Valsts kontrolieris: Policisti spiesti nevis sargāt drošību, bet kārtot dokumentus

© Ģirts Ozoliņš/MN

Vai VK pietiek varas panākt, lai revīzijās atklātas nejēdzības tiek novērstas, lai izšķērdēšanā, nolaidībā vainīgie tiek saukti pie atbildības; vai VK ir veikusi revīziju par administratīvo naudas sodu izpildi; kas pašlaik notiek ar Rēzekni, vai Rēzeknes budžeta un finanšu vadība ir atbilstoša normatīvajos aktos noteiktajam; kādēļ, revidējot Saeimu, VK nonāktu interešu konfliktā – par šiem un citiem jautājumiem intervijas turpinājums TV ciklā “Nra.lv sarunas” ar valsts kontrolieri Edgaru Korčaginu.

Intervijas sākums šeit.

Bija laiks, kad Valsts kontrole un plašsaziņas līdzekļi bija vienādā stāvoklī, tādi kā kolēģi - Valsts kontrole revidēja un atklāja nepatīkamas lietas, mediji rakstīja un atmaskoja, taču valsts vara to neņēma galvā - ignorēja. Vai tagad kaut kas ir mainījies, vai VK pietiek varas panākt, lai tās revīzijām ir rezultāti, lai atklātas nejēdzības tiek novērstas, lai izšķērdēšanā, nolaidībā vainīgie tiek saukti pie atbildības?

Revīzijām īstā dzīve sākas pēc to pabeigšanas. Viens ir “uzzīmēt bildi”, kāda tā ir - vai tā ir likumīga vai nelikumīga, lietderīga vai nelietderīga, taču būtiskākais ir darbs ar ieteikumiem pēc revīzijas. Daudzu citu valstu valsts kontroles uzraksta ziņojumu, un ar to darbs beidzas. Latvijas Valsts kontrole daudz savu resursu velta tam, lai sekotu līdzi, kā ieteikumi tiek ieviesti, vai tie tiek ieviesti pēc būtības vai problēmu lietas tiek atrisinātas.

Mēs ar plašsaziņas līdzekļiem esam sabiedrotie - tie mums ļoti palīdz, uz tiem mēs skatāmies ar lielām cerībām. Jo tāpat kā Valsts kontrole arī mediji var būt tie, kas pievērš uzmanību tai vai citai neizdarībai un rada pieprasījumu sabiedrībā pēc tādām vai citām izmaiņām.

No visiem Valsts kontroles ieteikumiem 90 procenti agrāk vai vēlāk tiek ieviesti. Protams, bieži vien tas ir atkarīgs no politiskās gribas vai citiem apstākļiem, taču kopumā mēs esam ļoti neatlaidīgi.

Vienai Valsts kontroles revīzijai nosaukums ir “Vai valstī tiek plānveidīgi un koordinēti ieviestas intelektiskās transporta sistēmas?”. Kā tad īsti ir - vai tiek ieviestas?

Laikam atslēgas vārdi būs “plānveidīgi” un “koordinēti”, kā pietrūkst. Latvijā jau ir ieviests daudz intelektisko transporta sistēmu, kas ir dažādu veidu gudrās ierīces, kas ievāc datus - tie ir laika apstākļu mērītāji uz ceļiem, ātruma mērītāji un citas ierīces, kas ievāc datus dažādiem mērķiem. Ja šos datus saliek kopā, tad to izmantošana dod ļoti labu potenciālu dažādu veidu pakalpojumiem, tostarp arī privātajā sfērā. Mēs zinām “Waze”, kas palīdz orientēties un kas izmanto dažādas intelektiskās sistēmas.

“Waze” ir privāts uzņēmums.

Tieši tā, bet valsts uzdevums ir radīt priekšnoteikumus - šos visus datus, kurus rada daudzas valsts un pašvaldību institūcijas.

Ir izveidots viens datu uzkrāšanas portāls, kurā diemžēl ir ļoti maz datu - faktiski tikai no “Latvijas valsts ceļiem”. Satiksmes ministrijai stāv priekšā dabūt datus no citām valsts un pašvaldību institūcijām, lai privātām iniciatīvām būtu attīstības iespējas.

VK ir veikusi revīziju par administratīvo naudas sodu izpildi. Kādi ir galvenie secinājumi? Kas ir ar sodiem?

Ar sodiem varbūt viss ir kārtībā, bet valsts ir uzaudzējusi ļoti lielu iekšējo birokrātiju ar to, kā tiek izpildīti naudas sodi, kas netiek nomaksāti brīvprātīgi.

Latvijā pašlaik ir tāda kārtība, ka, ja naudas sods netiek nomaksāts viena mēneša laikā brīvprātīgi, tad iestādei, kas sodu ir uzlikusi, jāsāk piespiedu izpilde. Iepriekš tas bija jādara tikai tad, ja netiek nomaksāts gada laikā. Tas daudzām iestādēm ir radījis lielu papildu darba apjomu - daudzas iestādes ir “nokrāvušās” ar naudas sodu piespiedu izpildi. Vislielākā slodze ir Valsts policijai, jo 90% no visiem administratīvajiem sodiem ir sodi par pārkāpumiem ceļu satiksmē. Pašlaik ļoti daudzi valsts policisti ir spiesti nodarboties nevis ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu uz ielām vai citu sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanu, bet ar papīru cilāšanu, lai organizētu sodu piedzīšanu.

Un kopā ar citām iestādēm, kas arī nodarbojas ar sodu izpildi, kopumā Latvijā to dara 1500 cilvēku. Mēs revīzijā aplēsām, ka pilnīgi pietiktu ar 30 pilnas slodzes darbiniekiem, koncentrējot šo darbu vienuviet. Pastāv ļoti lielas iespējas mazināt valsts pārvaldē iekšējo birokrātiju, darīt darbu lētāk, efektīvāk un pārlikt resursus tur, kur tie tiešām ir vajadzīgi.

Vai tas nav pārāk nežēlīgi? Cilvēkam jāsamaksā sods mēneša laikā, bet viņam varbūt nav naudas. Ja nokavē, tad jāmaksā dubultā apmērā...

Vēl var tikt iesaistīti tiesu izpildītāji. Taču mēs aicinām skatīties uz to kārtību, kāda pastāvēja iepriekš. Ir taču daudz dažādu pamudinājumu mehānismu, kas liek cilvēkam samaksāt naudas sodu brīvprātīgi, un nav jādarbina piespiedu mehānisms.

Iepriekš kā labs pamudinājums bija tas, ka nevarēja automašīnai iziet tehnisko apskati, ja nebija samaksāti sodi par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Bet, tā kā pašlaik jāsamaksā mēneša laikā, tad šāds pamudinājums nav diez cik efektīvs.

Ģirts Ozoliņš/MN

Varbūt jāmaina atpakaļ uz veco kārtību?

Pilnīgi iespējams.

Februārī vairākas pašvaldības korī dziedāja panikas dziesmu, ka tām tuvojas vāks - nevar sagatavot budžetus, trūkst naudas savu funkciju veikšanai. Kas notiek tagad? Un kas pašlaik notiek ar Rēzekni? Vai Rēzeknes budžeta un finanšu vadība ir atbilstoša normatīvajos aktos noteiktajam?

Rēzeknes valstspilsētu mēs pētījām, cik precīzi pašvaldība uzrāda vai neuzrāda gada pārskatā visas savas saistības, un veicām ārkārtas pārbaudi, lai to saprastu un parādītu gan pašai pašvaldībai, gan Finanšu ministrijai, kāda ir situācija. Finanšu ministrijai ir jāsaprot, vai ir jāpalīdz pašvaldībai un cik lielā mērā. Un te mēs redzējām, ka Rēzeknes pašvaldība nav uzrādījusi visas savas saistības, ka pašvaldība nav precīzi ieplānojusi savu budžetu gadam un nav koriģējusi to pēc izmaiņām. Protams, mums bija svarīgi šo ainu parādīt.

Ģirts Ozoliņš/MN

Mēs redzējām arī virkni pārkāpumu budžeta veidošanas procesā, kurus nepieciešams novērst. Un, protams, Rēzeknes valstspilsētas pašvaldībai ir ļoti nopietni jāstrādā pie visas savas grāmatvedības centralizēšanas. Mēs redzējām, ka tā ir ļoti decentralizēta, izkaisīta pa daudzām institūcijām, un ir ļoti grūti savākt kopā un iegūt skaidru ainu, kāds ir pašvaldības finanšu stāvoklis. Tas ir tas, pie kā Rēzekne pašlaik strādā.

Pārējās pašvaldības ir sūdzējušās, ka nepietiek līdzekļu savu funkciju izpildei vai to ir pārāk maz. Te ir divas lietas, kuras esam savās revīzijās redzējuši. Pašvaldību pienākumu loks ir ļoti plašs, pašvaldības tiešām dara ļoti daudzus darbus, bet jautājums ir, vai pašvaldībām tik daudz būtu jādara? Mēs redzam, ka pašvaldības ir visu ko darījušas - tūrisma jomā strādājušas, pat apbedīšanas jomā, kokapstrādes jomā. Mēs aicinām paskatīties, vai pašvaldībām šajās daudzajās jomās vispār jāstrādā. Vai to nevar darīt komersanti, brīvais tirgus?

Tāpat sociālajā un citās jomās ļoti daudz ko var darīt nevalstiskās organizācijas, kas jau pastāv, kas strādā šajās jomās.

Un vēl daudzas pašvaldības nav paveikušas savus mājas darbus, kas bija jāveic pirms vai pēc administratīvi teritoriālās reformas. Tie ir jautājumi, kas saistīti ar optimālas pašvaldības struktūras izveidi.

Uzreiz pēc administratīvi teritoriālās reformas Valsts kontrole izstrādāja metodiku, kā pašvaldībām aprēķināt, kādi resursi nepieciešami konkrētu uzdevumu veikšanai. Vairākas pašvaldības šo metodiku pie sevis ir sekmīgi īstenojušas. Ietaupījums ir vairāki desmiti darbinieku un vairāk nekā viens miljons eiro gadā.

Valsts kontrole ir arī pētījusi, vai pašvaldības veicina iedzīvotāju iesaisti fiziskajās aktivitātēs. Vai veicina?

Jā, veicina, taču tā ir viena šaura iedzīvotāju grupa, kas no pašvaldību budžeta saņem vislielāko atbalstu - tie ir sportiski aktīvi jaunieši. 90 procenti pašvaldību finansējuma fiziskām aktivitātēm aiziet četriem procentiem pašvaldību iedzīvotāju, kas ir šie jaunieši. Tas ir labi! Bet ne par to ir stāsts. Jaunieši ir jāatbalsta, un tā ir arī viena no valstiski noteiktām mērķa grupām.

Taču novārtā ir atstātas citas sabiedrības grupas - pieaugušie, pensionāri, cilvēki ar invaliditāti. Viņiem ne resursu, ne treneru, ne infrastruktūras faktiski nepietiek.

Ģirts Ozoliņš/MN

Jūs esat izteicies, ka Valsts kontrolei revidēt Saeimu būtu iedzimts interešu konflikts. Kāpēc?

Tāpēc, ka Saeima ir tā, kas ieceļ valsts kontrolieri un arī Valsts kontroles padomes locekļus. Līdz ar to mums būtu jārevidē savs darba devējs.

Bet jūs neesat vienīgais, kuru amatā ieceļ Saeima. Arī ģenerālprokuroru ieceļ...

Protams. Bet tas ir jāapzinās. Mēs arī izpētījām citu valstu pieredzi. Ir valstis, kurās Valsts kontrole revidē parlamentus, ir, kur nerevidē.

Kuram jārevidē Saeima?

Saeimu revidē zvērināts revidents, katru gadu. Un Saeimā ir izveidota īpaša Revīzijas komisija, kuras kompetencē arī ir veikt dažādas pārbaudes Saeimā.

Valsts kontroles revīziju laikā pagājušajā gadā izlabotas aptuveni 140 kļūdas ar kopējo vērtību 1,4 miljardi eiro. Kur ir šī nauda?

Tie ir nesen noslēgto mūsu revīziju rezultāti. Finanšu pārskatu revīzijas ir tās, kurās iestādes parāda savu naudas un mantas, un saistību pārskatus. Mēs skatāmies, kā iestādes ir veikušas savu grāmatvedības uzskaiti. Ja redzam, ka viena vai otra lieta nav iegrāmatota tur, kur vajadzētu, ne tādā apjomā, kā pienākas, tad tiek veikts kļūdu labojums. Šis kļūdu labojums ir bijis ļoti lielos apmēros mērāms. Mūsu uzdevums bija panākt, lai jebkurš, kas lasa ministriju vai valsts kopējo gada pārskatu, var ticēt tam, kas tur ir rakstīts. Tas nenozīmē, ka nauda būtu pazudusi, bet to, lai tā pārskatos tiek atspoguļota pareizi.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kādas revīzijas VK plāno tuvākajā laikā, kuras no tām būs sabiedriski interesantas?

Mēs tuvākajā laikā noslēgsim revīziju par to, kā pašvaldības apsaimnieko savus mežu īpašumus. Savulaik skatījāmies “Rīgas mežus”, tagad būsim izrevidējuši pārējo pašvaldību mežu īpašumus.

Vai “Rīgas meži” nav parauguzņēmums bez problēmām?

Nē, diemžēl “Rīgas mežu” gadījumā konstatējām nepamatotu iesaisti kokrūpniecības tirgū caur kokzāģētavu “Norupe”, kura pavisam nesen pēc Valsts kontroles ieteikuma tika pārdota. Noslēgsim revīziju par pašvaldību mežiem un gada nogalē plānojam sākt revīziju par “Latvijas valsts mežiem”.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.