Latvija iztukšojas – vai situāciju var izglābt reemigrācija un ukraiņi?

© Ģirts Ozoliņš/MN

Vai gaidāms jauns administratīvi teritoriālās reformas vilnis; kas notiks ar Rēzeknes pašvaldības vadību; vai ir plāns, kā apturēt Latvijas iztukšošanos no cilvēkiem; cik pretimnākošas ir pašvaldības skolu reformu jautājumos; vai ir iespējams mazināt plaisu starp nabagajām un bagātajām pašvaldībām – TV intervijas turpinājums ciklā "Nra.lv sarunas" ar  vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri Ingu Bērziņu (“Jaunā vienotība”).

Intervijas sākums šeit.

Vairumam pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma (ATR) noslēdzās 2021. gadā, taču Mārupes un Babītes piemērs liecina, ka ne visur tauta, precīzāk, pašvaldību pārstāvji, ir priecīgi par šo sadalījumu. Acīmredzot vainīga ir nauda, naudas sadalījums. Jūs redzat iespēju, ka likums atkal tiktu atvērts un atkal tiktu dalītas teritorijas?

Es varu pateikt VARAM un savu viedokli. Es uzskatu, ka šis laiks - ir pagājuši nepilni trīs gadi - ir par īsu, lai mēs varētu objektīvi spriest, cik izdevusies vai neizdevusies ir reforma. Patiesībā pat četri gadi ir par maz. Būtībā divi pašvaldību sasaukumi, tas ir, astoņi gadi, ir tas periods, kurā mēs reformu varētu vērtēt.

Es, protams, saprotu un gribas to nosaukt par politiskām kaislībām pašvaldībās, bet es aicinu strādāt kopā un mācīties strādāt kopā. Protams, ka tas nav vienkārši, bet ir jāiemācās strādāt vienoti komandā. Nav runa tikai par Babīti un Mārupi, tas notiek daudzviet Latvijā. Ir kopā dzīvots ļoti īss periods, lai mēs varētu izdarīt secinājumus. Ja mēs gribam īstenot kādu Eiropas projektu vai paņemt kādu aizņēmumu, vai attīstīt savu novadu, būtībā vismaz gads vai vairāk aiziet projektēšanai, pirms tam vēl ir plāna izstrāde, tad būvniecība vēl kādi divi gadi. Lai reālajā dzīvē parādītu, ko ir devis lielāks novads, mums vajag ilgāku laiku. Resursu koncentrācija - gan administratīvo, gan finanšu - lielākiem novadiem dod arī lielākas iespējas. Lai to parādītu, ir vajadzīgs laiks. Mēs šobrīd nesaskatām, ka būtu nepieciešamas kādas izmaiņas kartē un būtu jāatver likums.

Ģirts Ozoliņš/MN

Jūs to nesaskatāt, bet politiskās kaislības sit augstu vilni. Pēkšņi Saeimā notiek balsojums, un tad nu kā liktenis būs lēmis. Jūtaties pietiekami spēcīga ar saviem koalīcijas partneriem reformu nosargāt?

Mēs viennozīmīgi darīsim visu, lai nosargātu karti esošajās robežās. Šobrīd neredzam pamatojumu atvērt diskusiju par ATR. Vēlreiz varu pateikt, ka izvērtējumam ir vajadzīgs ilgāks laiks. Aicinu visus mācīties strādāt komandā, un zinu, ka neiet vienkārši.

Man pašai arī ir sanācis pieredzēt apvienošanu. 2009. gadā notika diezgan liela reforma, kur Kuldīgas novadā apvienojās 14 pašvaldības. Protams, ka nebija vienkārši, kamēr sastrādājāmies viens ar otru. Ir jāsadzird, saklausa, arī novada attālākie stūri jāsaklausa. Arī 2021. gadā apvienojās Alsungas un Skrundas novads un bija līdzīga situācija. Šobrīd, kad ir pagājuši gandrīz trīs gadi, kopdarbība sāk veidoties, bet, lai izdarītu gala secinājumus, ir par ātru par to runāt.

Latvija kā valsts nevar atļauties visu laiku ik pēc gada, diviem, trim mainīt robežas un runāt par kartes maiņām. Mums ir jākoncentrējas uz to, kas mums ir svarīgs, un jāstrādā, lai mēs dabūtu ekonomisko izrāvienu, lai domātu par cilvēkiem, kuri dzīvo teritorijās, ne tik daudz par robežu pārmaiņām.

Kāds teritoriālais sadalījuma modelis jums šķiet vislabākais? Pašreizējais, tas, kas bija padomju laikā, kad bija rajoni un rajonu centri, vai Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kad bija apriņķi?

Man liekas, ka šobrīd mums ir jāstrādā tādās teritorijās, kādas tās ir. Tas gandrīz sakrīt ar rajonu robežām. Ir atsevišķi novadi, kur nesakrīt, bet lielā mērā daudzviet sakrīt ar bijušajām rajonu robežām. Es domāju, ka politiķi ir lēmuši, reforma ir notikusi, un tagad ir vienkārši jāstrādā.

Ko jūs varat teikt par Rēzeknes pašvaldību?

Esam sagatavojuši likumprojektu par Rēzeknes domes atbrīvošanu un plānojam to šonedēļ (intervija notika 8. aprīlī), vēlākais, nākamās nedēļas sākumā, virzīt izskatīšanai Ministru kabinetā.

Ministru kabinetam ir jāpieņem lēmums?

Vispirms Ministru kabinetam ir jāpieņem lēmums, pēc tam tas iet uz Saeimu. Pirmais solis ir Ministru kabinets.

Tas nebūs tāds kā pakalpojums Bartaševiča partijai? Tagad pret viņu vēršas valdība, bet, kā tas mūsu valstī jau ir bijis, partija no tā tikai gūst politiskos punktus.

Ja mēs skatāmies vēsturiski, gadījumi ir bijuši dažādi, bet mēs nevaram skatīties, kas ir interesants vai nav interesants šī brīža atstādinātajam mēram. Mums tomēr ir jāveido mūsu politika un mūsu attieksme un redzējums attiecībā pret Rēzeknes valstspilsētas pašvaldību.

Redzam, ka Rēzeknes dome ir apzināti novesta līdz bankrotam. Bez aizņēmuma tā nevar šo budžeta gadu izdzīvot līdz galam. Vēl šie pārkāpumi, kurus pieļauj Rēzeknes dome. Iepriekšējā gada beigās centāmies viņus audzināt ar dažādām metodēm, tad sanāk uz sēdēm, tad nesanāk, tad lemj, tad nelemj par budžetu. Tad nenolemj, tad tomēr nolemj par budžetu, un tagad izrādās, ka budžets tomēr nav sabalansēts, ir sazīmēti ieņēmumi. Tā jau nav normāla attieksme.

Manā ieskatā, ja uz šo gadu, līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, kas notiks 2025. gadā, pašvaldībai spēcīga un laba administrācija, kura var parādīt, ka var strādāt arī savādāk, visi tikai iegūs, un iegūs, pirmkārt, Rēzeknes iedzīvotāji.

Ģirts Ozoliņš/MN

Vai jums ir skaidrība, kāpēc viņi tā rīkojās? Vai tie bija materiāli apsvērumi, lai ieriebtu centrālajai varai? Ko nozīmēja šī budžeta disciplīnas ignorance?

Es domāju, ka tas ir nihilisms, tāda attieksme. Tā ir visatļautība, kas Rēzeknē valdīja, pieeja, ka mēs jau visu varam atļauties.

Šobrīd Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir uzsācis kriminālprocesu, un es ceru, ka tas turpināsies. Jautājumi rodas daudziem, kā mēra brāļa un sievas firma var uzvarēt praktiski visos iepirkumos un veikt visus būvniecības darbus lielākajiem objektiem Rēzeknē. Šeit jautājumu ir ļoti daudz, un tie, protams, ir tiesībsargājošo instanču rokās.

Mēs arī kā VARAM esam vērsušies Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu izvērtēt domes darbību. Arī no budžeta viedokļa, mūsu ieskatā dome, laikus nepieņemot lēmumus, ir radījusi papildu zaudējumus pašvaldībai, kas atsauksies procentu maksājumos. Dome apzināti to ir darījusi, laikus nav pieņēmusi budžetu. Esam par to vērsušies Ģenerālprokuratūrā. Manā ieskatā nav pieņemama šāda vienas domes ilgstoša rīcība.

Kriminālprocesi ilgst gadiem, tikmēr būs nākamās pašvaldību vēlēšanas, pēc tam jau visi aizmirsīs, kas tur īsti bija.

Gribētos ticēt, ka tā nenotiks.

Par centrālās varas un vietvaru attiecībām - pielaide valsts noslēpumam. Objektīvi es saprotu, ka tā nepieciešama saistībā ar aizsardzību, ir jāsaglabā noslēpumi, tie rūpīgi jāsargā. Bet vai šādā gadījumā tomēr nenotiek iejaukšanās vietvaras brīvajā izvēlē? Cilvēki ievēlē deputātus, un tad izrādās, ka viņi nevar pildīt pienākumus, jo nevar saņemt pielaidi. Centrālā vara vienam dod pielaidi, citam nē - vai tā nebūs tāda zināma vēlētāju izvēles ietekmēšana?

Domāju, ka šajā gadījumā tas nekādi nav iejaukšanās vietvaras darbā. Tas ir pilnīgi nepieciešams, lai kara apstākļos, kādos mēs šobrīd esam, domes priekšsēdētājam, viņa vietniekam, izpilddirektoram un viņa vietniekam ir šī pielaide valsts noslēpumam. Tas ir pilnīgi pašsaprotami un nekādā veidā nav saistāms ar iejaukšanos vietvaras darbā. Tas ir valsts drošības jautājums.

Latvijā katastrofāli samazinās iedzīvotāju skaits, valsts kļūst tukšāka. Tas arī ir mūsu drošības jautājums. Nav jau nekādas receptes. Mēs gaidīsim tukšumu, slēgsim lauku skolas, pasta nodaļas, ciemus? Ko mēs varam darīt? Iepludināt viesstrādniekus, iepludināt darbaspēku? Vai ir kāda doma, recepte?

Tas ir ļoti sāpīgs un nopietns jautājums. Demogrāfiskās tendences nav iepriecinošas arī turpmākajiem gadiem.

Viennozīmīgi, viena VARAM to nevar atrisināt, tas ir valdības kopdarbs. Tas, ko mēs no VARAM puses darīsim, pārskatīsim reģionālās politikas dokumentus. Protams, mums jau dokumenti ir izstrādāti un mērķi ir nosprausti, bet ir jautājums, kā tie tiek īstenoti.

VARAM tiešā atbildībā ir reemigrācija, un viens no ceļiem būtu vairāk strādāt pie reemigrācijas. Šobrīd reemigrācijai finansējums gadā uz visu Latviju ir 400 000 eiro. Nav daudz, bet tomēr ir. Šīs programmas ietvaros cilvēkiem, kuri atgriežas, saviem uzņēmumiem, ja viņi tādus veido, ir iespējams piesaistīt finansējumu caur uzņēmējdarbības atbalsta programmām.

Zinot, cik mums daudz Latvijas iedzīvotāju dzīvo ārpus Latvijas, tas būtu viens no ceļiem piesaistīt viņus šeit. Vēl, protams, atbalsts Ukrainas civiliedzīvotājiem. Ir daļa Ukrainas civiliedzīvotāju, kuri atgriežas, ir, kas dodas tālāk uz Eiropu, bet ir arī, kas paliek Latvijā, un šis atbalsts, viennozīmīgi, piesaistītu viņus Latvijai.

Vēl visas programmas uzņēmējdarbības atbalstam caur struktūrfondiem, kas veido jaunas darba vietas reģionos, gan bērnudārzu programma, gan publiskā ārtelpa, gan dažādi ieguldījumi vidē un vides aizsardzībā, kas iet caur mūsu ministriju, un programmas uzņēmējdarbības atbalstam, kas iet caur Ekonomikas ministriju. Tām visām arī ir ietekme, un pie tām jāturpina strādāt.

Programmas ir, bet reālu rezultātu nedod. Acīmredzot tie tomēr būs kardināli lēmumi par migrantu iepludināšanu?

To man šobrīd ir grūti komentēt, tā ir kopīga politiska izšķiršanās.

Ģirts Ozoliņš/MN

Maršala plāns novadiem?

Grūti iedot vienu recepti, ko vajadzētu darīt. Droši vien tas ir tāds pasākumu komplekss. Bet manā ieskatā, ja mēs runājam par reģioniem, lai cilvēki gribētu dzīvot reģionos, viens no nosacījumiem ir labi apmaksāta darba vieta. Tas ir būtiski.

Šobrīd mēs redzam, ka atšķirības darba algās starp Rīgu, Pierīgu un reģioniem ir gana lielas. Tā būtu viena no lietām, kas būtu jārisina. Ja tev ir labi apmaksāts darbs reģionā vai tikpat labi apmaksāts kā Rīgā, tad ir daudz lielāka interese dzīvot reģionā. Uz to, protams, ir vērstas šīs fondu atbalsta programmas un arī citas programmas, kas ir saistītas ar struktūrfondiem, kas veidotu dzīves vidi pievilcīgāku. Šie paši bērnudārzi, par kuriem mēs runājām, skolu infrastruktūra, publiskā ārtelpa un visi citi pakalpojumi, to apjoms arī būtu būtisks.

Tas, ko mēs no VARAM puses vēl darām attiecībā uz reģioniem, ir vienoto valsts un pašvaldību klientu apkalpošanas centru izveide. Iedzīvotāju skaits paliek mazāks, un daudzas institūcijas daudzviet ir uz izzušanas robežas. Tāpēc būtu vajadzīgi šie vienotie valsts un pašvaldību klientu apkalpošanas centri, kuru mūsu plānā Latvijā būtu vairāk nekā 500. Esam iecerējuši, ka tāds būtu katrā pagastā.

Pašvaldības ļoti aktīvi iesaistās, un es gandrīz katru nedēļu braucu uz kādu novadu atvērt šos centrus. Biju Valmieras novada Sedā, Saldus pilsētā, un pagājušonedēļ Tukumā, Džūkstē atvērām šādu klientu apkalpošanas centru. Tā būtu vieta, kur cilvēks, ja arī viņam nav pieejas digitālajiem rīkiem, varētu atnākt un saņemt jebkuru valsts un pašvaldības pakalpojumu, un tas arī viņiem veidotu lielāku drošības sajūtu dzīvot reģionos. Mēs ar šo bieži saprotam Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, visu, kas saistīts ar pensijām un pabalstiem, vai Valsts ieņēmumu dienestu, kur varētu saņemt atbalstu. Nākotnē mēs skatāmies plašāk. Tā ir telemedicīnas attīstība, par ko runā veselības ministrs, tas arī varētu būt pieejams caur šiem vienotajiem centriem.

Pašlaik aktuāla ir pasta nodaļu slēgšana. Vai tas arī varētu būt šajā paketē?

Mēs esam diskutējuši kopā ar pastu, un tas ir kopīgi jāvērtē, jāmeklē tas labākais ceļš, vai tas būtu klientu apkalpošanas centros vai, iespējams, lauku veikaliņos, vai savādāki risinājumi. Tur šobrīd notiek kopējas diskusijas ar "Latvijas pastu".

Nākotnē lauku veikaliņi kļūs par multifunkcionālu centru?

Pilnīgi noteikti. Jau šobrīd daudzviet lauku veikaliņos ir iespējams izņemt skaidru naudu, šis pakalpojums attīstās. Tā ka nākotnē tas pilnīgi noteikti varētu būt.

Jūsu kolēģi no partijas veic smagu izglītības reformu. Kāda ir šī sadarbība starp centrālo varu un pašvaldībām? Cik pretimnākošas ir pašvaldības, vai ir sapratne, ka bērniem ir vajadzīga kvalitatīva izglītība un 10, 20 vai 30 kilometru attālums nav izšķirošais, ja pašvaldība var nodrošināt transportu?

Pašvaldības ir ļoti dažādas. Man ir informācija no Izglītības un zinātnes ministrijas, 12 pašvaldības no 43 ir pilnībā sakārtojušas skolu tīklu un veikušas izglītības ekosistēmas izveidi. Ir nākamās pašvaldības, kuras to paveiks.

Pilnībā pievienojos un piekrītu, ka mērķim ir jābūt kvalitatīvai izglītībai. Ja maziem bērniem skolai būtu jāvērtē attālums no skolas līdz viņu dzīvesvietai, tad vidusskolas posmā jaunietim 16-17 gadu vecumā ir jāpieaug, jāiemācās strādāt un dzīvot sabiedrībā. Viņš jau neaugs viens, tāpēc vidusskolām jābūt lielākām pēc bērnu skaita, nevis ar pieciem, desmit, septiņiem bērniem klasē. Mums ir tādas vidusskolas. Tur ne tikai izglītību, zināšanas, bet arī komunikāciju un prasmes ir sarežģīti iegūt. Tāpēc vidusskolām ir jābūt lielākos centros un lielākām pēc bērnu skaita.

Kas attiecas uz VARAM, mēs esam iniciējuši Nacionālā reģionālā attīstības fonda izveidi, kas paredzētu atbalstu valsts nozīmes reformām pašvaldībās. Sākumā tā būtu izglītība. Šobrīd esam nākuši ar priekšlikumu katru gadu šajā fondā atvēlēt 75 miljonus. Tad pašvaldības, kuras ir veikušas priekšdarbus valstī svarīgām reformām, un šobrīd tā ir izglītība, var saņemt atbilstošu atbalstu no valsts - investīcijas skolu sakārtošanai, ceļu sakārtošanai un skolēnu autobusu iegādei. Kad būsim pabeiguši šo izglītības ekosistēmas sakārtošanu, noteikti valstī būs definēta cita prioritāte, tad šis Nacionālais reģionālais attīstības fonds varētu darboties uz to nākamo. Varbūt tas būtu iekšlietu jomā, aizsardzības vai civilās aizsardzības jomā. Tas ir tas, ko mēs šobrīd esam iniciējuši no VARAM, ko mēs gribētu papildus fondiem un citām šobrīd esošām programmām saredzēt dzīvē darbojamies no 2025. gada.

Kā mazināt atšķirības starp reģioniem un centru, starp bagātām un nabadzīgām pašvaldībām?

Ja mēs skatāmies statistikas ciparos, tad šīs atšķirības nedaudz mazinās, bet noteikti var piekrist, ka tas nav pietiekami. Mums kopumā jādomā, kā šīs atšķirības starp reģioniem padarīt mazākas.

Tas ir iespējams ar fondu līdzekļiem vai kādām kreatīvākām metodēm?

Jāliek galvas kopā un jāpēta visi iespējamie veidi. Viennozīmīgi, tie ir fondi, jo fondos mēs varam darīt daudz vairāk, nekā mēs darām šobrīd. VARAM kopējā fondu pakete 2021.-2027. gadā ir apmēram miljards eiro, un apmēram pusei no šīm programmām ir ievērota reģionālā komponente tā, ka tur, kur ir mazāks IKP uz iedzīvotāju, fondi tiek novirzīti vairāk, piemēram, Latgales reģionam tam pašam uzņēmējdarbības atbalstam. Ir ļoti daudz ko darīt ar šīm fondu programmām, ieviešot reģionālo komponenti. Bet tas ir tikai VARAM pārziņā. Ir mums arī citas ministrijas, kurām arī būtu jāskata attīstība teritoriālā griezumā un jāvērtē šīs reģionālās atšķirības. Kopā domājot un strādājot, mēs atšķirības nelikvidēsim. Tas nav izdevies nevienai valstij, bet mazināt noteikti ir iespējams vairāk, nekā tas ir šobrīd izdarīts.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.