Putins būs līdz 2036. gadam. "Kontekst.lv" saruna ar filozofu Aleksandru Morozovu par Krievijas grimšanu arvien dziļākā tumsonībā

Aleksandrs Morozovs Lietuvā notiekošajā Brīvās Krievijas forumā © Pāvels Leščinskis, “kontekst.lv”

Filozofs Aleksandrs Morozovs, kurš ir zinātniskais līdzstrādnieks Kārļa universitātes Prāgā paspārnē strādājošajā Borisa Ņemcova vārdā nosauktajā Akadēmiskajā Krievijas pētījumu centrā, “Kontekst.lv” korespondentam pastāstīja par demokrātiskā tranzīta izgāšanās cēloņiem Krievijā un jaunās krievu emigrācijas nākotnes izredzēm.

Pirmais jautājums ir jums kā filozofam. Kas noticis ar Krievijas sabiedrību? Kā tā ir gadījies, ka attīstīta postindustriāla valsts ar modernu kultūru un izglītotiem iedzīvotājiem vēsturiski nenozīmīgā laikposmā nonāca pašreizējā arhaiskajā stāvoklī?

Šodien tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Diskusija par to ilgst visu kara laiku. Jo ne tikai mēs, Krievijas iedzīvotāji, bet arī eiropieši līdz aptuveni 2010. gadam uzskatīja, ka, lai gan Krievijā, protams, nav demokrātijas, tomēr Krievijas politiku diktē ekonomiski motīvi. Visi cerēja, ka Krievija turpinās attīstīties sociālās un ekonomiskās modernizācijas virzienā un uzturēs normālas attiecības ar kaimiņvalstīm.

Neapšaubāmi, ka pēc 2011.-2012. gada Putins un viņa līdzgaitnieki veica radikālu pavērsienu iekšpolitikā un ārpolitikā. Tas lielā mērā notika tāpēc, ka viņi baidījās no tā sauktā oranžisma. Tas ir, viņi baidījās par savu varu, jo kaimiņvalstis ar dažādu ātrumu sāka virzīties uz tiesiskumu, demokrātiju un integrāciju Eiropas politikā. Tas viņus nobiedēja. Un viņi izdarīja šo pagriezienu, kā rezultātā Krievijas sabiedrība soli pa solim, lēnām, pielāgojās šīm pārmaiņām un zaudēja spēju tām pretoties.

Tā rezultātā putinistiem salīdzinoši īsā laikā izdevās sagraut visas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, neatkarīgos plašsaziņas līdzekļus, izdzīt tos visus no valsts. Un tagad mēs saskaramies ar sabiedrību, kas zināmā mērā ir kļuvusi par ķīlnieci ļoti lielai valdošajai birokrātijai, kura ir ieguvēja no jaunās situācijas. Jo mēs tiešām skatāmies un saprotam, ka milzu Krievijā tagad viss ir "valsts". Es domāju valsts korporāciju lomu, birokrātijas lomu - gan civilās, gan militārās birokrātijas. Šo cilvēku ir ļoti daudz. Viņi visi barojas no valsts budžeta. Un viņi visi ir lojāli politiskajai sistēmai. Tāpēc mana atbilde ir tāda, ka varde vārījās uz lēnas uguns un ir zaudējusi spēju pretoties. Tāds ir Krievijas sabiedrības stāvoklis šobrīd.

Neatkarīgā socioloģija liecina, ka ievērojams skaits Krievijas pilsoņu ir pret karu, bet baidās to atklāti pateikt. Vai nenotiks tā, ka sabiedrības spiediena ietekmē šī proporcija samazināsies?

Šobrīd socioloģiskās aptaujas parāda dažādus rezultātus. Daži dati liecina: nedaudz vairāk kā 50 procenti Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka lēmums uzbrukt Ukrainai ir pareizs. Citi dati liecina, ka ir no 12 līdz 17 procentiem tādu, kas ir kaislīgi kara atbalstītāji. Ievērojama daļa krievu pārstāv šādu konformistisku purvu. Bet kas šeit ir galvenā problēma? Problēma ir tā, ka neatkarīgi no tā, kādus skaitļus mēs redzēsim, marta vēlēšanās būs "balsojums" par Putinu. Viņš saņems 80 %. Tas kļūs par politisku faktu.

Nav svarīgi, cik procentu mums ir Krievijas pilsoņu, kuri nepiekrīt agresijai pret Ukrainu. Galu galā viņiem nav nekādas iespējas izpausties politiski. Un līdz ar to nav politiskas reakcijas. Visa ārpasaule to vēro. Un lai arī kā mēs pārliecinātu apkārtējās valstis, ka Krievijā ir kāda cilvēku grupa, kas ir pret karu, šeit nav nekādas politiskas projekcijas.

Par spīti tam, ka mēs redzam cilvēkus, kuri varonīgi pauž savu nostāju pret karu, riskējot tikt arestēti, ieslodzīti uz ilgu laiku.

Kopš kara sākuma daži no tiem, kas bija īpaši noskaņoti pret karu, pameta valsti. Cita daļa jau ir pielāgojušies un devušies iekšējā emigrācijā. Tāpēc būtu naivi gaidīt, ka to cilvēku skaits, kuri stingri noliedz karu, pieaugs. Jo šādā situācijā palikušie konsolidējas. Viņi gaida jebkādu lēmumu no vadības puses. Un ir gatavi tam pievienoties.

Cik ilgi var turpināties šis murgs? Pēdējo reizi tas mums ilga 70 gadus. Vai tas nozīmē, ka tikai mūsu mazbērni piedzīvos kaut kādas būtiskas pārmaiņas?

Es domāju, ka nopietnas pārmaiņas sāksies pēc Putina aiziešanas, vienalga, kā viņš aizietu. Es saprotu, ka viņš valdīs vēl divus termiņus. Jo viņš ir uzdevis valdībai izstrādāt dokumentus līdz 2036. gadam, stratēģisko plānošanu - ekonomisko un sociālo.

Tas liek domāt, ka viņš sēdēs Kremlī līdz 2036. gadam. Un man šķiet, ka ir maz cerību, ka Putina vadībā ir iespējama jebkāda virzība uz veselīgu saprātu un atgriešanos pie sadarbības. Krievija neatgriezīsies Eiropas drošības ķēdē un būs drauds. Tāpēc, manuprāt, šis strupceļš jebkurā gadījumā ilgs vismaz desmit gadus.

Kādas stratēģijas var būt jaunajai emigrācijai, ja šie cilvēki tuvākajā laikā nevarēs atgriezties Krievijā vai pat to apmeklēt?

Es uzskatu, ka mums būs jāizmanto vēlīnās padomju emigrācijas pieredze, kas pameta valsti pēc atkušņa. Un kultūra sāka iegūt ļoti svarīgu lomu. Precīzāk, kultūras pretestība - rakstnieku, kinoaktieru, režisoru balsis. Fakts ir tāds, ka Kremlis rada situāciju, kad no valsts bēg ļoti nozīmīgi kultūras darbinieki, jo viņi nespēj paciest ideoloģiskās cenzūras atmosfēru, kas tur izveidojās divu kara gadu laikā un arvien pastiprinās.

Mēs labi atceramies, ka pagājušā gadsimta 70. gados, kad neviens neticēja, ka Padomju Savienība sabruks, radio "Svoboda" tomēr skanēja virspriestera Aleksandra Šmemana balss, bija dzirdami Andreja Tarkovska, kurš jau bija pametis valsti, darbi, Barišņikovs, rakstnieki, kas bija paaudzes simboli, Aksjonovs, Maksimovs un virkne citu. Liela nozīme bija tam, ka šie cilvēki saglabāja brīvu balsi.

Es nedomāju, ka krievu emigrācijas politiskajam spārnam tagad ir labas izredzes. Jāskatās reālistiski, tās ir sliktas, jo veidojas siena, tiek pārrauti sakari, Kremlis sevi izolē. Protams, ir ļoti svarīgi, ka pastāv kultūras pretestība, ka tiek saglabāti un attīstīti neatkarīgie mediji. Krievu emigrācijā ir spēcīgi neatkarīgie mediji. Tas ir svarīgs faktors.

Mēs redzam, kā mainās Krievijai ģeogrāfiski tuvās valstis un pat ne tik tuvas, kā Čehija. Attieksme pret Krievijas pilsoņiem kļūst arvien piesardzīgāka, un demokrātiskās vērtības tiek ierobežotas drošības apsvērumu dēļ. Kā diktatūra Krievijā ietekmēs tās kaimiņvalstis pat demokrātiskā pasaulē?

Es domāju, ka nav cita scenārija kā vien konsekventa NATO austrumu flanga nostiprināšana nākamajā desmitgadē. Tas nozīmē, ka valstis, kas atrodas tuvu Krievijai, desmit gadus pilnveidos savas aizsardzības spējas un uzskatīs Krieviju par draudu. Tas, protams, ietekmēs iekšpolitiku un attieksmi pret Krievijas pilsoņiem. Taču, manuprāt, tajās valstīs, kas ir Eiropas Savienībā, darbosies normas, kas vienmēr ir bijušas spēkā.

Turklāt mēs zinām, ka ES valstis tagad uzņem Krievijas politiskos aktīvistus, izsniedzot viņiem humānās vīzas, un turpinās to darīt. Runājot par Čehiju, tās valdība ir pārtraukusi Šengenas vīzu izsniegšanu Krievijas pilsoņiem, bet tajā pašā laikā pirms trim dienām ministrs Pjotrs Fiala teica, ka tā turpināsies un mums ir jāizdara viss nepieciešamais Krievijas opozicionāriem. Acīmredzot atgriezties vai izveidot jaunas attiecības ar ES būs iespējams tikai tad, kad karš būs beidzies un tādā veidā, kas Krieviju atkal padarīs pieņemamu no kontinenta drošības viedokļa.

Tikai ar jaunu perestroiku?

Jā. Tikai ar jaunu perestroiku.

Un vai šajā kontekstā mums vispār ir saredzama gaisma tuneļa galā? Un kāda tā ir? Lai kaut kādā veidā nomierinātu mūsu lasītājus...

Tuneļa galā ir gaisma, un daudzi Eiropas politiķi, mūsu kolēģi, saka, ka tā dēvētā otrā demokratizācijas iespēja Krievijai nav izslēgta un paliek. Šāda nostāja ir mūsu kolēģiem Eiropas Parlamentā un daudziem arī Eiropas valstu valdībās. Vēl viena demokratizācijas iespēja nav slēgta nevienai valstij. Lai attīstītu tiesiskumu un aizstāvētu brīvību un cilvēktiesības. Tā ir teikts Brīvās Krievijas foruma paziņojumā.

Es domāju, ka tas var notikt, ja sāksies globāls liels process, t.i., ceturtais demokratizācijas vilnis. Tas var notikt iekšēju iemeslu dēļ: Putins aizies, un viņa augstākā vadība būs vainīga karā un genocīdā, un vēsture viņus noraidīs. Bet par to, ka tas nenotiks tagad, nav šaubu. Jo pašlaik mēs redzam, ka Krievijā svārsts diemžēl virzās uz aizvien lielāku un lielāku tumsonību. Sava veida militarizāciju, konfliktu ar Eiropu un Rietumiem kopumā. Un es tikai ceru, ka nākamā paaudze izdarīs savu dzīves vēsturisko izvēli. Un tā izdarīs izvēli par labu sadarbībai, par labu brīvai attīstībai, nevis par labu šim "aplenktajam cietoksnim", ko Putins un viņa cilvēki ir izveidojuši no Krievijas.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais