Normunds Bergs: Mākslīgajam intelektam divas sejas: var kļūt par jūsu veiksmi un var atņemt jums darbu

© Ģirts Ozoliņš/MN

Vai iespējams prognozēt, kurp civilizāciju aizvedīs mākslīgais intelekts; praktiskie iemesli, kādēļ jāmāk rīkoties ar mākslīgo intelektu; kur slēpjas pievilcība Ričarda Feinmana izteikumā; gaisa tīrības mērītāja noslēpumi; vai patiesi Latvijā ražo daudzas modernas lietas – par šiem un citiem jautājumiem “Neatkarīgās” intervija ar Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas (LETERA) prezidentu Normundu Bergu.

Mākslīgā intelekta tehnoloģijas strauja attīstība var apdraudēt cilvēces nākotni, tā uzskata vairums amerikāņu ziņu aģentūras "Reuters" un sabiedriskās domas pētniecības uzņēmuma "Ipsos" veiktajā aptaujā. Tā liecina, ka vairāk nekā divas trešdaļas amerikāņu ir noraizējušies par mākslīgā intelekta radīto negatīvo ietekmi, un 61% respondentu uzskata, ka tas varētu apdraudēt civilizāciju. Eiropas Savienība mākslīgā intelekta uzvaras gājienā saskata gan priekšrocības, gan riskus, un 14. martā Eiropas Parlaments nobalsoja par likumdošanas aktu - regulu, kurā noteikti riska līmeņi un viena daļa mākslīgā intelekta izmantošanas metožu būs aizliegta vai ierobežota. Mākslīgā intelekta tehnoloģijas attīstās strauji un lielā mērā stihiski. Vai tur nopakaļ būs iespējams sarakstīt atbilstīgus likumus, lai to visu regulētu?

Eiropas Savienībai ļoti labi padodas visu ko regulēt. Protams, ka tas nepavisam nav vienkārši. Es domāju, ka regulēt vajag, taču pašlaik nevienam īsti nav sapratnes par to, kur šīs tehnoloģijas novedīs.

Nozīmīguma ziņā mākslīgais intelekts ir turpat vienā līmenī ar tvaika mašīnu, ar elektrību, ar radio, ar tranzistoru. Tas nav tāds mirkļa bums, kur visi cilvēki skrien pakaļ jaunajiem tulpju sīpoliem. Lieta ir īsta, produkts ir īsts, bet tā ietekmi uz cilvēci, uz ekonomiku es pilnīgi noteikti neesmu drosmīgs pateikt. Un es domāju, ka jebkurš pasaulē nevar paredzēt, kur tas novedīs.

Ir skaidrs, ka ļoti daudzi darbi, ļoti daudzi amati mainīsies, izzudīs un daudzi citi nāks vietā. Tas ir līdzīgi kā Ņujorkā, kur 20. gadsimta sākumā bija simti tūkstošu zirgu pajūgu un lielākā tehnoloģiskā problēma bija savākt zirgu mēslus. Un bija simti tūkstošu liftnieku. Cilvēks mūžu nodzīvoja šajā arodā - vadot liftus starp stāviem. Bet tad vienā brīdī tas pazuda.

Es domāju, ka ar datorprogrammām, ar mākslīgo intelektu notiks tas pats. Ir diezgan skaidrs, ka tas ķers dažāda veida “baltās apkaklītes” - grāmatvežus, juristus, tulkotājus, ierēdņus, analītiķus. Būs lietas, kur procedūras un procesus būs diezgan viegli ielikt datorā. Arī žurnālisti būs apdraudētajās profesijās.

Bet cilvēkam tik un tā būs jānovērtē, vai analīzē vai tulkojumā nav ieviesušās kādas kļūdas. Tulkošanas programmas jau pašlaik ir izcilas, tomēr tik un tā cilvēkam jāpaskatās, vai tur nav kaut kādi pārpratumi un blēņas sarakstījušās...

Tulkotājs, analītiķis vai žurnālists, kurš labi pratīs strādāt ar šiem rīkiem, izkonkurēs kolēģi, kurš neprot ar šiem rīkiem strādāt. Uz datoru un uz mākslīgo intelektu ir jāskatās kā uz rīku. Šis rīks visbiežāk nevis aizstās cilvēku, bet cilvēks, kurš pratīs strādāt ar šiem rīkiem, izkonkurēs tos šajā pašā profesijā strādājošos, kuri neprot.

Ir jau arī tiešām biedējošas lietas - neviens cilvēks šahā vairs nespēj uzvarēt datorprogrammu...

Nu un? Kas no tā? Cilvēks arī automašīnu nevar noskriet, un arī velosipēds ir ātrāks. Tās ir lietas, no kurām nevajag baidīties - tas ir normāli. Jebkuras tehnoloģijas, jebkurš aparāts ir cilvēka spēju paplašinātājs.

Attīstoties mākslīgā intelekta modeļiem, palielinoties serveru jaudai, palielinoties uzņēmumu skaitam, kas piedāvā mākslīgā intelekta pakalpojumus, tradicionālie rīki, tādi kā “Google translator”, zaudē savu monopolstāvokli. Aizvien vairāk mazo uzņēmumu ir spējīgi tikt pie tādām jaudām, kas ļauj konkurēt ar lielajiem uzņēmumiem.

Šīs tehnoloģijas vieniem rada postu, jo atņem darbu, savukārt citiem rada jaunus darbus, jaunas iespējas, jaunus biznesus. Uz to jāskatās kā uz evolūcijas sastāvdaļu. Vienmēr, visos laikos ir bijuši ludīti, kas gribēs salauzt stelles, jo mūžam taču ir adīts ar adatām. Šīs ir vēl vienas stelles, un tā uz tām vajag skatīties.

Ģirts Ozoliņš/MN

Piecas asociācijas - Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācija (LETERA), Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācija (MASOC), Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija (LIKTA), Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācija (LAĶIFA) un Latvijas Kokrūpniecības federācija (LKF) - ir nodibinājušas kopīgu organizāciju - Latvijas Industrijas attīstības konfederāciju (LIAK). Jūs esat ievēlēts par LIAK prezidentu. Ko vēlaties panākt, kādi ir konfederācijas mērķi?

LIAK ir “neēdamo lietu ražotāju konfederācija”. Visas lielās ražotāju asociācijas pastāv jau gandrīz 30 gadus. Mēs jau sen cits citu pazīstam.

Pastāv arī divas lielās uzņēmējus pārstāvošās organizācijas - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Tām ir sava specifika. LTRK ir ļoti lielu uzsvaru likusi uz dalībnieku masveidību, uz to, ka kamerā ir ļoti daudz mazo uzņēmumu no reģioniem, gribot vai negribot, uzsvars ir uz mazā biznesa slāni, kas tiek pārstāvēts. LDDK ir lielie uzņēmumi, un šī organizācija ir valdības sociālais partneris - liela daļa šīs organizācijas darbības ir komunikācija ar valsti un arodbiedrībām. Savukārt tādas lietas kā aizsardzības industrija, kas pašlaik ir kļuvusi ļoti aktuāla, ir mazliet laukā no šo abu organizāciju fokusa. Tāpat no to fokusa mazliet laukā ir izglītība, zinātne, dažādas programmas jaunu produktu izstrādei. Un arī praktiskas ražojošo uzņēmumu attīstības lietas - enerģētika, būvniecība, būvniecības noteikumi. Jaunā konfederācija LIAK fokusējas uz trim lietām - uz aizsardzību, izglītību un zinātni un praktiskajām ražošanas attīstības lietām.

Šajā konfederācijā dalībnieki ir tikai asociācijas, kas nozīmē, ka varam ļoti ātri vienoties par viedokli un izstrādāt kopīgu pozīciju un ar to startēt dažādos jautājumos. Mūsu kolēģi LDDK un LTRK tam patērē daudz vairāk laika.

Mēs nemēģinām ar viņiem konkurēt, atņemt darbu, bet aizpildām tās nišas, ar kurām šīs organizācijas nenodarbojas.

Vai jūsu organizācija centīsies darboties kā nozares lobijs?

