Jūrā bieži iekrīt konteineri ar vērtīgām mantām, un neviens tos nemeklē

© Ieva Zemīte

Imants Nartišs, tālbraucējs kapteinis, sarunā ar "Neatkarīgo" apgāž mītus par kuģu stabilitāti, stāsta, kāpēc ūdens dzīles ir pilnas ar kravas konteineriem, kā pazudusi nauda no seifa, un skaidro, kā nolasīt karti un aprēķināt attālumus, orientēties pēc saules, zvaigznēm.

Intervijas sākums šeit.

Vai ir apceļota visa pasaule? Ziemeļpols? Vai jājautā - kur neesat bijis? Kādus skatus redz kapteinis no tiltiņa?

Esmu bijis visur, kur ir jūra un okeāns. Esmu bijis netālu no Ziemeļpola, Baltajā jūrā, Barenca jūrā. Esmu bijis Aļaskā. Neesmu bijis Japānā un Austrālijā. Tas atkarīgs no tā, ar kādu kompāniju kuģi strādā. Ir kompānijas, kuras pastāvīgi strādā Dienvidaustrumāzijā. Tie savukārt nekad nav bijuši Eiropā. Paklausoties stāstus par Austrāliju, es pat īsti nezinu, vai vēlos uz turieni. Baigais papīru darbs, lai tur tiktu ostā. Pirmām kārtām no kuģa jāizņem visi kokmateriāli, paletes, jo viņi uzskata, ka kokā var būt kādi grauzēji. Viņiem jau nav nekādu svešzemju grauzēju. Man patīk, kad ir vētra. Riebīgas vētras ir Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā, Ziemeļatlantijā. Vilnis ir augsts, ass un īsu periodu. Baltijas jūra ir kā bļoda. Ja okeānā vilnis ir lēzens, tad Baltijas jūrā tas parasti nāk ar sitienu. Biskajas līcis parasti ir ļoti vētrains. Manā praksē tikai divas vai trīs reizes ir bijis, kad tur jūra ir mierīga. Esmu izbaudījis ledāju skaistumu, kad 2000. gadā vedām banānu kravas. Somijā, Barenca jūrā, man tas nekas jauns nebija. Jauns tas bija dienvidniekiem, kuri ledu ir redzējuši tikai viskija glāzē.

Vētrā savaldīt tankeri ir grūti? Jo lielāks kuģis, jo mazāk var just šūpošanos? Vai tankeris ir manevrētspējīgs?

Ko nozīmē grūti? Dažreiz pietiek par pāris grādiem pamainīt kursu vai ātrumu, lai vilnis paliktu mierīgāks. Teiksim - sajūta paliek mierīgāka. Ja iet tieši pretī vilnim, ir sitiens, ja iet pa vilnim - neklausa stūre. Par šūpošanos, tas ir mīts. Šūpo, un vēl kā šūpo! Šūpo tāpat kā mazo, reizēm pat vairāk. Daudz atkarīgs arī no kuģa konstrukcijas. Bija tankkuģis ar 50 tūkstošu tonnu ūdens izspaidu, kurš bija konstruēts tā, ka maz neliekas, kad to šūpoja. Krieviski ir labs teiciens, kā to šūpoja, bet neteikšu. Tajā ziņā krievu valoda ir laba, var izteikt visu.

Lai no pilnas gaitas nobremzētu tankeri, nepieciešami vismaz 15 kilometri. Tankeri iet ar mazutu. Eiropā tankeri jāpārslēdz uz dīzeļdegvielu vai maza sēra satura mazutu. Okeānā un Indijā nav jāpārslēdzas. Kuģa piesārņojums ir aptuveni 0,8% no visa pasaules piesārņojuma jūrā. Tā ka cīnīties ar kuģa piesārņojumu, kad pārējie procenti ir vairāk, tā ir cīņa ar vējdzirnavām.

Kā notiek jūras konteineru nostiprināšana, jo gadījumi, kad konteineri iegāžas jūrā, nav retums?

Nu, tas jau ir tas stāsts, ka liels kuģis arī šūpojas. Tie konteineri jau tāpat arī nekrīt. Tie ir labi nostiprināti, bet pie šūpošanās un attiecīgiem grādiem, leņķiem stiprinājumi vienkārši neiztur. Tā arī tie paliek okeānā. Nav jau kas tos izceļ. Visu sedz apdrošināšana. Runājot par ekoloģiju, piemēram, Baltijas jūrā ir aizliegta jebkuru kuģu notekūdeņu izgāšana jūrā. Tas ir ļoti labi, jo Baltijas jūrā ir specifiska un ļoti lēna ūdeņu apmaiņa. Kādreiz to varēja darīt. Citos ūdeņos to var darīt.

Baltijas jūrā joprojām ir neskaitāmas tonnas munīcijas. Vai ir nācies sastapties ar mīnām?

Nē, nav, un nevēlos arī. Kādreiz, kad strādāju uz zvejas kuģa, ir dzirdēts, ka izcēla tīklā mīnu. Brauca krastā un sauca sapierus. Tas, ka mīnu izceļ, vēl nenozīmē, ka tā nedetonēs vešanas procesā. Uz kravas kuģa, paldies dievam, nav gadījies saskarties.

Ir arī kādi piedzīvojumi? Ar ko citāda ir Ķīna, Taizeme?

Viņi visi ir vienādi. Mums visi ķīnieši un nēģeri ir vienādi. Tieši tāpat arī mēs viņiem. Rakstījos nost no kuģa Āfrikā. Tur Togo viesnīcā man aptīrīja numuriņu. Iztīrīja maku. Aizgāju padzert alu, papeldēt baseinā. Kā man atstāstīja cilvēki, ar kuriem rakstījos nost no kuģa - kamēr tu sēdēji pie baseina, numuriņā iegāja “santehniķis”. Nepievērsu uzmanību, bet, uzejot augšā, ieraudzīju uz grīdas izkritušu ID karti. Aizgāju pie administratora un pastāstīju, kas noticis, un piebildu, ka runāšu ar aģentūru, lai šo viesnīcu vairs neizmanto jūrniekiem. Viņi man prasa, lai aprakstu. Saku, ka ja mēs tev liekamies vienādi, tad kā lai aprakstu kādu, kurš man liekas tāds pats kā citi vietējie. Ko es varu aprakstīt. Nebija jau īpaši daudz nozagts. Āfrikā un vispār tā bija pirmā reize, kad mani apzaga.

Uz kuģa jūrnieku vidū notiek zādzības?

Notiek. Tas notiek brīdī, kad cilvēki rakstās nost no kuģa. Mēs diezgan bieži pārbaudām koferus filipīniešiem - mehāniķiem un klāja komandai. Tiem ir paradums piesavināties instrumentus. Privātās mantas ne īpaši zog. Man bija gadījums, kad no seifa nozaga naudu. Bet pats biju vainīgs. Gājām iekšā Antverpenē. Tur diezgan ilgi jāiet ar loci. Kaut ko vajadzēja kajītē, noskrēju lejā, bet aizmirsu seifa atslēgu uz galda. Mainījās puse ekipāžas, man ir aizdomas, kas paņēma, bet neaizturējām. Kad izsauca policiju, ekipāža jau sēdās lidmašīnā. Par vēlu pamanīju, ka pazudusi nauda no seifa. Būtu laikus pamanījis, būtu aizturējuši. Nevienam filipīnietim tik daudz naudas līdzi nevar būt, īpaši, ja es zinu, cik daudz naudas var būt, jo katru mēnesi jūrniekiem skaidrā naudā dodu avansu. Viss ir iegrāmatots. Tā ir nauda, kura stāv seifā komandas vajadzībām - nopirkt pārtiku, kādus sīkumus, kad esam krastā.

Kādas summas tiek izsniegtas avansā?

Filipīniešiem ir savādāk. Viņiem pēc likumdošanas 80% no algas ir jāpārskaita uz Filipīnām, uz mājām. Par atlikušajiem 20% viņi var iepirkties, ņemt skaidrā naudā, lai aizietu uz pilsētu. Reizēm tie ir kādi 200-500 dolāru.

Tagad visa navigācija notiek ar elektroniskajām ierīcēm, bet kas notiek, ja elektronika atsaka? Vai kapteinis var nolasīt karti un aprēķināt attālumus, orientēties pēc saules, zvaigznēm?

Tagadējos laikos teikšu, ka bez navigācijas ir dimbā. Un, ja vēl kapteinis ir no jaunās paaudzes, tad vispār ir dimbā. Kādus desmit gadus iepriekš vēl mācīja astronomiju, mācīja rīkoties ar sekstantu. Tagad to vairs nemāca. Es vēl mācēju. Lai prakse nepazustu, ik pa laikam tas ir jāatsvaidzina. Tāpat kā ar valodu, ja tu to nelieto - aizmirstas. Uz dažiem kuģiem vēl ir kartes papīra formātā, kā avārijas komplekts. Ja ir zināma kuģa atrašanās vieta, var noteikt kursu. Bet tagad jau ar jaunajiem stūrmaņiem ir trakums, jo viņi nezina, ko darīt ar sekstantu, nerunājot par tādu lietu kā pozīcijas līniju aprēķināšana un noteikšana. Viņiem tā ir tumša bilde. Nekad jau nevar zināt, kas notiks. Piemēram, Pēterburgā tiek bloķēts GPS signāls, lai viņiem droni nekristu uz galvas. Tad tu vienā brīdī ej ar kuģi, un vienā brīdī pazūd visa kuģa navigācijas sistēma. Jāsāk skatīties pēc krasta orientieriem, lai noteiktu atrašanās vietu. Jūras akadēmija arī no mācību programmas ir izņēmusi papīra karšu apmācību. Tagad, ja jaunajiem uz papīra kartes paprasītu atlikt atrašanās vietu, pieļauju, ka kādi 60% to neizdarītu. Viņi ir pieraduši visu ielikt uz elektroniskās kartes. Pieļauju, ka viņi pat īsti neatšķir karšu projekcijas. Kad esmu jūrā, man patīk iziet ārā, atrast kādas navigācijai nepieciešamas zvaigznes un atsvaidzināt zināšanas. Kad stūrmanim paprasu parādīt Polārzvaigzni, iestājas - čau! Pēc Saules var noteikt kopējo virzienu, bet noteikt kuģa vietu nevarēs. Lai to izdarītu, nepieciešamas vismaz 12 stundas, jābūt trīs peilējumiem, augstumiem, jānosaka azimuti, un pēc aprēķiniem iegūst aptuveno atrašanās vietu. Un arī iegūst kļūdu trīsstūri, kurā ar aprēķiniem nosaka atrašanās vietu. Pieļauju, ka jaunā paaudze to nezina. Es jau arī vairs neatceros, taču, ja vajadzētu, atcerētos.

Kas notiek, ja uz kuģa notiek avārija, degšana vai citas nelaimes, kāda ir rīcība?

Viss atkarīgs no atrašanās vietas. Ja nelaime notiek okeānā, palīdzību var negaidīt, jo helikopteri uz turieni nelidos. Kamēr sagaidīs kādu velkoni, paies nedēļa. Ja deg, jādzēš pašiem. Tomēr jāņem vērā, ka to ūdeni arī bezsamaņā daudz kuģī nevar liet. Kuģim ir attiecīgi fizikālie lielumi, kurus nedrīkst pārkāpt. Lejot pārāk daudz, kuģi var viegli nogremdēt. Ja vēl jūra ir nemierīga, inerces pēc kuģis var apgāzties. Ir dedzis dzinējs, bet to nodzēsām. Bet dzirdēti stāsti ir. Arī internets ir pilns ar kuģu ugunsgrēkiem un dažādiem negadījumiem jūrā.

Kas jūrniekam ir svarīgi, nokāpjot krastā, pastaiga?

Tas ir svarīgi - pastaigāties bez šūpošanās. Jaunatnei vajadzīgs kāds krodziņš. Filipīnieši parasti iet uz veikalu, vazājas pa krogiem un meitām. Kā jau jūrnieki.

Kā ar tā saucamo jūrnieku slimību jeb sifilisu un citām seksuāla rakstura slimībām?

Ejot krastā, var jebkurā brīdī pieiet pie vecākā palīga vai pie otrā palīga un palūgt prezervatīvus. Ja arī kaut ko saķer, uz kuģa iešpricē. Ir zāles tieši seksuāli transmisīvajām slimībām. Viena, divas šprices, un tu atkal esi strādnieks. Divdesmit pirmais gadsimts. Manā praksē nav gadījies, ka kādam šādu špricīti vajag. Es esmu šuvis brūces un rāvis zobu. Okeāna vidū mums zobārsta nav.

Klasisks jautājums - kā jūrniekiem ar meitenēm jeb bordeļu apmeklēšanu? Vai tas ir populāri? Kādas ir tās tautā izslavētās jūrnieka gaitas, nonākot svešzemju ostā? Meitenes pašas krīt virsū?

Viss ir mainījies. Nē, nav jau runa par to, ka krastā nevar atrast meitenes. Dienvidamerika, Filipīnas, tur jā. Baigi interesants tas formulējums, ka pašas krīt virsū. Tu gribi teikt, ka pie mums nekrīt? Pie mums tas ir mazliet slēptāk. Neviena jau nekritīs virsū tam, kam nav naudas.

Bet, ja baigi foršais džeks, gan jau tāpat uzkritīs arī bez naudas.

Ai, nu beidz. Tas pirmo, otro reizi, bet kad sajutīs, ka nevar nopirkt puķes vai saldējumu, viss beigsies. Atradīs tādu, kas to var atļauties. Viņš varbūt nebūs tik foršs pēc ārējā, bet braukā ar mersi, nevis ar pirmo golfiņu. Nu, kaut kā tā. Tur tas viss notiek stipri dabiskāk. Tur ir skaidri spēles noteikumi. Meitenēm ir skaidrs, ja tu esi jūrnieks, tev ir nauda, kuru tu vari iztērēt. Kāpēc ne.

Vai ir kādi īpaši krogi, kur jūrnieki ostās pulcējas?

Nav vairs tādu krogu, kur pulcējās vecie jūrnieki. Labs krogs jūrniekiem ir Folklendu salās. Tur var nopirkt pudeli viskija, kura maksā diezgan padārgi, kādus 150 zaļos, mazliet nodzert un atstāt pudeli krogā glabāšanā. Uzraksta datumu, tavu vārdu un noliek glabāšanā. Nākamreiz, vienalga pēc cik gadiem, var atnākt, pateikt savu vārdu, un bārmenis atradīs tavu pudeli, un tad jau vari dzert par brīvu. Pārējie nav tādi krogi. Ekvadorā ir daudz jūrnieku krogu. Arī jūrnieku kautiņi krastā ir noiets etaps. Tā vairāk nav. Kādreiz bija uz zvejas kuģiem - mans kuģis ir labāks par tavu utt. Uz tirdzniecības kuģiem tā nav. Gadās, ka ekipāža savā starpā sakaujas. Tādos gadījumos abus kaušļus aizsūta mājās. Doma ir tāda, ka nākotnē viņi atkal var sakauties, un uz kuģa tādas situācijas nevar pieļaut. Tas gruzd iekšā, un atliek piešķilt mazu dzirkstelīti, lai atkal būtu kautiņš. Kapteinim tas nav vajadzīgs.

Ja noraksta kautiņa dēļ uz klāja, viņus var nepaņemt uz citu kuģi?

Tieši tā. Tas jau norāda, ka tu neesi spējīgs sadzīvot ar citiem, esi pārāk agresīvs un tev nav kārtībā nervi.

Vai varat uzticēt savu dzīvību kolēģiem?

Nav jau citas iespējas. Man ir jāuzticas. Nezinu, kā tas ir praksē. Bet pa lielam uz kuģa briesmu gadījumā katram ir savi pienākumi, kas jādara. Ja kāds kaut ko neizdara, tas velk līdzi visus, un iestājas sekas.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais