms esot sakauti, bet vai kāds krievs runā par to, ko padomju armija atstāja aiz sevis tajās zemēs, kam tā gāja pāri kā „atbrīvotāja”?

Daži rakstnieki runā. Bet tikai daži.

Skaidrs, ka padomju savienībā bija un Krievijā turpina būt totalitārs režīms, kas saglabājis sevī gan to pašu nacismu, gan fašismu. Un neviens cilvēks par to, ka Sibīrijā tika nobendēti simtiem tūkstošiem cilvēku, nav saukts pie atbildības. Par to izvairās runāt.

Apliecinājumu tam mēs redzam šodienas Ukrainā: Krievija demonstrē gan fašismu, gan nacismu.

Jā. Un Latvijas okupācijas faktam „par godu” - Rīgas centrā ir uzsliets piemineklis! Tā ir kļuvusi par kulta vietu, kurā tiek pielūgts melīgs lielkrievu šovinisms. Es to uztveru kā komunistiskā režīma elka pielūgsmes vietu, kurai nāk paklanīties vienreiz gadā tie, kuri šo elku pielūdz. Un, manuprāt, ir skaidrs, ka šis „piemineklis” ir jānojauc vai jāpārvieto kaut kur ārpus Rīgas robežām.

Vislabāk būtu, ja tā vietā mēs uzceltu pieminekli Ukrainas varonībai vai to cilvēku piemiņai, kuri atdevuši savas dzīvības par Latvijas brīvību un neatkarību. Varam arī uzdāvināt „uzvaras pieminekli” Krievijai, ja tā to vēlas. Bet es ticu, ka ukraiņi sakaus Krievijas armiju, un tad arī kā dūmi izkūpēs tas, ko šobrīd pie šī pieminekļa pielūdz. Jo karš, ko Krievija Ukrainā sāka par spīti visiem meliem, ka to nekad nedarīs, ir izdzēsis jebkādas ilūzijas par to, ko tās valsts vara sevī perina un kādu ļaunumu nes.

Nekad neaizmirsīsim, ka ukraiņi kopā ar citu valstu brīvprātīgajiem patlaban cīnās arī mūsu vietā. Ukraiņi patlaban izcīna ne tikai fizisku, bet arī garīgu kauju - pret sātana izdzimumu, pret viņa impēriju, kas simt gados ir saražojusi savus bērnus, kuri mēģina iznīcināt brīvu un neatkarīgu valsti.

Ja ukraiņi šajā kaujā būtu vieni paši, būtu citādi, bet cilvēce ir nostājusies līdzās Ukrainai un tai palīdz, tāpēc sātans nevar uzvarēt, ja cilvēce sadodas rokās ne tikai palīdzot materiāli, bet arī nemitīgi lūdzoties par to, lai Ukrainas tautai pietiek gudrības un spēka uzvarēt. Manuprāt, Dievs ir ieraudzījis Ukrainā tautu, kas spēs sakaut sātana melu un slepkavu valstību, kas pārņēmusi Krieviju.

Mūsu saruna tiks publicēta Lielajā piektdienā, kad krustā tika sists Jēzus Kristus, kur viņš arī mira. Viņu apbedīja. Bet svētdienā viņš tomēr cēlās no sava kapa un atnāca pie cilvēkiem - dzīvs. Vai viņš atnāks vēlreiz?

Mums jāsaprot, ka Kristus otrā atnākšana - tas ir mūsu ilgu piepildījums, jo šī pasaule ar savu ļaunumu reiz beigsies, un ar Kristus otro atnākšanu sāksies pilnīgi jauna pasaule. Tā eksistēs Dieva taisnībā, tajā taisnībā, ko sludināja Jēzus Kristus, sakaujot pie Krusta visus ļaunuma spēkus un dāvājot savu uzvaru ikvienam, kurš ticēs šai uzvarai.

Protams, ne visi cilvēki būs šajā jaunajā pasaulē, bet katram ir jāizdara sava izvēle par labu tai ticībai, ko Kristus mums ir atklājis caur Evaņģēliju, caur savu nāvi un augšāmcelšanos.

Tomēr, runājot par otro atnākšanu, svarīgākais, manuprāt, ir tas, ka debesu valstība mums jau ir klātesoša. Mums ir jādzīvo ticībā uz Jēzu Kristu, un tas ietekmē visas mūsu dzīves telpas, attiecības, darbošanos. Dzīvojot saskaņā ar Viņa dievišķās mīlestības baušļiem, mums jāsaprot, ka garīgā dzīve nav viegla dzīve, bet tajā ir apslēpts tādas dzīves skaistums, kas pārspēj jebko citu šajā pasaulē.

Šodien tikai ar Dieva Gara, kurš ticībā uz Jēzu Kristu darbojas, ir iespējams uzvarēt ļaunumu, kas saēdis cilvēces sirdi. Tādēļ cilvēku uzdevums ir dzīvot šodien un šeit - ticībā, kurā Kristus augšāmcelšanās jeb uzvara pār ļaunumu ir ieraugāma. Pretējā gadījumā nav nekādas jēgas Kristus baznīcai. Bet tās galvenais uzdevums ir pašai iemiesot sevī visus garīguma principus.

Tāpēc Kristus augšāmcelšanās brīnumam, Viņa dāvātajai uzvarai pār nāvi un visiem, kuri nāvi rada, ir jābūt ieraugāmai, saprotamai, caur ikviena ticīga cilvēka dzīvi satveramai.

Kristus Augšāmcelšanās vēsts ir tā, ka cilvēce var atrast ceļu ārā no visa, kas ievaino, rada fizisku vai garīgu nāvi, jo Kristus šo ceļu ir atklājis. Un šis ceļš ir ticība Viņam un Viņa uzvarai.

Tātad mums ir cerība?

Bez cerības mums nebūtu Lieldienu rīta, Kristus augšāmcelšanās un viņa tukšā kapa. Kaps nozīmē pilnīgu cerību zudumu. Un, ja tas kaps nebūtu tukšs Lieldienu rītā, mums kā cilvēcei nebūtu nekādu cerību ne tagad, ne pēc simt vai tūkstoš gadiem. Tad mēs dzīvotu satrūdējuši - ārēji dzīvi, bet iekšēji miruši.

Taču tagad nāve un grēks mūs vairs nesasaista, un mēs vairs neesam bezcerības vergi. Tagad mums ir dota izvēle atdzimt jaunai gara dzīvei, kuras fokuss un pamats ir vērsts uz Augšāmcelto Kristu, kura rokās ir Debesu Valstības atslēgas. Kas dzīvo ticībā uz Jēzu Kristu, tas nāves un ļaunuma varu ir uzvarējis, un tam nav jādzīvo bailēs par laiku, kas nāks.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.