Nākotnes tehnoloģija enerģētikā – ūdeņradis; "Latvenergo" jau tagad piesaista studentus ar stipendijām

© Dmitrijs Suļžics/MN

Kādas ir kodolenerģijas perspektīvas Latvijā; kurās vietās būtu pareizāk būvēt kodolreaktorus; kādas ir ūdeņraža ieguves un uzglabāšanas tehnoloģijas; cik reāla ir to ieviešana Latvijā; vai Latvijā jau tiek gatavoti speciālisti jaunajām tehnoloģijām un jauniem izaicinājumiem enerģētikā, “Neatkarīgās” intervijas turpinājums ar valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” padomes priekšsēdētāju Aigaru Laizānu.

Intervijas sākums šeit.

Nesen jūs apmeklējāt ASV, kur cita starpā interesējāties par pēdējiem izaicinājumiem kodolenerģijā.

Jā. Vizīte ASV bija saistīta ar vēlmi iegūt ekspertu vērtējumu “Latvenergo” stratēģijai, skatu no malas tam, vai mēs esam pamatoti noteikuši prioritātes un mērķus enerģētikā tieši atjaunīgo energoresursu izmantošanā.

Par kodolenerģētikas izmantošanu Latvijā diskusijas ir notikušas kopš Visaginas atomreaktora slēgšanas, un nu atkal uzvirmo interese par šo enerģētikas nozari. Iepriekšējā sarunā jau stāstīju par SMR (Small Modular Reactor) tipa mazajām kodolstacijām ar jaudu no 200 līdz 300 MW. Joprojām esam tajā pašā situācijā - projektu attīstība notiek, bet vēl neviens publiski zināms kontrakts par šādas kodolstacijas būvi nav pieejams. Šādas mazās stacijas Latvijas apstākļos ļoti derētu. No enerģētikas viedokļa ir izpratne, ka šādas stacijas ir ļoti vajadzīgas. Ja elektroenerģijas uzkrājēji nekļūs lētāki un ietilpīgāki, tad spiediens uz kodolstaciju izmantošanu varētu būt ievērojami lielāks, jo nav daudz tehnisku un tehnoloģisku risinājumu, lai nodrošinātu pastāvīgu un nemainīgu elektroenerģijas plūsmu Latvijā, izņemot kodolstacijas. Vējš un saule vieni paši to ilgtermiņā nodrošināt nevar.

Dmitrijs Suļžics/MN

Kādreiz bija atomelektrostacijas projekts pie Pāvilostas. Tur diezgan konkrēti bija iezīmēta vieta, un iedzīvotāju viedokli tolaik neviens neprasīja. Projekts virzījās uz priekšu, bet sabruka Padomju Savienība. Ja šobrīd būtu pieejama šāda mazas jaudas kodolstacija, kur to Latvijā varētu uzstādīt?

Šobrīd mēs noteikti nevaram runāt par vietu, jo ir jāpieņem principiāls, konceptuāls lēmums par to, ka šāda kodolstacija Latvijā tomēr būs.

Postpadomju Eiropā un Latvijā ir ļoti spēcīgs, turklāt ļoti bieži neprofesionāls publiskais viedoklis, kas bremzē jebkuru projektu attīstību. Tā rezultātā ir attīstījies fenomens - "manā tuvumā nekas tāds nenotiks". Mēs piekrītam tam, ka kaut kas ir jādara, bet tam jānotiek kaut kur ārpus mūsu interešu sfēras, kur nu vēl mūsu tuvumā. Turklāt notikumi Černobiļā un Fukušimā ir tās vēsturiskās ziņas, kas uzliek papildu spiedienu uz lēmumu pieņemšanu kodolenerģētikas attīstīšanā. Kaut arī laika posms no lēmuma par kodolstacijas būvi līdz tās palaišanai darba režīmā prasa piecus līdz 10 gadus, jau tagad būtu jāsāk apspriest, kur Latvijā šādu staciju būvēt - vai tā būtu Pāvilosta, Daugavpils, Valka vai vēl kāda cita vieta. Lēmuma pamatā jābūt izvērtējumam ar skatu vismaz 30-50 gadus uz priekšu - jāvērtē gan patērētāju loks, gan apkalpošanas iespējas, gan jāsāk domāt arī par to, kādi speciālisti būs vajadzīgi, un jāsāk to sagatavošana.

Vietas izvēlei jāapzina esošie tīkli un to pārvades jaudas. Padomju laikā bija vienkāršāk - autoritārs vadītājs iedūra ar pildspalvu kartē un pateica: te būs kodolstacija vai raķešu poligons. Noteikti bija arī tehniskais izvērtējums un stratēģiskais pamatojums, bet sabiedrības viedoklī neviens īpaši neklausījās. Šobrīd noteikti svarīgi vērtēt, kur veidojas attīstības centri (vai arī kur vēlamies šādus attīstības centrus veidot). Redzu, ka šobrīd strauji attīstās Liepāja, Ventspils. Šī Latvijas daļa ir jāattīsta daudzu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Liepāja joprojām ir inženierzināšanu centrs. Agrāk tas bija ļoti spēcīgs - spēcīga rūpniecība, ostas klātbūtne, salīdzinoši tuvu Skandināvijai. Ventspils kā ostas pilsēta ar pieredzi amonjaka jomā arī ir potenciāli interesanta enerģētikas nozarei. Svarīgi pieņemt stratēģisku, ilgtermiņā vērstu lēmumu, kas balstās rūpīgā tehniski ekonomiskā analīzē un kurā iesaistīts plašs ekspertu loks.

Būtu loģiski - tuvāk patērētājam.

Protams! Enerģijas ģenerēšana blakus tās patērētājam - kas gan var būt labāks par šo?

Varam lemt, tuvāk Liepājai vai Ventspilij, bet kodolstacijai svarīgas ir dzesēšanas iespējas - tuvumā jābūt lieliem ūdens apjomiem un, vēlams, arī pilsētai, kurai vajadzīga siltumenerģija.

Nešaubīgi, arī tas jāņem vērā. Pilnvērtīga visu energonesēju izmantošana ir būtisks ekonomisko efektivitāti paaugstinošs faktors. Tā var būt gan pilsēta ar iedzīvotājiem nepieciešamu siltuma apjomu (ziemā apkurei un siltā ūdens apgādei visa gada garumā), gan arī ražotne ar apjomīgu un prognozējamu siltumenerģijas un elektroenerģijas patēriņu. Tajā pašā laikā noteikti jāņem vērā arī ekoloģiskie faktori - sociālais iespaids, arī piesārņojums - gan izmešu veidā, gan pārmērīgi saražota siltuma veidā. Šādai pieejai jābūt gan kodolstaciju būvē, gan daudz vienkāršāku projektu - atkritumu dedzinātavu, koģenerācijas staciju un pat saules elektrostaciju izbūvē.

Dmitrijs Suļžics/MN

Piesārņojums un piesārņošana ir ikdienas notikumi, un par tiem jārunā plašākā kontekstā. Ja apskatām pasaules karti, tad varam ievērot, ka visas lielās pilsētas ir novietojušās pie upēm, ezeriem vai jūras piekrastē. Protams, varam domāt, ka ūdens ir resurss pats par sevi, ka tajā ir daudz izejvielu un pārtikas, bet reti kurš iedomājas par to, ka ar ūdeni tiek aiznests tas piesārņojums, kuru mēs kā sabiedrība radām. Šobrīd esam gājuši tālāk, esam iemanījušies ielauzties netradicionālās vietās un procesos ar savu piesārņojošo darbību. No kosmosa esam redzējuši skaistus fotoattēlus - lielas pilsētas naktī. Tas patiesībā ir piesārņojums ar gaismu. Tāpēc putni neguļ naktī, augiem izjūk bioloģiskais diennakts cikls. Nepārdomāti būvējot tehnoloģiskas sistēmas, veidosies kāds no piesārņojuma veidiem. Tāpēc, atbildot uz jūsu jautājums par to, vai kodolstacija jābūvē tādā vietā, kur ir vajadzīga elektrība, es teiktu, ka svarīgi izvērtēt arī siltuma izmantošanu. Mums jāskatās kompleksi.

Kā būtisks faktors jāmin kvalificēta darbaspēka pieejamība - vajag gan tos, kas spēj vadīt kodolstacijas, gan tos, kuri zina, ko ar šo enerģiju un siltumu darīt. Ja mēs sakām, ka 2050. gadā mums būs kodolstacija, tad jau tagad būtu jāpieņem attiecīgie lēmumi un jāsāk gatavot speciālistus. Ja mēs to nedarām šobrīd, tad kad?

Vienīgais, kas redzēts, ka saistībā ar kodolenerģētiku ir kaut kāds dokuments, koncepcija, kaut kas ļoti attāls un miglains, kas cirkulē Saeimā.

Mēs šobrīd esam ļoti atturīgi, veidojam koncepcijas, bet lēmumu virzienā ejam nesteidzoties. Igauņiem ir savs ar kodolenerģētiku saistīts projekts, kurš paredzēts tehniski ekonomiskajai priekšizpētei. Būtu ļoti svarīgi, lai stratēģiskā un politiskā līmenī kodolstacijas būves aspekti tiktu izrunāti un pieņemts lēmums. Svarīgu lēmumu pieņemšana pabīdās tālāk nākotnē, ar katru dienu atbīdot darbu uzsākšanu, turklāt laiks starp lēmuma pieņemšanu un kodolstacijas darbu prasīs daudzus gadus.

Man šķiet, ka kodolstacijas būves idejai būtu intensīvi jācirkulē un visiem kopā jānoformulē galējais viedoklis. Galvenais virzītājfaktors - mums jāatrisina drošas, stabilas un nepārtrauktas elektroenerģijas ieguve jeb ražošana Latvijas tautsaimniecības un iedzīvotāju vajadzībām. Kā zinātnieks neparedzu, ka gaidāms pēkšņs izrāviens tādu jaunu tehnoloģiju attīstībā, kas ģenerēs lētu elektrību lielos daudzumos.

Kad es bērnībā mācījos fiziku, lasīju, ka tūlīt būs jaunas tehnoloģijas - aukstā kodolsintēze, magnetohidrodinamiskie ģeneratori, citas līdzīgas tehnoloģijas, kas radīs iespēju piegādāt lētu elektrību. Ir pagājuši 50 gadi, un vēl joprojām zinātnieki saka: tūlīt, tūlīt būs. Varam, protams, gaidīt šo izrāvienu, tomēr mēs dzīvojam šobrīd, tādēļ meklēsim tehniski un ekonomiski pamatotus, šodien pieejamus risinājumus, lai varētu komfortabli un labi dzīvot. Tāds ir mans skatījums uz enerģētiku.

Dmitrijs Suļžics/MN

Par ūdeņradi. Liepāja nākusi klajā ar vērienīgu ūdeņraža ražošanas projektu.

Man ir maz informācijas par šo projektu, tādēļ to nekomentēšu. Tajā pašā laikā esmu ūdeņraža tehnoloģiju un ūdeņraža kā Latvijas enerģētikas būtiskas sastāvdaļas atbalstītājs. Ūdeņradis kā enerģijas akumulators ir unikāla viela no tā viedokļa, ka to var iegūt tur, kur ir ūdens un lieka enerģija (piemēram, saule vasaras dienā, vējš naktī, kad pieprasījums pēc elektroenerģijas ir neliels). Un tas ir dabai draudzīgs, ja tiek iegūts no atjaunīgajiem energoresursiem.

Sadedzinot ūdeņradi, iegūstam ūdens tvaikus - tas ir tīrs ūdens, kas dodas apritē dabā, līdzīgi kā no ezera vai upes iztvaikojis ūdens.

Ūdeņradis ir aizvietotājs kurināmajam, it sevišķi dabasgāzei, tikai jāieregulē atbilstoši tehnoloģiskie režīmi. Visā pasaulē uzņēmumi un zinātnieki strādā, lai attīstītu ūdeņraža tehnoloģijas.

Protams, ūdeņraža izmantošanai ir arī ne tik jauka vēsture. Daudzi ir dzirdējuši par lidaparātu ”vieglāks par gaisu” - ar ūdeņradi pildīto cepelīnu “Hindenburg”, kas tika uzbūvēts vēl pirms Otrā pasaules kara. Lidaparāts aizdegās, un šajā avārijā gāja bojā daudz cilvēku. Kopš tā laika sabiedriskā doma ir pārliecināta par to, ka ūdeņradis ir sprādzienbīstams. Varu apgalvot, ka ūdeņradis nemaz nav tik bīstams. Tas ir uzliesmojošs kā jebkura degviela, taču tas ir pareizi jāizmanto. Pirms pārdesmit gadiem, kad vieglajiem auto tika uzstādītas pirmās dabasgāzes iekārtas, uzpildi veica īpašs darbinieks degvielas uzpildes stacijā. Šobrīd gandrīz katrā šādā uzpildes stacijā ir īpaša ierīce gāzes uzpildei, kuru lieto pats autovadītājs. Līdzīgi notiek ar ūdeņraža ieviešanu ikdienā - attīstās jaunas tehnoloģijas, jauni materiāli, kas nodrošina efektivitāti un drošu ekspluatāciju.

Ūdeņraža izmantošanas priekšrocība ir tā, ka to varam iegūt Latvijā - mums ir gan ūdens, gan elektroenerģija, kas ražota no atjaunīgajiem energoresursiem. Uzsākot ūdeņraža tehnoloģiju ieviešanu, Latvija iegūtu lielāku neatkarību, mazinātos atkarība no importētās degvielas, tiktu lietderīgi izmantota liekā elektroenerģija.

Latvijai konceptuāli būtu jāpieņem ideja, ka jāattīsta ūdeņraža tehnoloģijas, ka ūdeņradis ir jālieto tautsaimniecībā, ka tas jāražo gan pašpatēriņam, gan eksportam, jo īpaši, ja mēs jau šobrīd redzam negatīvās elektrības cenas “Nord Pool” biržā.

Ūdeņraža izmantošanai ir vairāki tehnoloģiskie risinājumi. Papildus vienkāršai dedzināšanai - siltuma ieguvei - ir iespēja iegūt elektroenerģiju. Jau šobrīd ir pieejami kurināmā elementi (Fuel Cells), kuros notiek ūdeņraža degšanai līdzīga reakcija. Kurināmā elementu efektivitāte elektroenerģijas ieguvē sasniedz 70 % - tas ir vairāk nekā trīs reizes augstāks rādītājs nekā iekšdedzes dzinēja - ģeneratora sistēmām. Šis manā ieskatā būs nākotnes virziens.

Ūdeņraža uzglabāšana ir vēl viens izaicinājums. Kā to uzglabāt - saspiestā veidā, sašķidrinot vai kā citādi? Šīs tehnoloģijas turpina attīstīties. Pēdējā vizītē ASV apmeklējām pētniecības iestādi "National Renewable Energy Laboratory". Tur eksperimentē ar cietvielu uzkrājējiem.

Par cietvielu uzkrājēju var runāt, izmantojot šādu krietni pārspīlētu piemēru. Iedomājieties, ka jūs stāvat "Prāta vētras" koncertā lielajā koncertstadionā viens otram blakus. Šķiet, ka skatītāji aizņēmuši visu laukumu, un jūs nevarat pat pakustēties. Tajā pašā laikā starp jums viegli pārvietojas bērni - viņi ir daudz mazāki, viņiem vajag mazāk brīvas telpas.

Līdzīgā veidā darbojas cietvielu uzkrājēji. Tiek izmantota cieta viela, parasti tie ir dažādu materiālu metālu hidrīdi, kuriem starp molekulām ievietojas ūdeņradis. Tiek paaugstināta procesa kopējā efektivitāte.

Tas ir kā nēsāt līdzi koferi, kurā ir ūdeņradis?

Apmēram. Koferī būs cieta viela, attaisi to vaļā, bet ūdeņraža tur iekšā it kā nav, taču, to sildot, no molekulu starptelpas nāk ārā ūdeņradis.

Galvenie ieguvumi - samazinās ūdeņraža izmantošanas bīstamība, jo šādu cietvielu uzkrājēju nevar uzspridzināt vai aizdedzināt. Protams, arī būtisks efektivitātes paaugstinājums, jo mazinās enerģijas patēriņš ūdeņraža saspiešanai.

AS "Latvenergo" izskata iespēju, ka varētu investēt līdzekļus šajā projektā - ūdeņraža ražošanā?

Mēs izvērtējam visas iespējas enerģijas jomā, tajā skaitā arī ūdeņraža ieguvē. “Latvenergo” galvenā interese ir enerģijas uzkrāšanas iespējas un konvertēšana elektroenerģijā, tajā pašā laikā izskatām arī līdzdalības un partnerības iespējas gan amonjaka, gan citu energonesēju ražošanā. Degvielu ražošanā mēs varam būt tie, kuri piegādā ūdeņradi un elektroenerģiju. Izskatām visas iespējas, visus risinājumus, kas ļauj izmantot gudri enerģiju un kur AS "Latvenergo" var pievienoties kā līdzvērtīgs partneris.

Pēc jūsu teiktā, "Latvenergo" tuvākajos gados sagaida milzīgi daudz izaicinājumu - ir jāpēta, kur investēt, kā investēt, kādas tehnoloģijas piesaistīt uzņēmumam, lai uzņēmumu attīstītu. Bet, kā kādreiz sacīja ekonomiskās dzīves organizētāji: "Visu izšķir kadri." Vai mūsu jaunieši jau šobrīd tiek sagatavoti darbam ar šīm jaunajām tehnoloģijām?

Es šo jautājumu redzu no divām pusēm - gan kā uzņēmuma padomes priekšsēdētājs, gan kā profesors universitātē. Enerģētika pieprasa kompleksu zināšanu loku - gan fiziku, gan ķīmiju, gan labas matemātikas un informācijas tehnoloģiju / datorikas zināšanas. Uzņemšanas rezultāti universitātēs un koledžās enerģētikas jomā un inženierzinātnēs kopumā rāda, ka šīm nozarēm nav īpašas pievilcības, kaut gan atlīdzības līmenis ir salīdzinoši ļoti augsts, un karjeras - izaugsmes iespējas ir ļoti labas. Pārrunās ar jauniešiem esmu sapratis, ka lielā mērā atkal “vainīgs” sabiedrības viedoklis - lielai sabiedrības daļai šķiet, ka apgūt matemātiku, fiziku, ķīmiju ir ļoti grūti, pat neiespējami. Man ļoti gribētos, lai mēs vienotos par šādu formulējumu - mācīšanās ir darbs, un, kā jebkurš darbs, tas prasa piepūli. Būtiska atšķirība eksakto zināšanu apguvē ir nepieciešamība pēc pēctecīgas sistemātiskas zināšanu apguves.

Mums ļoti vajag zinošus darbiniekus gan enerģētikā, gan ar to saistītajās jomās. Lai tos piesaistītu, AS "Latvenergo" ir izveidota manā skatījumā ļoti laba STEM nozares veicināšanas sistēma, kas atbalsta bakalaura un maģistra programmu studentus, kuru studijas ir noslēguma fāzē, ja vien viņu tēma atbilst mūsu interesēm. Šādiem studentiem mēs piešķiram stipendiju noslēguma darba rakstīšanas laikā. Līdz ar to mēs, pirmkārt, jaunietim, kurš attīsta sevi ar enerģētiku saistītā jomā, iedodam materiālu stimulu kvalitatīvai darba veikšanai, pretī sagaidot pētījumu par izvirzīto jautājumu, otrkārt, mēs uzsākam sadarbību ar potenciāli ieinteresētu darbinieku, dodam viņam/viņai pieejamo informāciju un novērtējam viņu kā savu kolēģi. Šajā sadarbības posmā jaunietim tiek nodrošināts konsultants - “Latvenergo” darbinieks.

Dmitrijs Suļžics/MN

Respektīvi, uzņēmums ir gatavs investēt izglītībā, savos nākotnes darbiniekos, mērķtiecīgi atlasot talantīgākos, lai nākotnē jums būtu speciālisti, kuri spētu realizēt projektus, kas saistīti ar kodolenerģiju, ūdeņradi u.c.

Protams, mēs to jau darām. Vienlaicīgi ar stratēģijas izveidi domājam arī par nepieciešamajām darbinieku prasmēm, kompetencēm. Labs piemērs ir kodolenerģijas izmantošana enerģētikā Latvijā. Jau šobrīd ar vismaz 10 gadu perspektīvu skatoties uz iespējamu šī virziena attīstību, būtu jāiet uz Izglītības ministriju, uz universitātēm un jāveic pasūtījums: gatavojiet, lūdzu, kodolenerģētikas programmu, jo mums pēc 10 gadiem būs vajadzīgi kodolenerģētiķi, kodolfiziķi. Tas nenotiks uzreiz. Programmu sagatavošana, akreditācija, licencēšana, un tikai tad sāksies studijas. Ja kodolenerģētikas izmantošanas gads ir 2050. gads, tad jau šobrīd ir jāsāk darboties ar personāla sagatavošanu.

Vai jūs uzskatāt, ka Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Universitātē ir studiju programmas, kur varētu tikt sagatavoti vajadzīgie speciālisti? Varbūt mums Latvijā nemaz nav šādu programmu?

Tās ir jāveido, jo šajā gadījumā ir svarīgi, lai ir nozares pasūtījums un pieprasījums.

Pirms gada Liepājā bija diskusija par to, vai vajag īpašus tehniķus, inženierus atjaunīgajos resursos, vai ir vajadzīga īpaša programma.

Mans viedoklis šajā gadījumā bija: nē, tāpēc, ka mēs sadrumstalojam apmācību. Esošo studiju programmu studenti enerģētiķi var specializēties, ja ir pieprasījums darba tirgū. Ja ir spēcīgas teorētiskās un praktiskās zināšanas, prasmes un kompetences enerģētikā kopsummā, tad specializācija ir vienkārša, saistīta ar studenta vēlmi darboties kādā no enerģētikas jomām.

Protams, STEM nozares attīstīšanai universitātēs un koledžās nepieciešami ļoti zinoši mācībspēki - labākie no labākajiem, lai zināšanas par nozares specifiku tiktu nodotas kvalitatīvi un sistemātiski.

No iepriekš runātā izriet, ka elektroenerģētikas nozarei pieder rītdiena, jo īpaši inovatīviem elektroenerģijas iegūšanas veidiem, un tāpēc jau pārskatāmā nākotnē elektroenerģija kļūs lētāka?

Jā, noteikti. Esmu par to pārliecināts.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.