Zemnieks no Jēkabpils: Naudas laukos sanāk tikai tik, lai turpinātu strādāt, bet nekam vairāk

© Ģirts Ozoliņš/MN

Vai graudkopība ir salīdzinoši prognozējams bizness; cik izdevīgi ir audzēt graudaugus uz Latvijas zemes; kas notiktu ar Latvijas lauksaimniecību, ja nebūtu platību maksājumu; kāda varētu būt Latvijas lauku rītdiena; par cik var nopirkt lauksaimniecības zemi Jēkabpils novadā; kāds noskaņojums cilvēkos valda laukos – par šīm un citām tēmām TV intervijas turpinājums ciklā “Nra.lv sarunas” ar zemnieku un topošo žurnālistu Andi Beitānu.

Intervijas sākums lasāms šeit

Vai graudkopība ir salīdzinoši prognozējams bizness, ja neskaita dabas kataklizmas - sausumu, lielas lietavas, vētras?

Godīgi sakot, nav prognozējams ne no viena aspekta. Protams, pavasarī, izejot uz lauka, var redzēt, vai ir ražas potenciāls. Ja augi ir labi sacerojuši un viss ir kārtībā - var cerēt uz labu ražu. Bet, pirmkārt, laika apstākļi nav prognozējami, un, otrkārt, nevar paredzēt, kas notiks tirgū. Kā jau minēju, graudu un minerālmēslu cenas pēdējos gados svārstījušās trīskārtīgi. Savukārt platību maksājumi konkrēti manā gadījumā - summa, ko beigās saņemu, ieskaitot ekoshēmas un visu, kas vien tur ir - šobrīd ir par apmēram 40% mazāki nekā iepriekš.

Iepriekš - tas ir kurā periodā?

Pirms diviem gadiem... Pagājušajā gadā saņēmu jau stipri mazāk. Kaut gan apsaimniekotā platība kļuva nedaudz lielāka, taču summa, ko saņēmu platību maksājumos, krietni mazāka.

Kas notiktu ar Latvijas lauksaimniecību, ja vispār nebūtu platību maksājumu?

Platību maksājumi zināmā mērā izlīdzina naudas plūsmu. Katru gadu situācija lauksaimniecībā atšķiras. Sevišķi šobrīd, kad ir karš Ukrainā. Spilgts piemērs ir minerālmēslu cenas - kaut vai slāpeklim, kas ir pamatelements, lai izaudzētu graudus - pēdējos gados cenas svārstījušās pat trīskārtīgi. Gan uz augšu, gan arī kā tagad - uz leju. Arī graudu cenas ir mainījušās no apmēram 130 eiro tonnā līdz pat 500 eiro tonnā, bet tagad atkal tikai 200 eiro tonnā. Šādas svārstības var kompensēt platību maksājumi, jo tas ir pamats, ar ko zemnieks var rēķināties. Ja ir ļoti slikts gads, tad, pateicoties šim maksājumam, zemnieks vismaz nebankrotē.

Ja es iepriekšējā gadā nebūtu saņēmis platību maksājumus vispār, man būtu no kaut kā noteikti jāatsakās.

Ģirts Ozoliņš/MN

No kaut kā jāatsakās... Kas tas varētu būt?

Visdrīzāk es nevarētu vairs atļauties iesēt kviešus, jo tie sēšanas un audzēšanas laikā prasa lielas izmaksas. Visticamāk, kviešu vietā iesētu auzas. Protams, līdz ar to arī mazāk nopelnītu. Kā būtu nākamajā gadā - grūti teikt.

Ņemot vērā Ukrainas lēto graudu ieplūdumu Eiropā, cik izdevīgi ir audzēt graudaugus uz Latvijas zemes?

Graudu cenas biržā kopš rudens turpina kristies. Ja iepriekš mums, kooperatīvā, bija prognoze, ka pavasarī saņemsim piemaksas par graudiem, tad tagad šādas prognozes vairs nav. Respektīvi, graudu cenas krīt - tā ir vistiešākā ietekme. Lielākoties pircējam būtībā ir vienalga, no kurienes tie graudi nāk - no Ukrainas, Baltkrievijas vai vienalga kurienes. Kvieši ir un paliek kvieši. Un, galu galā, pircējs var arī nezināt, jo uzrakstīt uz papīra var jebko. Papīrs visu pacieš.

Kas svārsta biržas cenu?

Es domāju, ka to ietekmē pilnīgi viss. Vienu gadu bija graudu cenu kāpums saistībā ar plūdiem kādā no pasaules reģioniem, tiesa gan, neatceros vairs, kur tieši. Tāpēc jāsaka tā - pasaule ir tik liela, cik ir, un cilvēku ir tik daudz, cik ir. Visiem ir jāpaēd. Ja graudu ir vairāk nekā vajadzīgs, tad kaut kas paliks pāri un visdrīzāk paliks nenopirkti dārgākie. Bet, ja graudu trūks, tad par tiem maksās vairāk. Vienkāršs ekonomikas likums. Un par to pašu Krieviju runājot - es objektīvi varu saprast, ka degviela tur ir lētāka, minerālmēslus viņi iegūst paši pie sevis, nevis importē. Piedevām, ja viņi vēl kaut ko nozog no Ukrainas... Tad ir tikai loģiski, ka viņu graudi būs lētāki.

Kādu jūs saredzat Latvijas lauku rītdienu?

Nuu... Prognozēt šobrīd ir grūti, ņemot vērā zaļo kursu un tamlīdzīgas lietas, kas notiek...

Ģimenē noteikti pie galda pārrunājat - kāda būs mūsu rītdiena?

Prognozes ir ļoti dažādas. Bet zemnieki pēc savas dabas ir ļoti vienkārši cilvēki un daudz galvu par to nelauza - jāstrādā, un gan jau viss būs labi! Bet realitātē šobrīd ir sarežģīti attīstīties un paplašināties. Naudas sanāk tikai tik, lai turpinātu strādāt ar to, kas ir, bet nekam vairāk.

Ko jūs gribētu paplašināt saimniecībā? Jāpērk hektāri klāt vai jāorganizē uzņēmējdarbība savādāk?

Jāpērk hektāri klāt, noteikti.

Ir iespējams piepirkt klāt zemi? Cenas iet lejā?

Jā, ir iespējams nopirkt zemi. Un jā - šobrīd cenas iet lejā.

Kā to izskaidrot? Vai bailēs no kara kāds atbrīvojas no zemes?

Kāpēc zeme paliek lētāka? Es domāju, galvenais iemesls ir tāds, ka zemniekiem ir daudz nomātu platību. Respektīvi, daudzi zemes īpašnieki iznomā zemi. Pirms kādiem 2-3 gadiem nekustamajam īpašumam boja ļoti augstas cenas. Tādā situācijā zemes īpašniekiem neviļus ienāk prātā doma, ka izdevīgāk ir pārdot īpašumu par lielu summu, nevis saņemt, teiksim, kādus 100 eiro gadā par hektāru kā nomas naudu. To daudzi bija “uzķēruši” un nolēma savus īpašumus pārdot. Taču vismaz mūsu reģionā bija tādi zemes gabali, kuri diezgan ilgstoši bija izlikti pārdošanā, bet neviens tos nepirka. Acīmredzot šeit strādā pieprasījuma/piedāvājuma likums. Ja neviens par tādu naudu negrib pirkt - paiet pusgads, gads, un pārdevējs jau ir gatavs pārdot arī par mazāku cenu.

Ģirts Ozoliņš/MN

Par cik var nopirkt lauksaimniecības zemi Jēkabpils novadā?

Līdz 5000 eiro par hektāru. Ir arī tādi, kuri prasa vairāk, bet diez vai dārgāk kāds pērk. Tas varētu būt maksimums.

Vai zemniekiem nākas saskarties ar birokrātiju? Jātaisa atskaites LAD, VID, vēl kam?

VID ir pavisam cits stāsts, bet Lauku atbalsta dienestam iepriekšējā plānošanas periodā, patiesību sakot, bija ļoti vienkārša sistēma. Diezgan saprotama. Es neredzēju jēgu tajā kaut ko daudz mainīt, jo viss tas strādāja.

Un kas notika?

Tagad ir jauns plānošanas periods, ieviestas dažādas jaunas lietas - ekoshēmas, papildu pasākumi. Daudz kas samazināts, un daudz kas sarežģīts. Teikšu godīgi - reizēm ne tikai man ir grūti tajā orientēties. Ir dažādi noteikumi - piemēram, datums, līdz kuram drīkst uzart lauku rudenī. Pagājušā gada rudenī saskāros ar situāciju, kad gribēju precizēt - līdz kuram tad datumam es drīkstu braukt ar arklu. Zvanīju uz LAD un jautāju - kā tad īsti ir, līdz kuram datumam drīkst? Tad trīs LAD darbinieki salika galvas kopā un tikai tad paši spēja noskaidrot atbildi uz šo jautājumu.

Ja jūs būtu lauksaimniecības ministrs, vai jūs uzskatītu, ka birokrātiska datuma noteikšana ir valstiski svarīga?

