Helmuts Balderis: Ar hokeju viss būs kārtībā – puiši saprot, ka jācīnās

© Dmitrijs Suļžics/MN

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Helmuts Balderis hokeja laukumā bija kā Jēzus, kurš spēja staigāt pa ūdens virsmu. Neatkārtojama slidojuma un nūjas tehnika, ātrums, bet galvenais – Baldera spēja saprast situāciju ledus laukumā un sekundes simtdaļas laikā pieņemt pareizo lēmumu turpmākajai epizodes attīstībai.

Tas padarīja viņu par visas Latvijas elku, Rīgas Sporta pilī cilvēki gāja skatīties Rīgas “Dinamo”, bet vēl vairāk Helmutu. Četras iemestas ripas tobrīd pasaules labākā hokeja vārtsarga Vladislava Tretjaka vārtos vienā mačā Rīgā, viens no sava laika izcilākajiem uzbrucējiem, pasaules čempions - tie ir tikai daži no Baldera sasniegumiem. Pēc vairāku gadu pārtraukuma aizvadītajā nedēļā Helmuts Balderis atkal spēlēja hokeju un arī 71 gada vecumā “Arēna Rīga” laukumā guva vārtus un izdarīja rezultatīvas piespēles - to viņš paveica Latvijas Hokeja federācijas komandas sastāvā draudzības spēlē pret Latvijas Republikas Saeimas vienību.

Ir nedaudz pirms diviem pēcpusdienā, un pa “Arēnas Rīga” dienestu ieeju, turot rokā milzīgu hokeja inventāra somu kā vieglu iepirkumu maisu, pēkšņi iesoļo viņš. Smaidošs, izcilā fiziskā formā - bez liekā svara. Helmutam Balderim šovasar paliks 72 gadi, bet viņš izskatās savus 20 gadus jaunāks. Tajā brīdī šo rindu autors sirsnīgi runā ar vienu citu Latvijas hokeja personību, tas atraisa situāciju, pieeju klāt Balderim, caur joku sāku sarunu, Helmuts atraisās, un īsta reportiera veiksme var īstenoties - intervija ar Balderi. Latvijas hokeja visu laiku labākais hokejists pēc profesionālās karjeras beigām nav bijis aktīvs hokeja spēlētājs, vēl mazāk to dara pēdējos gados, kad priekšroku sportiskajās aktivitātēs dod tenisam.

Helmut, vai jūs šovakar varēs redzēt uz ledus, tā ir taisnība?

Paprasīsim Ralfam (Bukartam - Latvijas Hokeja federācijas valdes loceklim un Baldera komandas biedram mačā pret Saeimas komandu Ralfam Bukartam - autors), viņš pateiks.

Balderis ar smaidu un joku vēršas pie garām ejošā Bukarta ar jautājumu: “Cilvēki baumo, Balderis šovakar iet uz ledus vai neiet?” Ralfs Bukarts, spiežot Baldera roku un smaidot, atbild ar pretjautājumu: “Vai tad Balderim ir varianti?”

Šodien jums mačs pret Saeimas deputātiem, bet mēs visi, protams, gaidām pasaules čempionātu Čehijā un Latvijas hokeja izlases dalību tajā pēc pagājušā gada trešās vietas triumfa...

Ko gaidu? Puiši paši saprot, ka jācīnās ir, jāpierāda ir, ka tas nebija velti. Es tikai gribu novēlēt puišiem, lai nebūtu traumu un lai būtu uzvaras un spēki cīnīties katrā spēlē kā pagājušajā gadā, kad izcīnīja medaļas, ar tādu pašu noskaņojumu.

Pagājušajā gadā Latvijas izlasei bija izcila fiziskā sagatavotība, spēja labi aizvadīt mačus divas dienas pēc kārtas, lauzt grūtas spēles.

Cik presē tagad rakstīts, ka ir tāda pati fiziskā sagatavotība, varbūt ir kaut kas vēl labāks izdomāts.

Bet noturēt to līmeni ir ārkārtīgi grūti.

Ja puiši trenējās, es domāju, ka tas ir normāli.

Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, Latvijai pamainījies sastāvs - nav Artūra Šilova, būs Elvis Merzļikins, trūkst arī citu spēlētāju.

Es domāju, ka Elvis nostāvēs veiksmīgi un viss būs kārtībā. Var būt, ka Šilovs arī vēl piebrauc.

Vai jūs atceraties savu pirmo pasaules čempionātu?

Jā, 1976. gads Katovicē Polijā (Padomju savienības izlases sastāvā, jo Latvija tobrīd bija okupēta un nevarēja piedalīties ar savu izlasi - autors). Zaudējām poļiem ar 4:6. Bija tāds negadījums.

Bet bija arī izcili turnīri jums ar PSRS izlasi.

Bija izcili, Prāgā zelta medaļas (1978.gadā - autors), Maskavā, pēc tam Vācijā trešoreiz. Labi spēlējām tā saucamajā Kanādas kausa izcīņā pret Kanādas izlasi (bija tāds turnīrs septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kur PSRS mērojās spēkiem ar Nacionālās hokeja līgas profesionāļiem no Kanādas - autors). Ir pieredzēts daudz - veiksmīgi un neveiksmīgi.

Tāds ir sports. Sports un dzīve nav vienmēr prognozējami.

Tā tas ir.

Jūs ar savu izcilo spēli Rīgas “Dinamo” sastāvā iedvesmojāt daudzas paaudzes vest bērnus trenēties hokejā. Vai redzat to lielo lomu, kas jums ir Latvijas hokejā ne tikai kā hokejistam, bet kā personībai?

Ir daudz audzēkņu, kas izauguši Baldera hokeja skolā. Arī šodien varbūt kāds būs kopā uz ledus. Bet tas nav tikai mans nopelns, es domāju, ka tas bija to gadu “Dinamo” laika hokejistu veikums, kad cilvēki nāca un pārdzīvoja. Toreiz nevarēja biļetes dabūt. Un tāpēc arī savus bērniņus veda, lai nodarbotos ar hokeju.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi, un parādījās iespēja uzvilkt Latvijas kreklu. Arī jūs to izdarījāt.

Jā, biju kapteinis un treneris vienā personā.

Tā bija jau jūsu karjeras otrā puse.

Tāds bija laiks, neko tur nevar darīt, ka tas nenotika agrāk. Bija liels prieks uzvilkt Latvijas kreklu un būt neatkarīgam no Padomju savienības, iziet uz laukuma un pārstāvēt savu valsti.

1997. gadā Latvijas izlase pirmo reizi iekļuva pasaules čempionāta elites grupā un sākās fenomens, kad tūkstoši līdzjutēji gadu no gada devās uz pasaules meistarsacīkstēm, lai redzētu spēles klātienē.

Vairāk un vairāk gadu no gada brauc.

Hokejs mums kā sabiedrībai dod arī tādu kā sociālās apliecināšanās veidu, ka varam būt vieni no labākajiem pasaulē?

Es domāju, ka tā ir arī cilvēku attieksme pret hokeju. Bet vienīgi, kad labi nospēlē, tad pārējie visi ir klāt.

***

Divdesmit minūtes pirms mača sākuma pret Saeimas komandu Helmuts Balderis izved Latvijas Hokeja federācijas vienības hokejistus laukumā - Balderis tērpts karmīnsarkanajā Latvijas izlases formas tērpā, viņa kreklu rotā 19. numurs un kapteiņa uzšuve. Ejot pa koridoru ar uzvilktām slidām, Balderis pajoko: “Vēl jau paiet varu...”

Sekojošajā mačā Helmuts Balderis rādīja lielisku hokeja tehniku un spēles izpratni, gūstot vārtus un izdarot rezultatīvas piespēles partneriem. Viņu atzina par spēles vērtīgāko hokejistu. Pēc mača pasaules hokeja Slavas zāles dalībnieks Balderis bija kā uz izķeršanu - ar viņu vēlējās kopā fotografēties praktiski visi spēles dalībnieki. Paldies, Baldera kungs, ka jūs esat Latvijai!

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais