Kārlis Leiškalns: "Rail Baltica" realizācija pašlaik Latvijas teritorijā tiek apšaubīta

© Dmitrijs Suļžics/MN

Kārlim Leiškalnam ir milzu pieredze politikā, viņš ir bijis vairāku partiju biedrs vai to sastādītajos kandidātu sarakstos, bijis arī vairāku sasaukumu Saeimas deputāts. Bijis arī Latvijas Ostu asociācijas izpilddirektors. Par politikas un ekonomikas aktualitātēm TV “Nra.lv sarunas” intervija ar Kārli Leiškalnu.

Kas notiek ar “Jauno vienotību”? Kariņa lidojumi, aplokšņu nauda un pārkāpumi finansējumā, kā to apgalvo atsevišķi partijas vecbiedri.

Pirmkārt, tas liecina, ka ir nodzīvots politiskais mūžs.

Otrkārt, viņiem nav piedāvājuma. Manas paaudzes politiķiem Valda Birkava, Māra Gaiļa valdības laikā, arī Andra Šķēles valdības laikā bija ārkārtīgi svarīgi mērķi, kuri daudziem tolaik nešķita svarīgi. Bija mērķis Eiropas Savienība, ko daudzi uztvēra, ka tā būs pāriešana no savienības un savienību, un visādi murgi skanēja par to.

Uzstādīt mērķi ir viens, bet nodrošināt tā realizāciju ir otra lieta. Parlamentam bija laiks strādāt, un parlaments strādāja un vienalga zaudēja tautas uzticību. Politiskajām partijām Latvijā nav pastāvīgu elektorātu. Apskatieties, kas notiek Amerikas Savienotajās Valstīs! Tur gan ir mazliet cita vēlēšanu sistēma. Kas notiek Zviedrijā! Tur ir pastāvīgs elektorāts, kas pēc katra politiķa neveiksmes vai katra lidojuma nelec ārā no biksēm. No biksēm izlec tikai pats vainīgais, kā tā latviete, Zviedrijas tieslietu ministre, kura bija iepinusies skandālā. Viņai momentā nācās atkāpties no amata. Bet viņas partija tāpēc nezaudēja.

Pēdējā laikā gan vairāk sava laika veltu tās politikas vērošanai, kas skar Ukrainu. Vēroju ASV politiku. Džo Baidens, manuprāt, ir viens no perfektākajiem mūsdienu politiķiem, lai gan dažbrīd viņš nedod kādus jaunākos ieročus Ukrainai. Baidens ir atbildīgs politiķis, viņam nav viens mērķis Ukraina, viņam ir vairāki mērķi.

Acīmredzot “Jaunā vienotība” ir nodzīvojusi savu politisko mūžu. Vai vismaz kā varas partija.

Es domāju, ka ļoti daudzi vēlēsies atstāt viņus uz rezervistu soliņa.

Diezin vai tā uzreiz būs, jo Eiropas Parlamenta vēlēšanās vismaz vienu vai divas vietas šī partija var cerēt dabūt. Pirmais numurs ir Valdis Dombroskis...

Es par Eiropas Parlamenta vēlēšanām nemaz nerunāju, es domāju par parlamentu Latvijā.

Kādu aktivitāti var gaidīt Eiropas Parlamenta vēlēšanās? Man pašam no gultas līdz vēlēšanu urnai ir 200 metru - vēlēšanu iecirknis atradīsies skolā otrpus ielai. Es iešu vēlēt. Bet vai būs daudz pilsoņu, kas ies?

Pirmkārt, jāatceras, ka mēs neievēlam Latvijas pārstāvjus Eiropas Parlamentā, mēs ievēlam politisko grupu pārstāvjus. Latvija viņiem ir tikai dzimtene un reģionālais nosacījums. Cita viņiem nav.

Un tad, kad viņi īpaši sāk strādāt Latvijas labā, tad mēs dabūjam “Rail Baltica”. Tas ir, manuprāt, pilnīgi bezjēdzīgs projekts, ārkārtīgi dārgs projekts, projekts, kura realizācija pašlaik Latvijas teritorijā tiek apšaubīta. Bet, ja Latvijas teritorijā šis projekts nogrims, tad tas viss tiek apšaubīts.

Eiropas Parlamenta deputātu uzdevums ir padarīt leģitīmus Eiropas ierēdņu lēmumus, par ko viņiem maksā ļoti labas algas. Ir jau tostarp labi lēmumi, piemēram, panākt, lai visiem mobilajiem telefoniem der vienādi lādētāji. Viņi jau nav slikti zēni.

Dmitrijs Suļžics/MN

Par “Rail Baltica” runājot, jau pašlaik vilcieni, kas kustas tik lēni, kā kustēsies “Rail Baltica” vilcieni, vairs netiek uzskatīti par ātrvilcieniem. Projekts atmaksāsies kaut kad...

Nekad neatmaksāsies.

Vai projekta patiesā jēga nav drošība, un tā galvenā nozīme varbūt ir militāra?

Man šķiet, ka šī doma tiek mazliet pludināta iekšā... Es tur neko militāru neredzu.

Varbūt tas domāts loģistikai?

Bet kas tur Ukrainai tiek no loģistikas no “Rail Baltica” ar šaurām sliedēm? Priekš kam tas vajadzīgs?

Infrastruktūras uzturēšanai? Tas ir dārgs prieks.

Varam saprast igauņus, kuriem mazliet vajadzīgs tāds projekts, lietuviešiem, kuri dzīvo ar pašu kravām. Bet kam mums tas vajadzīgs, ja kravas no Krievijas nenāk, un izskatās, ka drīz vairs nenāks un varbūt nekad vairs nenāks? Iespējams.

No kurienes tās militārās kravas nāks - no Berlīnes uz Latviju?

Kāpēc ne? Tas ir gadījumam, ja... Ja karš būs.

Es domāju, ka nē. Tas ir izdomāts projekts, kurā tiek ieguldīti milzīgi līdzekļi (no Latvijas viedokļa, protams, ne no Eiropas Savienības viedokļa). Tas atmaksāties nevar. Nu varbūt varēs aizbraukt ātrāk līdz Berlīnei.

Ir jau daudz par šā projekta svarīgumu stāstīts, ir arī “Jaunā vienotība” stāstījusi par tā svarīgumu. Es tur neko svarīgu neredzu.

Bija laiki, kad Latvijas ostās pārkrāva lielus apjomus kravu ar Krievijas un Baltkrievijas precēm, bet tagad salīdzinoši šo preču ir pavisam maz. Ko ostas var darīt šajos apstākļos?

Ostas “saraujas”, ko tās citu var darīt? Latvijas ostu vienīgā nozīme ir apkalpot resursus, kurus Krievija piegādā Eiropai. Tie strauji sarūk. Tranzītbizness kā nopietns, strukturēts, ekonomikai nozīmīgs bizness ir zudis. Jāmeklē jauni aizvietotāji.

Kaut kāda niša?

Kaut kāda niša ir - var kociņus, graudiņus pārkraut. Bet tās nav ogles, tā nav nafta, tā nav rūda. Un, pat ja gribam apkalpot Kazahstānu, tas neizdodas, jo visa Kazahstānas produkcija iet caur Krieviju.

Tas ir beidzies. Ja varam ielēkt kādā ciparu ekonomikas vagonā, iegūt tur kādu nišu līdzīgi igauņiem, tad labi. Nebūs jau tik traki. Par to politiķiem ir jādomā, jāuzstāda mērķi, jāiegulda nauda, un tad varbūt lietas aizies. Mums jau arī nav nemaz slikti programmētāji, un igauņu panākumus mazliet pārspīlējam. Bet nu Tallina, jā, attīstās un vizuāli izskatās labāk nekā Rīga pašlaik.

Ka tikai ar Viļņu arī nav līdzīgi?

Viļņa jau kļūst, cik es dzirdēju, lielāka par Rīgu iedzīvotāju skaita ziņā.

Kur vaina? Bija taču laiks, kad Rīga varēja justies pārāka par Viļņu?

Iedzīvotāji ir saspundēti Imantā, Ziepniekkalnā, Purvciemā, kur iedzīvotāju dzīves kvalitāte iet mazumā, bet liela daļa cilvēku pašlaik dzīvo Pierīgas pašvaldībās - nopelna Rīgā aldziņu un savai pašvaldībai atdod nodoklīti. Es domāju, ka visi ir apmierināti, izņemot Rīgu, kura palaikam izmisīgi cenšas pārdalīt nodokļus, lai tie būtu darbavietas, nevis dzīvesvietas nodokļi.

Dmitrijs Suļžics/MN

Ir arī stīvēšanās starp pašvaldībām un valdību par iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdali, lai daļa no tā būtu lielāka pašvaldībām.

Jā, tā ir nepārtraukta stīvēšanās.

Pašvaldības jūtas apdalītas...

Tās vienmēr jūtas apdalītas. Tā nav bijis, ka tās nejustos apdalītas.

Izglītības un zinātnes ministrija stīvējas ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību. Tas notiek gadiem ilgi. Nupat atkal bija nopietna saķeršanās. Kā to vērtēt? Palika īsti nesaprasts, vai protestiem ir pamats, nav pamats?

Pamats ir vienmēr. Jautājums ir tikai par resursiem. Ja valdībai nav resursu, tad var ap valdības māju lēkāt, cik gribas. Ja nav no kurienes paņemt, tad nav. Vienīgā iespēja paņemt ir valstij aizņemties naudu un audzēt budžeta deficītu, kura limits savukārt arī ir noteikts. Var atdot naudu ātrai apēšanai. Politiķi rīkojas tā ne jau tāpēc, ka viņi negrib naudu dot, bet tāpēc, ka viņu rīcībā naudas vienkārši nav. Un skaidrs, ka arodbiedrība vienmēr prasīs. Valdība un parlaments nevar iedot vairāk nekā ir. Un tā tas iet kopš 1993. gada.

Naudas trūkst tāpēc, ka nepildās budžets. Budžets nepildās tāpēc, ka bija mežonīga inflācija, bet Eiropas Centrālās bankas antiinflācijas pasākumu rezultātā inflācija tagad ir maza.

Tas notika gan ASV, gan Eiropā. Mums nebija tik lielos apmēros, bet bija “parašūtu nauda” kovida seku pārvarēšanai - nauda, ko izmaksāja dīkstāvē esošiem uzņēmumiem un tie savukārt saviem darbiniekiem. Tas radīja inflāciju un arī nodokļu masas pieaugumu. Pēc tam, kad dzīve atgriežas vecajās sliedēs, ieņēmumi no nodokļiem samazinās.

Es šajās problēmās vairs neiedziļinos, bet mani satrauc un interesē cenu kāpums. Savulaik, kad braucu uz Somiju, es visu sapirku Latvijā, jo Somijas veikalos viss bija neiedomājami dārgāk. Tagad es nupat biju Somijā un redzēju, ka tur ikdienai nepieciešamās preces ir teju vai par 30% lētākas nekā Latvijā. Nezinu, kas par vainu - inflācijas gaidas, gaidas, ka inflācija turpināsies? Cenu nosaka piedāvājums un pieprasījums, bet, manuprāt, pašlaik piedāvājums ir par augstu. Gan jau ir kāds izskaidrojums.

Viens no skaidrojumiem varētu būt, ka virknē nozaru pietrūkst konkurences?

Bet nu dzīvot jau tāpat var, dzīvot ir labi... Man, piemēram, pensija nav no mazākajām, taču tā man ir nemitīgi sarūkoša. Jo ir noteikts limits, līdz kuram inflācijas koeficientu piemēro pensijai. Man iznāk, ka man nepiemēro. Līdz ar to es kļūstu ar katru dienu nabagāks, kamēr citiem pensiju indeksē un viņi tiek līdzi laikam. Vai tas ir taisnīgi pret cilvēkiem?

Lai gan sociālie budžeti vienmēr ir netaisnīgi, gandrīz vienmēr netaisnīgi. Un sociālie likumi tāpat.

Dmitrijs Suļžics/MN

Tolaik, kad aktīvi darbojies politikā, bija skaidra, pašsaprotama lieta, ka vide ir jāaizsargā un daba ir jāmīl. Tagad ir “zaļais kurss” un titāniska cīņa pret klimata pārmaiņām, emisijas kvotas un pāriešana uz elektroautomašīnām. Kā tu skaties uz šo modi?

Mode ir laba lieta, bet nevar aizskriet pa priekšu, nevar sākt kļošenes valkāt divus gadus agrāk, pirms tās kļūst modīgas. Tā ka “zaļā politika” cilvēkiem ir viegli saprotama. Cilvēki atceras, ka ziemā bija sniegs, bet vasarā saule. Varēja no tilta redzēt, kā upē zivtiņas peld bariem. Tā ir viegla saruna ar cilvēku, viegls piedāvājums.

Man šķiet, ka šajā politikā pasaule mazliet steidzas pa priekšu notikumiem. Bet beigu beigās tā politika jau ir pareiza.

Grūti ko iebilst, ja neskaita pārspīlējumus, ka Latvijā nevarēs kūdru izstrādāt vai ka govis rada milzīgu emisiju...

Jā, atomelektrostaciju aizliegums Vācijā bija idiotisms, kas radīja pilnīgu atkarību no Krievijas. Nekur nav teikts, ka tās kodolstacijas, kas bija Vācijā, ir Francijā, Zviedrijā, būtu nedrošākas par jebkuru citu enerģētikas uzņēmumu.

Ir zinātnieki, kas saka, ka kodolstacija ir viszaļākais, kas var būt enerģijas ražošanā... Ir plāni arī Latvijā uzbūvēt dažas mazas, gaumīgas kodolstacijiņas. Igauņi šajā ziņā ir stipri aizsteigušies Latvijai priekšā, un viņiem šie plāni ir tikuši tālāk - jau ir pat zināmas pašvaldības, kurās šīs kodolstacijas būvēs. Vai ir iespējams, ka tādas būvēs arī Latvijā? Vai būs iespējams iestāstīt cilvēkiem, ka maza, jauka kodolstacija nebūs tas pats, kas Čornobiļa un Fukušima?

Cilvēkiem nekas nav jāiestāsta - pasaki, ka vajag, un viss. Neviens cilvēks nav pret drošu un lētu enerģijas piegādi.

Jā, tikai viņi negrib kodolstaciju sev tuvumā, negrib uz to skatīties no saviem logiem. Tāpat arī negrib vēja parkus. Kur Latvijas kartē atrast punktus, kuros kodolstacijas projektu realizēt?

Es domāju, ka punktus var atrast un ar cilvēkiem var sarunāties. Visas problēmas sākas, kad kāds sāk kūdīt pretējo. Un kūdītāji bieži vien ir profesionālāki nekā tie, kas saka, ka vajag. Tukuma novadā bija kaut kādas problēmas ar vēja parkiem, visi tie stāsti, ka putnus tie nogalinās un apakšā nevar stāvēt, jo elektromagnētiskie lauki plosās un ievaino cilvēku dzīvi uz ilgiem laikiem. Murgotāju ir daudz.

Droši vien tiem, kas grib būvēt kodolstacijas, tas ir jāņem vērā, lai gan taisnība ir viņiem.

Tāda liela mēroga kļūda ir redzama pašlaik sakarā ar Izraēlas un “Hamās” karu. Ir iznācis tā, ka liela daļa cilvēku nosoda Izraēlu. Izraēlieši zina, ka viņiem ir taisnība, bet nav ieguldījuši pietiekamus resursus savas pozīcijas skaidrošanā jeb “piārā”. Izraēla zināja, ka tai ir taisnība, un uzskatīja, ka ar to pietiek. Taču izrādās, ka ar to vien nepietiek.

Tāpat arī tie, kas grib uzbūvēt nelielu kodolstaciju, zina, ka viņiem ir taisnība...

Bet būs arī sabiedrības daļa, kas negribēs kodolstaciju. Un tur ir arī iemesli - var būt bažas, ka tās tuvumā kritīsies īpašumu vērtība.

Nevajag jau nemaz atomstaciju. Pie katra jauna benzīntanka iedzīvotāji protestē.

Toties pēc tam var aiziet čībās uz tanku pēc aliņa.

Visām problēmām ir racionāls skaidrojums - nekustamā īpašuma vērtības kritums vai pieaugums. Tiklīdz cilvēks iekārtojas vietā pie mežiņa, viņš uzreiz kategoriski iestājas pret tālāko apbūvi. Ir arī estētiski iebildumi, taču galvenie iebildumi ir racionālie - vai īpašumam vērtība ceļas vai krītas.

Kā Kārlis Leiškalns skatās uz Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču?

Ļoti mierīgi.

Valsts prezidenta funkcijas ir ierakstītas Satversmē. Ar tām Rinkēvičs, kurš ir pieredzējis politiķis un pieredzējis ierēdnis, lieliski tiek galā.

Šīm amatpersonām, kas ir garīgie līderi, pats galvenais uzdevums ir nekļūt uzpūtīgiem, augstprātīgiem. Un Rinkēvičs tāds nav. Viss ir kārtībā.

Intervijas

Cik prātīgi un lietderīgi tiek sadalīta nauda nākamā gada budžetā; pie kā novedīs ārējā parāda audzēšanas alkas; kādēļ nespējam izrauties no stagnācijas ekonomikā; kurp dodamies “zaļā kursa” ideologu pavadā – “nra.lv” saruna ar bijušo premjeru un savulaik ilggadēju vides ministru Induli Emsi.

Svarīgākais