Ir iemesli, kādēļ vērts mīlēt savu valsti tādu, kāda tā ir

© Dmitrijs Suļžics/MN

Kādēļ Latvijā jāstāda meži, nevis jāaudzē labība, cik jēgpilna ir Eiropas naudas dalīšana lauksaimniekiem, kāda ir Latvijas komercbanku attieksme pret uzņēmējiem, kādēļ steidzami jāatrisina pašvaldībām piederošo ceļu kvalitātes jautājumi un kā to var atrisināt, un kādēļ jāmīl sava valsts tāda, kāda tā ir – “Neatkarīgās” intervijas turpinājums ar SIA "Grantiņi-1" valdes priekšsēdētāju Aldi Stūrišku.

Intervijas sākums šeit.

Pēdējos gados uzņēmējiem, kuri stāda un audzē mežus, lielus postījumus nodara meža dzīvnieki. Kāpēc? Vai dzīvnieku paliek vairāk, mednieku mazāk, vai mednieki šauj mazāk?

Dzīvnieku paliek vairāk. Salīdzinot ar padomju laikiem, klāt ir pienākušas ievērojamas meža platības. Mēs vien esam kādus 800 hektārus meža piestādījuši. Viena gada laikā mēs apstādījām 350 hektārus lauksaimniecībā neizmantojamās zemes. Tas ir pareizi. Tad bija arī valsts atbalsts par lauksaimniecībā neizmantojamo zemju apmežošanu. Mežs pie mums Latvijā aug brīnišķīgi. Un tad nāca nākamais bums. Tika dalīts atbalsts lauksaimniecībai. Lauksaimniecības zemes sadārdzinājās.

No vienas puses stāda iekšā, no otras rauj mežu ārā un taisa lauksaimniecības zemes. Man nepatīk par to runāt, bet es uzskatu, ka nodarboties ar aktīvo lauksaimniecību pie mums nav īsti pareizi. Nav pareizi mūsu neauglīgajās zemēs audzēt graudaugus, bērt tur minerālmēslus un tad tos graudus eksportēt uz Āfriku. Tiek noplicinātas mūsu zemes, piesārņotas upes, strauti.

Dmitrijs Suļžics/MN

Mums Latvijā vairāk vajadzētu strādāt uz mežsaimniecību, kā tas ir Skandināvijā. Šeit ir labi apstākļi. Mežs aug ļoti kvalitatīvs. Tad arī to stādām un kopjam. Bet tas, protams, nav ātrs bizness. Lauksaimniecībā valsts un Eiropas Savienība sniedz atbalstu. Tagad, kad tas samazinās, sāksies citas problēmas. Mežsaimniekiem nedod atbalstu. Lauksaimniekiem dod. Tad, kad vairs nedod, viņi brauc ar saviem traktoriem ielās.

Man kādreiz uzdeva jautājumu, vai mežsaimniekiem arī vajadzētu dot kādas subsīdijas vai atbalstu. Es teicu, ka nē, tāpēc, ka atbalsts iemāca nemācēt strādāt. Ja tev visu laiku dod, tu neiemācies būt elastīgs un pats visu izdomāt. Te ir tā problēma.

Latvijas lauksaimniekus sagaida vēl viena problēma - ES ienāks Ukraina ar savām auglīgajām zemēm un graudiem, to ražošanas tempu un apjomu. Un ko tad Latvija ar savu akmeņaino zemi...

Tas ir tieši tas, par ko es runāju - kāpēc ir jāiet pret dabu? Kāpēc jārauj ārā egles un jāsēj rudzi iekšā, ja tā egle tur tomēr ir piemērotāka?

Jā, būs protesti, bļāvēji un viss pārējais, bet nosacīti tas ir pareizi, un tas parādīs to, cik visu laiku ir bijusi nepareiza politika, ka visu laiku tikai ber un ber, un baro, bet neļauj cilvēkam pašam domāt un ķepuroties, jo visiem jau patīk, ka viņus pabalsta. Bet vai tas līdz galam ir pareizi? Es domāju, ka nē.

Ja noņemtu pabalstus, tad lielākā daļa lauksaimnieku bankrotētu?

Nu, grūti viņiem būtu.

Ukrainas ienākšana ES atstās iespaidu arī uz mežizstrādi, mežsaimniecību, mūsu konkurētspēju?

Es domāju, ka nē. Viņiem mežsaimniecība ir diezgan stipra, un viņi jau tagad ir aicinājuši mūs pie sevis strādāt. Bet, teikšu godīgi, mums nav tāda potenciāla. Man ir jābūt atbildīgam par saviem cilvēkiem. Ja tur ir karš, tad vispirms ir jāizkarojas un tad jābrauc tur mežu zāģēt.

Mums Baltijā - Latvijā, Igaunijā - zāģētavu ir par daudz sabūvēts. Koksnes pietrūkst. Tagad ved baļķus klāt no Zviedrijas, Norvēģijas, un tas ir normāli. Nav jau lielu problēmu - iekrāmē kuģī un atved. Te ir liels potenciāls, ražošana, tur ir meži, kurus var nozāģēt un atvest šeit. Tirgus to visu regulē. Es tur neredzu problēmu.

Jūs izstrādājat, izzāģējat mežu, iegūstat apaļkoksni. Ko tālāk jūs darāt? Vai pievienojat vērtību, sazāģējat dēļos?

Mēs paši nezāģējam. Tas ir mūsu sapnis, projekts, pie kā strādājam - pārvērst koku produkcijā ar augstu pievienoto vērtību. Pašlaik es neatklāšu, kādos virzienos. Šobrīd mēs mežu nozāģējam, pārdodam tiem, kam to vajag. No zariem saražojam šķeldu, pārdodam kurinātavām.

Tā kā atrodamies Ziemeļlatvijā, Igaunijas pierobežā, apmēram puse apaļkoksnes aiziet uz Igaunijas zāģētavām, puse paliek Latvijas vajadzībām. Papīrmalka, protams, aizpeld uz Skandināviju, tāpēc ka mums nav papīrmalkas pārstrādes - papīra un kartona fabrikas visas nolikvidēja. Jēkabpilī celulozes rūpnīcu tā arī neuzcēla. Visi mēs gribējām, lai tā būtu uzcelta, bet iznāca tā, kā iznāca.

Jūs teicāt, ka gribat izveidot biznesu, lai koksnei pievienotu vērtību. Vai saskaraties ar līdzekļu piesaistes grūtībām?

Jā, tā tas ir. Tā ir smaga lieta. Esmu sapratis, ka Latvijā finanšu sektorā ir bardaks. Pareizāk sakot, ne bardaks, bet gan finanšu sektors dzīvo lielā eiforijā. Viņu vidū nav konkurences. Tur ir tā nelaime. Latvijā ir maz finanšu iestāžu. Tās nenāk pie mums, pateicoties tam, ka blakus mums ir Krievija. Visiem ir bailes, ka te sāksies karš.

Piemēram, jūs iesniedzat bankai biznesa projektu - cik ilgs laiks paiet, līdz tā to apstiprina un izsniedz jums kredītu?

Latvijā bankai projektu novest līdz galam ātri skaitās pusgads. Mums bija konkrēts piemērs. Paralēli bankas aizdevumam mēs gribējām piesaistīt aizdevumu no finanšu institūcijas "Altum".

Dmitrijs Suļžics/MN

Sākumā klerks visu nostāstīja, ka šķiet - teju sauli no debesīm nonesīs un viss tev būs labi. Tad, kad biju pusgadu strādājis ar banku, visu sakārtojis, saku: dodiet mums to paralēlo aizdevumu, izrādās, ka viņi tikai sāk lasīt iesniegtos papīrus. Un tad sākās frāzes "es to nevaru", "mēs domājam, ka jums tāpat nekas neizdosies", "parasti nevienam neizdodas". Finanšu nozarē nav konkurences, un tāpēc viņi uzvedas tā, kā ienāk prātā.

Valstij ir projekts "Altum" padarīt par valsts banku, kas tieši finansētu nacionālo ekonomiku, uzņēmējiem izsniegtu kredītus. Vai tā ir laba doma - "Altum" pārtaisīt par banku?

Nezinu. Varbūt var izdoties un doma ir laba, bet varbūt ne tika laba. Viss ir atkarīgs no tā, kādā veidā to uztaisīs un cik tas darbinieks, kas tur strādās, būs motivēts strādāt. Ja viņam būs cietā alga un labs sēdeklis, nekas labs tur nebūs. Ja viņa ienākums būs atkarīgs no tā, cik kredītus viņš izsniedzis un cik veiksmīgus projektus piesaistījis, tad viņš strādās. Es ļoti baidos, ka mūsu valsts likumdošana un visas tizlās, neelastīgās normas neatļaus darīt tādā normālā veidā.

Līdzšinējā pieredze ar "Altum" jums ir bijusi pozitīva?

Jā, kovida laikā viņi labi strādāja - ātri un efektīvi.

Dmitrijs Suļžics/MN

No kurienes gūsiet līdzekļus uzņēmējdarbības attīstībai?

Ar saviem līdzekļiem strādājam, sadarbojamies ar banku. Pašreizējā mūsu kreditējošā banka ar mums runā kā sadarbības partneris, par ko mums ir liels prieks.

Ja jūs būtu ekonomikas ministrs vai premjers, kādus likumdošanas aktus, kas traucē, jūs atceltu, bet kādus, kas veicinātu uzņēmējdarbību, jūs izstrādātu no jauna un liktu ātri pieņemt?

Pirmais, es noteikti sakārtotu šo pašvaldību un valsts ceļu jezgu. Tur ir nenormāls bardaks. 33 neatkarības gadu laikā viss ir tikai pasliktinājies. Pašvaldībām ceļu tīkls ir ļoti sliktā stāvoklī, tām naudu nedod vai arī tās nemāk to piesaistīt. Grūti pateikt. Šajās pašvaldībās mēs kā lielākie darbu veicēji un nodokļu maksātāji vienmēr tiekam sagaidīti ar nelabvēlību.

Piemēram, pašvaldībai ir lauku ceļš un tā galā mājiņa. Cilvēkam ar žigulīti jātiek līdz veikalam, bet mēs ar savu smago tehniku tur braucam. Ceļš beigts. Tā domāšana ir tāda, ka tieši mežinieki ir kaitīgi, viņi jauc mums ceļus.

Bet pareizi būtu, ja mūsu nodokļos nomaksāto naudu piešķirtu tam, kurš spējīgs ceļu saremontēt. Ja ir mežs, mežu masīvs, tad svarīgi nevis aizliegt uz turieni braukt, bet investēt ceļā, lai pie tā meža varētu piebraukt. "Latvijas valsts meži" sabūvējuši savu ceļu tīklu tādu, ka tas ir braucams gan atkalā, gan pavasarī. Viņi to ir spējuši izdarīt, bet pašvaldību ceļi ir briesmīgi.

Ir gadījies tā, ka ir sals, un mēs iebraucam ar savu tehniku, izzāģējam mežu un to vajag izvest ārā, bet tad uznāk atkala. Uzreiz ir klāt pašvaldības policists un vēl kāds un mums paziņo - jūs te vairs nedrīkstat braukt. Mēs pat savu tehniku nevaram dabūt ārā. Tā būtu tā lieta, kuru es uzreiz sakārtotu.

Viena lieta ir nabadzība, bet otra - problēmas galvā un menedžmentā. Jūsu uzņēmums taču pagastam nodokļos maksā lielu summu. Vai nevarētu no šīs summas daļu maksāt jūsu karjeram, lai tas granti ber uz beigtajiem ceļiem? Lai jums pagasts samaksā par to, ka jūs paši salabojat ceļus?

Tā vajadzētu. Mēs jau arī tagad tāpat beram granti uz ceļiem. Uz sava rēķina, protams. Bija viens slapjais gads, kad mūs ļaudis pat gaidīja. Gaidīja, kad brauks "Grantiņu" mašīnas un pielabos ceļu.

Parēķināju, cik pašvaldībai izmaksā ceļa zīme “Aizliegts iebraukt” un ceļa sargātājs un viņa "Škoda". Parēķināju, ka par to naudu gadā varētu saremontēt aptuveni 3,5 km ceļa, uz kura varētu uzbērt 15 cm grants kārtu, un ceļš jau būtu normāli lietojams.

Kad to pateicu pašvaldības darbiniekam, tas tikai bola acis un saka: "Tu ko, mums viens kilometrs, sākot no 40 000, maksā." Pašvaldību iepirkumi ir izcili muļķīga lieta. Viņi pērk kaut ko par ļoti lielām naudām un nemāk izmantot vietējo resursu. Viss notiek caur smagnējiem iepirkumiem. Protams, ka beigās tas viss sadārdzinās, un par dārgu naudu iegūst ļoti mazu rezultātu.

Kas tas ir - aprobežotība, politiskais stulbums, mēs taču runājam par acīm redzamām lietām, kurām ir acīmredzami risinājumi. Kāpēc mēs netiekam līdz šiem saprātīgajiem risinājumiem? Varbūt tā ir latviešu mentalitāte?

Mēs, latvieši, esam tādi, kas negrib viens otram palīdzēt, un skaudīgi. Tas ir viens no iemesliem.

Jums nolīgti 160 darbinieki, nodokļos valsts paņem apmēram tikpat, cik viņiem izmaksājat algās. Vai darbaspēka nodokļi ir samērīgi?

Tie ir briesmīgi, lai neteiktu vairāk. Ir vēl kāda problēma - neapliekamais minimums. To vajadzētu celt krietni uz augšu, lai cilvēks var nopelnīt. Tāpēc jau ļoti daudzi strādā pelēkajā zonā. Nodokļu sistēma maksimāli jāvienkāršo, un tiem jābūt samērīgiem, lai katram, kurš paņem lāpstu rokās, nav uzreiz jāalgo grāmatvedis vai finanšu konsultants. Tad valsts iekasētu vairāk un atkristu vajadzība pēc lēruma visādu ēnu ekonomikas apkarotāju.

Vai 31 gada laikā jums nav bijusi doma izvest biznesu uz citu valsti vai dibināt paralēlo biznesu Igaunijā, Polijā, Lietuvā vai kādā citā valstī?

Ir sāpīgi reizēm paskatīties, kā tu nodokļos maksā ļoti daudz, bet vienlaikus citi nodokļu optimizētāji to dara savādāk. Teikšu atklāti: es mīlu šo valsti, un tāpēc mēs visi esam šeit. Man patīk daba, četri gadalaiki, tas, kā saskaņā ar gadalaikiem mainās cilvēki. Lai arī nosacīti, bet pie mums tomēr ir brīvība. Mēs nedzīvojam saspiesti. Mums šeit ir daudz ko darīt.

Bet nekārtību gan te joprojām ir daudz. Tā ir visur tur, kur ir pabijuši okupanti. Kopš okupācijas pagājuši vairāk nekā 30 gadu. Taču tas murgs, kas te ir bijis, joprojām redzams - pieminekļi, daudzdzīvokļu mājas, sabrukušās fermas. Paldies dievam, ka mežs to visu pamazām pārņem! Mūsu fabrikas teritorija un tai piegulošais ciems jau arī būtu varējuši pārvērsties mežā. Tagad varētu vākt nost pirmo ražu ar alkšņiem un bērziem, bet fabrikai ir vairāk nekā 120 gadi, tā ir vēsture, labas atmiņas. Cilvēki lepojas ar to, ka cēlušies no Rankas papes fabrikas ciema, un tas dod spēku, enerģiju un vēlmi attīstīties.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais