Ceļot jaunas muzeja ēkas vai atjaunojot esošās, Latvijā neviens nedomāja, ka kaimiņvalsts kā lācis kādu dienu celsies pakaļkājās, lai sāktu asiņainu karu, kas tagad apdraud arī mūsu valsts drošību. Situācija, kad jādomā, kā nosargāt muzeju krājumus, jau kādu laiku nomoka muzeju darbiniekus. Kādi ir draudi un ko sargā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs? Atklāti par situāciju Latvijā “Neatkarīgajai” stāsta muzeja direktors Arnis Radiņš.
Kādi priekšmeti muzeja krājumos ir vērtīgi un prasa īpašu uzmanību?
Ja priekšmets ir nonācis muzeja kolekcijā, tam jau piemīt šī vērtība, lai to saglabātu. Ik pa laikam krājumi tiek pārskatīti - vai nevajag kādu priekšmetu izslēgt. Atlase ir diezgan rūpīga. Tas ir kolektīvs darbs, kuru veic vesela komisija. Ko mēs vācam vai nevācam, ir atrunāts noteikumos - no noteikta veida mēs ņemam tikai trīs eksemplārus, no cita visus. Nonākot šeit, priekšmets jau ir apliecinājis, ka tā ir vērtība, kas ir jāsargā. Tālāk mēs varam dalīt - unikālas, neunikālas un citas lietas. Bet atkal ir dažādi kritēriji. Mūsu gadījumā krājums ir ļoti daudzveidīgs. Tie kritēriji, kāpēc viens priekšmets ir unikāls, bet cits nav, būs atšķirīgi. Un ne vienmēr unikalitāti nosaka vērtējums naudas izteiksmē. Priekšmets var būt viens vai ar vēsturisku nozīmi.
Vai var izcelt kādus īpašus krājuma priekšmetus?
Piemēram, no arheoloģijas ir aļņa dzintara figūriņa. Tā tāda ir viena. Dzintars ir grūts materiāls, nav mūžīgs un grūti saglabājams. Atšķirībā no māla trauka, kurš pacieš karstumu, šī dzintara figūriņa prasa īpašu attieksmi. Naudas izteiksme... tirgus nosaka naudas izteiksmi. Katrs priekšmets muzejā tiek vērtēts. Latvijā nav arheoloģisko priekšmetu tirgus, tāpēc vērtēšana ir nosacīta, piemēram, viens eiro. Viss, kas tiek atrasts zemē, pieder Latvijas valstij. Arheoloģisko priekšmetu pārdošana ir noteikumu pārkāpums. Ir lietas, kas ir tirgū - mēbeles, kur cenu var noteikt. Tā ka cena arī ir relatīva. Es varu domāt, ka priekšmets maksā 100 tūkstošus, bet tad ir jāatrod kāds, kurš ir gatavs šo summu maksāt. Varbūt tādi cilvēki ir, bet to var pārbaudīt tikai tā, kā tagad ir ar "airBaltic" obligācijām. Atradās tādi, kas bija gatavi uz šiem procentiem pirkt. Jā, muzejā katrs priekšmets ir novērtēts naudas izteiksmē, vērtēšana notiek katru gadu. Tālāk ir metodoloģijas, kā mēs to darām, bet tas nenosaka priekšmetu unikalitāti. Priekšmets, kas maksā 10 tūkstošus, varbūt nav tik vērtīgs kā priekšmets, kas maksā piecus tūkstošus un ir vienā eksemplārā Latvijā. Vēl viens piemērs. Latvijā atrastā 9. gadsimta arābu monēta ir unikāls atradums. Zviedrijā un Gotlandē tādu ir ļoti daudz. Viņiem šī lieta ir daudz pieejamāka nekā mums. Mums kolekcijā ir viena ķīniešu porcelāna krūzīte, kuru atrada Turaidas apkaimē. Tā ir viena visā Baltijā! Trīs vai četras tādas ir visā Eiropā. Toties Ķīnā tādu ir daudz.
Jūs minējāt šo ķīniešu krūzīti. Kāda būtu tās vērtība naudā? Ja katru gadu notiek kolekcijas pārvērtēšana - vai priekšmetu vērtība arī katru gadu naudas izteiksmē pieaug?
Nē, summa neaug. Tajā brīdī, kad tiek pieņemts lēmums, ka šis priekšmets tiek uzņemts muzejā, tam tiek noteikta vērtība naudas izteiksmē. Tā ir stacionāra summa. Izņēmums ir, kad muzeja priekšmeti tiek pārvērtēti brīdī, kad tiek doti uz citiem muzejiem, izstādēm. Tādos gadījumos mums to nākas darīt. Piemēram, no mūsu milzīgās arheoloģijas kolekcijas tagad dažas senlietas aizdotas muzejam Dānijā. Šajā gadījumā tiek noteikta summa, jo priekšmeti ir arī jāapdrošina. Bet nosaukt ķīniešu krūzītes summu nebūtu korekti. Es neteikšu.
Vai karadarbības gadījumā muzeju krātuves telpas ir drošas kolekciju nosargāšanai?
Viss atkarīgs no situācijas. Jebkurā muzejā ir noteikumi, kuri nosaka uzvedību ārkārtas gadījumā. Jumts, vēji, aplaupīšana utt. Nekas jau nav pilnīgs. Viens no šiem ārkārtas gadījumiem ir karš. Mums ir zināms rīcības plāns, ko mēs darām kara gadījumā, bet tas nedod garantijas, ja kāds grib šai mājai uzmest bumbu. Zināmā mērā mēs esam "cietoksnī", ir durvju sistēmas, bet izlauzt var visu. Šī māja nav būvēta kā bumbu patvertne. Laikā, kad ēku projektēja, neviens par šīm lietām nedomāja. Māja arī nav monolītbetona, bet saliekamais betons. Attiecībā uz izlaupīšanu... protams, ir apsardze, durvis, bet pie noteiktu apstākļu sakritības, ja kāds ar "Javelin" sienā izšauj caurumu, sienas to neiztur. Pagrabstāvā atrodas ģeneratori un dzēšanas gāzes baloni. Elektrības pārtraukuma gadījumā uz kādu laiku var uzturēt sistēmas. Pagrabi nav kā bumbu patvertnes. Šeit grunts ir visai nepateicīga. Mums ir plāns, ko nolikt pagrabā.
Ja ir plāns, ir arī saraksts?
Protams, ka ir saraksts un uzvedības nolikums. Ja notiek kāda graušana vai kas līdzīgs, ir pasākumi, kuri jāveic krātuvēs. Negribētos teikt, ka vērtīgāko, bet visvairāk apdraudēto lietu glābšana. Tādu, kuras viegli deg vai ir citādi sensitīvas. Ir šis saraksts A, kurus priekšmetus iepako un kuri paliek turpat. Nekāda evakuācijas plāna valstī nav.
Valstij attiecībā uz muzejiem vispār nav nekādu evakuācijas plānu?
Nav jau uz kurieni. Un ko tas dod? Ko nozīmē evakuācija? Evakuācija ir liels haoss, un viss ir grūti izdarāms. Mēs savulaik rēķinājām, ka būtu nepieciešami vismaz 70 lielie furgoni. Viss vēl ir jāsapako, jāsaliek. Tas nav tik vienkārši. Divas reizes šajā desmitgadē esam piedzīvojuši pakošanu un pārvešanu no Rīgas pils uz Brīvības bulvāri. Labi, mums nebija jāsteidzas, bet tas tāpat aizņēma pusgadu. Šajā situācijā neesmu pārliecināts, ka mēs mēneša laikā varētu priekšmetus sapakot. Pat savlaicīgi sākot pakot, iedomājieties, cik kastes vajadzētu! Tad būtu jābūt vēl vienai mājai, kur turēt šīs kastes. Mums ir evakuācijas kastu rezerves, bet tas ir tik daudz, lai mēs tur ieliktu A sarakstu. Vēl ir cits stāsts. Labi, šī ir centrālā krātuve. Bet mums ir Tautas frontes muzejs, Dauderu muzejs. Tūlīt slēdzam Brīvības bulvāri 32 un pārceļamies atpakaļ uz bijušajām telpām Rīgas pilī. Brīvības bulvārī 32 atrodas Latvijas Vēstures muzeja pamatekspozīcija - tipiskākie, labākie priekšmeti. Zināmā mērā izlase no visa, kas atrodas šeit, Pulka ielā. Tā ir ārkārtīgi vērtīga muzeja daļa. Otrā pasaules kara laikā mani priekšteči pamanījās neaizvest ekspozīcijas labākās lietas uz Vāciju. Tās bija iemūrētas Rīgas pils mūros. Lielākā kolekciju daļa bija aizvesta, bet tika atvesta atpakaļ. Mums paveicās, varējām palikt bez nekā. Varēja izlaupīt, sabumbot. Tas ir ļoti liels veiksmes stāsts. Varēja arī neatdot atpakaļ, varēja palikt Amerikā. Vai amerikāņi atļaus izvest vai nē, šo jautājumu tolaik izšķīra dažas dienas. Kas attiecas uz mūsdienām, Brīvības bulvārī 32 ir aprēķināts, cik kastes mums būs nepieciešamas, cik ātri varēs salikt, lai varētu aizvest uz vietu X, kur, mūsuprāt, būs drošāk nekā atrasties pilsētas centrā. Tā pārvešana... iedomājieties, kādai bumbu patvertnei būtu jābūt. Tas jau arī neko negarantē. Labi, mēs veiksmīgi aizbraucam, noliekam, un, ja tur uzmet kaut ko virsū, nekas nenotiek. Bet tas negarantē izlaupīšanas iespēju. Tādā bunkurā iespēja, ka muzeja vērtības "aiziet", ir vēl lielāka. Jāņem vērā arī, ka katrs priekšmets savādāk reaģē uz vides maiņu. Viens reaģē uz ūdeni, cits uz uguni vai gaisa maiņu, cits ir tik trausls, ka, piedurot pirkstu, var sadrupt. Jā, muzejam ir plāns, ko darīt. Ir A kategorijas lietas, kuras tiks iepakotas, bet tas ir tikai minimums. Bet tas nav tik vienkārši.
Lai arī armijai ir citas funkcijas, varbūt tomēr tās spēki varētu nākt palīgā pārvietošanas darbos?
Armijai ir citas funkcijas. Nu, bet ko nozīmē šī glābšana? Aizvešana no vienas vietas uz citu? Ar ko šī cita vieta ir labāka par šo vietu? Ja uz šiem jautājumiem ir atbildes, ja Latvijā ir vieta, kur novietot, tad jā. Bet milzu koncentrācija vienā vietā ir vēl lielāks apdraudējums nekā decentralizācija, kur var paveikties un var nepaveikties.
Kā jums liekas, kāpēc ēkas projektēšanas brīdī neviens nedomāja par drošu pagrabstāvu, kur novietot vērtīgo krājuma daļu?
Tajā laikā neviens nedomāja, ka Eiropā būs karš. Vismaz šeit tik tālu neviens nebija aizdomājies. Piemēram, Zviedrijā, viņu vēstures muzejs atrodas uz klints, un viņiem apakšā ir glabātavas. Tas ir klintī. Mēs esam smiltīs. Tolaik nedomāja, un arī praktiskais apsvērums par tāda projekta izmaksām. Protams, tas ir iespējams. Šī māja varēja būt ar trīs stāviem zem zemes. Bet tas nav manas kompetences jautājums. Savas kompetences ietvaros varu teikt, ka nosargāšanas plāni ir un viss ir pārdomāts. Mums ir pieredze. Esam redzējuši, kā telpas piegāž ar ūdeni, kad dega Rīgas pils. Divreiz jau esam pārvadājuši krājumus, un tos rezultātus restauratori joprojām glābj. Pagājuši jau 14 gadi, bet tas process ir mūžīgs. Šeit (Pulka ielā 8) esam kopš 2020. gada, pirms tam bijām Lāčplēša ielā 68.
Visu laiku notiek muzeju darbinieku tikšanās ar Kultūras ministrijas pārstāvjiem, apmācības, domu apmaiņa, plānošana saistībā ar iespējamo karadarbību. Šīs tikšanās notiek parunāšanās līmenī vai nes arī reālus augļus?
Nevarētu teikt, ka tas notiek tikai parunāšanās līmenī. Protams, šobrīd viss ir teorētiskā līmenī, nevis praktiskā. Tad jau redzēs. Rīgai ir kaut kādi aizsardzības plāni, bet tas jau daudz nedod. Visa šī saskaņošana... šī māja ir iezīmēta kā kultūras māja, Latvijas armija Dzegužkalnā nevar uzlikt raķešu paššāvējus, lai neapdraudētu ēku. Tādas lietas šobrīd tiek saskaņotas, un visas puses ir informētas. Mums tā valsts struktūra ir maza un diezgan sadrumstalota. Katrs zina savu, bet nezina, kas ir kaimiņam. Tāpēc šo sarunu jēga ir panākt kopīgu rezultātu. Šobrīd ir tikai lokālie plāni, kas mums Kultūras ministrijas vārdā ir jādara un ir izdarīti. Tas lielais izaicinājuma jautājums ir - iepakot vai neiepakot; aizvest - kur un kad. Man šobrīd ir grūti iedomāties, kur to visu likt.
Jānes uz mājām?
Tas būtu pagrūti, bet tāda versija pastāv. Otrā pasaules kara laikā mūsu numismātikas kolekcija bija iemūrēta Rīgas pils pagrabā. Tiesa, pazuda visas zelta monētas. Nevar saprast, varbūt kāds ir paņēmis līdzi. Tā kā monētas var pārdot antikvariāta tirgū, arī to nevar izslēgt. Mēs visu laiku sekojam līdzi. Pagaidām neizskatās, ka no mūsu kolekcijām kaut kas būtu parādījies. Pastāv iespēja, ka tās joprojām ir privātā kolekcijā vai apraktas. Daugavpils muzejs kādreiz bija mūsu nodaļa. Otrā pasaules kara laikā muzeja ēku sabombardēja un kolekcija skaitījās pazudusi. Kad bijušais direktors atgriezās no Sibīrijas, izrādījās, ka viņš bija paslēpis kolekciju.
Tagad jauni laiki. Var atrast ar metāla detektoru.
Ja uzstāda mērķi atrast, var atrast. Mūsu gadījumā tā ir kolekcija daudzu miljonu skaita ziņā. To nevar tā paslēpt. Tā atrodas šeit. Mēs arī esam pret abstraktu evakuācijas plānu. Es nezinu nevienu muzeju, kurā būtu izbūvēta droša glabātava.
Atliek vienīgi cerēt, ka viss būs labi?
Tā ir. Kurš no mums domāja, ka Eiropā būs karš. Arī Ukraina līdz pēdējam brīdim domāja, ka tā nebūs. Arī viņi varēja muzeja krājumus aizvest drošā vietā. Neviens jau apzināti neiznīcina kultūras vērtības. Tās tiek pārņemtas. Bīstamākais ir šis nejaušības moments, kad netīšām trāpa, vai kāda grupa izdomā, ka var iedzīvoties.