Domāju, ka nē. Tādas lietas zemnieki paši zina labāk - kad var uzart un kad nē. Plusā tam visam tagad nāk klāt tā saucamās ekoshēmas, kuras it kā domātas kā videi draudzīgi pasākumi.

Skatītāji nezina, kas ir ekoshēmas. Varbūt pāris vārdos varat paskaidrot, kas tas ir?

Ekoshēma ir atbalsta veids, par ko zemnieks saņem papildu naudu. Protams, ļoti nosacīti papildu, jo beigās tāpat saņem krietni mazāku summu nekā pirms šīm izmaiņām. Viens no ekoshēmu piemēriem ir tā sauktā minimālā augsnes apstrāde. Tas nozīmē, ka lauks netiek uzarts, bet to apstrādā ar rugaines kultivatoru, disku ecēšām vai kādu citu agregātu, dziļumā līdz 15 centimetriem. Tas ir izdevīgāk gan zemniekiem, jo ātrāk, vieglāk un lētāk, gan arī dabai draudzīgāk. Bet teikt, ka tas būtu jāievieš kā atsevišķs pasākums vai prasība - droši vien, ka nē. Zemnieki paši vai kopā ar agronomu ir spējīgi izdomāt un saprast, kad to var un vajag darīt. Agrāk šādu pasākumu nebija. Tā vietā bija vienkārši viens vienots maksājums par hektāru un atkarībā no kultūras. Šādas lietas nevajadzīgi sarežģī visu situāciju. Jādomā visu laiku līdzi tam, ko iesniegt, kam pieteikties, kad to darīt. Bildes no katra lauka jāsūta. Praktiskas jēgas tam nav, tikai birokrātija.

Vēl bez šī ir tādas lietas kā precīzā minerālmēslu izkliede, miglošana.

Ko nozīmē precīza?

Pirmkārt, tam var pieteikties tie zemnieki, kuriem traktori aprīkoti ar GPS - tas automātiski atsijā tos, kuri to nevar atļauties. Vienkāršiem vārdiem - piemaksas turīgākajiem. Otrkārt, iedomāties, ka tas kaut ko līdzēs no “zaļā kursa” viedokļa, ir vienkārši muļķīgi. Ņemot vērā to, cik maksā minerālmēslojums un miglošanas līdzekļi, ir skaidrs, ka neviens zemnieks apzināti netērēs tos nelietderīgi. Katrs rēķinās precīzi tieši tik, cik vajag, kur vajag un kad vajag. Maksimāli taupot. Nav tā, ka zemnieks brauc un ber kur pagadās. Zemnieku mērķis principā ir izlietot šos līdzekļus tieši un tikai graudaugiem, un ne vairāk kā nepieciešams. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas ir elementāri dārgi. Tāpēc šim kā papildu pasākumam nav jēgas. Vienkārši lieka padarīšana.

Kā norit dzīve laukos brīžos, kad var izkāpt no traktora un citi lauku darbi nav jādara? Vai piektdienas vakaros ir kāds kultūras pasākums, kuru apmeklēt?

Tuvākā pilsēta ir Jēkabpils. Protams, vasarā notiek viss kas arī pagastos - balles, Līgo svinēšana... Salīdzinoši reti, protams, bet tas arī ļoti atšķiras dažādās vietās. Domāju, tas visvairāk ir atkarīgs no pagasta cilvēkiem. Ko paši sarīkos, tas būs. Paskatoties uz savu tuvāko apkārtni - ir miesti, kur katru sestdienu ir balles, koncerti un dažādi citi pasākumi, tajā pašā laikā citos teju nekas nenotiek vai arī notiek reti. Tāpēc vide ir tāda, kā paši organizē.

Kāds noskaņojums cilvēkos valda laukos?

Stereotipiski runājot, šķiet, lauku cilvēki mierīgāk uztver lietas Protams, vecākiem cilvēkiem, kuri saņem pensiju, arī pasts ir sāpīga tēma. Bet jaunākiem tā nav problēma, jo teju katram ir mašīna un vairums no tiem strādā pilsētā. Tāpēc es domāju, tas urbanizācijas process šobrīd ir gluži dabisks. Pie šīm pārmaiņām cilvēki ātri pieradīs. Kāds varbūt nedaudz pasūdzēsies un arī pieradīs. Attiecībā gan uz pastu, gan skolām, gan visu pārējo. Protams, ir vietas laukos, kur vienīgais ceļš ir ar grants segumu, un, ja pa to ir jāaizbrauc līdz pilsētai ziemā vai pavasara atkusnī, tas ir ļoti bēdīgs pasākums.

Tas ir izaicinājums?

Ar mašīnu pa tādu braukt vispār nešķiet racionāli, bet ar traktoru ir ilgāk. Arī degvielu patērē vairāk. Es šajā pavasarī pats biju vienreiz iemaldījies šādos ceļos tieši visnepiemērotākajā brīdī. Njā... un bija jāpiedomā, lai ar dzīvu un veselu mašīnu tiktu līdz galamērķim. Tāpēc šī ir tā problēma, pie kā jāstrādā. Ja ceļi būs daudzmaz sakārtoti, tad nebūs lielu problēmu ne ar skolām, ne visu pārējo.

Kas vajadzīgs, lai lauki ne tikai neizmirtu, bet tur būtu arvien vairāk dzīvības? Ceļi jāsakārto, kas vēl?

Ir ļoti vienkāršas lietas, ko var viegli atrisināt. Par to pašu ceļu jautājumu, pabraukājot pa dažādiem pagastiem, aina atšķiras. Piemēram, lai grants ceļš būtu normāli izbraucams visu cauru gadu, pietiek uz tā uzklāt tautā saukto ātro asfaltu, kas nav ne pārāk dārgi, ne laikietilpīgi. Vismaz svarīgākajiem

ceļiem. Jo, ja cilvēkam vajadzēs nobraukt pa grants ceļu divus kilometrus un tālāk pa šādu asfaltu, tas nav nekas traģisks, bet ja pa izšķīdušu grants ceļu jābrauc 25 un vairāk kilometri, tad pavasarī tās ir stundas ceļā, un tas jau ir traģiski. Protams, ne visiem ir mašīna, arī kādam autobusam ir jābrauc - varbūt ne līdz katrai mājai, bet vismaz tuvumā kādai pieturai jābūt.

Jūsu saimniecībai tuvumā dzīvo cilvēki?

Mēs esam pie pašas šosejas, var teikt, tāpēc šo visu problēmu mums nav. Ir kaimiņi, jā. Arī citi zemnieki netālu dzīvo. Bet es teiktu, ka kopumā nav sevišķi daudz cilvēku laukos. No saviem vērojumiem varu teikt, ka drīzāk cilvēki tagad tiecas iegādāties viensētas laukos, ko iespējams atjaunot. Savukārt tieši pagastu centros - no padomju laikiem palikušajās daudzdzīvokļu mājās paliek arvien mazāk iedzīvotāju. Ļoti populārs variants - cilvēks, kurš nav zemnieks, bet dzīvo lauku mājā. Šādā gadījumā zemi apkārt mājai var iznomāt kādam zemniekam un gūt ar to papildu ienākumu, tajā pašā laikā apkārt ir daba, plašums un miers. Tikmēr tēriņi ceļam līdz pilsētai mēnesī ir mazāki, nekā būtu maksājumi par dzīvokļa īri vai kredītu un komunālajiem pakalpojumiem pilsētā. Ieguvums ir tāds, ka ir māja, nevis šaurs dzīvoklis. Var iziet pagalmā, darīt ko vēlies un justies brīvi. Ja es pats nebūtu zemnieks un strādātu pilsētā, vienalga dotu priekšroku braukšanai uz darbu no laukiem, nevis dzīvoklim. Viennozīmīgi. Tas arī finansiāli ir izdevīgāk.

Klausoties jūsos, rodas optimisms, ka nav tik traģiski laukos...

....kā uz to paskatās.. Vienmēr var slikto saskatīt daudz kur. Bet principā visur var izdomāt variantus - gan pilsētā, gan laukos. Es domāju, ka ir tādi procesi, kas vienkārši notiek. Urbanizācija ir viens no tiem. Tāpat ir ar lauku skolām, jā, tas ir sāpīgs jautājums, bet nav īsti pareizi turēt katrā ciemā skolu ar trim skolotājiem uz sešiem mācību priekšmetiem un mācīt kopumā 10 bērnus. Tas izskatās bēdīgi. Ir dzirdēti gadījumi, kad šādās skolās sēž kopā vienā kabinetā 6. un 7. klase, tāpēc ka tajās ir trīs un viens skolēns attiecīgi un uz visiem pēdējais skolotājs. Tur bērniem pat socializēšanās nav īsti tāda, kādai vajadzētu būt.

Ticat tam, ka beigās viss būs labi?

Jā, viennozīmīgi.

* Andis Beitāns - praktikants žurnālistikā, šobrīd ar portāla www.nra.lv kolēģu atbalstu liek lietā Latvijas Universitātē iegūtās zināšanas žurnālistikā, tekstu veidošanā, darbā TV studijā. TV intervijas ieraksta tekstu nra.lv kolēģu uzraudzībā šifrēja un rediģēja praktikants.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais