Raivis Zeltīts: Zemessargs pratīs rīkoties ar ieroci – atšķirībā no cilvēka, kurš ieroci redzējis tikai filmās

© Dmitrijs Suļžics/MN

Raivis Zeltīts uzskata, ka ir samazinājies to nezinīšu skaits, kuri svēti domā, ka 11. novembris ir Lāčplēša dzimšanas diena – nevis visu Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas diena, kas sākta svinēt tad, kad 1919. gadā no Rīgas tika padzīts Bermonta karaspēks. Kāds nezinīšiem tomēr ir izstāstījis vēstures pareizo pusi. Nu Raivis, būdams zemessargs, vēlas, lai arī viņa astoņgadīgais dēls to zinātu.

Raivis Zeltīts ir latviešu politiķis, nacionālists un patriots. No 2014. līdz 2020. gadam viņš bija Nacionālās apvienības (NA) ģenerālsekretārs un valdes loceklis, kā arī bijis NA jauniešu organizācijas vadītājs.

Raivis Zeltīts ir bakalaurs vēstures zinātnē, autors daudziem rakstiem par nacionālismu, ģeopolitiku un “Intermarium” ideju mūsdienu Eiropā.

Viņš ir sarakstījis grāmatas “Par Nacionālu valsti” un “Dr. Pauls Jurevičs un latviešu tautas misija”. 2020. gadā pēc atkāpšanās no NA ģenerālsekretāra amata Zeltīts dibināja nacionālistu kustību

“Austošā Saule”, kas iestājas par “latviešu etnonacionālismu, demokrātisku un ekonomisku nācijas pašnoteikšanos”.

Šodien intervija ar Raivi Zeltītu.

Iestāšanās zemessargos - audzināšana, skolā iegūta pārliecība vai kas cits?

Zemessardzē esmu gandrīz piecus gadus. Protams, patriots un nacionālists biju arī pirms tam: vidusskolas laikā iestājos organizācijā “Visu Latvijai!”, vēlāk pienāca brīdis, kad prasījās pašam sev pierādīt, ka daru visu morāli un praktiski iespējamo, kas jādara Latvijas pilsonim. Bija svarīgi parādīt dēlam, ko reāli daru Latvijas labā. Tāpēc iestāšanās Zemessardzē bija tāds diezgan personisks lēmums.

Bet kādam tevi vajadzēja uzaudzināt par patriotu un nacionālistu.

Esmu audzis šķirtu vecāku ģimenē, tāpēc man ir pietrūcis daudz kā no abiem dzimtas zariem. Toties esmu pētījis dzimtas koku: mans vecvectēvs bija leģionārs, mana vecmamma - leģionāra meita. No vecvecākiem bērnībā daudz ko esmu dzirdējis par brīvo Latviju, par Otro pasaules karu. Sāku apzināties sevi kā latvieti, saprast to, kāda mūsu valstij ir vēsture. Vēsturiskā apziņa un nacionālā apziņa - tās ir savstarpēji saistītas. Plus vēl arī dzimtas apziņa.

Mācījos gan Rīgas mūzikas internātskolā, gan Babītes vidusskolā. Netālu ir Piņķi, ļoti vēsturiska vieta: Piņķu baznīcā notika slavenais latviešu strēlnieku komandiera Jukuma Vācieša sprediķis, kas motivēja karavīrus gaidāmajai kaujai par Latviju. Turpat arī piemineklis Piņķu kaujām 1919. gadā. Ietekmes ir vienmēr, vajag tikai pamanīt un uztvert.

Kāda ir Zemessardzes ikdiena?

Sākumā ir apmācība - pirms zvēresta došanas. Tiek sniegts ieskats, lai noskaidrotu, kas ir Zemessardze. Tad cilvēks pieņem lēmumu dot zvērestu vai tomēr ne. Pēc zvēresta notiek pamatapmācība. Tās ir divas nedēļas vairākas reizes gadā, vai nu vasarā, vai ziemā ir nometnes - ar nopietnu apmācības procesu, kurā tiek sniegtas gan teorētiskās zināšanas, gan praktiskas mācības ar ieroci, maskēšanās, pirmā palīdzība. Pēc tam - zemessargi tiek izdalīti pa vienībām, tiek apgūta kāda specialitāte.

Kāda tev ir specialitāte?

Esmu civilmilitārās sadarbības speciālists. Tas ir posms starp komandieri un sabiedrību, kurā mēs dzīvojam ikdienā. Miera laikos tā ir sadarbība ar pašvaldībām un uzņēmumiem, iedzīvotāju informēšana par zemessargu mācībām, jo tās tagad notiek arī pilsētvidē. Konfliktsituācijās, ja tādas būs, sadarbība kļūs vēl svarīgāka: valsts aizsardzībā piedalās ne tikai Zemessardze - tiek sagaidīta palīdzība no uzņēmumiem, kas palīdzēs uzstādīt, piemēram, kontrolposteņus. Šādas situācijas tika jau izspēlētas mācībās “Namejs”.

Kā uz šādām mācībām reaģē vietējie iedzīvotāji?

Cilvēki nāk klāt un uzdod jautājumus. Mana pieredze - attieksme ir pozitīva. Pat tajos mikrorajonos, kur attieksme varētu būt ne pārāk draudzīga. It sevišķi priecīgi ir bērni un pusaudži. Tā nav tipiska aina: no rīta pamostoties, mēs ieraugām konfliktsituācijas izspēli…

Vai zemessargi tiek psiholoģiski sagatavoti darbībām ar ieroci? Tas nav tik vienkārši - izšaut uz mērķi, vēl jo vairāk, ja tas ir cilvēks.

Tāpēc jau tā Zemessardze ir vajadzīga. Varbūt kāds domā: nedod dievs, būs kara situācija, un tieši tad cilvēki iesaistīsies Zemessardzē. Nē, cilvēkiem ir jābūt jau sagatavotiem, jābūt trenētiem rīkoties jau pirmajā brīdī.

Protams, pirms zemessargiem tiek izsniegta kaujas munīcija, notiek ilgstošs apmācības process, jo tas nav nekāds joks - rīkoties ar kaujas munīciju. Kaut kādās situācijās tas ir dzīvības un nāves jautājums. Un zemessargs būs daudzkārt gatavāks rīkoties ar ieroci nekā cilvēks, kurš ieroci redzējis tikai filmās.

Vai zemessargi, izjutuši militārā dienesta “garšu”, nevēlas pāriet regulārajā dienestā, proti, armijā?

Tādi, protams, ir. Bet jāņem vērā, ka tā ir pavisam cita dzīve: zemessargs savas nodarbības savieno ar visu pārējo, ar savu ikdienas dzīvi un darbu civilajā sektorā. Es nevarētu nomainīt savu zemessardzes dienestu pret regulāro armiju, jo esmu sabiedriski un politiski aktīvs, bet, būdams armijā, es nevarētu būt partijas biedrs.

Ar Zemessardzi ir tā: kad es uzvelku formu, esmu zemessargs, man par politiku nav jārunā, jo mums, visiem zemessargiem, ir viens mērķis - aizstāvēt Latviju.

Kāda ir fiziskā sagatavotība tiem jauniešiem, kuri atnāk uz Zemessardzi? Ir dzirdēts, ka lielai daļai sagatavotība ir slikta.

Sēdēšana pie datora - modernais dzīvesveids. Sporta prasības skolās nav augstas, jaunieši ēd ne to veselīgāko pārtiku, nekustas… Ķermenis iesūno. Bet tajā pašā laikā prasības, stājoties Zemessardzē, nav pārcilvēciskas. Turklāt divas nedēļas pamatapmācības laikā ir pietiekams laiks, lai sevi pilnveidotu.

Ja, nedod dievs, kaut kas notiks, vai nebūs šaubu un baiļu iet pretim ienaidniekam?

Bailes ir dabiskas izjūtas, bet drosme ir īpašība, kad tev jārīkojas tā, kā jārīkojas. Bailes pat varbūt ir motivācija rīkoties atbildīgi un nedarīt muļķības. Jo ir taču dots zvērests, un mums ir skaidrs, par mēs cīnāmies - atšķirībā no potenciālā pretinieka. Mēs neko negribam atņemt, mēs gribam nosargāt to, kas ir mūsu. Mēs zinām, kas notika un kas joprojām notiek Ukrainā, tāpēc mēs neizjūtam šaubas par to, kas mums jādara. Mums jāsargā Latvija.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.