Kā teātris norij un izspļauj aktierus

© Dmitrijs Suļžics/MN

Juris Rijnieks ir bijis ne vien liecinieks, bet arī līdzdalībnieks tam, kā kopš senseniem padomju laikiem līdz šai baltai dienai Latvijā dibinātas un likvidētas teātru trupas, mainījušās aktieru paaudzes, iemirdzējušas un apdzisušas skatuves zvaigznes. Šo pārvērtību skaidrošana kļuva par vienu no tēmām, kad J. Rijnieks piedalījās “Neatkarīgās” TV ciklā “nra.lv sarunas”.

Kopš kura laika latviešu teātris ir ieguvis savu tagadējo vietu Latvijas valstī un sabiedrībā?

Robežšķirtne varētu būt ap 2006., 2007. gadu. Pilnībā nomainījās sabiedrības sastāvs, noskaņojums, prasības, intereses. Cilvēki kļuva daudz turīgāki, spējīgāki savu dzīvi pārvaldīt daudz efektīvāk. Viņi daudz labprātāk ziedo savu laiku gan teātrim, gan citām izklaidēm. Šobrīd producenti ir uzoduši, ka naudu nes Atmodas laika mūzikli. [Jānis] Lūsēns ir mūsu Ziemeļu zvaigzne šajā žanrā. Gadus divdesmit un vairāk šie mūzikli nevienam nelikās ne pieprasīti, ne rentabli. Pēdējos 2-3 gadus nāk viens iestudējums pēc otra. Piedāvājums milzīgi liels un iestudējumu veidotājiem kaut kā jāizlaužas tam cauri. 90. gados skatītāji bija nolikuši teātri nebaltai dienai, kad citur nebūs, kur likties. Tagad cilvēki uz teātriem nāk, bet ne līdz visiem teātriem tiek, jo teātru piedāvājums ir liels. Katrs teātris meklē savu nišu, kurā iemānīt cilvēkus.

Tātad iespējas darboties teātriem ir. Kā viņi tās izmantojuši 2023./2024. gada sezonā?

Paldies cilvēkiem, kuru dēļ man bija tas gods piedalīties “Spēlmaņu nakts” žūrijā. Piepildījās sens sapnis redzēt teātru kopainu. Šobrīd teātrī dzīvo tā paaudze, kura ir jau uz pusi jaunāka par mani un kurai pat par Atmodu nav skaidru atmiņu, nemaz nerunājot par citu sabiedrisko formāciju, kādā mēs izaugām. Tā ir paaudze, kas izaugusi atjaunotajā Latvijā. Ļoti interesanti noskaidrot viņu priekšstatus par teātri un par cilvēku teātrī. Viņiem nav svarīgs daudz kas no tā, kas šķiet svarīgs man kā cilvēkam ar ilgāku estētisko pieredzi. Paaudžu maiņa teātrī bija mans lielākais atklājums.

Kas skatītājiem no tā, ka teātris maina izrāžu iestudētāju un tēlotāju paaudzes?

Paaudžu maiņa teātrī parāda paaudžu maiņu sabiedrībā. Manam tēvam padomju laikā bija mašīna, kuru viņš prata pats izjaukt, salabot un salikt kopā. Es to visu skatījos, sapratu, apguvu. Pēc tam nāk mana paaudze, kas varēja to pašu darīt, bet varēja arī nedarīt, jo kāds cits to izdarīs. Tagad man arī vairs nav svarīgi, kādas ir detaļas karburatorā, tagad man vajag tikai to, lai mašīna kustas.

Ar šādu metaforu esam nonākuši tur, kur nekādas izvēles vairs nav. Automašīnas tiek speciāli būvētas tā, lai to lietotājam nebūtu nekādu iespēju pašam tajās kaut ko salabot. Cilvēki kļūst aizvien bezpalīdzīgāki un atkarīgāki no citiem, bet iekšzemes kopprodukts aug. Kā tas projicējas teātrī?

Teātrī izrādes interesantas ar neparastiem skatījumiem uz pierastām lietām. Jauns cilvēks saskata un parāda to, kas man prātā ienākt nevarēja. Savukārt viņam nav ienācis prātā tas, kas šķiet nozīmīgs man. Dažbrīd gan izskatās skumji, ka aktieru trupās nav pārstāvēti visu vecumu cilvēki. Līdzsvarojies ir teātra taisītāju sastāvs pēc dzimuma. Agrāk iestudēja vairāk puiši un izpildīja vairāk meitenes, bet tagad ir ļoti daudzas režisores, kustību konsultantes, scenogrāfes.

Dmitrijs Suļžics/MN

Grūti palikt par aktieri līdz sirmam vecumam. Daudzus izbrāķē skatītāji vai režisori, bet tie, kurus nepadzen, mēdz aiziet no teātriem ar skaļu blīkšķi, ar stāstiem, kā viņi teātrī apspiesti un izmantoti.

Par to jau mēs nupat runājām, ka sabiedrības labklājība aug un dzīve piedāvā arī aktieriem daudzas iespējas, kā sevi maksimāli labi realizēt. Teātris ar šādām iespējām konkurēt nav spējīgs. Ļoti labi saprotu, kāpēc [Dailes teātra aktieris] Dainis Grūbe aizgāja no teātra, sasniedzis visu, ko viņš varēja sasniegt. Kas viņu neapmierināja? Ļoti vienkārši - viņš ir precējies, viņam ir divi bērni, māja, mašīna, kas viss jāuztur. Teātris nav tā vieta, kurā nodarbinātie ceļ vienu savrupmāju pēc otras. Viņš aizgāja veidot savu biznesu [farmācijas nozarē] un ir ļoti priecīgs. Vēl cits stāsts ir par jaunajiem cilvēkiem, kuri mēģina atrast ceļu dzīvē. Šodien ir iespējas visu to darīt bez lielas sabiedrības un viņu pašu dzīves satricināšanas. Jebkurš tagad var pateikt: “Eju prom, man te nekas nepatīk!”

Nevar mirt badu uz solīda teātra skatuves pamanāmi aktieri, ja neuzskata zem sava goda piepelnīties zaļumballēs, kāzās vai bērēs.

Varu nosaukt 15 dažādus veidus, kā aktieri iztiek, neejot projām no teātra. Viņi pilda savu misiju līdz galam. Ir otra puse, kuri aiziet. Un viņiem ir 14 pilnīgi savādāki iemesli, kāpēc teātrī nepalikt. Man daudzi tādi stāsti ir zināmi. Viens aizbrauca uz Angliju, izmācījās un atgriezās turpat, no kurienes aizbēga. Ir tāds, kas aizgāja no teātra un atgriezās pēc 30 gadiem ar lūgumu, lai viņam ļauj darīt teātrī vienalga ko, kaut vai pastāvēt pie durvīm. Esmu teātra cilvēks un tāpēc mana attieksme pret teātri nevar būt savādāka, kā vien tāda, ko krievi sauc "predvzjataja” [tendencioza], bet teātris tomēr ir mistiska vieta, kas ievelk, iesūc, piedāvā izjūtas un apstākļus, kādus citur nevar atrast. Un, ja tu vēl saņem skatītāju aplausus, tad tā pilnīgi maina to, kas cilvēkiem galvās.

Viens no iemesliem teātru krīzei 90. gados bija arī tas, ka kopš 80. gadiem aktieriem un tiem, kuri citos apstākļos būtu kļuvuši par aktieriem, pavērās iespējas izpelnīties aplausus arī citur, pirmām kārtām politikā.

Jā, arī tā var teikt, bet par 90. gadiem teātrī būtu vajadzīga atsevišķa saruna. Sen, sen atpakaļ man bija kursi kaut kādā vasaras nometnē, kurā mēs divas nedēļas nodarbojāmies ar improvizācijām, gatavojot uzstāšanos. Tad pienāca uzstāšanās diena, uz kuru organizatori patiešām bija spējuši savākt 100 skatītājus cilvēkiem, kuri pirms tam uzstājušies ne vairāk ģimenes locekļiem vai pieciem darbabiedriem. Un viņi pa šķirbiņu ieraudzīja, ka zāle ir pilna. Nu, pirmais efekts bija tāds, ka...

Dmitrijs Suļžics/MN

Jāmūk!

Divas meitenes noķērām, aiz rokām atvilkām, uz skatuves izgrūdām. Improvizācija ir tāda priecīga lieta, ka tur noder viss, ko tu uz skatuves dari. Jebkura izgāšanās ir ieguvums. Skatītāji plaukšķināja, sauca bravo, bis. No skatuves viņi nonāca ar jautājumu “nu, kad mēs braucam uz Holivudu?” Šis piepaceltais stāvoklis turpinājās pusgadu. Trīs meitenes 30 gadu vecumā aizgāja stāties teātra fakultātē. Ar pārējiem tikāmies vēl pusgadu, viņi nespēja aizmirst sava mūža lielāko notikumu. Teātris ir maģiska vieta, kurā cilvēks uz skatuves piedzīvo brīnumus, pateicoties skatītājiem. Tāpēc neiet projām no teātra arī tādi aktieri, kuri nav pirmajās rindās uz skatuves un pirmajās avīžu lappusēs.

Teātris ne vien ievelk, bet arī izspļauj pat tos, kas aktieru pirmajās rindās tikuši. Tā vismaz viņi paši saka.

Tātad to viņi piedzīvojuši. Jāiet meklēs cita vieta dzīvē. Tā ir cīņa par izdzīvošanu. Teātrī ir viss - gan labais, gan sliktais. Jebkurā publiskā profesijā var gadīties, ka iesper ar kāju pa dibenu.

Kādā veidā no šādiem sāpīgiem brīžiem izgrozās tagadējās teātra trupas un Latvijas teātris kopumā?

Tiek veidotas izrādes atsevišķi vienam, otram un trešajam burbulim, kādos sabiedrība sadalās atbilstoši tam, kā dzīve tiek sadrumstalota un sociālie tīkli šo sadrumstalošanu nostiprina. Saskaršanās punkts ir lielo teātru vai citu pasākumu rīkotāju piedāvājums lielam skatītāju skaitam, kas lielāks par vienu vislielāko burbuli. Tāpēc arī valdībai ir grūti komunicēt ar sabiedrību. Valdībai to ļoti slikti izdodas, bet ne tāpēc, ka valdība gribētu slikti darīt. Slikti izdodas tāpēc, ka viņu datu bāzē atzīmētie burbuļi ne tuvu neaptver to burbuļu daudzumu, kāds sabiedrībā izveidojies. Gribot negribot nāksies unificēt informācijas padevi, lai vairāki burbuļi saplūstu vienā. Teātrī tas pats. Nav daudz izrāžu, kuras pretendē uz lielu skatītāju skaitu. Ļoti daudz izrāžu ir mazajās zālēs, vidējās zālēs, bet lielās zāles aizpildīt daudz grūtāk.

Dmitrijs Suļžics/MN

Bet teātri taču tiek galā arī ar tādu uzdevumu. Vai teātri gudrāki par valdību?

Marketinga speciālisti ir labāki teātros nekā valdībā, bet arī intereses ir citas. Brīnišķīgākais aizvadītās teātra sezonas notikums bija Jaunā Rīgas teātra atgriešanās atjaunotajās telpās. Beidzot Rīgā ir pasaules līmeņa teātra ēka! Tas nosaka arī mākslinieciskas lietas. Arī blakus esošie teātri redz, uz ko tiekties, kādas ir iespējas, galvās rosās citas fantāzijas. Jau pirms pāris gadiem sākās jauno mākslinieku šūmēšanās, ka tieši tagad - kārtējo reizi - vajagot jaunas vēsmas teātrī.

Dmitrijs Suļžics/MN

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.