Nils Konstantinovs: Medikamenti, ko izmanto pedofilu ķīmiskajai kastrācijai, nav saprātīgs veids, kā palīdzēt pusaudžiem

© Privāts arhīvs

„Ir astoņpadsmitgadīgas meitenes, kuras griež nost krūtis. Šādi cilvēki jau mums ir, un nav starpības, tie ir divi, pieci vai desmit. Pat ja mums būtu viena tāda meitene, kura faktiski ir sterilizēta un kura domā, ka tas kaut kādā veidā atrisinās viņas dzīves problēmas, tas jau ir par daudz,” atzīst Nils Konstantinovs, pusaudžu psihoterapeits. Savukārt partijas „Progresīvie” viedokļu līdere Jana Simanovska apgalvo: „Vēlamies piedāvāt dzimuma maiņas regulējumu, kas ļautu vieglāk mainīt dzimumu.” Noziedzība vai vieglprātība? Intervija ar Nilu Konstantinovu par šobrīd aktuālajām tēmām.

Kad biju pusaudze, nedzirdēju, ka puikas vai meitenes gribētu mainīt dzimumu. Tagad ir kaut kas citādi?

Daudz kas ir citādi. No bērnības atceros: kaut arī nemitinājāmies lielā dzīvoklī, visās svinībās tika izkārtoti galdi un krēsli, ciemos nāca daudz cilvēku, visi priecājās, ēda, dziedāja. Tagad kontakti starp cilvēkiem ir daudzkārt samazinājušies, tāpat samazinās visas tradicionālās struktūras - cilvēki iet retāk uz baznīcu, bērni mazāk apmeklē pulciņus utt.

Mēs zinām, ka mūsdienu pusaudžiem ir daudz vairāk spriedzes, un tas viss, kas notiek, objektīvi ir citādāks nekā iepriekšējām paaudzēm. Daudz kas ir saistīts ar sēdošo dzīvesveidu (pie datoriem), un stress tāpēc nevar „pārstrādāties”. Mainās kultūra - plašākā nozīmē. Tostarp arī dzimuma maiņa: šis jēdziens nebija izplatīts starp jauniešiem pirms 40-50 gadiem. Katrā ziņā - tas kādreiz skāra supernelielu sabiedrības daļu. Tagad šāds dzimuma atrašanas aspekts daudziem pusaudžiem šķiet kā viena no pieaugšanas lietām. Starp visām lietām, kas pusaudzi pubertātē nomoka, tagad ierindojas arī sava „īstā dzimuma” meklējumi.

Bet kas tā par kultūru? Tā ir nekultūra. Tā ir kaut kāda mākslīga konstrukcija. Jo tas nav iespējams - puiku pārveidot par meiteni vai meiteni - par puiku.

Nē, tas tiešām nav iespējams. Bet ir tā, ka diskusijā, kas patlaban ir aktuāla sabiedrībā, tiek samests pilnīgi viss.

Dzimums ir viena no skaidrākajām un senākajām lietām, kas attiecas uz cilvēku: dabā cilvēkus iedala sieviešu vai vīriešu dzimumā, un šī dalīšanās dzimumos sākās pirms miljoniem gadu, kad mēs vēl bijām diezgan vienkārši organismi. Dzimums ir skaidri un vienkārši nosakāma lieta: kad dakteris saņem jaundzimušo, uzreiz skaidri var pateikt - piedzima puika vai meitene.

Bet ir gadījumi, kad notiek hromosomālās izmaiņas - piedzimst bērns ar abiem dzimumorgāniem.

Tā ir patoloģija.

Jā, protams. Bet ļoti, ļoti reta patoloģija - tie ir hermafrodīti.* Taču tagad diskusijā tiek uzsvērts: mums šādi cilvēki ir bijuši vienmēr, tāpēc par tiem vairāk runājam. Nu, nē. Tie cilvēki, par kuriem mēs tagad runājam, ir pusaudži, kuriem nav nekādas saistības ar hermafrodītiem. Tas, kas notiek tagad ar pusaudžiem, nav vēsturiska parādība, tā ir vērojama tikai mūsdienās.

Ir dzimuma traucējumi, un tie visbiežāk notiek ar puikām 2-3 gadu vecumā. Daži sāk nēsāt mammas drēbes, viņiem patīk krāsoties. Tādu puiku ir kāds 0,01%. Sasniedzot pubertāti, viņi visbiežāk turpina dzīvot kā puikas, taču absolūtā vairumā viņi būs homoseksuāli. Un tam arī nav nekādas saistības ar mūsu pusaudžiem.

Mēs runājam par bērniem, kuriem patiesībā nav nekādu dzimumidentitātes problēmu - līdz pusaudzībai. Viņi ir absolūti veseli. Sākoties pubertātei, daži sāk identificēties ar pretējo dzimumu. Man bija viena paciente, kurai es vienmēr vaicāju: kā tu jūties? Viņa atbildēja: šodien vairāk kā puika. Vai - kā meitene. Tāda fluīdā dzimumidentitāte. Kad runājam par to terapijas kabinetā, es to respektēju, bet tieši tādā pašā veidā to uztvert sabiedrībā - piemēram, klasē, - tas būtu neprātīgi.

Vai tas nav tāds stilīguma jautājums - mainīt dzimumu kaut vai sarunā?

Ir dažādi. Ir traumēti pusaudži, pie manis nāca arī izvarotas meitenes, nāca puikas, kuriem ģimenē bijušas traumas, bija virkne psihisko problēmu. Daži bija pašnāvnieciski noskaņoti.

Tādos gadījumos tiešām jārunā par slimību.

Absolūti. Bija klīniskie pētījumi: puse no visiem, kuri atnāca uz klīniku, bija pusaudži ar autiskā spektra traucējumiem. Autisms - indivīda nespēja komunicēt ar citiem cilvēkiem, saprast viņus, līdz ar to šim indivīdam nav draugu. Bet pusaudža vecumā tā ir vissvarīgākā lieta - draugi. Ja indivīds nesaprot citus cilvēkus, viņš nesaprot arī sevi un savu ķermeni. Viņš ir milzīgā diskomfortā. Un tad viņš internetā atrod atbalstītājus, kuri viņam iedod ideju: tu nesaproti savu ķermeni tāpēc, ka patiesībā esi cits dzimums.

Cik aptuveni ir tādu pusaudžu?

Es braukāju pa skolām, un sevišķi Rīgas skolās bieži ir viens šāds pusaudzis klasē. Tātad - viena grupa ir autiskie jaunieši, citai grupai ir kādas citas psiholoģiskās problēmas.

Un tad ir grupa, kuras jaunieši vienkārši meklē atbildes uz jautājumiem: kas es esmu? Ko darīt tad, ja mani neapmierina mans ķermenis? Ko man darīt ar savu dzīvi? Pusaudzībā mūsu ķermenis ir ļoti sensitīvs, un daudzus no mums nav apmierinājis tas, kas notiek ar mūsu ķermeni. Puikām - krāniņš par īsu, meitenēm - krūtis par mazu, jebkura pinne var kļūt par drāmu utt. Tam visam nāk klāt bailes pieaugt - tas ir kaut kas nezināms.

Ja pusaudzis paziņo, ka viņam šķiet - viņa dzimums ir cits, kāda ir vecāku reakcija?

Parasti - šoks. Bet ir arī pretēji. Mamma atved savu pusaudzi, viņa vēl meklē un svārstās, savukārt mamma jau aktīvi uzrunā meiteni puikas vārdā, uzsver viņas vīriešu dzimti, mēģina modelēt turpmāko dzīvi, lai saprastu, kurā brīdī un kā viņam uzsākt pārmaiņas uz zēna dzimumu... Nu, superprogresīvi.

Pieaugušie šādā gadījumā grib būt stilīgi.

Tāpat kā pusaudži?

Iespējams tomēr, ka tas attiecībā uz pusaudžiem nav īstais apzīmējums, jo viņi šādā veidā meklē atbildes uz iekšējo diskomfortu. Sabiedrība patiesībā ir devusi atbildes uz jautājumu: kas es esmu? Kas es varētu būt? Tu vari būt uzņēmējs, karavīrs, mākslinieks, jebkas! Tu vari būt heteroseksuāls, homoseksuāls un transpersona. Tu vari sevi ielikt jebkurā kastītē.

Bet! Visa kustība par seksualitāšu vienlīdzību, proti, ka ir dažādas seksualitātes un tev jāatrod sava, patiesībā ir nesusi arī negatīvu ietekmi: pusaudža vecumā, kad ir dabiski sevi meklēt dažādos veidos, iestāstīt, ka tu piederi kaut kādai kastītei, tas nav nekas labs. Tas jauniešus ir nevis atbrīvojis, bet gan iespiedis konkrētā kastītē. Viņi baidās izpausties!

Un, re - kā glābēja nāk progresiste Jana Simanovska, piedāvādama atpestīt pusaudžus no grūtās izvēles - iekrist kādā kastītē. Viņa saka: „Vēlamies piedāvāt dzimuma maiņas regulējumu, kas ļautu vieglāk mainīt dzimumu, balstoties uz psihiatra atzinumu.”

Kaut kādā ziņā tā ir milzīga tēma Rietumu pasaulē. Par to runā arī pie mums. Jāatzīst, šādi bērni pie mums jau ir, tādi, kuri saņem pubertātes blokatorus, saņem hormonālo terapiju. Un jau ir astoņpadsmitgadīgas meitenes, kuras griež nost krūtis. Šādi cilvēki jau mums ir, un nav starpības, tie ir divi, pieci vai desmit. Pat ja mums būtu viena tāda meitene, kura - runāsim atklāti - faktiski ir sterilizēta un kura domā, ka tas kaut kādā veidā atrisinās viņas dzīves problēmas, tas jau ir par daudz.

Bet mūsu valstī nav nekādu klīnisko vadlīniju, kas regulētu šo procesu, nav nekādas likumdošanas šajā jomā.

Kas notiek tad, ja meitene, kura jau faktiski ir sevi sterilizējusi ar hormonālajām tabletēm, pubertātes blokatoriem un krūšu nogriešanu astoņpadsmit gadu vecumā, pēkšņi saprot, ka viņa savu dzīvi ir izbeigusi, to pat nesākot? Tā taču ir traģēdija.

Pieredze ir dažāda, bet lielai daļai būs tieši tā, kā jūs sakāt. Lielbritānijā 2020. gadā tika slēgta prestiža klīnika, kas bija viena no pirmajām zinātniskajām iestādēm tieši šādos - dzimuma maiņas - jautājumos. Iemesls bija sūdzība, ko tiesā iesniedza tie jaunieši, kurus viņi bija apkalpojuši. Viņi, izrādās, nejutās laimīgi un nožēloja savu izvēli, tātad - viņiem pirms tam tika sniegta nepatiesa informācija.

Zinātne, kurā balstījās klīnika, nebija nekāda zinātne, jo nebija pierādīts, ka „dzimuma maiņas” manipulācijas jelkādā veidā spētu būtiski uzlabot šo jauniešu psihoemocionālo stāvokli.

Profesors Kalnbērzs savulaik veica dzimuma maiņas operāciju kādai sievietei. Tā Padomju Savienībā bija pirmā tāda veida operācija. Nav zināms, kā vēlāk veidojās tās sievietes/vīrieša dzīve?

Par to profesors Kalnbērzs ir stāstījis intervijās. Bet tā ir pilnīgi cita pacientu grupa, tie ir pieauguši cilvēki, kuri pieņēmuši lēmumu mainīt dzimumu. Viņi paši spēj apmaksāt tādas operācijas, un tā ir viņu darīšana. Taču kas ir svarīgi: šie pacienti ir morāli jāatbalsta. Tāpat kā morāli ir jāatbalsta pusaudži, kuriem ir problēmas, ar viņiem ir jāsarunājas.

Taču esmu kategoriski pret to, ka pusaudža organismā notiek ķīmiska iejaukšanās. Tās ir neatgriezeniskas pārmaiņas līdz pilngadībai. Nereti notiek biedēšana ar to, ka, ja pusaudzis neveiks hormonālo terapiju un neievadīs organismā pubertātes blokatorus, tad viņš izdarīs pašnāvību. Nu, nav tas tā! Totāli nezinātniska pieeja. To neparāda nekādi dati. Tas, kas tiešām var ietekmēt pašnāvības rādītājus, ir pusaudža stigmatizēšana, pazemošana, apsaukāšana par to, ko viņš dara.

Vai Latvijā ir pusaudži, kas neatgriezeniski ir sev nodarījuši ļaunumu?

Ķirurģiskās manipulācijas var sākt no 18 gadu vecuma. Ir dzirdēts, ka krūšu amputāciju reizēm klasificē kā kosmētisko operāciju... Diemžēl ir bērni, kuri saņem hormonālo terapiju un pubertātes blokatorus.

Tā nav ārstu bezatbildība - to ārstu, kuri izraksta bērniem šos preparātus?

Viedokļi ir dažādi. Daži mediķi apgalvo, ka viņi ārkārtīgi nopietni izvērtē šo preparātu parakstīšanu bērniem. Es esmu ļoti skeptisks: pirmām kārtām nav nekādu objektīvu izvērtēšanas iespēju - ne pēc hormonu analīzēm, ne pēc kādiem citiem rādītājiem šie bērni ne ar ko neatšķiras no citiem bērniem. Tā ir apšaubāma prakse, kam nav zinātniska pamatojuma.

Kaut kādi medicīniskie eksperimenti...

Bērni var uzsākt patstāvīgu ārstniecību no 14 gadu vecuma. Reālajā dzīvē vecākus kaut kā mēģina iesaistīt šī lēmuma pieņemšanā: vecākiem jāparaksta atļauja - gluži kā operācijai. Taču vecāki nevar pieņemt labu lēmumu, jo viņiem tiek doti nepareizi dati, proti, viņiem pasaka - ja bērns nesaņems pubertātes blokatorus, viņš izdarīs pašnāvību. Vai arī - šī ārstniecība krasi uzlabos viņa stāvokli.

Bet šī informācija ir nepatiesa! Par pašnāvības rādītājiem jau teicu. Otrkārt, pubertātes blokatoru uzņemšana nav neatgriezeniska: ja mēs uz diviem gadiem apturam bērna attīstību - kas tur var būt atgriezenisks? Pubertāte nav tikai hormonu attīstība, ar šiem blokatoriem saistās milzīgi blakusefekti, tostarp ļoti augsts neauglības risks, šie medikamenti ļoti nopietni ietekmē kaulu struktūru. Turklāt mēs nezinām, kāda ietekme ilgtermiņā ir uz bērna smadzenēm. Tie ir tie paši medikamenti, ko izmanto pedofilu ķīmiskajai kastrācijai.

Un piedevām: pēc pubertātes blokatoriem šiem bērniem nāksies „pārsēsties” uz nākamajām zālēm - uz hormonālo terapiju, jo pubertātes blokatori viņus, protams, nebūs padarījuši laimīgākus... Jo - kā gan pusaudzis varētu izdomāt kaut ko par savu dzimumu, ja pubertātes laikā tieši par to ir jāizdomā, bet pubertāte tiek bloķēta! Kā tad lai pusaudzis kļūst par vīrieti vai par sievieti?

Pusaudžu problēmas patlaban tiek izmantotas, lai kaut ko pierādītu politiski. Tas ir amorāli.

Bet to visu varētu izmantot politiski - arī labiem mērķiem. Politiķi varētu uz laiku aizliegt vai vismaz apturēt ķīmisko iejaukšanos bērnu un pusaudžu organismā. Nereti ir tā, ka medikamenti nevis novērš pusaudžu pašnāvību risku, bet pat paaugstina to. Pusaudzis aiziet pie ārsta, pusaudzim ir domas par pašnāvību, ārsts izraksta medikamentus, pusaudzis tos izdzer uzreiz visus un... Ja nenotiek sliktākais, tad tomēr jāņem vērā tas, ka medikamenti ietekmē pusaudža attīstību: ieguvums ir niecīgs, salīdzinot ar zaudējumiem. Ieguvumus var panākt ar citām intervencēm: ar psiholoģiskām terapijām, ģimenes atbalstu, saprotošām skolām, pieejamām sporta aktivitātēm un tamlīdzīgi.

Turklāt bērniem biežāk izrakstītie psihotropie medikamenti nomāc seksualitāti. Pieaugušajiem tas nav tik svarīgi, viņi dzer savus antidepresantus un kaut kā izkārpās no bedres, kaut arī seksualitāte, piemēram, divus gadus ir samazinājusies. Bet pusaudža seksualitāte tikai attīstās. Un, ja tai neļauj attīstīties, tas saistās ar daudziem riskiem, kas var nākt pēc tam.

Un vēl. Daudzi vecāki, kuri dod saviem bērniem antidepresantus, nezina, ka vēlāk var būt ļoti grūti no tiem atteikties. Ģimenei ir jābūt informētai par to. Un šī informācija vecākiem jāsniedz tam medicīnas speciālistam, kurš izraksta bērnam medikamentus. Būtu labi, ja vecākiem tiktu piedāvāts parakstīt dokumentu, kurā izskaidroti ieguvumi un riski, bērnam dodot konkrētus medikamentus.

***Sengrieķu mitoloģijā Hermafrodīts bija dievu ziņneša Hermeja un skaistuma dievietes Afrodītes dēls, ko dievi bija savienojuši ar nimfu Salmakīdu tā, ka viņi bija kļuvuši par vienu ķermeni.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.