Aktieris Kaspars Znotiņš: Šobrīd mēs dzīvojam zelta laikmetā

© Vladislavs Andrejvs

Ko mums nozīmē brīvība un patriotisms; kā kopjam un godājam savu brīvību; vai mēs protam noformulēt to, ko mēs gribam un kas mums būtu vajadzīgs; kādus mērķus esam sev nosprauduši; kādēļ bedres Rīgas ielās kļūst mūžīgas; kādēļ profesionalitāte un rūpīga darba darīšana ir tik svarīga; vai aktieris redz un jūt savu skatītāju – par šiem un citiem jautājumiem TV intervija “Nra.lv sarunas” ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu

Mūsu tautā ir pietiekami daudz patriotisma?

Es jau varu spriest tikai pēc kādām ziņu skrandām, ko es pauzēs starp darba dunu esmu saklausījies. Kas man uzreiz nāk prātā, ko es dzirdēju, ka Amerikā pirms dažiem gadu desmitiem patriotisms tika vērtēts diezgan vienkārši - ar to, vai tu esi ar mieru doties karā. Tādā veidā tika vērtēts patriotisma līmenis, un tas jautājums uzreiz tika pavērsts daudz nopietnāk.

To es nevaru atbildēt, ja jūs man tagad jautājat par mūsu tautu. Es nezinu, man nav tādu mērījumu. Skaidrs, ka man ir tikai sajūtas.

Sajūtas. Nevienam nav mērījumu par patriotismu.

Dīvainā veidā un skumjā veidā, bet, manuprāt, patriotisma līmenis ir audzis, protams, sākoties karam mūsu kaimiņvalstī. Skumjā veidā, bet patriotisms aug līdz ar trauksmes līmeņa celšanos.

Patriotisma līmeni var rēķināt arī pēc zemessargu skaita, salīdzinot ar to, kāds bija zemessargu skaits 2021. gadā, un kāds tas ir tagad, tur var paskatīties ciparos.

Viens no veidiem, kā audzināt patriotismu, ir ar bērniem iet uz muzejiem, stāstīt par vēsturi. Jūsu ģimenē, piemēram, 4. maiju kā svinat?

Tā ideja par baltajiem galdautiem ir pavisam vienkārša un saprotama, un, ja es nemaldos, mums visus pēdējos 4. maijus ir bijis baltais galdauts. Tam, kam tā ideja ienāca prātā, tā ir patiešām laba ideja. Bet arī īpaši nekas vairāk. Ir šis baltais galdauts.

Man liekas, ka mēs kā tauta iekšēji vienmēr pretojamies ārišķībām. Mēs esam mēreni, neejam spilgtās darbībās, neesam uz izrādīšanos, un arī patriotisms mums arī ir mēreni ieturēts.

Arī par novembra svētkiem runājot, kad mums ir galvenie valsts svētki, tie ir tik klusā pelēkā laikā. Tas arī ir kaut kas ieturēts, sevī slēpts, nevis tāda pompozitāte kā amerikāņiem, par krieviem nemaz nerunāsim. Tā ir mūsu īpatnība. Ceru, ka tas ir arī mūsu spēks, jo labais jau sevi neafišē. Tiklīdz pārāk liela afišēšana, tā rodas kaut kādas aizdomas.

Cik brīvi mēs jūtamies, salīdzinot ar deviņdesmito gadu sākumu, divtūkstošo gadu sākumu? Piemēram, kopš laika, kad filmējāties LTV seriālā "Likteņa līdumnieki", vai mēs jūtamies brīvāki, vai saprotam, ka arī brīvībai ir robežas?

Tas viss atkal tiek pārvērtēts. Man visu laiku ir tāda klibošanas sajūta attiecībā uz šādiem brīžiem, kad ir jāizsaka savs viedoklis.

Vadoties no savām sajūtām...

Un sajūtas ir tā pelēkā zona, tā ir miglas zona, ja mēs vadāmies tikai no savām sajūtām. Un tas arī ir tas, kas tiek pieprasīts un patērēts. Es neesmu sociālajos tīklos, jo sociālajos tīklos valda sajūtas un soctīklu algoritmam izsitas cauri tikai emocionāli lādēti viedokļi. Tas, ko es gribēju pateikt, atbildot par sajūtām, vai esam brīvāki - uzreiz gribas ķert un teikt, ka neesam brīvāki, paskatieties, kas notiek tur, tur un tur.

Ieslēdzot televizoru, brīžiem liekas, ko mēs kašķējamies par sīkumiem, bet ir taču lielākas lietas.

Tas ir tas, ko es gribēju teikt. Bet, ja jārunā par lielākām lietām, tad atkal nonāc kaut kādā nenoteiktībā.

Vai mēs protam noformulēt to, ko mēs gribam un kas mums būtu vajadzīgs?

Es domāju, ir grūtības ar sevis definēšanu un desmit gadu perspektīvas iedošanu. Skaidrs, ka mēs turamies pie dziesmu svētkiem kā pie identitātes apliecināšanas galvenā brīža.

Bet tas, kas, manuprāt, var vēl iedvesmot un ļauj teikt, ka mēs esam brīvi, forši un skaisti, ir tas, ka mēs maksimāli profesionāli mēģinām darīt savu darbu, veikt savus tiešos uzdevumus, būt tajā iekšā ar visu sirdi un dvēseli, svarīgi mēģināt izdarīt darbu, cik vien labi mēs to protam, un tad sajust to, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Cilvēki nāk un skatās, un cīnās par iespēju vispār to redzēt. Tas arī dod šo sajūtu, ka šeit, šodien esam savā vietā, mēs darām to, ko gribam darīt, ko es agrāk esmu sapņojis bērnībā vai jaunībā, un tas tagad realizējas. Šādā veidā es daru to, ko es gribu. Tas ir, ja runājam par personisko līmeni.

Vladislavs Andrejvs

Bet, atgriežoties pie brīvības, uz Brīvības pieminekļa jau ir rakstīts, un Brīvības pieminekli mēs saucam par brīvību. Mums brīvības jēdziens ir tuvs tam pašam neatkarības jēdzienam. Es domāju, ka vislabāk brīvību varētu noformulēt tad, ja mums to atņemtu un atņemtu ļoti konkrēti. Uzreiz tad mēs spētu ļoti labi noformulēt, kas ir brīvība, jo mums tās vairs nebūtu.

1990.-1991. gadā bija ļoti viegli noformulēt, kas ir brīvība.

Tas bija brīvības izgaršošanas laiks...

Jā, jo tauta, visi kopā to formulēja, ka tu neesi saimnieks savā zemē, tas aiziet, aizplūst kaut kur prom, un mēs gribam to atpakaļ. Un tad 1991. gadā mums tā iekrīt mūsu klēpī gandrīz kā tāda dāvana, jo Ukraina tagad ir tas piemērs, kur mēs redzam, kā viņiem tagad par savu brīvību ir jācīnās. Cik tā dāvana ir vērtīga, cik tā dāvana bija vērtīga.

Pieminējāt ļoti svarīgu lietu, ka reizēm mums nav šī uzstādījuma tuvākajai desmitgadei, uz kurieni mēs virzāmies. Jo līdz šim bija ļoti vienkārši. Mērķis bija iegūt brīvību. Tad mērķis bija izvest okupācijas karaspēku. Tad mērķis bija iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Un tad pēkšņi vienā brīdī apjukām - viss taču izdarīts. Ko tālāk? Sākās treknie gadi, un neviens vairs nevarēja noformulēt, uz kurieni mēs ejam, kurp virzāmies.

To var ļoti mierīgi salīdzināt ar pieauguša cilvēka dzīvi. Ir bērnība. Salīdzināsim to ar gaišajiem, jaukajiem laikiem starp abiem pasaules kariem. Tad ir šausmīgi grūtie, pat traģiskie skolas gadi un iniciācijas, nobriešanas process, kuram mēs izgājām cauri, ja tā var teikt, patoloģiskā veidā padomju laikā.

Vladislavs Andrejvs

Un tad mēs nokārtojām eksāmenus, lai iekļūtu tā saucamajā pieaugušo pasaulē caur neatkarības atgūšanu un iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Un pēkšņi mūsu priekšā paveras tāds plašs lauks, kuram tu neredzi galu. Un tās ir tās līdzenuma grūtības, pieauguša cilvēka grūtības.

Un ej tagad, pieaugušais cilvēk, sev pēc augstskolas beigšanas, maģistra grāda iegūšanas nosaki to mērķi, kur tālāk! Ko tad tālāk? Un tas ir tas lielais eksāmens. Tur ir tā lielā grūtība. Tajā gandrīz vai ikdienībā atrast, kālab tas viss, jēga, kur mēs, kā mēs. Varbūt tāpēc ir tik grūti tagad formulēt desmit gadu perspektīvā.

Bet es domāju, ka to vajag saistīt ar maratonistu grūtībām. Tas vairs nav sprints un pat ne vidējā distance. Tās ir līdzenuma grūtības, kas savā ziņā ir grūtāk pārvaramas nekā kalnu virsotnes sasniegšanas grūtības.

Jums režisors iedod lugu, un jums ir jāspēlē loma ar nosacīto nosaukumu simt avju savaldīšana. Pienāk valsts svētki, piemēram, 4. maijs, jūsu loma ir Saeimas priekšsēdētājs, bet teksta nav, jūsu biroja darbinieki aizbraukuši kur kurais. Viens stāda kartupeļus, cits saslimis. Jums pašam jāraksta runa, teksta nav. Taču uz skatuves jārunā. Ko jūs teiktu kā Saeimas priekšsēdētājs 4. maija uzrunā tautai?

Es atkal varu pieķerties tikai kādām domu driskām, kas varbūt nav nopietni ņemamas. Bet es dzīvotos pa to zonu, ko sauc par profesionalitāti un kompetenci, un tas, manuprāt, arī sasaistās ar to, ko es teicu iepriekš - ar līdzenuma grūtībām.

Kaut kad režisors Gatis Šmits, kad mēs ar viņu veidojām izrādi pirms gadiem desmit, pieminēja laiku mūsu, Rīgas vēsturē, kas bija kompetences laiks. Tas bija laiks, kad Rīgas centrs tapa tāds, kādu mēs to zinām, kāds ir arī UNESCO mantojumā. Kad tas bija laiks, kad pilsēta varēja atļauties nolīgt britu par Rīgas mēru, Džordžu Armitstedu. Ņemot vērā viņa augsto profesionalitāti un pieredzi, kā viņš pēc tā laika mērogiem spēja attīstīt Rīgu, savā runā droši vien es mēģinātu iepīt stāstu par to, cik svarīgi mums ir profesionāli un kompetenti cilvēki savās vietās.

Vladislavs Andrejvs

Vai mēs vienmēr laižam šos profesionālos cilvēkus savās vietās? Tur vienmēr notiek visādi kašķi, konkursi, un parasti konkursos nonāk tādi ne visai...

Daudz kas grimst papīru blāķos un normatīvos.

Jums teātrī viss ir kārtībā, bet tiklīdz izejat uz ielas? Cik saprotu, jūs ar velosipēdu braucat uz teātri. Tajā brīdī, kad iebraucat kārtējā Rīgas bedrē, ko jūs padomājat?

Tas bija dīvaini, ka tās bedres, kas bija Ušakova laikā, ir arī Ķirša laikā. Un tad es mēģinu saprast, ka tas ir kaut kas saistīts. Tas ir tik brīnišķīgi, ka tu brauc ārā no Rīgas pa Tēriņu ielu, izbrauc ārā, kā mašīna kratās, un tad iebrauc Mārupē, un cik gluds ir asfalts, un kāda jauka braukšana. Tas ir tik uzskatāmi, ir šī te pilsētas robeža.

Kā to varētu izskaidrot? Vai patiesi bedres Rīgā būs uz mūžiem? Mēs rokam ielās stabiņus, darām visu ko citu, bet tās bedres paliek, un neko nevaram izdarīt. Tās ir galvās? Nevaram taču teikt, ka kompetences trūkst. Bet tie, kas pie varas, viņi paši taču arī brauc pa tām bedrēm.

Par sajūtām runājot, es iztēlojos, ka tas ir kaut kāds veselīgs organisms, ķermenis, kuram ir piesūkušās blaktis. Kas ir šīs blaktis, kas sūc ārā šo asfaltu? Jau gadus 20 nav uzklāts asfalts uz ietvēm pie tā paša nelaimīgā Uzvaras parka. Runājot par kompetenci, es sākšu teikt, ka vainīgs ir tas un tas, tad skaidrs, ka es kaut ko gvelzīšu, par ko pats neesmu pārliecināts. Es to nevaru zināt. Tā mums atbild visi politiķi: jautājiet kompetentām iestādēm, nejautājiet to mums. Mums mīl runāt par citu atbildības sfērām, bet grūti runāt par paša atbildības sfēru.

Māksliniekiem ir vieglāk, mākslinieku zona ir tāda gaisīga, efemera, mums ir vieglāk runāt par saviem tēliem un darba grūtībām. Skaidrs, ja mums, māksliniekiem, būtu darīšana ar lielām naudas plūsmām, mūsu valoda arī kļūtu ļoti neciešama, kā tas dažkārt klausoties ir politiķiem, caur kuru rokām plūst lielas naudas summas.

Nauda traumē smadzenes?

Nauda, tas uzreiz ir cits lauciņš. Es kādreiz domāju, kāpēc politikā visi nevarētu iet uz kopīgu mērķi, tieši tāpat kā mēs to darām, veidojot izrādes. Mēs ejam uz šo mērķi kopīgā komandā - scenogrāfi, komponisti, tērpu mākslinieki. Arī kino taisot. Tas ir tik koncentrēts darbs, visi ir vienoti, bet politikā taisa to pašu teātri vai kino un ber viens otram stiklus kabatās un met sprunguļus. Cik dīvaini, ka tas tā ir! Bet tas cieši saistīts ar naudas daudzumu, nodokļu maksātāju naudu, kas ir jāsadala taisnīgi, un tur uzreiz sākas šīs problēmas. Tāpēc vienkāršus jautājumus var uzdot, kāpēc, iebraucot Mārupē, asfalts ir gluds, bet pirms tam Tēriņu ielas asfalts Rīgā ir bedrains gadu desmitiem? Un tur pie varas ir bijuši visi pēc kārtas.

Par to jau ir stāsts. Varas mainās, bet bedres paliek. Tātad problēma droši vien ir citur, varbūt uztverē. Seriālā "Pansija pilī" jūs atveidojāt brīnišķīgu tēlu Arnīti, kurš atrisina visas problēmas. Mums Rīgas domē varbūt vajadzētu Arnīti?

Ar šo un to viņš netika galā. Un kādā ceļā viņš ieguva zivis kopīgajam mielastam, un ko viņš pierunāja par alkohola pārdevēju ballē? Un kas tas bija par alkoholu, ko viesiem pārdeva?

Vladislavs Andrejvs

Tas saucas "uzņēmējdarbība". Rezultāts jau ir galvenais.

Bet, ja mēs paskatāmies no malas, tas ir tāds jautrs tingeltangelis, kuru pēc tam mēs varam ietērpt šajā dramatiskajā izstrādājumā. Tā teikt, drāmai un komēdijai ir interesantas visas šīs nebūšanas, šiverēšana pa aizkulisēm. Tas jau ir tas interesantākais.

Skatītājs mainās? Jūs taču viņu vērojat, ir acu kontakts ar skatītāju. Šo desmit, divdesmit gadu laikā vai kas mainās sejās, emocijās?

Es kaut kad to konstatēju, ka patiesībā neredzu skatītāju. Skatītājs ir tajā viņam komfortablajā tumsā. Kāpēc cilvēkiem patīk nākt uz teātri, arī kino? Tāpēc, ka tu sēdi tumsā kopā ar citiem. Ar simtiem līdzīgu citu cilvēku. Tu it kā esi viens un skaties uz skatuvi, un tas ir tas inkognito. Patīkamais inkognito stāvoklis skatītājam.

Mums ir izrāde "Melnais gulbis", kur trešajā cēlienā ir iedegtas arī skatītāju gaismas. Mums vajadzētu vairāk ģenerālmēģinājumu ar publiku, lai mēs kā aktieri pierastu, ka mēs konkrēti redzam skatītāju sejas un ka mēs redzam, kā skatītājs izturas izrādes laikā. Jo to parasti mēs neredzam.

Izrādās, ka tomēr mūsu skatītājs ir ļoti dažāds. Kā tik viņi neskatās izrādi! Viens sēž sagumis, otrs ārkārtīgi ieinteresēts, trešais kaut ko kārto, piekārto, knosās. Alvis Hermanis teica, ka patiesībā skatītāji visu laiku tā uzvedas. Jūs nedomājiet, ka viņi tajā tumsā uz jums skatās ar ārkārtīgi lielu interesi. Nebūt tā nav. Katrs pavisam citādāk izvēlas savu pozu, un attieksmes ir dažādas. Un publika tiešām ir dažāda.

Bet par to, kā mainās, es domāju, ka, vidēji ņemot, publika noveco kopā ar mums. Es domāju, ja mūsu skatītājs deviņdesmitajos gados bija vidēji 20 plus, tad tagad skatītājs ir 45 plus. Ir jāstrādā pie jaunā skatītāja piesaistīšanas. Mēs pa ilgiem laikiem esam atkal uztaisījuši izrādi bērniem "Sprīdītis" Mazajā zālē. Varbūt taps vēl kas bērniem.

Mēs kļūstam labāki? Mēs visi, kā tauta.

Es domāju, ka te atkal ir vajadzīgs skats no malas. Pēc laika mēs to varēsim pateikt. Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka, raugoties uz šo laiku, uz šiem 33 gadiem kopš neatkarības atjaunošanas, mēs varēsim pateikt, ka mēs kļuvām arvien labāki un labāki. Ticiet man, tas tā būs. Raugoties uz šo laiku no malas. Tagad mēs to tā nevaram pateikt. Bet es zinu, ka pēc kāda laika mēs šo laiku sauksim par zelta laikmetu.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.