Bendiks: Vēlēšanu kampaņā tārps un kāpurs nav viens un tas pats

© Vladislavs Proškins/F64

Eiropas Parlamenta vēlēšanu vētrainās norises “Neatkarīgajai” komentē sabiedriski politiskā, nepieklājīgā un satīriskā telefonradio raidījuma “Jautājums no provinces” līdzautors un fotogrāfs no Liepājas Mārcis Bendiks.

Kāda tev izskatījās Eiroparlamenta vēlēšanu kampaņa? Interesanta, garlaicīga, neievērojama?

Esmu pārgājis uz režīmu “nelietot televīziju”, līdz ar to Eiroparlamenta vēlēšanu kampaņa mani sasniedza tikai ar feisbuka un “Youtube” klipiem. Un, tā kā pēdējā mēneša laikā divas reizes biju Rīgā, braucot ārā no pilsētas, redzēju arī plakātus. Taču kopumā varu teikt, ka vēlēšanu kampaņa nav pretrunā ar mūsu dzīvi.

Kā tu to domā?

Visa mūsu dzīve savās komunikatīvajās izpausmēs ir kļuvusi saskaldītāka un seklāka. Tajā dominē īsi izsaucieni, kas raksturo dažādas sabiedrības grupas.

Piemēram, lai reklamētu kādu bezgala populāru partiju, var izmantot saukli “Ieviesīsim aplokšņu algas visā Eiropā!”, savukārt kādu ļoti progresīvu partiju - “Par Kārļa Marksa idejām visā Eiropā!”.

Jā, kaut kā tā. Kādreiz priekšvēlēšanu periodā bija tikšanās ar vēlētājiem klubos un tautas namos, atceros, alternatīva bija “zaļzemniekiem” - tie savulaik braukāja pa Zemgales mazajiem kapusvētkiem.

Klubos un tautas namos bija īpaši jauki un pacilājoši.

Jā, tas bija skaisti. Kaut kādā Diršmalas klubā vietējie aktīvisti sagaidīja kandidātus, zālē sēdēja daži ziņkārīgie, bibliotekāre un viens tautskolotājs. Lūk, tā bija kampaņa! Un tad nodrukāja arī avīzi, kur uz pirmā vāka dižojās pirmais saraksta numurs, pa vidu vēl četras bildītes, kas darīs to un to, uz pēdējās lapas vēl kaut kas…

Krustvārdu mīkla, piemēram. Un apsmējiens par konkurentiem.

Šoreiz es saņēmu savā pilsētas adresē tikai “Vienotības” avīzi. Tā bija kā izvilkta no seniem laikiem, no Saeimas vēlēšanām 2002. gadā. Bet tas, ko redzu sociālajos tīklos - tie ir īsi, sekli uzsaucieni, piemēram, neēdīsim tārpus vai darīsim kaut ko citu.

Piemēram, ieviesīsim zaļo komunismu visā Eiropā.

Arī to varētu darīt, jā. Bet tas ir pilnīgi nopietni: kādas visai populāras partijas kandidāts stāv uz skaistas ainavas fona un pārliecinoši stāsta par tārpu neēšanu. Piedodiet, runa jau nav par tārpu, bet par kāpuru ēšanu: tārps un kāpurs nav viens un tas pats! Acīmredzot šā klipa autors skolā nav mācījies dabas zinības.

Un vēl. Manī radās šaubas, vai neesmu kļuvis par feikņūzu uzbrukuma upuri, jo izveidojās iespaids, ka valstī sākusies sacensība par to, kurš vairāk izākstīsies šajās priekšvēlēšanās. Un nevis par to, kurš savās izpausmēs ir progresīvāks. Un šie paši cilvēki mēģina vēlētājus pierunāt: balsojiet par mums, jo mēs pārstāvēsim jūsu intereses Eiropā. Kādā veidā?

Savulaik viena patriotiska partija priekšvēlēšanu kampaņā apbraukāja visu valsti ar šlāgerkoncertiem, un tas izskatījās fundamentāli nopietni - atšķirībā no tā, kas notiek tagad.

Un tomēr tu apgalvo, ka tagad politiķi veic pareizas darbības, lai panāktu ievēlēšanu.

Jā, es to apgalvoju. Jo publika ir tieši tāda, un politiķi rīkojas adekvāti.

Tu gribi teikt, ka publika ir sekla?

Jā. Protams, ne par visu publiku to var teikt. Taču vairums vēlētāju nav ieinteresēti kaut ko dziļi pētīt, vairums vēlētāju ir pārgājuši uz daudz primitīvāku komunikācijas formu. Tāds piemērs. Būdams pusaudzis, es vasarā dzīvoju treniņnometnē un rakstīju uz mājām vēstules - vienu vai divas. Rakstot vēstuli, vajadzēja padomāt - ar ko sākt, kā turpināt, ar ko pabeigt. Cik daudz vēstuļu saviem vēlētājiem ar roku ir uzrakstījuši šā gada deputāta kandidāti?

Domāju, nevienu.

Līdz ar to roka nestrādā kopā ar smadzenēm. Tā nu ir pierasts. Kaut kādos “vacapa” vai tvitera tekstos saņemam ziņu: “f.ck, bļ, kas notiek?” ar kādu smailiņu vai dusmīgo ģīmi. Komunikācija kļūst īsāka, ērtāka, lētāka, primitīvāka un seklāka. Un vēlēšanu kampaņa seko šiem nosacījumiem. Un pareizi dara - tā piemērojas publikai. Vai par to vainot kampaņotājus? Protams, ne. Jo kampaņa ataino sabiedrību.

Tādā virzienā attīstās visa pasaule. Diez vai mūsu garīgās dzīves centrs atradīsies purva vidū uz saliņām izvietots klosteros, kur ļautiņi staigā baltos paltrakos un kaut ko skumju spēlē uz cītarām. Tā nebūs. Jo mēs esam Ziemeļatlantijas civilizācijas daļa…

Tie, kuri vēlas vecmodīgi iedziļināties, filozofēt un analizēt, visticamāk, varēs mobilizēt savu veco elektorātu, bet nevarēs mobilizēt jauno. Paskat, kā tagad viena progresīva partija, kas piedzima internetā, rullē valsti. Bet viens otrs intelektuālis var reklamēties, cik grib, taču netiek ievērots.

Jā, primitīvisms kopā ar nekompetenci ir graujošs spēks.

Bet es netaisos vainot politiķus par to, ka viņi izmanto metodes, kas savā būtībā ir primitīvas un seklas. Viņi dara to, kas viņiem jādara, proti, viņi pievērš sev uzmanību.

Tevī ieklausoties, neviļus jāsāk domāt: varbūt vēlēšanas vienkārši ir truls karnevāls un varbūt man nemaz neiet balsot?

Nē, uz vēlēšanām jāiet pilnīgi noteikti! Ja tu neaiziesi, tad aizies citi. Ždanoka Eiroparlamentā vairs nebūs, bet var tikt ievēlēta kāda cita ždanoka. Labam cilvēkam kaut ko labu izdarīt Latvijai ir diezgan grūti: tas ir deputātu skaita dēļ, grupēšanās dēļ utt. Kaut ko, protams, var, bet ne īpaši daudz. Bet sliktam cilvēkam Eiroparlamentā nodarīt Latvijai kaut ko sliktu - ir diezgan viegli. Paskat, kādus mēslus vārīja tā pati Ždanoka. Tāpēc - lai uz Eiroparlamentu neaizlaistu kaut kādu “jauno ždanoku”, ir jāiet nobalsot par kādu no savējiem - par tādu, kurš nedarīs ļaunu un nedarīs kaunu Latvijai.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais