Advokāts: Politiķiem beidzot jāvērtē, cik pareizi ir vienmēr nostāties prokuratūras pusē

© Ekrānuzņēmums

Kā tas nākas, ka prokuratūra Saeimā panāk sev vēlamos likumu grozījumus bez iebildumiem, bet advokātu iebildumus politiķi “laiž gar ausīm”? Vai nav tā, ka Latvijas tiesiskajā vidē indivīds pamazām kļūst aizvien neaizsargātāks, bet valsts vara pastiprina presingu? Kādu bīstamību rada topošie Krimināllikuma 323. panta grozījumi, kas parlamentā jau pieņemti otrajā lasījumā? Par šiem un citiem aktuāliem jautājumiem “Neatkarīgās” intervija ar zvērinātu advokātu Dmitriju Skačkovu.

Saeimā top grozījumi Krimināllikumā, kuri liek domāt par to, ka Latvijas valsts virzās nevis tiesiskuma un demokrātijas virzienā, bet gan vēlmē panākt iespējas valstij viegli apsūdzēt personas un pazemināt apsūdzībām pierādījumu latiņu. Vai ir pamats bažām par šādu tendenci?

Par tādu tendenci noteikti ir pamats runāt un ne tikai saistībā ar šo likumprojektu. Tādu likumprojektu ir daudz, tie birst kā no pārpilnības raga. Tie ir ne tikai grozījumi Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā, bet arī citos likumos.

Varam minēt konkrētus spilgtākos piemērus?

Spilgtākie pēdējos četros gados ir, piemēram, debašu ilguma ierobežošana kriminālprocesā. Kā noprotams no publiski pieejamas informācijas, tas bija vajadzīgs tikai vienas krimināllietas vajadzībām. Šos grozījumus neatbalstīja daļa prokuroru, neatbalstīja tiesneši, neatbalstīja advokāti, tomēr šie grozījumu zibenīgā tempā tika dabūti cauri Saeimai.

Pieminami vēl nesenie grozījumi Kriminālprocesa likuma 500. pantā, kuri nosaka, ka turpmāk tiesa varēs vērtēt arī operatīvās darbības rezultātā iegūtas ziņas, kuras nav pievienotas kā pierādījumi krimināllietas materiāliem. Kā šī vērtēšana notiks? Kā tas iet kopā ar kriminālprocesa pamatprincipiem un prasībām par pierādījumu vērtēšanu? Tas no šīs normas nav īsti skaidrs.

Vēl gadījums, ko plašāka publika nezina. Likums “Par valsts noslēpumu” kopš pagājušā gada par valsts noslēpumu atzīst arī “informāciju dienesta vajadzībām’’ - tas ir, ziņas, kuras agrāk bija tādas, uz kurām attiecās informācijas atklātības likums. Kā zināms, valsts noslēpumam ir īpaša aprites kārtība, to saturošus dokumentus nekopē un aizstāvībai neizsniedz, kas nozīmē, ka valsts apsūdzības uzturētājam, kuram parasti ir pielaide valsts noslēpumam, veidojas procesuālā priekšrocība, un dabūt šo priekšrocību ir samērā vienkārši: pārsvarā gadījumu kriminālprocesā iesaistītā valsts iestāde ir ieinteresēta maksimāli apgrūtināt aizstāvības darbu un var atzīt par “informāciju dienesta vajadzībām’’ praktiski jebkuru dokumentu.

Pašlaik otrajā lasījumā ir pieņemti grozījumi Krimināllikuma 323. pantā. Tas nav stāsts tikai par demokrātiju un to, kādā valstī mēs dzīvojam. Tas ir arī stāsts par likumdošanas stabilitāti un kvalitāti. Šo pantu likumdevējs groza nepārtraukti. Ja pareizi saskaitīju, kopš 2009. gada šā panta dispozīcija ir mainīta trīs reizes, tajā paredzētās sankcijas jeb sods ir mainīts vēl vismaz trīs reizes.

Tad rodas jautājums - kādēļ tā? Vai tas ir saistīts tikai ar korupcijas apkarošanu? Katru reizi tiek izdomāts kāds ļoti šaurs, konkrētam gadījumam piemērots pamatojums, kāpēc tas ir vajadzīgs.

Teorētiski šīs normas izstrādātāji un grozītāji var jau teikt, ka korupcija ir ļoti inovatīva, bet korupcijas būtība ir amatpersonas gribas ietekmēšana, izmantojot materiālo interesi. Tur nekā jauna nav jau kopš Senās Ēģiptes laikiem. Man šo nemitīgo grozījumu nepieciešamība nav saprotama.

Varbūt varam skaidrot ar to, ka Ģenerālprokuratūrai ir kāda konkrēta vēlme. Varbūt likuma grozījumi top tāpēc, ka ir kriminālprocesi, kuros rodas grūtības uzturēt apsūdzību, panākt notiesājošu spriedumu? Varbūt ar šādiem grozījumiem tiek radīts mehānisms, lai izrēķinātos ar nevēlamām amatpersonām, nevēlamiem uzņēmējiem?

Publiski pieejamā informācija liecina, ka Saeimas Juridiskajā komisijā Ģenerālprokuratūru pārstāv prokurors, kurš uztur apsūdzību vienā no tā saucamajām skaļajām lietām. Parasti Ģenerālprokuratūra tā nedara un uz parlamenta komisiju nāk kāds cits - vai nu ģenerālprokurors, vai kāds no virsprokuroriem. Tas liek domāt, ka, iespējams, šiem grozījumiem ir saistība ar vienu konkrētu krimināllietu.

Valstī vispār notiek interesantas lietas - notiek skaļas aizturēšanas, tiek paziņots, ka kāds par kaut ko ir paņēmis kukuli. Taču kukuļošana nav vienīgais korupcijas veids, un derētu atcerēties arī par citiem. Daudzos gadījumos netiek piemērots cits Krimināllikuma pants - 318. pants, kas paredz kriminālatbildību par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Šis pants netiek piemērots tādos gadījumos, kad vienas lielas partijas birojā tiek maksātas aplokšņu algas, šis pants netiek piemērots, kad viena visiem pazīstama persona par valsts naudu lido ar privātiem reisiem, un šis pants netiek piemērots arī daudzos citos gadījumos.

Tas ir interesanti - visa korupcijas apkarošana reducējas uz vienu 323. Krimināllikuma pantu. Aizdomas par šādu noziedzīgu nodarījumu bieži skar valdošajai koalīcijai nevēlamas personas. Ja aizdomas ir par koalīcijai vēlamām personām, tad Krimināllikums tiek aizmirsts vai piemērots ļoti savdabīgi. Ir situācijas, kad augstu amatpersonu vietā kriminālprocesos tiek iesaistīti palīgi, padomnieki, kanceleju vadītāji, tikai ne paši “grandi’’. Tas izskatās dīvaini, un ļoti iespējams, ka Krimināllikuma 323. panta un kukuļdošanas izcelšana ir nepieciešamas arī tādēļ, lai novērstu sabiedrības uzmanību no citām korupcijas izpausmēm.

Izskaidrojiet, lūdzu, kā Krimināllikuma 323. pants darbojas pašlaik un kā tas darbosies, ja Saeima pieņems tā grozījumus trešajā lasījumā ar tādiem formulējumiem, kādus vēlas Ģenerālprokuratūra?

Pašlaik ir tā. Pieņemsim, ir kāda valsts amatpersona, kurai ir tiesības pieņemt lēmumus - kaut ko darīt vai kaut ko nedarīt. Šai amatpersonai cita persona piedāvā pieņemt materiāla vai citāda rakstura labumu. Šī amatpersona piekrīt un saka: “Labi, es šīs personas interesēs kādu darbību izdarīšu vai tieši otrādi - ja tai ir interese, lai es nerīkojos, tad neizdarīšu.” Un tad šī amatpersona materiālo labumu arī saņem. Principā pietiek arī ar to, ka šī amatpersona pieņem šā labuma piedāvājumu. Noziegums ir izdarīts.

Taču topošie grozījumi rada neskaidrību. Pieņemsim, ka valsts amatpersona vienkārši pilda savus pienākumus - pieņem likumīgus lēmumus, rīkojas atbilstoši likumam, negaidot par to nekādu citu atlīdzību, izņemot savu algu. Pēc kāda laika pie amatpersonas atnāk cilvēks un pasaka “paldies”, kas ir nemateriāls labums. Teorētiski grozījumi Krimināllikumā, kas pašlaik tiek virzīti, kriminalizē arī šādu darbību. Tāpat jebkura dāvana, teorētiski arī ziedi, var būt šādā gadījumā kukuļa došana. Kur nu vēl runāt par kādām lielākām vērtībām. Jo “materiālā vērtība” ir plašs jēdziens un tāpat arī nemateriālā vērtība.

Protams, ka šo grozījumu atbalstītāji teiks, ka tas tā nav domāts, ka būs jāpierāda noziedzīgs nodoms, taču šāda argumentācija nav īsti pārliecinoša. Mēs šādu argumentāciju dzirdam regulāri - mums apsola, ka, pieņemot kādu normu, kaut kas nenotiks, bet pēc tam pēc neilga laika notiek precīzi tas, par ko bija solījums, ka tādas sekas noteikti nebūs iespējamas. Man ir aizdomas, ka arī šis grozījums Krimināllikumā varētu piedzīvot šādu likteni.

Es nedomāju, ka principā būtu nepareiza ideja padarīt vienkāršu kukuli - pateicību par kriminalizējamu, par tādu, par ko iestājas kriminālatbildība. Par to var domāt, par to var diskutēt. Taču steigā padarīt jebkura labuma došanu amatpersonai par kukuli var nozīmēt, ka iestāsies sekas - valsts pārvaldes darbs var tikt paralizēts vai arī radīsies vēl viena iespēja uz līdzenas vietas uzsākt kriminālprocesus.

Grozījumi likumā var radīt pamatīgu spriedzi komunikācijā ar amatpersonām?

Iespējams. Lai ilustrētu, mēģināsim iztēloties vienu hipotētisku situāciju. Pieņemsim, ir viens ārkārtīgi godīgs, pret korupciju noskaņots deputāts no partijas “Superjaunā”, kurš visu laiku cīnās pret kādu uzņēmēju grupu - virza likumprojektus, veido parlamentārās izmeklēšanas komisijas - un beigās arī sasniedz visus iecerētos mērķus. Jau pēc tam, kad visas šīs darbības no šā deputāta puses ir pabeigtas, pie viņa atnāk cits uzņēmējs un saka: “Tu esi liels malacis, tu esi veicis milzīgu darbu! Es gribu ziedot naudu tavai partijai!” Un viņš ziedo šo naudu.

Principā, ja mēs lasām visu 323. pantu, kāds tiek piedāvāts grozījumos, kontekstā ar jau šobrīd spēkā esošo redakciju kukulis var tikt dots ne tikai personai pašai, bet arī jebkurai citai personai. Tātad šādā gadījumā, kad amatpersona nemaz nedomā, ka saņems kaut ko par savu pašaizliedzīgo darbu, un ja ziedojums tiek dots partijai, tas arī var tikt atzīts par kukuli. Interesants jautājums - vai šīs normas piemērošana praksē tieši tā arī izpaudīsies?

Varbūt atbilde ir tāda, ka, ja amatpersona ir no partijas, kurai pieder vara, tad nekādas apsūdzības netiks celtas, savukārt, ja tā ir varai nevēlama, tad nabagam atliek doties uz baznīcu un lūgties, lai Dievs dod tiesai prātu piespriest mazāku cietumsodu?

Šāda atbilde nav neparasta. Es to jau arī agrāk esmu teicis Saeimas deputātiem par katru grozījumu, kas ierobežo tiesības uz aizstāvību un katru grozījumu Krimināllikumā, kas rada jaunus nozieguma sastāvus vai paplašina esošos bez pietiekama pamatojuma. Vai tiešām viņi domā, ka visu laiku būs pie varas, ka būs visu laiku neaizskarami? Pienāks diena, kad varbūt viņiem pašiem draudēs nepamatota saukšana pie kriminālatbildības.

Zīmīgs ir gadījums ar bijušo veselības ministri Ilzi Viņķeli, kura savulaik bija ļoti aktīva politiķe un ļoti nosodoši izturējās pret to, ko viņa mēdza saukt par “juridisko sofistiku”. Nu, lūdzu, ir rezultāts!

Pati kļuva par upuri tam, par ko iestājās?

Jā. Es negribu apgalvot, ka viņas krimināllietas gadījums ir absolūti viennozīmīgs, bet, lasot presē to, par ko pret viņu ir celta apsūdzība, rodas jautājums, vai šī apsūdzība ir pamatota. Par tās pamatotību šaubas rada arī pirmās instances tiesas attaisnojošs spriedums Viņķeles lietā. Un tomēr viņa ir kritusi nežēlastībā un cauri pirmās instances tiesai šī lieta ir izgājusi.

Ne jau vienmēr ir jābūt notiesājošam spriedumam. Cilvēku var sodīt ar procesu kā tādu - ja cilvēks ir iesaistīts procesā, tas atņem laiku, naudu, spēkus. Tas pazemo un grauj reputāciju.

Turklāt reputācijas graušana mūsdienās ir lielāka problēma nekā kādreiz. Sabiedrība pēdējo 20 gadu laikā ir kļuvusi daudz liekulīgāka. Agrāk reputācija bija, ja tā var izteikties, personīga darīšana. Katram bija savs vērtējums par kādu konkrētu cilvēku - ja tev šķiet, ka viņam ir aptraipīta reputācija, tu ar viņu nekomunicē, tu viņu nepieņem darbā. Ja tev ir citas domas, tad tu vari šim cilvēkam kaut kā palīdzēt, sadarboties.

Taču tagad ir noticis jauns pavērsiens. Ja cilvēkam pēc kaut kādiem netveramiem kritērijiem nav nevainojama reputācija, tad viņš nevar iekārtoties darbā. Viņam bankā neatver kontu. Jau pats kriminālprocesa uzsākšanas fakts sagrauj cilvēka dzīvi.

Uzņēmējs Viesturs Tamužs, kurš bija ierauts bēdīgi slavenajā krimināllietā kopā ar bijušajiem Saeimas deputātiem Ati Zakatistovu un Artusu Kaimiņu, ir publiski teicis, ka pēc krimināllietas ierosināšanas viņam radušās problēmas ar bankas konta atvēršanu, viņš vairs nevarēja veikt uzņēmējdarbību šajā valstī, lai gan kriminālprocess vēl ne tuvu nebija noslēdzies.

Bez šaubām. Man ir zināmi vairāki gadījumi, kad kriminālprocess ir ticis uzsākts, pēc tam vēlāk izbeigts, taču, ja informācija par kriminālprocesu ir bijusi noplūdusi plašsaziņas līdzekļos, tad šiem uzņēmējiem ir reālas problēmas saņemt kredītu bankā. Arī pat samērā ātri izbeigti kriminālprocesi rada problēmas.

Kā vērtējat tendenci attālināties no sacīkstes principa kriminālprocesā, ka aizstāvībai kriminālprocesā paliek aizvien mazāk tiesību, salīdzinot ar apsūdzību?

Sacīkstes princips ir nostiprināts Kriminālprocesa likumā, taču tā piemērošanu grauj daudzi faktori, arī atsevišķu normu iekļaušana likumā, kas padara puses faktiski nevienlīdzīgas. Tāpat arī atsevišķu normu neesamība likumā neļauj aizstāvībai realizēt savas procesuālās tiesības. Piemēram, joprojām aizstāvībai ir ļoti ierobežota piekļuve kriminālprocesa materiāliem izmeklēšanas laikā.

Bet tie ir tikai daži šaurie aspekti, kas attiecas uz kriminālprocesuālo regulējumu un tā piemērošanu. Tiesībpolitiskajā līmenī ir arī plašākas problēmas, kas apdraud pušu vienlīdzības principu procesā ārpus kriminālprocesuālā regulējuma. Redzam ļoti spilgtu piemēru - Ģenerālprokuratūras “pieraksts” Saeimā. Es to saucu par favorītismu - Ģenerālprokuratūra atnāk uz parlamentu un saka, ka tai vajag tādus un tādus grozījumus, un likums tiek grozīts.

Demokrātiskā valstī politiķim tomēr būtu jāpadomā, vai ir pareizi vienmēr būt prokuratūras un izmeklēšanas pusē? Vai nevajadzētu padomāt, kā šo milzīgo apsūdzības varu līdzsvarot, lai cilvēki šajā valstī justos arī ar likumu tiesiski aizsargāti? Manā skatījumā par to ne vienmēr tiek pietiekami padomāts.

Ja aizstāvībai nav piekļuves operatīvās darbības materiāliem, bet pretējai pusei tā ir, vai tad vairs ir jēga runāt par vienlīdzību kriminālprocesā un sacīkstes principa īstenošanas iespējām?

Tas lielā mērā grauj arī tiesas neatkarību. Es negribu neko sliktu teikt par tiesnešiem - esmu saskāries savā darbā ar lieliskiem profesionāļiem, kuriem pietiek drosmes taisīt nepopulārus nolēmumus nebūt ne vienkāršās situācijās. Bet paskatīsimies uz šādām normām ar tiesneša acīm! Viņam saka: “Mēs lūdzam, lai jūs aizejat uz mūsu iestādi un palasāt šīs lietas materiālus! Protams, jūs varat spriedumā nepiekrist tam, ko mēs jums esam parādījuši, tad tā būs jūsu atbildība.”

Cik ļoti šis tiesnesis ir neatkarīgs, un kurš šajā procesā dominē? Tiesnesim operatīvās darbības iestāde uzrāda materiālus un pasaka: “Lūk, ir tā! Mēs šo materiālu uz tiesu neaiznesīsim, bet tev, tiesnesi, nebūs iespējas spriedumā pateikt, kāpēc tu nepiekrīti tam, ko esam uzrādījuši. Bet mēs esam uzrādījuši.”

Vai tādējādi tas neizskatās pēc tiesas ietekmēšanas?

Galvenajos vilcienos jā. Es uzskatu, ka šāda norma tiešām ietekmē tiesu varu un grauj neatkarīgās tiesas spriešanu. Ja būs procesi, kuri beigsies nelabvēlīgi maniem klientiem šīs normas dēļ, tad vajadzēs vērsties Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību par tās atbilstības izvērtēšanu Satversmes 92. pantam, kas ir par tiesībām uz taisnīgu tiesu. Es šādu iespēju nopietni apsveru.

Jo kas tā vairs par taisnīgu tiesu? Mēs nonākam situācijā, kas stipri atgādina Staļina laikus.

Ja tiesnesis ir erudīts un zinošs cilvēks, viņš saprot un pratīs izvērtēt operatīvās darbības materiālu, taču tiesnesim ir grūti izvērtēt, kādos apstākļos, kādā kontekstā tas operatīvās darbības materiāls ir tapis un kāda ir ticamība šiem operatīvās darbības ceļā iegūtajiem materiāliem.

Saprātīgākais, ko jebkurš tiesnesis šajā situācijā var izdarīt, ir vienkārši tos nelasīt.

Lai neietekmētos?

Jā. Tiesneša pozīcijai te vajadzētu būt vienkāršai - vai nu procesa dalībnieks var šīs ziņas atnest uz tiesu kā pierādījumus un tad tiesa šīs ziņas vērē, vai arī nevar atnest un tad tiesa nevērtē šīs ziņas. Nekāda vērtēšana aizkulisēs, zem galda vai vēl kaut kur nav pieļaujama.

Neizskatās labi tādi gadījumi, kad prokuratūra netiek galā ar kādu krimināllietu, bet tad aiziet uz Saeimu, panāk, lai tiek grozīts likums. Ir pamats domāt, ka šī taciņa uz Saeimu pēc likuma grozījumiem kļūst aizvien platāka. Kāda tad loma un jēga paliek aizstāvībai, ja likumu var piegrozīt procesa laikā?

Nav šaubu, ka šāda likumdošanas prakse ierobežo iespējas adekvāti īstenot aizstāvību un personas pamattiesības. Protams, advokāti vienmēr darīs klientu labā visu, ko likums atļauj, un būs gadījumi, kad sasniegs labus rezultātus.

Bet jautājums ir, kāda tad ir Latvijas valsts galvenā vērtība? Vai radīt grūtības, kuras pilsoņi agri vai vēlu pārvarēs? Vai arī radīt tādu tiesisko vidi, kura atbilst demokrātiskas un tiesiskas valsts standartiem?

Man šķiet, ka demokrātiskās un tiesiskās valsts principiem atbilst tikai otrs variants.

Cik advokāti ir vienoti izpratnē par šīm lietām un cik gatavi ir iet cīnīties, paust vienotu viedokli, iesniegt savus protestus, ierosinājumus, priekšlikumus?

Ir jautājumi, kuros ir vienots viedoklis, bet mani pārsteidz, ka ir arī tādi mani kolēģi, kuri ir gatavi piekāpties tiesiskumu graujošiem grozījumiem un pat publiski paust tiem atbalstu.

Piemēram, tad, kad kriminālprocesā tika ieviests pienākums personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, runāt patiesību, man šķita, ka šīs normas kaitīgums ir acīmredzams. Bet bija kolēģi ar vārdu un reputāciju, kuri teica, ka viss kārtībā - tas ir normāli, ka melot izmeklētājam, prokuroram un tiesai nedrīkst, ka iestāties pret šo normu esot iestāties par meliem. Šis gadījums man parādīja, ka diemžēl greizie likumdošanas ceļi lielā mērā ir arī advokātu atbildība, arī to advokātu atbildība, kuri gadiem ir politikā, bet neko nav darījuši, lai stiprinātu advokāta procesuālās tiesības. Daļa no advokātiem ir ieņēmuši samierniecisku pozīciju, baidās sabojāt savas attiecības ar politiķiem un valsts institūcijām.

Vai uzticība tiesu varai aug vai samazinās?

Pētījumi konstatē, ka tiesu varai uzticas vairāk nekā puse respondentu, bet vienlaikus paši tiesu varas pārstāvji atzīst, ka rezultāti varētu būt labāki. Tas nav slikts rādītājs. Bet es domāju, ka atbilde uz šādu jautājumu ir atkarīga no tā, kādās attiecībās ar tiesu varu ir persona un no kāda attāluma uz tiesu varu raugās. Kopumā sabiedrībai šķiet, ka mūsu tiesa nepietiekami bieži liek cietumā, par maz piespriež kompensācijas cietušajiem. Bet pietiek cilvēkam pašam nonākt uz apsūdzēto sola, kad viņam atveras acis uz tiesu sistēmu. Viņš pēkšņi sāk brīnīties, kā viņu, tik baltu un pūkainu, var iesēdināt cietumā, kā var piespriest tik milzīgas kompensācijas un kā var neļaut iesniegt pierādījumus, kas apstiprina viņa nevainīgumu. Manuprāt, daļa no mūsu līdzpilsoņiem dzīvo propagandiskā “burbulī’’, ik vakaru klausoties kādā raidījumā dažādu priekšnieku paziņojumus, ka “nekaunīgas’’ prasības pierādīt personām celtās apsūdzības vai citus pieņēmumus kriminālprocesā traucē šiem nabaga priekšniekiem “apkarot mafiju’’. Un diemžēl cilvēki dažkārt šīm žēlabām notic.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.