Protams. Mēs piedalāmies to normatīvo aktu apspriešanā un izstrādē, kas uz mūsu nozari attiecas. Pašlaik aktuālākais ir aizsardzības industrijas likums, kas tiek apspriests Saeimā. Šajā ziņā mēs neatšķiramies no jebkuras citas uzņēmējus pārstāvošas organizācijas.

Tāpat arī veicam tādus darbus kā industrijas popularizēšana, savstarpējā mācīšanās, komunikācija ar klientiem un citiem tirgiem un, protams, lobēšana.

Ģirts Ozoliņš/MN

Jūsu “Facebook” jeb “Meta” kontu rotā profesora Ričarda Feinmana izteikums: “Nekāda ticība nevar kaut ko padarīt par faktu. Dabai nerūp jūsu ticība.” Plakāti ar gudru cilvēku portretiem un viņu citātiem ir arī jūsu kantorī. Kāpēc?

Tā man ir tāda tradīcija, ka laiku palaikam mēģinu atrast kādu interesantu citātu, ko ir teicis kāds interesants cilvēks. Mēs šos citātus taisām arī kā plakātiņus, liekam tos pie sienas savā kantorī un dāvinām citiem kolēģiem. Feinmans un tas par ticību un dabu bija reakcija uz kovidu, uz visiem tiem velna antivakseriem. Tas nebija tikai Latvijas fenomens, bet visā pasaulē daudz politiķu nelietīgu motīvu vadīti dullināja cilvēkus. Politiskā līmeņa antivakserisms ir milzīgs posts. Bet, lai cik skaļi no kanceles politiķis ko nestāstītu, daba neklausās - ir statistika, vīrusa izplatīšanās, ko uzskati neietekmē. Tas ir par to.

Par “zaļo kursu” ir miljoniem cilvēku, kuri ir pārliecināti, ka klimata pārmaiņas rada cilvēka darbība. Vai arī jūs tā uzskatāt?

Šeit man tomēr gribas piekrist klimata zinātnieku vairākumam, kuri pauž, ka globālā sasilšana ir cilvēka radīta - to ir radījuši ogļskābās gāzes izmeši, kurus cilvēce ir radījusi, sadedzinot miljoniem gadu uzkrātos ogļūdeņražu krājumus. Cilvēks dedzina naftu, cilvēks dedzina akmeņogles. Zinātniski nepastāv domstarpības, ka klimata pārmaiņas ir cilvēka radītas. Domstarpības jeb bažas vislielākajā mērā ir radījusi naftas industrija jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem. Tas ir bijis dažādās kombinācijās ar dažādu nokrāsu politiķiem.

Jūs sociālajos tīklos reklamējat ierīci, ar kuru var monitorēt gaisa tīrību - ogļskābās gāzes saturu gaisā. To var saslēgt ar tālruni vai datoru un redzēt gaisa tīrības dinamiku laikā. Kas tā ir par ierīci?

Tas ir uzņēmuma “SAF Tehnika” izstrādājums, tas ir ļoti precīzs monitors, tā nav “čūsku eļļa”. Par šādiem monitoriem interesi “uzsita” savulaik pandēmija.

Cilvēki lielāko laika daļu pavada iekštelpās. Cilvēks izelpo ogļskābo gāzi un pēc tam to atkal ieelpo.

Kovida un tāpat arī gripas vīrusi nonāk no viena cilvēka otrā pa gaisu. Ja ir slikti vēdinātas telpas, tad ir ļoti liela iespēja saslimt. Tas ir tāpat kā ar holeru, kas tika pārnēsāta ar ūdeni. Viens, kas slims ar holeru, bija iekakājis ūdenī, bet cits to dzēra. Cilvēce tika galā ar holeras epidēmijām, kad saprata šīs sakarības un nodrošināja tīru dzeramo ūdeni. Un nevis izstrādājot zāles pret holeru. Ļoti lielā mērā ar kovidu ir tāpat - lielu pienesumu var nest, nosakot, ka tajās vietās, kur pulcējas daudz cilvēku, jānosaka gaisa tīrības standarti. Skolas, protams, ir pirmajā vietā, bet jebkuras citas vietas, kur pulcējas daudz cilvēku, tāpat ir svarīgas. Ja kinoteātri, veikali, koncerti ir labi vēdinātās telpās, tad iespējas saslimt ir daudz mazākas. Ir valstis, kuras pie tā ir ļoti nopietni pieķērušās, un ir valstis, kuras izliekas labāk par to neko nezināt.

Vēl ar CO2 ir tāda lieta, ka augstā šīs vielas koncentrācijā cilvēka kognitīvās spējas samazinās.

Uznāk miegs?

Jā, cilvēks kļūst apdullis, nāk miegs. Bieži vien ministrijās ir garlaicīgas prezentācijas, kurās cilvēkiem nāk miegs. Tas ir ne tikai garlaicīguma dēļ, kas arī mēdz būt, bet tāpēc, ka cilvēks ir saindējies, saelpojoties CO2.

Te var līdzēt Latvijas inženieru kompānijas izstrādājums, kas monitorē gaisa kvalitāti un brīdina, ja CO2 koncentrācija ir par augstu.

Ko vēl Latvijā elektronisku ražo uzņēmumi, kas ir pulcējušies LETERA asociācijā?

Ražojam daudz labu lietu. LETERA pulcējas ap simt uzņēmumu, kuri ražo visu ko - robotus, mūzikas instrumentus, skaļruņus, mikrofonus, skaņas pastiprinātājus, sintezatorus, dažādas radiācijas mērīšanas iekārtas, naudas un dokumentu pārbaudes aparatūru, sakaru tehnoloģijas, sensorus. Latvija ražo daudz, un tās ir ļoti modernas lietas. Sabiedrība par to zina ļoti maz.

Joprojām ļoti daudzi dažādu nozaru uzņēmumi turpina sadarbību ar Krievijas un Baltkrievijas uzņēmumiem. Trakākais pēdējā laika jaunums ir ar mangāna rūdu, kas iet uz Krieviju caur Latviju tranzītā. Ko ar to darīt?

Tas ir ļoti nepareizi, bīstami valsts drošībai, un tā ir morāla cūcība.

No LETERA uzņēmumiem ļoti daudzi atstāja Krievijas tirgu pirmajā kara nedēļā, ciešot lielākus vai mazākus zaudējumus. Bet tā ir morāli pareiza lieta.

Mikroshēmas, pusvadītāji - tās ir lietas, ko var izmantot militāri, un tas ir hiperbīstami. Pērnā gada decembrī izskanēja informācija, ka LETERA biedri AS “RD Alfa Mikroelektronikas departaments” un AS “Alfa RPAR” esot piegādājuši savus ražojumus Krievijas militārajām vajadzībām. Vēlāk gan šādas ziņas neapstiprinājās.

Tur absolūti nekas neapstiprinājās. Turklāt šie uzņēmumi neražo produktus, kas var tikt izmantoti raķešu izgatavošanā, to ražojumiem nav ne militāra, ne divējāda lietojuma, kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā šie uzņēmumi mikroshēmas uz Krieviju neeksportē. Un šie uzņēmumi strikti nosoda Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Ap šiem uzņēmumiem bija troksnis, bet izrādījās, ka tas ir pilnīgi bez pamata. Viena lieta ir skriet pakaļ troksnim, bet tajā pašā laikā var apskatīties, kas pa dzelzceļu tiek importēts un eksportēts. Saprotot to, ka tas nav Eiropas Savienības līmenī aizliegts un tas ienes daudz naudas, tam būtu jābūt valsts uzdevumam - aizklapēt šādu biznesu ciet.

Eiropas Savienība visu laiku kaut ko pa drusciņai aizliedz aizvien vairāk, it kā cērtot sunim asti nost pa mazam gabaliņam - pašlaik jau ir 14. ES sankciju pakete pret Krieviju. Varbūt tas stimulē uzņēmējus izmantot iespējas tirgoties ar sankcijām nepakļautām precēm, kamēr vēl var?

Jā, notiek nemitīga sankciju paplašināšana ar vēl kaut ko un vēl kaut ko. Pieļauju, ka pēc kāda laika varbūt būs arī 35. sankciju pakete...

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.