Ilggadējo Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku nomaina jaunā direktore Dagnija Baltiņa. Par mūsu Nacionālās bibliotēkas saimniecību, grāmatām un lasīšanu “nra.lv” saruna ar jauno LNB direktori.
Vai esat paguvusi iepazīties ar LNB saimniecību?
Amatā stāšos septembrī. Līdz tam man vēl ir laiks izpētīt visas “kabatas”. Izrunāšos ar kolēģiem, izstaigāšu visas lasītavas, “bēniņus” un pagrabus. Man jau šķiet, ka daudz ko jau zinu, bet pieļauju, ka daudz ko arī vēl nezinu.
LNB ēka ir milzīga. Tas prasa izdevumus apkurei, stikla sienu mazgāšanai. Kā ar to tiksiet galā?
Man šķiet, ka tā ir tāda laba problēma, ka ir jārūpējas par bibliotēkas ēkas uzturēšanu un apsaimniekošanu. Tas nav lielākais no izaicinājumiem. Mans uzdevums būs panākt, lai šis ārkārtīgi vērtīgais un skaistais īpašums tiek veiksmīgi apsaimniekots, un veicināt tā plašāku izmantošanu.
Cik grāmatu ir LNB?
Kopumā ir 4,5 miljoni vienību, bet tās visas nav grāmatas. Grāmatu ir aptuveni puse. Pārējais ir nošu izdevumi, sīkdarbi, attēlu izdevumi, audiovizuālie izdevumi, periodika, kas viss kopā veido bibliotēkas krājumus. LNB ir daudzfuncionāli, dažādi resursi, kuros grāmatas ir tikai viens no šiem resursiem.
Parasti, ja iedomājamies bibliotēku, pirmais, kas nāk prātā, ka tā ir telpa, kurā ir plaukti ar grāmatām, lasītava un bibliotekāre, kura lūdz ievērot klusumu. Bet tātad LNB ir kas vairāk? Kas LNB ir vairāk?
Tie ir resursi visai Latvijai. Gan attiecībā uz zināšanām, gan uz vēsturiskās atmiņas iepazīšanu un apzināšanos, gan arī uz lēmumu pieņemšanu, kā mums attīstīties nākotnē. Mums šis resurss, šie rīki, kā tiem piekļūt un arī vide, kur domāt un sarunāties, lai taptu jaunas idejas. Mēs esam arī tā vide, kas veido un uztur dažādus viedokļus, mēs uzturam Nacionālo enciklopēdiju, mēs nodarbojamies ar zinātniski pētniecisko darbu, mēs veidojam bibliogrāfiskos datus, esam metodiskais centrs visam Latvijas bibliotēku tīklam, mēs organizējam un attīstām bibliotēkas Latvijā, mēs veidojam statistiku par izdevējdarbību. Mums ir plašs funkciju loks, par ko atbildam, virzām un attīstām.
Mēdz būt gadījumi, kad visnotaļ vērtīgas grāmatas agrākos laikos ir izdotas, bet kaut kādu iemeslu dēļ ir palikušas kaut kur šķūnī vai garāžā un ir sasniegušas grāmatnīcas un bibliotēkas ļoti mazā apjomā. Vai LNB var palīdzēt, lai tās sasniedz plašāku auditoriju?
LNB var palīdzēt, taču mēs izvērtējam, pirms šādas grāmatas pieņemt. Mēs regulāri sazināmies ar visām Latvijas bibliotēkām un palīdzam tām saņemt gan jaunāko literatūru, gan tās grāmatas, ko atbalsta valsts grāmatu iepirkuma publiskajām bibliotēkām ietvaros. Palīdzam izplatīt un tām piedāvājam arī bezatlīdzības grāmatas.
Mēdz būt politiķu vai uzņēmēju grāmatas, kuras izdotas ļoti mazā tirāžā un domātas dāvināšanai. Vai LNB pārredz visu “laukumu”, zina arī par šādu grāmatu eksistenci, un vai tās nonāk LNB krājumos?
Ikvienam izdevējam Latvijā ir pienākums nodot mums obligātos eksemplārus, un tie glabājas LNB. Ir gadījumi, kad grāmata izdota pirms 10-20-30 gadiem un pats tās autors vai kādi viņa radinieki interesējas, vai mums gadījumā nav šī grāmata. Mums šī grāmata ir. LNB pastāv, lai saglabātu intelektuālo mantojumu, kas Latvijā top.
Kāda ir sadarbība ar valdību? Vai LNB tiek nodrošināts pietiekams finansējums, ņemot vērā, ka ir bijusi liela inflācija un viss kas ir sadārdzinājies?
Protams, budžets ir mūsu dienaskārtībā. Mēs priecājamies par tām reizēm, kad Kultūras ministrija mūs sadzird, saprot un ņem vērā mūsu vajadzības. Tas, protams, ir nepārtraukts sarunu process ar Kultūras ministriju, kura tās nes uz valdību un pārstāv kultūras jomas vajadzības un aizstāvību.
Pašlaik ir svarīgi ieraudzīt arī, cik būtiski svarīga ir LNB loma nacionālās drošības kontekstā - gan attiecībā uz sabiedrības zinātkāri, uz vēlmi saprast lietas, kas notiek pasaulē, gan spēju atpazīt uzticamas ziņas un lai veicinātu sabiedrības noturību pret dezinformāciju dažādās situācijās, gan attiecībā uz mūsu krājumu drošību krātuvēs un digitāli. Jo sabiedrība būs izglītotāka, jo tā būs arī noturīgāka un neatkarīgāka, veidojot savu viedokli. Zinot, ka nākamā gada budžeta prioritāte ir drošība, varu apgalvot, ka LNB ir viena no nacionālās drošības institūcijām. Te var pieminēt arī Datu centru, kuru uzturam, LNB krājumu un LNB kā nacionālo ideju un nacionālās valsts aizstāvi.
Viena no Nacionālās drošības koncepcijas sastāvdaļām ir tēze par valsts valodu. Kādā veidā valsts valodu stiprina LNB?
Mēs vācam un saglabājam visu, kas latviešu valodā ir publiskots vai izdots, mēs esam nepārtraukts pierādījums un atgādinājums tam, cik latviešu valoda ir daudzveidīga un spēcīga, cik daudz latviešu valodā var izteikt. Grāmata ir pierādījums tam, cik latviešu valoda ir dzīvotspējīga un spējīga arī pielāgoties dažādu laiku izaicinājumiem. Nākamgad svinēsim 500 gadus, kopš iznākusi pirmā grāmata latviešu valodā - Rīgas latviešu luterāņu draudzes vajadzībām 1525. gadā Vācijā iespiestā mise. Tas pats par sevi ir apliecinājums, ka latviešu valoda ir ar ļoti dziļām saknēm, tā ir izgājusi cauri dažādiem vēsturiskiem posmiem un bijusi būtisks avots gan nacionālās pašapziņas attīstībai 19. gadsimtā, gan ekonomiskajai, gan politiskajai attīstībai Latvijas teritorijā un latviešu sabiedrībā. LNB loma latviešu valodas stiprināšanā ir ļoti nozīmīga un ieņems vadošu vietu arī jauno tehnoloģiju un dažādu valodas rīku attīstības laikmetā.
Latvijā dzīvo arī mazākumtautības, kuras izdod tekstus. Un ir arī autori un viņu teksti krieviski. Vai šādu tekstu glabāšana LNB ir pretrunā ar nacionālo drošību? Vai varbūt nav pretrunu?
Nē, tā nav pretruna. Man pat neienāca prātā, ka to var nostādīt kā pretrunu. Protams, ka jebkurā valstī, kur dzīvo mazākumtautības, šo dažādo kultūru pārstāvji izdod grāmatas savās valodās. Mēs vācam un uzglabājam arī šīs grāmatas. Mēs turpinām vākt arī grāmatas ārpus Latvijas, kuras ir izdevuši latvieši vai ar Latviju saistīti cilvēki. Mēs veidojam paplašinātu skatu par to, kas ir mūsdienu Latvija - ka tie ir arī latvieši, kuri dzīvo citās valstīs, kuriem ir veiksmīga vai mazāk veiksmīga pieredze, kuri rīko ārzemēs dažādus pasākumus un rada tekstus. Tas arī ir LNB interešu lokā.
Padomju laikā bija čeka, kompartija un aizliegtas grāmatas, kuras, ja nebija iznīcinātas, tad atradās kādos speciālos plauktos un bija pieejamas šauram varai lojālo personu lokam. Bet ir arī mūsdienās grāmatas, kas ir neķītras vai arī tā ir agresīva propaganda - nacisma, komunisma, lielkrievu šovinisma autori. Vai LNB glabā arī šādas grāmatas? Vai pastāv kāda sistēma, ka ne visiem viss ir pieejams?
Nē. LNB krājums ir pilnībā pieejams ikvienam interesentam. Cenzūra nepastāv.
Arī šie strīdīgie vai nosacīti strīdīgie izdevumi nonāk LNB krājumos. Mēs uzskatām, ka LNB ir jāgūst kopskats arī tad, ja sabiedrības vairākumam vai kādam individuāli šķiet, ka šādi izdevumi ir nepieņemami.
Padomju laikā ir izdoti kubikmetri bezvērtīgas makulatūras - atbaidoši sociālistiskā reālisma darbi, kuri mūsdienu lasītājam šķiet absolūti bezvērtīgi. Vai arī šo grāmatu paraugus glabā LNB?
Arī šos glabā.
Tas ir arī veids, kā mēs mūsdienās varam rekonstruēt, ar ko tika baroti prāti tajā laikā.
Arī mūsu laiks ir dramatisks - notiek karš, un agresīvā Krievija izplata propagandu...
Mūsu uzdevums ir iemācīt cilvēkus domāt līdzi un spēt kritiski lasīt šādus darbus. Jo lielāka sabiedrības daļa to pratīs, jo būsim drošāki.
Pašlaik, manuprāt, problēma ir tā, ka pastāv informācijas avoti, uz kuriem cilvēki viegli paļaujas, glāstot telefonus. Jāveicina, lai sabiedrība izmanto arī alternatīvus avotus un izmanto kritisko domāšanu.
Jūs esat ļoti labās domās par sabiedrību. Tepat kaimiņvalstī televizora kaste ir pataisījusi 144 miljonus iedzīvotāju par agresīviem briesmoņiem. Un arī ar grāmatām šajā virzienā ir piestrādāts...
Nevar noliegt, ka propaganda ir iedarbīga, un, ja cilvēks caurām dienām skatās Krievijas federālos kanālus, tad viņš sāk noticēt meliem. Bet tāpēc nevar nolaist rokas. Mums ir jādod pretspars - ir jāmāca iegūt un analizēt citu informāciju, būvēt ilgtermiņā noturību pret propagandu un līdzi domāšanu.
Aizvien vairāk grāmatu kļūst pieejamas digitālā formā. Tās var arī klausīties, ja ierakstītas audioformātā. Var arī palaist programmu, kur grāmatu lasa robots. Tas ir ļoti liels atvieglojums neredzīgajiem. Kāda loma grāmatu digitalizācijā ir LNB?
LNB ir vadošā partnere, veidojot digitālo bibliotēku, kur vienā portālā tiek apvienots viss saturs, kuru veido visas kultūras institūcijas. Tas ir brīnišķīgs produkts, kur savests kopā viss digitalizētais kultūras mantojums no dažādām institūcijām - mazām un lielām.
Vēl iesaistāmies dažādu valodas rīku attīstībā. Mūsu ieguldījums ir arī Nacionālās enciklopēdijas veidojošanā, kurā rūpējamies par drošticamo saturu. Lai kādus ceļus izvēlēsies Latvija savā digitālajā izaugsmē, LNB jābūt un tā būs daļa no šā plāna.
Vai nākotnē papīra grāmatas izzudīs un paliks tikai digitālā forma?
Grāmatas neizmirs - tās transformēsies un pārveidosies citādos formātos. Ja tās nedrukās uz papīra, varbūt būs citi materiāli. Pašlaik izdoto grāmatu skaits pasaulē pieaug, neskatoties uz dažādu digitālo formātu attīstību. Arī Latvijā nav tā, ka samazinātos viena un palielinātos otra forma - tie ir procesi, kas norisinās paralēli, un viena otru grūž uz priekšu. Es domāju, ka drīz būs problēma, kur likt visas tās grāmatas, kuras vēl iznāks. Francijas kolēģi saka, ka līdz pat 2130. gadam ir saplānojuši, kur grāmatas glabāt. Visa pasaule saprot, ka vajadzēs vietas, kur glabāt grāmatas, un arī Latvijā vajadzēs tām vairāk vietas, vajadzēs nodrošināt, lai tās ir pieejamas un lai no plašā klāsta varētu vajadzīgo grāmatu atrast.
Vienā jaukā dienā vienu Agnesi nomainīja cita Agnese - kultūras ministres postenī Agnesi Loginu nomainīja Agnese Lāce. Kā to varat komentēt?
LNB uzdevums ir pildīt tai noteiktās valsts uzdotās funkcijas, un tās turpinām pildīt, lai kas nebūtu ministrs. Ir labi, ja kultūras institūcijas redz sazobi ar ministru. Es domāju, ka arī LNB redz šo sazobi - mēs redzam kopīgas intereses un akceptējam to, ko pašreizējā ministre Agnese Lāce ir nosaukusi kā savas prioritātes. Domāju un ceru, ka nacionālās kultūras institūcijas viņas stratēģijā iegūs nozīmīgu lomu. Viņa nosauca kultūras darbinieku profesionālo pilnveidi un labbūtību, latviešu valodas stiprināšanu un saliedētas sabiedrības veidošanu. Visi šie jautājumi ir arī LNB interešu lokā, tāpēc domāju, ka varēsim kopā labi strādāt un sasniegt mērķus.
Ne tikai jaunā paaudze, bet visa sabiedrība ir “izlaidusies” - nelasa, bet, ja lasa, tad nespēj iedziļināties garākos, nopietnos tekstos, pārskrien ar acīm pāri virsrakstiem, izlasa labi ja ievadu. Vai tā ir nodeva šim laikmetam? Vai cilvēki nākotnē spēs lasīt?
Tas ir blakusefekts šim laikmetam. Jautājums, ko mēs padarīsim par tendenci nākotnē - vai spēsim pretoties šim blakusefektam, kas ir virspusēja lasīšana, vai tomēr tā būs spēja iedziļināties. Viens virziens, ko var nodrošināt bibliotēkas, ir konsekventi piedāvāt jaunākās grāmatas, organizēt lasīšanas pasākumus un lasītāju klubus. Skolas var ieviest katru dienu 20 minūtes, kas paredzētas lasīšanai, visās vecuma grupās.
Un vēl ir privātais sektors, kas var pieprasīt un noteikti pieprasīs augstvērtīgus darbiniekus, kuri spēj lasīt, iedziļināties tekstos un analizēt tos. Lasīšana veicina domāšanu, un konkurence darba tirgū pati atlasīs domājošos no mazāk domājošiem. Tāpat arī par darba devējiem vai augstiem amatvīriem nesalīdzināmi lielākas cerības ir kļūt tiem, kas lasa.
Turklāt mums ir ko lasīt! Jaunieši sūdzas, ka maz zināšanu pieejams latviski, un lasa tikai angliski. Nē, ir pietiekami daudz, kas ir tulkots latviski. Ir arī ļoti laba jaunākā latviešu literatūra, kuru var lasīt un arī saprast labāk sevi. Mums ir jālasa tas, ko raksta mūsu paaudze, mūsu laikabiedri - tas spogulis, kas palīdz saprast, kur mēs pašlaik esam. Ja mēs lasām tikai to, kas izdots ārpus Latvijas, tad tas neļauj saprast to, kas notiek šeit.
LNB noteikti turpinās skaļi, daudz un uzstājīgi runāt, atgādināt un meklēt ceļus, lai veicinātu lasīšanu un parādītu, ka tas ir interesanti, ka tas nav mokoši, ka tas ir patīkami, lai tiktu pāri tādam kā paklupienam šā brīža sabiedrības ceļā.
