Straujuma “Rail Baltic” tā iejūgusi, ka Siliņa nespēj pavilkt

© Arnis Kluinis

Bijušais policists un auditors, bet tagad astrologs Jānis Riežnieks stāsta par Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu viņas iepriekšējā, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāres dzīvē, kad viņa 2007. gadā pārraudzījusi “Rail Baltica” projektam atvēlēto laiku un naudu, kas tolaik vēl bija vērtīga un par kuru varēja daudz ko uzbūvēt (vismaz pasūtīt, projektēt).

Pastāstiet, lūdzu, par sevi un atgādiniet par laiku pirms gandrīz divdesmit gadiem.

Sāksim ar ļoti vienkāršu lietu - ar to, no kurienes nāku un kas es par liecinieku. Kā policijā joko, neviens nemelo vairāk kā liecinieks. Saliec piecu cilvēku liecības par vienu un pašu kopā, un liksies, ka tie ir pieci dažādi notikumi. Tāpēc izstāstīšu, kā es vispār varēju kļūt par finanšu auditoru. Esmu beidzis Policijas akadēmiju ar specializāciju finanšu jautājumos. Rakstīju kursa darbu pie [Alekseja] Loskutova par organizēto noziedzību. Maģistra darbu rakstīju par citu tēmu atbilstoši tai vietai, kur biju praksē. Pēc tam gadu nostrādāju Finanšu policijā sevišķi smagu noziegumu nodaļā. Priekšnieks - [Vladimirs] Vaškevičs, pēc tam [Jānis] Laizāns. Abi nonākuši cietumā. Bet tiešā priekšniece man bija Ļubova Švecova, kura kādu laiku sēdēja Saeimā. Kabinets, kurā mēs šeit runājam, ir bijušais Vaškeviča kabinets [Eksporta ielā 6].

Arnis Kluinis

Izdzinām no Latvijas slimu cilvēku?

Nav slims, bet vienojies ar vajadzīgajiem cilvēkiem par to, kā viņš paralēli dzīvo divas dzīves. Visiem “mīksto” uzlicis. Kad biju apskatījies uz to, kā šeit [Finanšu policijā] grupējumi kārto savas lietas, sāku saprast, ka te nekas nav darāms ar to tiesiskumu, kādu mācījos Policijas akadēmijā. Tāpēc aizgāju uz citu vietu. Uz Eiropas Savienības pārrobežu projektu auditēšanu. Darba vieta bija tajā ministrijā, kas tagad VARAM [Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija], bet kādreiz bija Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM). Kad sākām, tad uztaisījām sistēmu, lai varētu auditēt lielu skaitu projektu. Viss bija labi. Mainījās priekšniecība un atnāca tāds Krūma kungs, kurš stāstīja, kuras lietas prioritāras, bet kuras - neprioritāras un kuras auditēt nevajag. Savukārt viņa priekšniece bija RAPLM valsts sekretāre Laimdota Straujuma. Un viņa vadīja tādu projektu, kas saucās “Rail Baltica”: koordinēja, politiku taisīja un visu pārējo. Es auditēju šo projektu un sapratu, ka tādā veidā nekādu “Rail Baltica” uztaisīt nevarēs. Redzēju, ka nekas netiek darīts un nav izdarīts. Kad mani atzinumi nonāca līdz Krūma kungam (vadītājam), viņa mani pasauca un norādīja, kur ir mana vieta. Atsūtīja no ministrijas man vienu studenti praktikanti un noteica, lai mēs divatā uzrakstām, kam tad tajā atskaitē jābūt. Es pateicu “nē". Ja jūs darāt, tad tas jums arī jādara, bet auditora uzdevums nav rakstīt darba uzdevumus valsts sekretāram. Tā tas konflikts sākās.

Kāds tolaik bija “Rail Baltica” izmaksu mērogs? Cik šim dzelzceļam vajadzēja izmaksāt pēc toreizējiem priekšstatiem un cik maksāja Straujumai par šāda projekta vadīšanu?

Vismaz piemaksas pie algas tādu projektu vadītājiem bija tūkstošos mēnesī.

2007.gadā tūkstoš latu bija liela nauda.

Jā, kopā sanāca fantastiskas algas [ja tā var nosaukt Straujumas par 2007. gadu deklarētos 80,9 tūkstošus latu no RAPLM un vēl 5,5 tūkstošus par citu valsts iestāžu (ne “Rail Baltica” projekta) uzraudzīšanu].

Arnis Kluinis

Un projekta izmaksas tika novērtētas uz kādu summu?

Man šķiet, ka uz 1,8 miljardiem: taisīja un plānoja, braukāja un saskaņoja. Pēc tam aizgāja divi miljardi ar kaut ko un tā tālāk.

Ja 1,8 miljardi izteikti eiro un attiecināti uz Latviju, tad vairāk izklausās pēc 2017., nevis 2007. gada cenām.

Nē, 2007. gadā jau viss bija. Jebkuram projektam ir vajadzīgs tehniski ekonomiskais pamatojums. Un kam to vajadzēja uztaisīt - Straujumai jeb Straujumas vadībā. Bet auditors taču nevar ielikt šajā pamatojumā nekādus datus, jo auditoram to nav. Auditors var pārbaudīt, vai dati salikti atbilstoši ES regulām. Šajā brīdī man jautājums tiem auditoriem, kuri pārbaudīja projektu pēc manis un līdz pēdējam laikam atzina visas izmaksās par pamatotām.

Tātad jūs sakāt, ka 2007. gadā nauda tika tērēta nepamatoti.

Ne gluži tā. Tērēta bez pamatojuma, jo vispār nebija neviena dokumenta, ar ko salīdzināt faktisko izdevumu pamatotību. Tāpēc to, kas bija iztērēts, nekādos attaisnojamos izdevumos ielikt nevarēja.

Un jūs pamanījāt, ka “Rail Baltica” nav tehniski ekonomiskā pamatojuma.

Ne tikai. Dokumenti bija haotiski un par noteiktiem algu saņēmējiem nebija pretī salikti izdarītie darbi. Un tad atsūtīja studenti praktikanti, lai viņa sakārto to, ko nebija iesniegusi valsts sekretāre. Taču tas bija jādara valsts sekretārei, jo viņa taču atskaitījās par sanāksmēm, kurās apsprieda “Rail Baltica". Viņa taču par to algu saņēma! Viņa brauca uz ārzemēm vienoties par lietām. Pēc tam šīs lietas bija jāsaliek atskaitēs, ko varēja izdarīt tikai pati Straujuma. To pašu atskaiti, ar ko viņa atskaitījās premjeram, ko viņa izdarījusi un kur virzās projekts, vajadzēja uzrādīt auditoram. Finanšu auditora dēļ neko speciāli rakstīt nevajag. Tā tas arī bija, ka viņa jau tad brauca, naudu par to saņēma un nevienam ne par ko neatskaitījās. Ar atskaitēm ir tāpat kā ar preču pavadzīmēm. Ja prece saņemta, tad pavadzīmei jau ir jābūt, auditora dēļ tā nav jātaisa.

“Rail Baltica” gadījumā jūs gribējāt redzēt sarunu protokolus?

Protokolus un citus dokumentus. Ja sarunas notika un vienošanās tika panākta, tad atbilstoši šīm sarunām bija kaut kam jābūt izdarītam. Bet izdarīts nebija nekas! Bija prasība, lai es apstiprinu visas izmaksas - tās lielās piemaksas, ko Straujuma katru mēnesi saņēma. Viņa laikam nesaprata, ka šie tūkstoši nav vienkārši piemaksas par to, ka viņa ir bijusi darbā. Nesaprata, ka kaut kas taču arī viņai bija jāizdara. Tas bija mūsu konflikta pamats un sākums. Uztaisīju ziņojumu savam priekšniekam [Valsts reģionālās attīstības aģentūras direktora pienākumu izpildītājam Andrim] Krūmam.

Arnis Kluinis

Pasūdzējāties Krūmam par Krūma priekšnieci Straujumu.

Jā, RAPLM bija virs mums. Un tad Krūma kungs teica ģeniālos vārdus, ka viņam ir tiesības, nevis pienākums vērsties Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB). Bet es izmantoju to, ka pazīstu [bijušo KNAB priekšnieku] Loskutovu, kurš mani ieveda [KNAB priekšnieka vietnieces Jutas] Strīķes kabinetā. Es pastāstīju, kur atrodas mapīte, kas tikai jāiziet paņemt kā lietiskais pierādījums. Tajā laikā KNAB atradās 350 metru attālumā no Reģionālās attīstības aģentūras. Nevienam to mapīti nevajadzēja. Tas arī viss. Pret mani safabricēja lietu un atlaida.

Kurš un kā to izdarīja?

Krūms neko nedarīja. Atnāca Anna Helviga Vītola, par kuru mums kolēģi brīdināja, ka viņu jau gatavojot par Lauku atbalsta dienesta (LAD) priekšnieci, tādēļ pie mums būs īslaicīgi. Kadru tīrīšanu paveica viņa. Uztaisīja vajadzīgo dienesta izmeklēšanu un trīs mēnešus pēc ziņojuma KNAB es vairs nestrādāju kā INTERREG auditors.

Un ko viņa par Riežnieku atklāja - kaujās, zog tualetes papīru, seksuāli uzmācas, kas gan 2007. gadā vēl nebija īsti aktuāli?

Ir nodarījis valstij sevišķi lielus zaudējumus, kurus neviens nekad nav pierādījis.

Bet atlaida tomēr ar tiesas spriedumu.

Vēlāk uzzināju, ka tiesneši cīnījušies par to, kurš izskatīs manu lietu, kurā vajadzīgais spriedums tika labi atalgots. Annas Helvigas Vītolas mazmeitas māte bija LAD Juridiskās daļas vadītāja Inga Tarvāne un mazmeitas tēvs - Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Lazdovskis. Cilvēks, kurš gatavoja lēmuprojektus par tiesnešu iecelšanu un pārcelšanu. Pēc tam, kad viņi bija atlaiduši no darba mani, manai sievai, kas strādāja LAD, beidzās bērna kopšanas atvaļinājums. Tas vēl nebija beidzies, kad LAD jau taisīja reorganizāciju, ar ko I. Tarvāne pamatoja manas sievas atlaišanu. Pirmajā instancē mēs tiesu uzvarējām, bet otrajā instancē cena par pareizo spriedumu bija augstāka. Sveiciens [Administratīvās apgabaltiesas] tiesnesei, kura par šo spriedumu dabūja iespēju stažēties Eiropā. Tāda, lūk, cena spriedumam tiesā, kurā kāds tiesājas ar Tieslietu ministrijas valsts sekretāra māti.

Un kā jūs samaksājāt par savu bezkaunību?

Jā, man ieteica uz pāris gadiem pazust no Latvijas, ko arī izdarīju. Pieņēmu lēmumu braukt uz Kanādu, jo angļu valodu zināju labi un man bija pazīstams Kanādas vēstnieks. Kad atgriezos, viņi bija mani aizmirsuši, viņiem bija citas problēmas.

Kā jūs atrisinājāt savas problēmas vispirms Kanādā un pēc atgriešanās Latvijā?

Kanādā biju vīnzinis, Latvijā tagad mani pazīst kā astrologu. Pēc atgriešanās interesējos, vai tomēr nevaru atrast darbu kādā valsts iestādē, bet man pateica, lai netērēju laiku velti. Es pārāk cīnoties par taisnību un tādu nevienai iestādei nevajag. Līdz šim nevienam nevajadzēja arī to, ko es jau kopš 2007. gada esmu publiski stāstījis par “Rail Baltica". Es zināju, ar ko tas beigsies. Sadzirdēts esmu tikai tagad, kad “Rail Baltica” dēļ Latvijai būs par trešo daļu jāpalielina savs ārējais parāds. Viss kā Džona Pērkinsa grāmatā “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze” [R., 2010]. Savu 19 miljardu eiro parādu Latvija sakrāja 30 gados, bet viena projekta dēļ līdz tā pabeigšanai būs spiesta savu parādu dubultot. Jautājums, vai viens grupējums - viena ģimenīte nav par daudz “sašņaukusies”? Latvijā mēs dzīvojam pēc cilšu un asinsradniecības grupējumu principa. Līdz oligarhātam neesam izauguši. Lietuvā ir oligarhāts, kas pilda savus pienākumus - nodrošina zemākas cenas savā zemē un ekspansiju uz citām zemēm, kā mēs to redzam ar “Maxima” un Lietuvas piena produktiem. Bet pie mums šeit tikai ģimenītes, par vienu no kurām šeit parunājām un citas ģimenītes neaiztikām.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.