Saruna ar Latvijas vēstnieku NATO Māri Riekstiņu par NATO Vašingtonas jubilejas samita rezultātiem, secinājumiem, par Putina pasaules kārtības izmainīšanas plāniem, Rietumu ilūzijām, acu atvēršanos un NATO stratēģisko plānu, kā izbeigt karu Ukrainā.
Nesen beidzās NATO jubilejas samits Vašingtonā. Kādi ir tā galvenie secinājumi? Es pat tik daudz nejautāju par rezultātiem, cik par to: kādus secinājumus varam izdarīt, ņemot vērā arī pirms gada notikušo Viļņas samitu?
Kā jau atzīmējāt, tas bija jubilejas samits. Pasaules veiksmīgākajai aizsardzības aliansei - 75 gadi. Tā ka bija ko svinēt. Saturiski bija trīs galvenās tēmas. Viena, kas saistās ar NATO galveno uzdevumu. Tā ir pašu dalībvalstu kolektīvā aizsardzība. Tika izvērtēts, kas izdarīts kopš iepriekšējā samita Viļņā un vēl pirms gada Madridē, kas bija pirmais samits kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā.
Viļņas samitā tika apstiprināti jaunie, daudz detalizētāk izstrādātie aizsardzības plāni trijiem lielajiem NATO reģioniem: Ziemeļiem, Centram un Dienvidiem. Viena lieta ir izstrādāt plānus, bet tam pretī ir jāliek aizsardzības spējas, militārais personāls, cilvēki, kas nepieciešamības gadījumā būtu pieejami. Nosacīts kontrolskaitlis, ko NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs ir minējis: šobrīd dalībvalstis ir deklarējušas, ka SACEUR rīcībā, kopā ņemot, ir 500 tūkstoši karavīru. SACEUR (Supreme Allied Commander Europe) ir NATO Eiropas spēku augstākais komandieris, šobrīd ģenerālis Kristofers Kavoli.
Paskaidrojiet, ko tas nozīmē praksē? Kurā brīdī šie 500 tūkstoši būs šī augstākā komandiera rīcībā?
Tas ir veids, kā vispār NATO strādā. Periodiski notiek resursu ģenerēšanas konferences. To dara NATO militārais spārns. Tur katra dalībvalsts deklarē, ko viņi ir gatavi nodot lielā komandiera - SACEUR - rīcībā tam brīdim, kad komandieris uzskatīs: ir pietiekami riskanta situācija un viņam ir nepieciešamība pēc šiem resursiem. Šobrīd SACEUR var rēķināties ar 500 tūkstošiem karavīru. Tas nozīmē: viņš zina, ka krīzes brīdī šāda apjoma militārais spēks būs viņa rīcībā.
Otrs. Lai realizētu aizsardzības plānus, jābūt atbilstošai vadības struktūrai. Ir trīs apvienoto spēku štābi, atbilstoši šiem trijiem reģioniem. Norfolka ASV - Ziemeļiem, Brunsuma Nīderlandē - Centram, un Itālijā, kas atbild par Dienvidiem. Mēs esam Centrs zem Brunsumas. Militārās pavēlniecības struktūrām jābūt spējīgām šīs aizsardzības operācijas organizēt un īstenot. Tad ir bruņojums. Tā ir lieta, kas pārskatāmā laikā nebeigsies, jo Ukrainas karš ir iedevis zināmas mācības. Protams, jaunām tehnoloģijām ir nozīme un ietekme. Kaut vai tiem pašiem droniem. Bet tie neizmainīs visu kara gaitu. Joprojām nozīme ir klasiskajām kara vešanas sistēmām. Piemēram, artilērijai. Daudz tiek runāts par nepietiekamu artilērijas lādiņu skaitu. Runa ir par 155 mm kalibra lādiņiem. Objektīvi, pēc Aukstā kara beigām šajā sfērā netika guldīts pietiekami daudz. Uzkrājumu ir nepietiekami. Arī ražošanas jaudas nav pietiekamas. Šīs bruņojuma lietas katra valsts veic atsevišķi. Individuālā kārtā, jo nav tāda NATO karaspēka. Tas ir karaspēks, ko katra dalībvalsts dod. Gan savus cilvēkus, gan savu bruņojumu. Arī Latvija kopš Ukrainas kara sākuma ir pamainījusi savas prioritātes. Tie ir līgumi ar Vāciju par vidējas darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas IRIS-T iegādi, atsevišķs pretkuģu raķešu iepirkums.
Trešais pīlārs, kas ir tikpat svarīgs, ir infrastruktūras attīstīšana, munīcijas un ekipējuma novietņu izveide. Kā parāda Ukrainas kara pieredze, ļoti svarīgi, lai visas piegāžu ķēdes darbotos ritmiski, bez aizķeršanās. Ceturtais - cilvēki ir jātrenē, jāmāca. Šo abu pēdējo samitu starplaikā tika organizētas lielākās NATO mācības pēdējo 20 gadu laikā - “Steadfast Defender”. Tajās piedalījās vairāk nekā 90 000 sabiedroto karavīru no visām dalībvalstīm. Tika atstrādāti vairāki vingrinājumi, tajā skaitā personāla un bruņojuma transportēšana pāri Atlantijas okeānam. Var konstatēt, ka darbs uz priekšu iet labā veidā. Mēs varam būt apmierināti, bet ne pašapmierināti, jo joprojām ir lietas, kuras ir trūkstošas. Par to pašu bruņojumu runājot, pretgaisa aizsardzības sistēmas ir nepietiekamā skaitā. Tās arī nevar uzražot tik ātri.
Jūs pieminējāt četras lietas, bet vissvarīgākā ir piektā - politiskā griba. Vai šobrīd NATO kopumā šī politiskā griba ir?
Tas ir labs jautājums, jo es jau vairākās intervijās esmu teicis: NATO kolektīvās aizsardzības veiksmes stāsts lielā mērā ir balstījies uz atturēšanas politiku. NATO ir spējis demonstrēt visiem potenciālajiem agresoriem un avantūristiem, vienkāršotā valodā: nelieniet! Mums ir spējas, un ja te kāds līdīs, tad maz neliksies.
Bet atturēšanas politiku tu vari sekmīgi realizēt tikai tad, ja tev ir divi elementi. Spējas, tas ir tās četras lietas, par kurām es runāju, un otrs, ko jūs jautājāt - politiskā griba. Ja ir tikai politiskā griba, bet nav aizsardzības spēju, tad tā ir tikai tukša griba. Bet arī no otras puses - tev var būt spēks, bet, ja nav gribas to izmantot, tad atkal nekā. Man jāsaka, ka visos svarīgākajos jautājumos aliansē arī tagad, neskatoties uz niansēm un atšķirībām viedokļos, pastāv vienprātība. Es sagaidu, ka jūs tagad jautāsiet, bet kā ar Ungāriju un tās premjerministru Viktoru Orbānu. Te man jāatzīst, ka arī Ungārija gan premjerministra, gan ārlietu ministrijas personā ir devusi piekrišanu visiem svarīgākajiem šī brīža alianses dokumentiem. Tajā skaitā nupat Vašingtonas samitā pieņemtajai deklarācijai, kur Krievija ir nosaukta kā ilgtermiņa drauds. Tur apakšā ir arī Ungārijas paraksts. Tas ir ļoti svarīgi, jo tādējādi Ungārija ir devusi savu piekrišanu tālākām darbībām, kas balstītas uz šīs deklarācijas praktisko izpildi.
Neesmu Orbāna un viņu partijas advokāts. Varu tikai atreferēt, ko esmu no ungāriem dzirdējis. Viņiem šķiet (es domāju, ka tas ir aplams pieņēmums), ka Ukrainas karu šobrīd var pabeigt kaut kādu sarunu ceļā. Manā ieskatā šobrīd sarunu ceļam tur nekādu iespēju nav. Sarunu ceļā var risināt konfliktu, ja abās pusēs ir tam gatavība un vēlme. Ja skatāmies uz Krievijas puses darbību gan frontes līnijā, nemaz nerunājot par bērnu slimnīcas bombardēšanu, gan politiskajā retorikā, tad redzam, ka tur nekādas gatavības, un vēl jo vairāk vēlmes sēsties pie sarunu galda nav. Jā, Kremlis saka: mēs esam gatavi sarunām, bet... ar tādiem, tādiem un tādiem nosacījumiem. Un tie nosacījumi tiek izteikti ultimatīvā formā. Ar tādiem nosacījumiem nevienu pie saruna galdu nedabūt. Bet ungāriem acīmredzot šķiet, ka tur ir kaut kāda iespēja sarunu procesam.
Atgriezīsimies pie Vašingtonas samita. Vai bija jaušams, ka Rietumu politiķiem ir skaidrība par to, ka Putina mērķis nav ieņemt kaut kādus jau sagrautus, pamestus ciematus Ukrainā un pat ne četrus tās apgabalus, bet gan fundamentāli mainīt pastāvošo pasaules kārtību?
Teiksim tā. Tādu formulējumu jūs neatradīsiet samita deklarācijā. Samita deklarācijā ir formulējums par ilgtermiņa draudu, kas jau pietiekami skaidri klasificē Krievijas vietu. Ja tas ir drauds, tam pretī ir jāliek plāns, kā nodrošināt dalībvalstu iedzīvotāju un teritoriju drošību. To, ka Putina mērķis ir mainīt kārtību pasaulē, manuprāt, saprot arvien vairāk un vairāk politiķu. Mums tas bija skaidrs jau pirms krietna laiciņa, bet jāatzīst, ka daļai Rietumu politiķu (es negribu tur kādam pārmest, jo kas es tāds esmu, lai kādam pārmestu) vai nu naivuma dēļ, vai dzīvojot ar vēlmju domāšanas apziņu, nav bijusi vēlme paklausīties, ko ir teicis prezidents Putins. Tie, kas ir klausījušies, ko viņš ir teicis, it īpaši tad, kad ir nevis lasījis runu, bet runājis no sevis, Putina mērķus labi saprot.
Savā laikā, strādājot Maskavā, esmu pietiekami daudz reižu piefiksējis, ka tad, kad viņš aiziet uz kaut kādu jautājumu un atbilžu sesiju un runā to, kas viņam ir iekšā, tad arī var saklausīt, kādi īstenībā ir tie viņa mērķi. Neapmierinātību ar pasaules kārtību viņš piesauca jau 2007. gadā Minhenes konferencē. Toreiz daudzi teica - nu jā, tā jau ir tikai runa konferencē, un konferencēs ir tāds runu žanrs, lai stimulētu diskusiju.
Toreiz tas bija pieteikums, ka Putinu kā Krievijas prezidentu neapmierina tā brīža pasaulē eksistējošā kārtība un viņš metīs izaicinājumu šai kārtībai. 2008. gadā bija Gruzijas karš, tad bija Sīrija, Krima, un tikai tad, kad 2022. gadā sākās pilna mēroga agresija Ukrainā, daudzi atvēra acis un sāka teikt: jā, tiešām, tas laikam ir apliecinājums tam, ka Krievijas mērķis ir mest izaicinājumu pasaules kārtībai.
Vēl vienu gadījumu es vienmēr piesaucu sarunās ar Rietumu kolēģiem. 2021. gada novembris. Putins uzrunā Ārlietu ministrijas kolēģijas sēdi. Vienā brīdī, runājot no galvas, viņš saka: ziniet, mūsu rīcība pēdējos mēnešos ir radījusi nedrošības un nestabilitātes sajūtu mūsu Rietumu partneros. Putinam patīk šo apzīmējumu “Rietumu partneri” lietot tādā kā ironiskā, nedaudz nievājošā izteiksmē. Un jūsu pienākums, viņš turpina, ir rūpēties par to, lai šāda neziņas un nestabilitātes situācija turpinātos, cik ilgi vien iespējams. Tas ir skaidri formulēts uzdevums. Tas bija īstais Putins, kurš runāja, nevis kaut kāds runu rakstītājs.
Jūs teicāt, ka 2022. gada 24. februārī daudziem Rietumos atvērās acis un viņi ieraudzīja Putinu tādu, kāds viņš patiesībā ir. Jautājums: vai tagad, 2024. gadā, divarpus gadu pēc kara sākuma, daudzi šīs acis atkal never ciet, jo labāk ir izlikties, ka Putins ne uz ko citu kā vien uz pleķīti Ukrainas zemes nepretendē. Tad nu iedosim viņam to kāroto mantiņu un dzīvosim tālāk mierā un saticībā kā agrāk.
Es tomēr domāju, ka nē. Ir šī apziņa, ka pašreizējā Krievijas vadība ir gatava šo procesu vilkt ilgtermiņā. Varbūt cerot, ka Rietumos pazudis izturība un pacietība; kādā rietumvalstī pamainīsies politiskā vadība un līdz ar to sagraus Rietumu vienoto pieeju, atbalstot Ukrainu. To šī brīža NATO valstu politiskie līderi skaidri saprot. Kāpēc es to ar tādu pārliecību saku? Tāpēc, ka... atgriežamies pie NATO samita saturiskajiem jautājumiem. Otra lielā tēma bija palīdzība Ukrainai. Tur ir politiskās retorikas daļa, tur ir apņemšanās NATO uzņemties lielāku koordinējošo lomu palīdzības sniegšanai Ukrainai (tas, ko tagad sauc par Ramšteinas formātu) un trešais punkts par turpmāku finanšu atbalsta sniegšanu Ukrainai. Ņemot vērā, ka tieša militārā ikgadējā palīdzība Ukrainai līdz šim bijusi ap 40 miljardiem eiro, tad nākamajā gadā tas tiks turpināts vismaz tādā pašā apjomā. 2025. gada samitā Hāgā tad skatīsies, vai šo palīdzību turpināt. Tādā apjomā vai lielākā? Tātad ir vienprātība un vienošanās, ka finansiāli mēs palīdzēsim Ukrainas militāro spēju nodrošināšanā. Tas nav nekāds tukšs, populistisks paziņojums. Tas ir naudā izmērāms.
Es tomēr par tām ilūzijām. Šobrīd pasaules uzmanības centrā ir ASV prezidenta vēlēšanu peripetijas. Ko mēs redzam republikāņu partijā saistība ar karu Ukrainā? Pamazam izkristalizējas ģenerālā līnija: atslēgas vārds ir “war profit” (kara labumi). Ideja: karš Ukrainā tiekot mākslīgi uzturēts, jo daudzi no tā gūstot labumu uz nabaga ukraiņu dzīvību rēķina. Vienkāršoti - karš vajadzīgs demokrātiem, Baidenam. Putins un viņa mērķi no šīs formulas ir pilnībā izslēgti.
Es uz to varu tikai atbildēt ar secinājumiem no sarunām, kurās man nācies būt klāt. Pagājušajā gadā visi NATO vēstnieki bijām ASV. Mums bija vairākas tikšanas Kongresa abās palātās, ar ārlietu komiteju vadītājiem. Tur nekādu ilūziju par Putina mērķiem nevienam nebija.
Tur protams. Tur sēž profesionāļi. Es runāju par MAGA spārnu, kas koncentrējas ap Mārdžoriju Teilori Grīnu, un retoriku, kura aktivizējusies sakarā ar Baidena izstāšanos no priekšvēlēšanu cīņas un Kamalas Herisas izvirzīšanos priekšplānā.
Nuja, MAGA spārnam ir vēlme skaļi runāt un izpausties. Priekšvēlēšanu periods ir laiks, kad to dara dubultā apmērā ar dubultiem decibeliem. Pagājušajā nedēļā bija [Ukrainas prezidenta Volodimira] Zelenska saruna ar [Donaldu] Trampu. Klāt es neesmu bijis, bet, spriežot pēc tiem signāliem, kādi nākuši no Ukrainas prezidenta administrācijas puses, var saprast, ka saruna esot bijusi laba un Ukrainas puse guvusi pārliecību, ka ievēlēšanas gadījumā Tramps būs ukraiņus atbalstošs. Man nav pamata to apšaubīt. Skatīsimies. Tāpat skatīsimies, ar ko beigsies vēlēšanas. Tur arī vērojami tādi amerikāņu kalniņi. Šobrīd Demokrātu partija startē no sarežģītākas pozīcijas, jo viņu izvēlētais kandidāts ir izstājies no priekšvēlēšanu cīņas, bet, no otras puses, ir pieaudzis entuziasms gados jaunāku vēlētāju vidū. Es šobrīd nebūtu gatavs derēt par kādu no kandidātiem.
Noslēdzot Ukrainas tēmu, vai šobrīd NATO politiskajai vadībai ir skaidrs stratēģiskais plāns, kādam vajadzētu būt Ukrainas kara noslēgumam? Kāds būtu vēlamais kara iznākums?
Lai būtu skaidrība jau no paša sākuma. NATO dalībvalstis un NATO kā organizācija no kara pirmajām dienām ir Ukrainai devusi palīdzību, lai tā varētu realizēt tās savas pašaizsardzības tiesības, kuras dod ANO tiesību harta. Tajā pašā laikā šo palīdzību sniedzot tādā veidā, lai NATO nekļūst par šī militārā konflikta tiešu dalībnieku. Tātad NATO dalībvalstu starpā nav vienošanās par to, ka mēs esam gatavi iesaistīties karā kā organizācija. Ukraina nav NATO dalībvalsts, un NATO nav pienākumu pret to. Morāli mēs varam to vērtēt dažādi, bet no morāles viedokļa NATO arī sniedz šo atbalstu. Ja šis atbalsts no NATO dalībvalstīm nebūtu sniegts, tad, ļoti iespējams, tagad mēs runātu par Ukrainas neatkarību jau pagātnes izteiksmē.
Par to rezultātu. Tā kopīgā izpratne ir tāda, ka tie būs ukraiņi, kas pateiks - kāds ir uzvaras saturs. Daudz tiek spekulēts par to, ka jāmeklē kaut kāds miera plāns. Varbūt ukraiņiem no kaut kādām teritorijām būtu jāatsakās? Nevienai valstij nav tiesību uzlikt par pienākumu kādai citai valstij atteikties no savām teritorijām vai uzspiest kādus nosacījumus. Tie būs ukraiņi, kuri definēs, ar kādiem nosacījumiem viņi būtu gatavi sēsties pie sarunu galda. Vai tās būs miera sarunas, pamiera sarunas, kapitulācijas sarunas, es nezinu. Negribu tagad par to spekulēt, bet beigās jau būs dokumentāli piefiksēts tas kara iznākums, ja vien tas nepaliks iesaldēts konflikts uz ilgiem gadiem. Jebkurā gadījumā tie būs ukraiņi, kuri Rietumu atbalstītājiem pateiks: šis ir tas, ko gribam panākt. Mēs, Latvija, vienmēr esam atbalstījuši to, ka Ukrainai jāatjauno integritāte pār visu tās teritoriju 1991. gada robežās.
Izskatās, ka stratēģiskais plāns ir vienkāršs: jāvelk laiks un jāgaida, līdz Putins “noliek karoti”.
Es negribētu teikt, ka tas būtu kaut kāds plāns, bet, manuprāt, un lielākajai daļai Rietumu ekspertu ir pietiekami skaidrs, ka pie pašreizējās Kremļa vadības šī Krievijas agresīvā politika nebeigsies. Vai pie citas vadības tā neturpināsies, es personiski arī nebūtu īpaši optimistisks, jo diemžēl šobrīd, kā liecina dažādi fakti, diezgan liela Krievijas sabiedrības daļa atbalsta šo politiku.
Par NATO iespējām kāpināt militāri rūpniecisko potenciālu, par karadarbības paplašināšanās potenciālu, par Latvijas drošības situāciju un spējām sevi nosargāt intervijas otrajā daļā, rītdienas “Neatkarīgās” numurā.
