Juris Rijnieks taisa seksu mazpilsētai

© Dmitrijs Suļžics/MN

“Neatkarīgās” TV cikla “nra.lv sarunas” ir nopietnas arī tad, ja konkrētā saruna bija par jokiem. Juris Rijnieks stāstīja par viņa nodibināto teātra apmeklējumu sagatavošanas institūciju “Panna”, kas cilvēkus izklaidē un padara priecīgus ar izrādēm “stand-up” stilā. Sarunā iezīmējām šādu izrāžu vietu Latvijas teātru kopainā un nonācām līdz “Pannas” jaunā projekta “Sekss un mazpilsēta" pieteikšanai.

Ar ko “Panna” atšķiras no citiem valsts nedotētajiem teātriem?

“Panna" ir alternatīva tam, ko sauc par augsto mākslu. Tā ir man mīļa un apzināta izvēle pēc tam, kad otru savas izglītības daļu es biju veltījis praktiskajai psiholoģijai. Kad biju 7-8 gadus pastrādājis kā pasniedzējs, konsultants, treniņu vadītājs, komunikācijas speciālists, - tātad citā vidē ārpus teatrāļu burbuļa, tad es ļoti skaidri sapratu, ka iemesls, kāpēc cilvēki nāk uz teātri, ir lielā mērā terapeitisks. Lielākajā daļā gadījumu tam nav nekāda sakara ar vēlēšanos baudīt augstu mākslu. Vairāk tā ir vēlēšanās izjust saskaņu pašam ar sevi, nomierināties un justies emocionāli aizkustinātam.

Tā ir, bet vai tas nav pilnīgi skaidrs, neveltot psiholoģijai astoņus gadus?

Reiz mēs seminārā viskautko darījām komunikācijas un uzstāšanās sakarā. Un tad viens no dalībniekiem teica, ka vajadzētu Rīgā tādu vietu, kur cilvēki varētu šādi izpausties. Sacīju, ka tāda vieta ir, par teātri saucas. "Ā,” viņš teica, “jā, jā, es tur kādreiz esmu bijis.” No tā es secināju, ka 98,8% iedzīvotāju uz teātri neiet. Neiet labprātīgi, ja viņus neaizved sievas vai draudzenes, vai ja viņi negrib izlikties gudri un skaisti, lai pavestu meitenes.

Mūsu laimīgajā bērnībā un jaunībā vēl bija kolhozi ar atbildīgām darbiniecēm, kuras savāca kolhozniekus autobusos, un autobusi atveda viņus uz teātri.

Tā publikas daļa, kas nonāk teātrī kolektīvo apmeklējumu kārtībā, tomēr par kaut ko interesējas. Lielākā daļa neinteresējas. Tāpēc “Panna” ir veids, kā nonākt tuvāk tiem cilvēkiem, kuri varbūt grib, bet baidās sastapties ar dīvainu, nesaprotamu estētisko izpausmi. Bet te nu ir teātra apmeklējumu sagatavošanas institūcija “Panna”, kas cilvēkus izklaidē un padara priecīgus.

Smiekli zālē nav aizliegti pat tajos teātros, kuri ir bijuši akadēmiskie teātri un tagad ir valsts dotēti teātri.

Tas kļūst arvien acīmredzamāk, ka teātri spiesti papildināt skatītāju rindas. Problēmu cilvēkiem pāri galvai, tāpēc viņiem nevajag teātri kā vēl vienu iestādi, kas rada problēmas.

Dmitrijs Suļžics/MN

Bet vēlams zināt vēl vienu terminu “stand-up”, ko pateikt ar tik gudru ģīmi, lai citiem kauns jautāt, ko tas nozīmē. Bet jūs kā galvenais Latvijas “standapists” tomēr izstāstiet, kas tas īsti ir.

Precizēšu, ka “Pannas” izrādes “stand-up” stilā nav tieši tas pats, kas “stand-up” izrādes. “Stand-up” ir kā reps, kur īsts repists pats sacer vārdus un mūziku, ko viņš pats izpilda. “Stand-up” ir individuālo, personisko attieksmju rezultātā radīts humors, ko sniedz viens cilvēks. Tas esot radies “sausā [alkohola aizlieguma] likuma” laikā Amerikā, kad cilvēkus nevarēja dabūt iekša krogos uz limonādi un krodzinieki nolīga cilvēkus, kas spējīgi piesaistīt publiku ar jokiem. Katrā vietā un reizē uzstājās tikai viens cilvēks ar saviem jokiem. “Stan-up” stila izrādes ir tad, ja tās attiecīgajā stilā uzraksta viens, iestudē otrs, parāda trešais vai vairāki izpildītāji. “Stan-up” stils ir tad, ja izrāde domāta viennozīmīgi skatītāju izklaidēšanai, smīdināšanai.

Kas izslēdz “stand-up” izrādes no “Spēlmaņu nakts” žūrijas vērtējamo darbu skaita?

Pirms gadiem pieciem es par šo jautājumu daudz domāju un uztraucos, ka komiķiem un humoristiem balvas diez ko nedod. Paskatījos - pasaulē nekur nedod. Komiķiem balva ir skatītāju atsaucība un arī iespēja dzīvot uz tādējādi nopelnītās naudas rēķina. Izklaides vide veido pati savus noteikumus, pēc kuriem galvenā balva ir tas, ka šajā vidē sniegtos priekšnesumus pērk. Izklaidi nevar analizēt tā, ka vienai anekdotei iedod 10 punktus, nākamajai - tikai astoņus vai trīs punktus. Izklaidē balva ir tad, ja klausīties tavu anekdoti atnāk vairāk nekā viens cilvēks, par kura samaksāto naudu tu nevari tasi kafijas nopirkt.

Dmitrijs Suļžics/MN

Traģēdiju uzvedēji nedzen cilvēkus projām ar brīdinājumiem, cik viss pie viņiem briesmīgi un tāpēc labāk, lai neviens to neredz.

Tomēr starp viņiem sadala “Spēlmaņu nakts” balvas kā kompensāciju par to, ka viņu profesionalitāte var arī kādam nepatikt un viņi nav centušies patikt visiem. Protams, ka arī traģēdijas var piesaistīt cilvēkus ar slaveniem aktieriem, ar skaļiem vārdiem.

“Pannas” izrādēs tāpat uzstājas profesionāli aktieri, ja jau viņiem aktieru diplomi ir un naudu ar izrādēm viņi nopelna.

Jā, bet “stand-up” spēles paņēmieni atšķiras pat no komēdijas spēles paņēmieniem, ar kādiem izrādes taisa Alvis [Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī]. Viņš tagad iestudē tikai komēdijas un viņam brīnišķīgi sanāk, bet par gada labāko izrādi viņa iestudējumi netiks nosaukti. Tās izrādes, kuras mīl skatītāji un kuras pilda teātru kases, ne pārāk bieži pretendē uz “Spēlmaņu nakts” balvām. Man pašam ir sešas šādas balvas, jo pirmo pusi mūža es esmu veltījis tam, ko sauc par īsto mākslu un tāpēc man ir skaidrs, kas tā tāda un kas tajā tiek augstu vērtēts. Taču teātru direktori prasa ko citu.

Dmitrijs Suļžics/MN

Jūs “Pannā” pats direktors, pats režisors un pats aktieris, ja vien gribēsiet. Tad ko pats no sevis prasiet un ko dosiet sev un skatītājiem?

”Panna” ir domāta fundamentālo pamatemociju fiksēšanai sabiedrībā. Ir jādod kaut kas vienojošs Latvijā dzīvojošo cilvēku dažādajiem slāņiem. Pamēģināsim veidot ciešāku, jautrāku sakaru ar Latgali. Rudenī būs projekts “Sekss un mazpilsēta".

Nacionālajam teātrim labi veicās ar divsēriju uzvedumu “Latgola.lv”.

Puse no tiem, kas strādā Rīgas teātros, ir no Latgales. Es arī esmu puslatgalietis no Preiļiem, bet tajā pašā laikā robeža pastāv. Iedevu uzlasīt vienam kolēģim “Seksa un mazpilsētas” materiālu ar dažām ainām latgaliešu valodā, un viņš pateica, ka neko nesaprot, ka viņam latgaliešu valoda ir tas pats, kas spāņu valoda.

Ne gluži tik traki, bet latgaliešu valodas uztveršanai piepūlēties nākas un piepūlēties negribas.

Mana mīļā dramaturģe Danskovīte [Anita Ločmele] dzīvo 10 km no Krievijas robežas, kur visi runā latgaliski un arī latviski, runā par lietām, kas mums svarīgas, bet mēs viņus tur atstājam.

Ko šajā gadījumā nozīmē vārds “atstājam”?

Neattīstām teritoriju 10 km no robežas, lai tur cilvēki dzīvotu strādātu un lai tur būtu tāda “ekonomiskā siena", ka maz neliekas. Citādi tur paliks pliks lauks, ja sāksim baidīties no visa.

Pliks lauks ar žogu, kam pāri netiek tikai kuslākie meža zvēri.

Lielākais žogs būtu ekonomiski spēcīga Latgale ar pilsētām, cilvēkiem, rūpniecību, ceļiem.

Dmitrijs Suļžics/MN

Vismaz par to latgalieši nevar žēloties, ka visur citur Latvijā tieši tā ir, bet tikai viņiem nav.

Kaut kas ir arī viņiem. Vismaz labas izrādes Daugavpils teātrī viņiem ir. Tur notiek laba virzība sabiedrības konsolidācijas virzienā.

Ko "Panna” piedāvā šajā vasarā pirms “Seksa un mazpilsētas” Latgalē?

Mums ir ļoti populāra izrāde “Mačo", ar ko mēs reaģējām uz vīriešu lomas mazināšanos sabiedrībā. Paralēli veidojam šai izrādei turpinājumu, jo tagad sabiedrība strauji mainās un “stand-up” formātā ārzemēs tiek cilātas tēmas, par kurām pirms pāris gadiem neviens neiedomātos jokot.

Drīzāk notiek otrādi - jāpatur prātā aizvien vairāk tēmu, par kurām labāk nejokot un kuras vispār nepieminēt.

Vienmēr tā ir bijis, ka atļautās un aizliegtās tēmas mainās. Tas dod papildu efektu, ja kāds pamanās pirmais šodien pateikt to, ko vakar teikt nedrīkstēja.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.