Bīskaps Pēteris Sproģis: Lai mainītos pasaule, pietiek mainīt skatienu uz to

© Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Kā saglabāt ticību labajam un gaišajam, kad dabā un pasaulē valda tumsa – Kristīnes Krūzes-Hermanes saruna ar baptistu bīskapu emeritus Pēteri Sproģi.

Kā sevī saglabāt ticību labajam un gaišajam šajos grūtajos apstākļos?

Tā ir plaša tēma. Bet reizēm der ieskatīties kalendārā un redzēt, ka tumšais laiks būs vēl tikai dažas dienas, pēc tam atkal būs pavasaris. Tas arī reizēm palīdz, zināšanas par cikliskumu. Reizēm tās nevar sajust un tajā brīdī piedzīvot, bet perspektīva ir. Bieži tiek pieminēts Viktors Frankls, tas, ko viņš novērojis, pats būdams koncentrācijas nometnē. Tur nokļūstot, pirmie nemira fiziski vājākie. Bieži vien ātrāk aizgāja bojā tie, kas bija fiziski stipri un veseli, bet atšķirība, ko viņš pamanīja - tie bija tie, kas zaudēja cerību. Tātad mūsu uzdevums ir nezaudēt cerību.

Mums ir jāuzmanās no tā, ka citu cilvēku ciešanas un pārbaudījumus mērām pēc savas mērauklas. Reizēm mēs varam paskatīties uz cilvēku un mums liekas, ka mēs saprotam, bet mēs nevaram zināt "bagāžu", ko viņš nes līdzi, un kas kuram ir smaga nasta. Tas ir relatīvs jautājums. Var jau teikt, ka tas ir slinkums vai izlaidība, vajag tikai saņemties, iet pasportot vai dziļāk paelpot, bet, protams, ir pārbaudījumi, grūtības, tumsa, kas ir lielāki par saņemšanos.

Viens veids ir tas, kā mēs, skatoties kalendārā, zinām, ka nāks pavasaris, tā varam nonākt arī pie sava pasaules skatījuma. Kristīgajā mācībā cilvēki no paaudzes paaudzē ir uztvēruši šo Dieva atklāsmi, ka ir labi apzināties, ka labais uzvar. Tas var izklausīties klišejiski un reizēm panaivi.

Ja mani izlaistu ārā kādā vientuļā, tumšā mežā un visu laiku apgalvotu, ka, visticamāk, es tur neizdzīvošu un tas labi nebeigsies, man kā cilvēkam vieglāk būtu padoties un no meža neiznākt. Bet, ja man ir šis apliecinājums, ka beigās viss izdosies, tad arī vieglāk ir atrast spēkus. Viss atkarīgs no tā, vai mēs saskatām tikai fizisko pasauli, vai apzināmies garīgo realitāti, kurai varam uzticēties.

Vai tas tomēr nav naivums? Ir jau labi un skaisti apzināties, ka labais vienmēr uzvar, bet šobrīd notiekošais pasaulē par to neliecina. Nav garantijas, ka tā tiešām notiks.

Jā, protams, cilvēki iet bojā karā, cilvēki piedzīvo milzīgas traģēdijas. Tur mēs pieskaramies nākamajai dimensijai, ko mēs domājam par mūžību. Pat ja viena cilvēka dzīve beidzas tik netaisnīgi, bezjēdzīgi un traģiski, tas nav šī cilvēka dzīves apkopojums un beigas.

Es savā pasaules uztverē sāktu domāt par šī cilvēka mūžīgo dvēseli, kas arī nebeidzas, un tas vienalga beigās ir ceļš uz gaismu. Var jau uz to visu sacīt, ka tas ir tāds muļķu mierinājums, bet man tas tā nešķiet. Man liekas, ka drīzāk bezcerība ir tāda muļķa maize.

Vai jums pašam neuznāk bezcerība?

Pie bezcerības šajā pasaulē nonākt var viegli. Ir tāds teiciens, ka padoties vienmēr paspēsi. Nevajag steigties, tam vienmēr būs laiks. Ja mēs skatāmies uz pasauli kopumā, tās ir lielas, mums nekontrolējamas lietas, bet jautājums ir par to, ko es šajā situācijā pienesu.

Reizēm tie ir izaicinājumi, kur man vajag fiziski saņemties. Es domāju, ka daudzi cilvēki dzīvē izdara lielas muļķības, kuras neizdarītu, ja pirms tam būtu aizgājuši izpeldēties vai iegājuši pirtī. Reizēm vajag kādu fizisku "izsitienu" ārā.

Bet tad ir kādi lieli pārbaudījumi. Skatoties uz pasauli, mums liekas, ko gan tur mēs varam ietekmēt. Bet varbūt nevajag sākt ar pasauli. Padomāsim katrs par savu tuvāko radu loku vai ģimeni. Ja tur ir grūti brīži, vai es esmu tas, kas visu padziļina ar savu attieksmi, vai es tomēr atdodu kādus savus iekšējos resursus vai grūtākā brīdī arī garīgos resursus, kādu garīgo perspektīvu, kas man palīdz ieraudzīt kādu gaismu. Un tas ļoti daudz ko izmainītu.

Lai nav tā, ka mēs viens otram tikai korī dziedam līdzi, ka viss ir slikti, un tā uzdodam bezcerības toni. Ir labi, ja reizēm telpā ienāk cilvēki bez kādas pozas, izlikšanās, lēta optimisma, kas varbūt ir tēlots un kuram var redzēt cauri, tad redzi, ka uz to lietu var paskatīties citādi.

Es pie sevis esmu ievērojis, jo vecāks palieku, jo vairāk lietas sāku skatīties ilgtermiņā, reizēm pat tādā daudzu paaudžu skatījumā. Jo dzīve jau neriņķo tikai ap mani. Pat ja man tagad ir grūti, tas jau vēl nav gala slēdziens.

Reizēm tas pat ir jautājums, kā klāsies maniem bērniem un bērnu bērniem. Un pat ja es varu kaut ko darīt lietas labā un viņiem būs vieglāk, pat ja tur ir tā gaisma, tas dod spēku saņemties un atrast jēgu visam. Man tik grūti neiet pašlaik dzīvē, bet ir visādi gājis.

Jūs esat piedzīvojis lielu zaudējumu, bet jums ir izdevies saglabāt apliecinošu ticību labajam? Kas jums ir palīdzējis?

Tas atkal atkarīgs, kādā līmenī mēs gribam par to runāt. Mūsu ģimene zaudēja meitiņu. Ir dažādi līmeņi, kuros mums vajag saņemties. Atceros, kā mēs ar sievu Martu sapratām, cik reizēm svarīgi ir iziet ārā, censties daudzmaz veselīgi ēst. Tas ir viens līmenis. Cilvēkiem, kas cīnās ar dažādām kaitēm, depresiju, ne tas vienmēr ir risinājums, bet bez tā tu to risinājumu atgrūd vēl tālāk atpakaļ.

Reizēm mums dzīvē nākas iet cauri tādām ielejām, kur risinājuma nebūs ilgi un varbūt nebūs nekad. Ir lietas, kurām tu nekad netiec pāri, tu pierodi ar tām sadzīvot. Bet kaut kā mēs tomēr nonākam pie tās atklāsmes, ka Dieva gaisma ir visur, pat tumsā.

Vai jūs tajā tumsā nepazaudējāt Dievu uz kādu mirkli?

Dievu tādā dziļākā būtībā mēs nevaram pazaudēt, mēs varam pazaudēt savu priekšstatu par Dievu, kuram reizēm ir jāmirst. Un tas jau arī ir kristīgās dzīves lielais noslēpums. Citreiz ir tā, ka visi grib augšāmcelšanos, bet neviens negrib mirt. Bet tā tas diemžēl nestrādā.

Lielas izmaiņas notiek tieši caur miršanu, un reizēm nav jāpiedzīvo neatgriezeniskas traģēdijas. Daudzi cilvēki dzīvo ļoti nelaimīgu dzīvi savā laulībā, kur risinājums ir, ka kādai daļai no visa tā ir jāmirst, lai varētu augšāmcelties kādam citam modelim, citai realitātei.

Un tādā izpratnē reizēm mūsu vienkāršotie priekšstati par Dievu, par realitāti - tiem ir jāmirst. Jo daudziem cilvēkiem ticība Dievam ir tāda kā apdrošināšanas polise - ja es pietiekami labi ticēšu, tad ar mani nekas slikts nenotiks. Tas, protams, ir maldi un tāds neveikls joks. Tā jau tas nav.

Vai jūsu sajūta par Dievu, tā, kā jūs viņu pazīstat, vai tā ir transformējusies?

Protams. Es pat domāju, ka es pirms tam gandrīz neko nesapratu. Es arī nesaku, ka tagad saprotu. Man kādreiz šķita, ka sēras ir tāda bedre, no kuras pēc iespējas ātrāk vajag censties izrāpties ārā. Un kad es redzēju cilvēkus sērās, tad domāju, ka labākais, ko es viņiem varētu palīdzēt, ir pēc iespējas ātrāk tikt no turienes ārā.

Jo, kad mēs redzam cilvēku sērās, bieži jūtamies neērti, nezinām, ko teikt, lai nepasacītu ko lieku, mums reizēm ir grūti klusēt. Mēs, latvieši, daudz klusējam tur, kur nevajadzētu klusēt. Bet, kad ir cilvēks līdzās, kurš nerunā, tad mēs sākam runāt. Tā ir vispārcilvēciska problēma.

Tad es piedzīvoju, ka sēras ir virsotne, no kuras mēs lietas ieraugām daudz skaidrāk. Tā ir tā labākā perspektīva, bet ar laiku pazūd. Ejot cauri intensīviem sēru posmiem, kaut kas aizmiglojas, bet kaut kas kļūst kristālskaidrs. Un tu ieraugi mērogu lietām, vērtību, nevērtību, tas, par ko tu satraucies, kas likās problēma, izrādās pilnīga vēja ķeršana. Mēs to nenovērtējam.

Ja tev klēpī var sēdēt tavs bērns, tev īstenībā nav neviena iemesla būt nelaimīgam. Ja tev tuvumā ir tavi mīļie cilvēki, tev ir ko mīlēt un kāds mīl tevi. Cilvēki domā: man vajag to un to, bet būtībā mums jau viss ir.

Un ar koncentrēšanos uz skumjām pasaulē ir jāuzmanās, ka mēs neiekrītam. Viens ir vienaldzība pret to, bet otrs ir tas, ka mēs šo pasaules fonu izmantojam, lai legalizētu savu nespēju priecāties. Es šeit nedomāju ballīšu prieku, bet novērtēt to, kas tev ir dots un ko tu vari darīt, ar ko tu vari nodarboties, cilvēkus, kurus tu vari satikt, par kuriem tu vari rūpēties. Tās visas ir milzīgas dāvanas. Ja es par to nespēju priecāties, tad man vajag atrast labu iemeslu. Ka es nevis esmu tāds pašcentrēts uz depresiju tendēts sliņķis, bet, ziniet, ir karš Ukrainā.

Bet šeit ir tāda nianse, ka dažkārt ir grūti strādāt ar sevi, dzīve ir tik smaga un grūta, ka vieglāk šķiet sākt risināt kādas ārējas problēmas un savu dzīvi labāk neaiztikt.

Un ko psihologi par to saka? Tā jau arī ir tāda izvairīšanās. Bet, ja es uzturu tādu garīgo higiēnu, tad tomēr ātrāk vajadzētu nonākt pie tā, ka tu spēj būt pateicīgs. Un interesanti, ka Bībele, svētie raksti pat pavēl mums pateicību. Par visu esiet pateicīgi, tāda ir Dieva griba!

Tas nozīmē būt pateicīgam par visu, arī slikto?

Tas nenozīmē, ka tu atrodies ciešanās un paldies par to visu, bet ka ne jau Dievam vajag to pateicību, bet ka Dievs, absolūtā gudrība, absolūtā gaisma, absolūtā apziņa redz, ka mums tas ir vajadzīgs kā cilvēkiem. Neviens cilvēks nekad nav sajuties bagāts bez pateicības.

Cilvēks var būt nez cik bagāts, braukt dārgos ceļojumos, palikt dārgās viesnīcās, un vienīgais, ko viņš atceras, atbraucot mājās, ir, ka spilvens bija ciets, bet porcijas bija lielas.

Un var cilvēks iziet vienkāršā pārgājienā, kā mēs ar dēlu pa Kurzemes piekrastes mežiem. Un es atklāju, tas man bija tāds patīkams pārsteigums, ka puika, ejot pa mežu, pamanīja visādas lietas, par kurām viņš priecājās. Pie mednieku izrakta dīķa viņš teica: "Apskaties, cik tās ūdenszāles ir skaistas!" Viens deviņgadīgs puika. Tad viņš redzēja, ka uz celma aug sēnītes. "Nofotografēsim tās un parādīsim mammai!" Vēl un vēl lietas, ko viņš pamanīja.

Un tad es domāju, ka tā arī savā ziņā ir pateicība. Pateicība jau nav paldies, Dievs, paldies, Dievs, tāda reliģioza izlikšanās. Bet kas tad ir pateicība?

Lai mēs būtu pateicīgi, mums ir jābūt klātesošiem, ka tu esi šeit, tu apzinies, tu pamani. Lai tu vari būt pateicīgs, tev ir jāpamana. Ja tev pateicība iepatīkas vai tu vēlies to praktizēt, tev ir jāsāk skatīties. Tā ir apzinātība, klātesamība, kas izdaiļo dzīvi. Tā ir pirmā lieta, ko mums vajadzētu mācīties dzīvē - būt pateicīgiem.

Vai jums nebija milzu dusmas par netaisnību? Ja es jūtu, ka manī ir dusmas, ko ar tām iesākt?

Dusmām arī ir vieta, kas mobilizē, liek iestāties pret, atbalstīt. Tas, ko mēs varam, ir nostāties vājāko, neaizsargāto pusē. Tur mēs nevaram aizbildināties, ka es te būšu par kaut ko pateicīgs. Tur ir uzdevums rīcībai, tam, ko varam darīt. Reizēm nevaram darīt daudz, bet reizēm varam vairāk nekā baidāmies to atzīt.

Atziņa, pie kuras es nonācu, ir, ka reizēm cilvēki uzdod jautājumu: kāpēc. Tas ir nepareizs jautājums, nav atbildes. Tāda ir pasaule. Pasaule ir netaisna, dzīvība ir trausla.

Ja mēs jautājam Dievam: "Kāpēc, Dievs?", tur ir jāsaprot, kas ir motivācija šim jautājumam. Man liekas, ka reizēm mēs gribam vienkāršot, atbildot uz šo jautājumu, lai atgūtu savā dzīvē drošību - ja es nedarīšu to, ko tas cilvēks darīja, ar mani tas nenotiks. Tad es varu atgūt zināmu drošību un paskatīties neitrālāk. Tas viss ir nevajadzīgi, nepareizi. Tā būtībā ir tāda lēta mierinājuma meklēšana.

Es bieži esmu filozofējusi par to vietu Bībelē, kur tu pagriez otru vaigu, kad tev sit. Vai kristietība caur Jēzu iestājas pret agresīvu atbildi?

Tur ir sacīts, ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru. Bet tur nav sacīts - bēdz projām vai pagriez muguru. Tā ir drosme ieskatīties savam pāridarītājam acīs, un bieži vien šis pāridarītājs arī nav tikai absolūtais ļaunums. Reizēm mēs paši emocijās izdarām muļķīgas lietas. Jo risinājums jau nav iznīcināt ļaunumu. Ja mērķis ir iznīcināt visus ļaunos cilvēkus, tad, iespējams, arī es šeit nesēdētu un kādā brīdī tiktu iznīcināts.

Kad mums kāds nodara pāri, tad gribas teikt, ka viņš ir tas absolūtais ļaunums un es esmu absolūtais upuris. Viens variants ir sist pretī. Kurš stiprāk iesit un kur tas aiziet, galējā izpausme ir nogalināšana.

Tad ir variants mukt vai pagriezt otru vaigu un skatīties acīs. Un tad ir jautājums, kas notiks. Reizēm jau arī pa otru vaigu neiebliež, jo, ja redz, ka tu nenolaidies līdz tam līmenim, tad viss noslāpst. Kāpēc interneta vidē ir tik daudz agresīvu, uzbrūkošu komentāru? Tāpēc, ka tur neviens acīs neskatās. Tas, ko cilvēki runā, vairāk pasaka par viņiem pašiem nekā par mums.

Varbūt tā otra vaiga griešana ir spēja palīdzēt cilvēkam saprast, ka cīņa ir tevī. Ne jau es biju tas iemesls, cēlonis un risinājums. Ne jau manis sišana tev palīdzēs atrisināt savu nelaimīgumu, nepateicību un bezjēdzības sajūtu, kas tevi piemeklējusi šajā brīdī.

Mūsu sarunā izkristalizējušās trīs receptes - būt pateicīgam par notiekošo, uzņemties atbildību par savu dzīvi un būt klātesošam, lai varētu ieraudzīt, par ko pateikties.

Klātesamība ir viena no grūtākajām. Es kādreiz mēdzu tā domāt. Cilvēks ir nodzīvojis kādu laika sprīdi, teiksim, 80 gadus, un cik no šī laika viņš ir domājis par to, kas būs nākotnē, tad es būšu laimīgs. Būs man mantas, bērni būs tādi un tādi, mazi vai lieli, vai izauguši. Būs man tas darbs, un būs man nauda. Visi tie mērķīši. Bet kāpēc mēs daudzkārt esam piedzīvojuši, ka tas nav tas?

Un cik bijis laika, ko cilvēks pavadījis pagātnē, atceroties, ko kāds pateicis, kā viņš tā drīkstēja. Vai reizēm, kāpēc es tā darīju, kāpēc es to iespēju neizmantoju. Nožēla, kauns un tādas emocijas. Un cik tad no šiem 80 gadiem cilvēks ir bijis šeit un tagad? Ja mēs pēc tā mērītu cilvēka dzīves garumu... Tas ir tas, uz ko tiekties.

Jā, ir tik daudz par ko satraukties. Ir tik daudz netaisnības, protams. Tas nav aicinājums bāzt galvu smiltīs un tēlot, bet apzināties, kas ir šeit, kas tagad notiek.

Ir domātāji, kas mēģinājuši izkristalizēt, kas unikāls, dievišķs bijis Jēzus mācībā, un secinājuši, ka tā bija Jēzus mācība: Dieva valstība ir jūsu vidū. Respektīvi, tev ir viss, kas vajadzīgs. Un ja mēs tā paskatāmies, tad pasaule ir tieši tāda, kādu to vajag, lai tu veidotos, lai tu varētu mācīties piedot, mīlēt, kalpot, reizēm pazemību. Lai tu varētu mācīties visas tās grūtās lietas, kas tavu dzīvi veido par kaut ko jēgpilnu un vērtīgu. Arī tā var paskatīties. Un pasaule jau bieži vien neizmainās objektīvos mērījumos, bet mūsu uztverē.

Reizēm tu izej ārā un tā ir tā pati pasaule, tā pati Rīga un Latvija, bet tu vari skatīties pavisam savādāk. Es atceros, ka man agrā vecumā bija garīgs piedzīvojums kādā dievkalpojumā. Būtībā tie bija tādi pagrīdes jauniešu festivāli, kas notika padomju laika svētku aizsegā, kur brauca jaunieši no dažādām baznīcām dažādās Latvijas pilsētās.

Viens šāds salidojums notika Liepājā. Es piedzīvoju garīgu aizkustinājumu. Man bija kādi piecpadsmit četrpadsmit gadi. Es izgāju no baznīcas un gāju staigāt pa Liepāju. Un es pēkšņi saprotu, ka es visus tos cilvēkus mīlu. Man pilsēta liekas pilnīgi skaista un cilvēki liekas pilnīgi labi. Vai tad Liepāja bija mainījusies? Tas bija mans skatījums.

Lai pasaule izmainītos, jāizmainās tam, kā es uz to skatos. Vismazāk ko vajag, ir to tēlot. Reizēm pat izgulēšanās palīdz. Kad tu esi labi izgulējies, vari uz lietām paskatīties savādāk, kad tu neprojicē savu nogurumu un vitamīnu trūkumu uz citiem. Bet reizēm tam ir vajadzīgs kas lielāks, dziļāks un mūžīgāks, kas mums pieskaras.

Vai ir kāds novēlējums lasītājiem, gaidot Ziemassvētku brīnumu, pārziemojot šo tumšo laiku, kādi vārdi, kas varētu spēcināt?

Šogad, tuvojoties, sākoties adventes laikam, domāju, kas ir tā doma, ar kuru es šogad es iziešu cauri šim laikam. Mašīnā sēžot un gaidot bērnus no vienas nodarbības, domāju, kā tas var būt, ka Ziemassvētku stāstā Dievs ienāca pasaulē kā bērniņš. Ko tas nozīmē? Man tas šķiet ļoti interesanti, ka tam tiek veltīts ļoti liels akcents. Aprakstīta grūtniecība, piedzimšana, grūtības, ar kurām viņi saskārās. Ka piedzimšana nebija tikai fons, lai tiktu pie galvenās daļas - te viņš ir Jēzus Kristus, 33 gadi, savā uzplaukumā un darbībā. Kas ir tas, ko mums šis lielais stāsts grib pateikt?

Viena doma, pie kuras es nonācu, ir, ka mūsu Dievam ir jāaug. Atkal un atkal mēs reizēm Dievu samazinām savā apziņā, cenšoties izskaidrot. Un tad mēs saprotam, nē, viņam ir jāaug un mūs jāpārspēj. Tāpat kā bērnam. Un tad sacīts vārds tapa miesa, liela atklāsme iemiesojās, bet kā bērns.

Tā patiesība, ko Dievs grib mums pateikt, ir ļoti trausla kā maza bērniņa dzīvība. Un tas, ko mums visiem vajadzētu sadzirdēt, ir nevis tikai tās skaļās lietas, ko Dievs saka, kas ir lielie principi.

Bet tas, kas mums palīdz garīgi augt, ir spēja klausīties kluso balsi, to trauslo, kam var ļoti viegli paiet garām. Un mēģināt noķert, kas ir tas, ko Dievs saka. Un nav pasaulē cilvēka, uz kuru Dievs nerunātu ar šo kluso balsi. Tas nozīmē pasekot un būt vērīgākiem pret Dieva kluso balsi, uzmanīgākiem, tādiem, kādi mēs esam pret tikko dzimušu bērniņu. Un, ja mēs tādi būsim, tad tur kaut kas labs izaugs.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais