“Digitālā pasaule atņem teātrim dzīvo emociju apmaiņu, kas ir starp skatītāju un mākslinieku uz skatuves. Pareizi izveidots digitālais saturs ļauj atrast jaunus veidus, kā uzrunāt auditoriju skatīties teātri un mākslu. Arī tos, kurus grūti pierunāt aiziet uz teātri, kuri vairāk “sēž datorā”,” intervijā “Neatkarīgajai” saka Paula Lieldidža-Kolbina – topošā žurnāliste un baletdejotāja.
Kāpēc baletdejotāja vēlas kļūt par žurnālisti?
Tāpēc, ka šķiet, man ir daudz ko pateikt, bet nemāku to vēl izteikt vārdiem. Tāpēc arī devos mācīties žurnālistiku. Uzskatu, ka par baletu var un vajag pateikt daudz vairāk, nekā par to tiek runāts. Man gribētos to vairāk izcelt, baletā taču ir ļoti daudz interesantu personību, kuras būtu pelnījušas tikt izceltas. Tieši tāpēc es nolēmu studēt žurnālistiku.
Vai nav tā, ka balets jau pats par sevi ir kā stāsts, kurā viss tiek izstāstīts ar kustību palīdzību?
Ir! Bet, iespējams, ne visi to saprot. Dodot iespēju to vēl izlasīt, tas būtu saprotamāks lielākai auditorijai.
Kura ir jūsu sapņu loma, ko jūs vēlētos izdejot?
Man tuvākas ir spānietes un rakstura lomas. Man ļoti gribētos “Apburtajā princesē” nodejot Karabosu, kas ir ļaunā feja. Man tā šķiet ļoti spēcīga loma. Arī baletā “Dons Kihots” kādu spānieti, jo es esmu dejojusi Driādu pavēlnieci. Tā ir stalta, cēla loma, bet tajā nav iespējams ielikt spāņu temperamentu.
Kādas lomas jūs esat dejojusi Latvijas Nacionālajā operā un baletā?
Esmu kordebaleta māksliniece, bet esmu dejojusi arī daudzas lielākas lomas, piemēram, Mirtu baletā “Žizele”, prinča draudzeni “Gulbju ezerā”, Driādu pavēlnieci baletā “Dons Kihots”, kā jau minēju, Guvernanti “Džungļu grāmatā” un vēl daudzas citas.
Arī kādas balvas ir iegūtas?
Jā, Seulā ieguvu sudraba medaļu. Pirms tam esmu ieguvusi arī sudraba un bronzas medaļas, pārsvarā Itālijā, vairākos konkursos.
Dodaties arī viesizrādēs?
Tagad retāk, pēc kovidlaika vairs nav tik daudz iespēju. Bet viesizrādes ir bijušas Itālijā - Dženovā, Spānijā, Somijā - Tamperē.
Uzstājoties uz skatuves, piemēram, Dženovā, vai skatītājs, jūsuprāt, ir citāds nekā Rīgā? Vai ar skatītājiem Latvijā ir jūtama kāda īpaša saikne?
Interesanti, jo, tieši uzstājoties Rīgā, rodas tāda kā lielāka atbildības izjūta, jo tu neviļus piedomā, ka gan jau zālē sēž kāds savējais. Uzstājoties ārzemēs, ir nedaudz brīvāka sajūta. Bet reizē ir, protams, interesanti pavērot, kā izrādi uztver ārvalstu publika, jo tomēr Rīgas publika ir pierastāka un apmēram var prognozēt, kā tā uzņems katru baleta izrādi.
Vai Dženovā ir izlutināts skatītājs? Tur taču uzstājas dažādu pasaules valstu slaveni operas un baleta mākslinieki, un slavenības Dženovas skatītājiem ņirb gar acīm.
It kā nē. Toreiz, kad bijām Dženovā, bija interesanti vērot, ka itāļi tomēr ir ekspresīvāki. Uzstājāmies ar “Riekstkodi”, kas ir izrāde visai ģimenei. Turklāt tā bija dienas izrāde, kad publikā bija daudzi bērni. Rīgā no bērniem “Riekstkodī” tik skaļu reakciju nekad nesagaidīt. Likās, ka publika ir daudz brīvāka.
Brīvāka emociju izpausmēs, aplausos, skaļi, aplaudē dejas izpildījuma laikā?
Jā, dzirdējām daudz aplausu. Arī smieklus, kas tieši “Riekstkodim” ir ļoti neierasti. Arī starpbrīdī, esot uz skatuves aiz aizvērta priekškara, to visu varēja labi dzirdēt. Pagāja ilgāks laiks, jau sākās izrāde, līdz publika nomierinājās.
Kā jūs vērtējat uz kopējā pasaules un Eiropas fona Latvijas baleta skolu, cik tā ir stipra, izsmalcināta, vai tai ir sava seja?
Es uzskatu, ka mūsu baleta skola ir ļoti augstā līmenī. Man šķiet, ka tieši mūsu skola spēj visizsmalcinātāk izstāstīt baleta stāstu. Braucot uz konkursiem vai skatoties ierakstus, var bieži redzēt, ka tiek definēts, ka kustībās ir svarīgi, piemēram, augstāk, plašāk. Tas ir augstāks lēciens, vairāk griezienu vai dažādi triki. Bet mūsu skola vairāk pieturas pie baleta tīrības, akadēmiskuma, ar mērķi, lai stāsts tiktu izstāstīts. Ārvalstīs ļoti bieži var redzēt, ka, jā, varbūt nebija pieci apgriezieni, bet tikai divi un tīri. Bet tas, ka tie bija tīri un pat ja tā ir tikai viena, minūti gara variācija, ir uzreiz saprotams, no kāda baleta tā ir un par ko tur ir runa.
Ķīniešiem noteikti ir pieci pagriezieni, visticamāk, bet viņi to izpilda ļoti tehniski, bez emocijām?
Nē. Ķīniešos un, kā novēroju, arī korejiešos ir ļoti dabīga apgarotība. Viņu sniegumu ir ļoti interesanti vērot, jo neatkarīgi no tā, kāda auguma vai formas ir dejotājs, tehniskā puse daudziem ir ļoti spēcīga, bet viņiem pilnīgi visiem ir šī apgarotība un dejiskums. Viņos ir tāda iekšējās brīvība, ka liekas, cilvēks vispār nepiepūlas.
Kā jūs nonācāt baletā? Ņemot vērā, ka balets jāsāk mācīties ļoti agri, vai tā bija vecāku vēlme sūtīt jūs uz baleta skolu?
Iespējams. Man visa ģimene ir saistīta ar baletu, jo tētis Aleksandrs Kolbins bija vadošais baleta solists un tagad ir baleta pedagogs, arī mamma Zane Lieldidža-Kolbina bija baleta soliste, brālis Toms astoņus gadus nodejoja Latvijas Nacionālajā operā un baletā, bet pēc tam mainīja profesiju.
Tāpēc es vienmēr esmu bijusi baleta vidē. Un, ja godīgi, pat nezinu, kāpēc aizgāju uz baleta skolu. Mammai esmu jautājusi, kāpēc viņi izlēma mani sūtīt baleta skolā, un viņa teica, ka visu laiku esmu mājās dejojusi, tad kāpēc gan ne. Tāpēc es pieļauju, ka, tā kā visu laiku baleta vidē jau esmu, likās, ka neko citu arī nevajag darīt. Man vienmēr arī brālis ir bijis autoritāte, jo viņš ir vecāks un man vienmēr ir gribējies tiekties viņam līdzi. Ja viņš var, tad arī es varu. Tāpēc, es domāju, tas ir visu šo apstākļu savienojums, ka nonācu līdz šai profesijai.
Bet nav tā, ka citi bērni tur gāja ārā spēlēties vai kaut ko citu darīt, bet jums bija jāiet zālē, jātaisa špagats, jāstiepjas, jādejo. Vai tad tā nav sagandēta bērnība?
Nē, es to tā neesmu jutusi. Tāpēc, ka esmu diezgan kautrīga un nekad bērnībā neesmu pati gājusi ar bērniem ārpus baleta vides draudzēties un spēlēties.
Tagad jums ir studiju biedri un papildus slodze Latvijas Universitātē. Vēl pusgads, un būs jāraksta bakalaura darbs? Par ko rakstīsiet?
Neesmu vēl izlēmusi, bet pieļauju, ka turpināšu kursa darbā iesākto tēmu par teātri digitālajā vidē un to, kāda ir šī komunikācija ar skatītāju.
Ko digitālā pasaule dod teātrim un ko atņem?
Atņem dzīvo emociju apmaiņu, kas ir starp skatītāju un mākslinieku uz skatuves. Bet, ja pareizi izveido digitālo saturu un veido to tieši tikai digitālajai videi, tad var atrast jaunus veidus, kā uzrunāt dažādāku auditoriju skatīties teātri un mākslu. Piemēram, tos, kurus grūti pierunāt aiziet uz teātri, kuri vairāk sēž datorā. Parādīt viņiem šo mākslu tādā veidā, kas varbūt uzrunātu viņus un pamudinātu aiziet uz teātri klātienē.
Vai digitalizācija baletā varētu būt saistīta tikai ar scenogrāfiju, vai ir vēl kādas nianses, kuras var izspēlēt tieši ar digitāliem rīkiem?
Baletā, es pieļauju, mēs varētu konkrēto izrādi izveidot vairāk kā filmu, parādot tās laikā kādas sīkākas detaļas, kuras kopumā skatoties nevar redzēt.
Vai mēs Latvijā digitālajā jomā neatpaliekam, esam pirmrindnieki? Kādā līmenī ir mūsu digitālā vide teātrī?
Kovida laikā tika veidoti vairāki digitālie projekti, bet tos īsti nevarētu saukt par digitālo teātri. Katrā varēja atrast kaut ko, kādu niansi, bet, manuprāt, nevarēja atrast kādu darbu, kas pilnībā apvienotu pietiekami daudz elementu, ka varētu pateikt - jā, tas ir gatavs digitālais teātris.
Jums noteikti universitātē māca arī politiskās zinātnes. Kā jūs domājat, kur virzās mūsu sabiedrība?
Tik daudz kas mainās. Man personīgi ir sajūta, ka visu laiku kaut kas kaut kur dažādās jomās mainās, bet tā arī nevar saprast, kāpēc mainās un kur tas novedīs.
Žurnālistika palīdzēs to noteikti izdarīt?
Cerams. Jā! Noteikti.
Lai veicas!
*Baleta māksliniece Paula Lieldidža-Kolbina ir Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultātes 3. kursa studente. Šobrīd ar portāla “www.nra.lv” kolēģu atbalstu liek lietā Latvijas Universitātē iegūtās zināšanas žurnālistikā, gatavojot ziņas, rakstot intervijas, arī šo. Paulu intervēja “Neatkarīgās” kolēģi, bet tekstu publicēšanai sagatavoja pati Paula Lieldidža-Kolbina.