Andis Kudors: Nav signālu, ka Krievijas vēlme karot mazināsies

© Dmitrijs Suļžics/MN

Par Donalda Trampa solījumiem un par viņa nevēlēšanos izskatīties vājam, par to, vai Krievija taisās karot mūžīgi un vai krievu tauta spēj pamosties no murgu miega, par to, vai jācērt galva nost visiem, kuri ir citās domās, un par to, kas notiek, ja mežonīgs barbars nonāk pie džentlmeņu galda – saruna ar politologu Andi Kudoru.

ASV prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps sola pasaulei mieru, bet nesola Ukrainas uzvaru. Kā to saprast?

Visticamāk - ir iespējams pamiers. Šis solījums nāk laikposmā, kad Ukrainai ir grūti aizstāvēties. Ieroči nāk lēni, beidzot sagaidāmas 16 lidmašīnas, būs arī pretgaisa aizsardzības sistēmu vairāk nekā iepriekš.

Bet pamiers būs iespēja Krievijas okupantiem savākt un atjaunot spēkus.

Tas nenāks par labu Ukrainas ātrai uzvarai. Protams, stratēģiskajā ilgtermiņā tas ir jautājums. Es to nevērtētu melnbalti. Izskan ziņas arī par Ukrainas pagurumu - tas saistāms ar to, ka viņiem ir grūti aizstāvēties, kā arī ar to, ka sabiedrība nogurst psiholoģiski.

Tieši tāpēc Trampam varētu izdoties nodoms ar pamieru. Arī potenciālais viceprezidents Venss runā par Ukrainas neitralitāti, taču domāju, ka Ukraina tam nepiekritīs ilgtermiņā. Otrs variants: Krievija apstājas, un ASV palīdz Ukrainai stiprināties. Ir iespējams sarežģītu sarunu posms - pēc tam, kad, iespējams, ievēlēs Trampu.

Domāju, ka Krievijai ar Trampu būs pagrūti, jo viņš negribēs izskatīties vājš - nedz savu vēlētāju acīs, nedz to acīs, kuri par viņu nebūs balsojuši. Viņš būs tas cilvēks, kurš vēlēsies būt par visas valsts, nevis tikai par savu vēlētāju prezidentu. Trampa runa tūdaļ pēc atentāta esot bijusi citāda, nekā viņš pirms tam ieplānojis: plānos bijusi asa runa pret Baidenu, taču Tramps tā vietā runāja par nācijas vienotību. Atentāts, kas - par laimi - neizdevās, pacēla Trampu pāri zema kautiņa līmenim, viņš jau varēja runāt no augstākiem plauktiem.

Bet kā, jūsuprāt, Tramps varētu panākt mieru, ko var uzskatīt drīzāk par pamieru?

Tramps iepriekš jau ir teicis, kā viņš grasās panākt mieru: viņš iedos Ukrainai tik daudz ieroču, cik neviens un nekad nav piedāvājis. Tāpēc domāju, ka Putinam ar Trampu būs grūtāk nekā ar Baidenu. Starp diviem neprognozējamajiem - starp Trampu un Putinu - ir liela atšķirība, proti, pirmajam ir milzīgi resursi, otram - mazāki. Tad starp diviem neprognozējamajiem ir cita līmeņa spēle. Tad, iespējams, Putins pat būs priecīgs paklausīt Trampu, lai izvairītos no globālām sekām.

Domāju, ka Ukraina patlaban gatavojas plānam “B”, proti, kas notiek, ja Tramps spiež uz pamieru, ja Ukraina gatavojas stratēģiskajai uzvarai ilgtermiņā. Es nesaku, ka tas tā notiks, bet pamiera ideja virmo gaisā.

Vai tas nozīmē, ka Ukraina varētu piekrist atdot Krievijai okupētās Ukrainas teritorijas?

Protams, ne. Tas būtu nepareizi. Bet pagaidām viss ir neprognozējami. Krievija ir pārlikusi visus resursus uz karošanu, un viņiem pārkrāmēt visu uz miera laiku ražošanu - tas būtu faktiski neiespējami.

Krievi taisās karot mūžīgi?

Viņi arī to nespēj. Tādu ofensīvu izturēt vairāk par sešiem mēnešiem nav iespējams. Krieviem ir tikai taktiskās, ne stratēģiskās uzvaras. Abas puses nogurst, Krievija meklē bruņojumu un jebkādu militāro palīdzību, kur vien iespējams. Bet tas viss nevar vilkties mūžīgi.

Ja Tramps gribēs kaut ko principiāli ietekmēt, arī viņam tas nebūs vienkārši izdarāms, jo pārējās NATO dalībvalstis gatavojas Trampa faktoram. Tas nozīmē: šīs valstis domā, kā tās palīdzēs Ukrainai, pat ja ASV samazinās savu palīdzību. Arī Trampam nebūs vienkārši, jo viņš nav viens, un pa šo laiku NATO dalībvalstis ir sagrupējušās, turklāt tās atjauno militāro industriju. Ja militāro tehniku ražo kopā ar Ukrainu, tas ir nozīmīgs panākums.

Poļi ir uzrunājuši ukraiņus, kuri dzīvo Polijā, iesaistīties vienībā, kas karo Ukrainas pusē, un Polija ir gatava viņus ekipēt un apmācīt, lai pēc tam dotos uz Ukrainu. Šis process patlaban notiek.

Patlaban ir sākusies izturības cīņa: kurš kuru? Ukrainas noturība šobrīd saistītas ar Rietumu piegādēm, kuras lēnām realizējas. Nupat bija ziņas par to, ka briti atbalsta ukraiņu šaušanu pa mērķiem Krievijā, pēc tam briti piekāpās - varbūt tomēr ne… Šī ir Rietumu nepareizā kalkulācija.

Rietumi ir uzķērušies uz Krievijas draudiem, sak, ja jūs sāksiet ar mums karot, tad mēs arī ar jums sāksim… Krievija visu laiku biedē ar sarkanajām līnijām, ko nedrīkst pārkāpt, bet tad, kad Rietumi tās pārkāpj, nekas īsti nenotiek, Krievija nereaģē. Rietumnieki no tā neko nemācās. Tā, piemēram, Turcija notrieca Krievijas militāro lidmašīnu. Un nekas nenotika! Bet šis incidents varēja būt par pamatu kara uzsākšanai.

Vai vispār eksistē jelkāda cerība, ka nosacītā Krievijas tauta beidzot varētu pamosties no kara murgiem un izlīst ārā no savām migām, lai saprastu, ka šis Ukrainā uzsāktais karš ir slima tārpa murgi?

Šis jau ir gadsimtu jautājums. Viņi var pamosties, bet var arī nekad nepamosties. Tās naudas summas, kas ģimenēm samaksātas par karā kritušajiem, ir milzīgas. Tās jau tiek rēķinātas IKP skaitļos - tie ir jau 1,5% no IKP. Šie skaitļi pat inflāciju ir jau ietekmējuši: cilvēki ir nabadzīgi, viņi šo naudu uzreiz tērē, nevis krāj.

Nav jau tā, ka Putins galīgi neizprot to, kas notiek. Viņš “nolasa” noskaņojumu. Jā, nav lielu sacelšanos, bet tas ir neprognozējami. Mēs Latvijā gadiem esam lauzījuši galvu par Krievijas iedzīvotāju sāpju slieksni, bet mēs joprojām nezinām, cik augstu tas atrodas. Revolūcijas Krievijā ir notikušas, bet, lai tās notiktu, ir jāsašķeļas elitei. Tautu var apspiest, bet tas neizraisīs revolūciju. Ja būs sašķelta elite, tauta ies līdzi vienai no tās daļām. Krievijas spice to zina, tāpēc tā dara visu, lai nekas nekur nešķeltos. Tas ir autoritārās varas saglabāšanas instruments, ko šī spice ir nolasījusi no Krievijas vēstures, tā rīkojas mērķtiecīgi, tāpēc krāsainās revolūcijas vairs “nestrādā” ne Baltkrievijā, ne Krievijā, jo valdošie ir gatavi nogalināt. Tā ir viņu taktika.

Bet Putins, skat, mudina tautiešus atgriezties Krievijā: ne jau bez viņa akcepta, piemēram, Pleskavas gubernators aicināja Baltijas valstu krievus atgriezties senču zemēs. Kara gaļas mašīnai viņi vajadzīgi?

Daļēji - arī gaļas mašīnai. Krievija zaudē iedzīvotājus ne frontē, ļoti daudzi ir vienkārši aizbēguši no Krievijas. Tā dēvētā tautiešu politika tika pieņemta 2006. gadā, tikai tā nedarbojās, jo pēc atgriešanās tēvzemē krieviem tika piedāvāts dzīvot reģionos, nevis Maskavā vai Sanktpēterburgā. Savukārt krievi Baltijas valstīs - gan okupācijas laikā, gan tagad - dzīvoja un dzīvo lielākoties pilsētās. Ja Maskavas dzīves līmeni vēl var salīdzināt ar Baltijas valstu pilsētu līmeni, reģionus vairs nevar salīdzināt.

Kopš 2006. gada tas ir bijis tikai tāds simbolisks aicinājums, bet īstenībā viņi vienmēr ir sekojuši Karaganova doktrīnai: nevajag krievus aicināt atpakaļ, bet uzturēt viņus kā politisku instrumentu “uz vietām”. Uz Krieviju tagad dodas tikai tie, kuri bēg no kriminālām sekām, kas sagaidāmas mītnesvalstīs.

Piemēram, mūsu bijušais EP deputāts Andrejs Mamikins aizbēga uz Krieviju.

Līdzīgi kā Ilarions Girss, vēl arī kaut kādas divas sievietes aizbēga - viena uz Krieviju, otra uz Baltkrieviju. Šie cilvēki izvairās no kriminālām sekām par to, ko ir sarunājuši. Valsts dienesti, manuprāt, dara labu darbu, profilaktiski ietekmējot Krievijas tautiešu politikas aktīvistus - pabrīdinot: ja būs atbalsts karam un komunisma noziegumu noliegšana, tad iestāsies tiesiskas sekas.

Kāpēc krievi nepārtraukti karo, okupē teritorijas? Kaut arī viņiem ir teiciens “ļiš bi ņe bilo voini” (kaut tikai nebūtu kara - krievu val.), viņi - pretēji tam - bez kara ir kā bez elpas. Tas ir gēnos ielikts?

Tās ir nācijas nedziedinātās traumas, kas iegūtas vēl tatāru - mongoļu jūga periodā. Tatāri pret slāviem izrīkojās agresīvi un sadistiski, un tad, kad Maskavijas kņazistes slāvi sāka domāt par valsts būvniecību, viņiem pirmais paraugs bija tatāri, kuri bija despotiski un kuru vara bija spēcīgi centralizēta vienās rokās. Šis modelis iesēdās zemapziņā: šādi ir jāstrādā valstij.

Krievu pareizticīgo baznīca - atšķirībā no protestantiem un Romas katoļiem - bija izvēlējusies kolaboracionisma un superlojalitātes ceļu, lai atbalstītu valdību, un šī baznīca ir veicinājusi varas centralizāciju un stingrās rokas ideju. Pareizticīgo baznīca nav atteikusies no šiem principiem arī mūsdienās.

Jā, nevar nepamanīt, kā krievu pareizticīgo baznīca lien padusē Putinam, atbalstot Krievijas armijas mežonības Ukrainā.

Tieši tā. No šiem principiem pareizticīgo baznīca nav atteikusies nedz Krievijas impērijas, nedz PSRS, nedz Putina laikā. Un visos laikos ir saglabājies cilvēka dzīvības nevērtēšanas princips un stingrās rokas ideja. Tās ir gadsimtu tendences, kas nemainās. Daļa krievu - tieši Maskavā un Sanktpēterburgā - ir gatavi dzīvot humānākos apstākļos un demokrātiskā valstī, bet viņus pastumj malā Putins un viņa atbalstītāji.

Toties lielākā daļa ir gatavi joprojām skatīties mutē saviem vadoņiem un atbalstīt roku, kas cērt nost galvu opozicionāriem. Tās ir senas traumas, tāpēc krievi nemāk dzīvot mierā. Karš un nepārtraukts kautiņš krieviem ir normāls adrenalīna stāvoklis.

Kā viņi paši saka: idut kak stenka na stenku (iet kā siena pret sienu - krievu val.). Viņiem tā ir ikdiena - šī kaušanās.

Viņi no tatāriem - mongoļiem “aizņēmušies” arī laupīšanas ideju: ir jāatņem citiem, nevis pašiem jāsaražo ar grūtu un skrupulozu darbu. Darbs viņiem nav īpaši cieņā. Ja Krievijā būtu bijis

reliģiskais plurālisms, kā tas bija Eiropā un it sevišķi Amerikā, tas mācītu cilvēkus tolerēt citam citu, proti, redzēt atšķirības, bet to dēļ karu neuzsākt. Krievijas krievu vidū nav plurālisma ideju, tās viņiem nav vērtības, viņu idejas ir melnbaltas, un to visu ietekmē pareizticīgo baznīca: visi pārējie ir ķeceri, tikai viņi vien ir gaismas nesēji.

Krievijā neeksistē respekts pret atšķirīgo, un šī melnbaltā domāšana noved pie pārliecības: cērtam galvas nost visiem tiem, kuri nedomā tā, kā mēs domājam. Piemēri jau ir: Pēteris I nocirta galvu savam dēlam. Patlaban Krievijas retorika ir PSRS retorika, un “Z patrioti” - blogeri ir tik agresīvi, ka aicina iznīcināt citādi domājošos, tāpēc šie blogeri ir lielā cieņā un atrodas tuvāk varai. Un karš Ukrainā ir PSRS nesabrukšanas sekas daudzu krievu prātos un sirdīs, tāpēc impērijas nesabrukšanu un atjaunošanu viņi mēģina īstenot Ukrainā.

Mazliet no “citas operas”, tomēr saistībā ar Krieviju. Kā tas var būt: ANO Drošības padomi šobrīd vada fašistiskā Krievija. Tas tāpat kā bordeļa madāma sāktu vadīt augstdzimušo jaunavu institūtu…

Tā nebūs tikai Krievijas, tā būs visas cilvēces problēma: šai organizācijai nav izdevies vienoties par vērtībām, kam sekotu visas valstis. ANO ir tikai kā atblāzma tam, kas notiek pasaulē. Traģēdija ir tajā apstāklī, ka Otrajā pasaules karā - lai savaldītu vienu ļaunumu, tika izlemts apvienoties ar citu ļaunumu: lai sakautu nacistisko Vāciju, apvienojās ar komunistisko PSRS. Šī apvienošanās iedarbināja bumbu ar laika degli.

Sliktais kopā ar labo pie viena galda un lemj likteni… Bet tas sliktais jau nav mainījies. Krievijā nenotika īsta desovjetizācija, komunisti palika tur, kur viņi bija. Palika cilvēka dzīvības nerespektēšana, privātīpašuma nerespektēšana. Ričards Paipss (vēsturnieks, sovjetologs, kurš specializējās PSRS un Krievijas vēstures izpētē - E.V.) savulaik akcentēja kādu detaļu: Krievijā valdnieks atņem to, ko vēlas atņemt, un to darīja cari, tagad to dara Putins. Kad cilvēkam ir kāds īpašums, viņš iegūst savveida neatkarību no varas - viņam ir no kā pārtikt, un tas nav saistīts ar valdību. Tātad - tur, kur ir attīstīta uzņēmējdarbība, tas ir veselīgi. Rietumu ideja ir tāda, ka nedrīkst atņemt privātīpašumu. Krievijā domā otrādi.

Atgriežoties pie ANO sistēmas… Šāds agresīvs barbars ir nonācis pie džentlmeņu galda. Tikai tāpēc, ka šis barbars bija starp uzvarētājiem, viņam atļāva atrasties pie šī galda.

Visu vēl traģiskāk ietekmē tas, ka viņam ir veto tiesības. Lai lemtu atņemt šīs tiesības, vajadzētu pārliecināt pusi pasaules valstu, kurām patiesībā ir vienalga - ir tai Krievijai tās veto tiesības vai nav. Lai šādu projektu realizētu, vajag daudz naudas un resursu, turklāt ir virkne Āfrikas valstu, kurām Krievija kaut ko palīdz. Domāju, ka nav iespējams realizēt šādu projektu - izmest Krieviju no ANO.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais