Māris Riekstiņš: Salīdzinot ar 2022. gada 24. februāri, Latvijas drošība ir palielinājusies

© Foto: Romāns Kokšarovs/F64

Turpinām sarunu ar Latvijas vēstnieku NATO Māri Riekstiņu.

Sarunas pirmā daļa šeit.

Jūs teicāt, ka, kamēr pašreizējais Kremļa saimnieks ir pie varas, Krievijas agresīvā politika nemainīsies, jo tā ir arī šī režīma stabilitāti nodrošinoša konstrukcija. Mēs, kas saprotam krievu valodu un klausāmies visu šo Putina, Solovjova retoriku bez tulkojuma, lieliski saprotam šī režīma neizmaināmo ļaunumu. Vai Rietumeiropas un ASV politiskajā šķirā arī valda šī izpratne?

(Ilgi domā.) Jā un nē. Ir cilvēki, kas to lieliski saprot, bet ir arī tie, sauksim viņus par reālpolitikas tādiem guru, kā, piemēram, Džefrijs Sakss, Džons Mīršaimers un virkne citu, kas aģitē par kaut kādu izlīgumu, “sapratnes” veicināšanu ar Kremli, sākot ar stāstiem, ka tas, kas tagad notiek, esot NATO vaina, un beidzot ar pelnu kaisīšanu sev uz galvas. Tā ka nav tā, ka politiskajā, akadēmiskajā un ekspertu līmenī valdītu vienprātība. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka NATO ir pie vainas, un faktiski pūš Kremļa stabulē.

Atsaucot atmiņā gadus, kurus pavadīju Maskavā kā vēstnieks, jāatzīst, ka Kremļa propaganda, un tā pat nav tikai propaganda, bet valsts politikas mērķtiecīga realizācija, nes rezultātus. Tu atkārto un atkārto, un atkārto vienu un to pašu pozīciju, un lai cik šī pozīcija šķistu aplama, ačgārna un greiza, tā kaut kādā laika posmā nes augļus.

Jāpiekrīt par šīs propagandas efektivitāti, jo arī pie mums daudzi, īpaši tie, kas dzīvo angļu valodas informatīvajā telpā, to pieņem caur šo Mīršaimeru un viņam līdzīgiem. Jūs jau pieminējāt 155 mm artilērijas lādiņu iztrūkumu. Vai ir jaušams, ka notiek kāds jūtams izrāviens militārās rūpniecības atdzīvināšanā pēc ilgas šīs nozares nīkuļošanas?

Vašingtonas samitā tika pieņemts publisks politiskais dokuments “NATO Industrial Capacity Expansion Pledge”, kurā dalībvalstis sūta signālu aizsardzības industrijai, ka tās šajā jomā ieguldīs gan enerģiju, gan naudu. Tās valstis, kuram nav aizsardzības industrijas attīstības programmas, tādas izstrādās. Tiks strādāts pie tirdzniecības barjeru mazināšanas. Tiks strādāts pie kopīgiem iepirkumiem. Latvijas un Igaunijas kopīgais vidējās darbības rādiusa raķešu iepirkums ir labs piemērs. Skatīsimies, vai aizsardzības industrija šo signālu uztvers kā pietiekami nopietnu, jo viņiem ir jābūt pārliecībai, ka viņu saražotajai produkcijai būs ilgtermiņa noiets.

Šo pārliecību nodrošina valsts pasūtījumi. Nupat tika iesniegts Vācijas budžets 2025. gadam. Aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss pieprasīja papildus 6,5 miljardus eiro, bet budžeta projektā ir tikai +1,5 miljardi. Lūk, arī signāls.

Es tam piekrītu, bet, lūk, daži citi piemēri, kurus varētu pieminēt. Pirms samita agrā pavasarī vairākas Eiropas NATO dalībvalstis vienojās par 1000 “Patriot” raķešu sistēmu iepirkumu. Tas ir ļoti nopietns signāls. Paša samita laikā NATO atbalsta un iepirkuma aģentūra veica pārnēsājamo pretgaisa raķešu “Stinger” pasūtījumu par 700 miljoniem dolāru, tā ka signāli industrijai ir pietiekami nopietni. Arī pie šīs 155 mm artilērijas lādiņu ražošanas paplašināšanas jau gadu industrija aktīvi strādā. “Rheinmetall” attīstīs vienu šādu lādiņu ražotni tepat Lietuvā. Arī pie mums nupat aizsardzības ministrs paziņoja par ieroču pulvera ražotnes izbūvi Latvijā. Tā ka svērtenis ir aizgājis, un nostiprinājusies apziņa, ka tas periods, kad varēja neguldīt līdzekļus šajā sfērā, ir pagājis.

Tas, ka attīstās Rietumu militārā industrija, priecē, bet arī Krievija nesēž rokas klēpī salikusi. Tiek būvētas jaunas militārās rūpnīcas, kuras strādā trijās maiņās bez pārtraukuma. 2022. gadā, kad tika pieņemtas vairākas ļoti vērienīgas sankciju paketes, daudziem šķita, ka Krievijas ekonomika neizturēs un sabruks. Tagad tā izrādās ļoti efektīvi pielāgojusies jaunajiem apstākļiem un pat nedomā brukt. Taču vistrakākais, ka tā raķete X-101, kas sabombardēja bērnu slimnīcu Kijivā, bija ražota 2023. gadā un aprīkota ar sankcijām pakļautajām tehnoloģijām (čipiem).

Es tomēr gribētu drusku oponēt tajā ziņā, ka neatceros, ka kāds no nopietniem, atbildīgiem politiķiem Rietumos pirms diviem gadiem būtu teicis, ka tūlīt, tūlīt sankciju rezultātā Krievija sabruks. Tik naivs jau neviens nebija. Tas, ka sankcijas dod triecienu Krievijas ekonomikai, par to nu gan nevajadzētu šaubīties. “Gazprom” ir aizgājis lielos mīnusos. Valūtas tirgus ir beidzies. Valūtu kursu voluntāri nosaka Krievijas Centrālā banka. Inflācija 8%, bet refinansēšanas bāzes likme - 16%, un ir plāns to paaugstināt līdz 18%. Agrākajos gados uzkrātais Labklājības fonds tiek plucināts bez apstājas. Ir dažādi skaitļi, cik tur vēl palicis, bet skaidrs, ka drīzumā tas būs izsmelts. Ilgtermiņā Krievija nevarēs uzturēt šo augstās intensitātes kara darbību. Ja vien pavisam neaizmirstot par savu iedzīvotāju vajadzībām.

Par Krievijas iedzīvotāju labsajūtu Putins uztraucas vismazāk.

Ja nabadzība skar lauku un reģionu iedzīvotājus, tad tiešām tur neviens neuztraucas, bet, ja tas tukšais ledusskapis skars Maskavas un Pēterburgas iedzīvotājus, tad situācija var izskatīties citāda. Protams, pieņemto sankciju ievērošanas kontrole ir nepietiekama. Būtu nepieciešams daudz rūpīgāk sekot, lai šīs sankcijas nevarētu apiet. Tas attiecas gan uz melno jeb neapdrošināto Krievijas tankkuģu floti, gan pelēko importu, gan tirdzniecību ar trešajām valstīm. Jāatzīst, ka sankciju implementēšanā ir problēmas, bet es nekad nepiekritīšu, ka šīm sankcijām nav efekta.

Par to nav šaubu. Jautājums ir cits: Vai Rietumu militārās rūpniecības nozare kāpina apjomus pietiekami strauji, lai apsteigtu Krievijas militārās produkcijas apjomu pieaugumu?

Paskatīsimies skaitļus par aizsardzības investīcijām. 2014. gadā NATO valstis vienojās par 2% aizsardzībai no IKP. Tramps nebija pirmais ASV līderis, kurš pārmeta Eiropai nepietiekamu finansējumu aizsardzībai. Viņš tikai bija daudz agresīvāks. Pārmeta savā stilā. Tagad pēc desmit gadiem mēs redzam, ka NATO ir 23 valstis, kuras ir šos divus procentus sasniegušas. Tagad jau mēs, poļi, amerikāņi sakām, ka 2% ir nepietiekami. Vajag 3% un varbūt pat vairāk. Tieši tā iemesla dēļ, ko jūs minat. Lai apsteigtu Krievijas pieaugošo militāro attīstību. Ja saliek NATO 3% ar Krievijas, kā tiek lēsts, 7%, tad NATO 3% ir krietni vairāk absolūtā izteiksmē. Līdz ar to es domāju, ka mēs ejam ar pietiekami labu tempu.

Noslēdzot Vašingtonas samita tēmu. Vai tika apspriests kaut kāds plāns gadījumā, ja ASV prezidenta vēlēšanās uzvar Tramps un piepildās sliktākais scenārijs: viņam kaut kas galvā sagriežas šķērsām, viņš sadziedas ar Putinu un sāk rīkoties pretrunā šīm NATO iniciatīvām?

Nē, šāds plāns netika apspriests, jo tāds nemaz nevar būt. Amerikāņi taču arī ir NATO. Uz šīm bažām es varu tikai atbildēt ar to, ka NATO jau reiz ir piedzīvojis Trampa prezidentūru. Mūsu, Baltijas valstu, pieredze ar Trampa toreizējo administrāciju uzrāda pozitīvus rezultātus. Amerikāņi tajā laikā bija ļoti atbalstoši attiecībā uz Baltijas reģiona drošības jautājumiem.

Trampa pirmās prezidentūras laikā viņš sev apkārt bija pulcējis profesionāļus. Kaut vai aizsardzības ministru ģenerāli Metisu. Taču pamazām viņš no visiem, kam bija savs viedoklis, atbrīvojās. Tagad vairums politiķu no pirmās Trampa administrācijas iesaka par viņu nebalsot un brīdina, ka viņš ir bīstams valstij un pasaulei. Tagad viņš sev apkārt pulcēs cilvēkus pēc viena - lojalitātes - kritērija. Līdz ar to teikt, ka Tramps 2 būs tāds pats kā Tramps 1, varētu izrādīties vieglprātīgi.

Nē, es vienalga būtu... nevis naivs optimists, bet... amerikāņu vēsture ir parādījusi, ka... un patiesībā nav slikti, ka mēs Eiropā esam norūpējušies par transatlantiskajām attiecībām un to stiprību. Tā ir laba lieta, ka Eiropas politiķi tiekas ar amerikāņiem, brauc uz ASV, stāsta mūsu redzējumu, stāsta vēsturisko pieredzi, sākot ar to, ka ASV centieni neiesaistīties Eiropas lietās vairākās epizodēs ir noveduši pie tā, ka beigu beigās viņiem tāpat nācās iesaistīties, bet tas maksāja jau daudz vairāk. Tas, ka ASV vienmēr ir pastāvējis viedoklis: lai viņi tur Eiropā paši tiek galā ar savām problēmām, jāpieņem kā fakts. Tajā pašā laikā Eiropa no ASV politikas radariem nekad nav pazudusi. Kad nāca Baraks Obama, tad arī bija runas par fokusēšanos uz Ķīnu, Klusā okeāna baseinu un Dienvidaustrumāziju. Nekāds krass pagrieziens šajā virzienā nenotika.

Jūnijā trīs Baltijas valstu vēstnieki NATO bijām Vašingtonā un tur tikāmies ar dažādiem politiķiem. Mums bija tikšanās arī divos politisko studiju centros. “Atlantic Council”, kas ir tāda demokrātu partijas domnīca, kā arī “The Heritage Foundation”, kas ir klasiska republikāņu domnīca. Mums tur bija apaļā galda diskusijas, un ne no viena es nedzirdēju domu, ka NATO nebūtu ASV interesēs. Cita lieta, ka viņi gaida no eiropiešiem lielākus ieguldījumus pašiem savas aizsardzības nodrošināšanā. Līdz ar to es te nebūtu tādās alarmiskās pozīcijās. Bieži tiek piesaukts NATO 5. paragrāfs, bet cilvēki negrib lasīt visu šo dokumentu. Tur ir arī 3. paragrāfs, kurš nosaka dalībvalstu pienākumu pašiem attīstīt savas aizsardzības spējas.

Nobeigumā par to, kas mums pats svarīgākais. Kā kopš Ukrainas kara sākuma ir izmainījusies Latvijas drošība, jo negribas pat domāt, kas būtu, ja Putins par sava uzbrukuma mērķi 2022. gadā būtu izvēlējies nevis Ukrainu, bet Baltiju?

Salīdzinot ar 2022. gada 24. februāri, Latvijas drošība ir palielinājusies, kaut vai tā dēļ, ka NATO ietvaros ir veikti vairāki pasākumi, lai NATO austrumu spārnu stiprinātu. Latvijas gadījumā tā ir šī daudznacionālā brigāde Kanādas vadībā. Lietuvā tie ir vācieši. Jūs pieminējāt Pistoriusu un Vācijas plānus. Ja mēs paskatāmies tā retrospektīvi, tad Vācijas politika kopš Aukstā kara beigām bija Krieviju maksimāli iesaistoša, pat veidojot savstarpēju līdzatkarību, kas it kā nodrošinātu stabilitāti un mieru. Tagad ir skaidrs, ka tā politika bija nesekmīga. Bet Vācijai nonākt līdz lēmumam, ka tā attīsta tanku brigādi Lietuvā, netālu no Krievijas un Baltkrievijas robežas, tā ir fundamentāla domāšanas izmaiņa. SACUER - NATO spēku Eiropā augstākajam virspavēlniekam - ir dotas pilnvaras, ja redzams, ka pie kādas no alianses valstu robežām notiek aizdomīgas darbības, tad viņam ir tiesības pašam pieņemt lēmumu par preventīvu pasākumu veikšanu. Tajā skaitā nosūtot uz šo reģionu papildu kontingentu, ko likt pretī šim potenciālam pretiniekam, tādējādi raidot attiecīgus signālus.

Dažkārt arī Latvijas sabiedrībā var just nervozitāti, ka te pēkšņi varētu kaut kas notikt. Man gribas teikt, ka pēkšņi nekas notikt nevar. Tā Krievijas agresija, kura tika uzsākta 2022. gada februārī, tika ilgi pirms tam gatavota. NATO valstu izlūkdienestiem tā nebija nezināma. Informācija nāca vairākus mēnešus iepriekš, un agresijas sākums nebija negaidīts. Faktiski nav iespējams veikt plaša mēroga, nopietnu agresiju, saglabājot pilnīgu slepenību, ka tā nav redzama. Kaut kādu provokatīvu rīcību uz robežas izslēgt nekad nevar, bet tam pretī ir tas, ko katra valsts var likt. Tas kontingents, kas šobrīd pie mums jau ir dislocēts, tādiem provokatīviem scenārijiem ir pietiekams. Arī mūsu pašu spēkus nevajadzētu nenovērtēt. Tie ir augsti profesionāli. Es negribu radīt iespaidu, ka viss ir mierīgi, guļam uz siltās krāsns. Tā, protams, nav, jo tik agresīva valsts ar tik agresīvu politiku Eiropā nav redzēta kopš Otrā pasaules kara beigām. Izlikties to neredzam mēs nevaram, bet arī nav pamata krist panikā.

Trauksmes sajūtu pārsvarā rada NATO lielo valstu vadītāju milzīgais uzsvars uz “neeskalāciju”. Ka tikai kaut kas nenotiktu un nebūtu jākonfliktē (jākaro) ar Krieviju. Bet ja ir tik milzīgas bailes no Krievijas, tad atmiņā nāk klasiskais Ņūta Gingriča jautājums: vai ir vērts izliet amerikāņu karavīru asinis par Narvu? Kā šīs bažas izkliedēt?

Tikai sniedzot noteiktu politisku ziņu potenciālajam pretiniekam, kas pamatota ar attiecīgām aizsardzības spējām. Apšaubīt NATO 5. paragrāfu man nav nekāda iemesla un pat vēlēšanās. Tas, ko tas Gingričs tur savā laikā teica, un viņš nav vienīgais, kas kaut ko tādu pasaka, ir tāda dziedāšana pēc Kremļa stabules.

Ja atkāpjamies dažus gadus atpakaļ, tad atceramies Krievijas 2021. gada 15. decembra tā dēvēto Rjabkova (Krievijas ārlietu ministra vietnieka) ultimātu. Tur Krievija cenšas iestāstīt sev un visai pasaulei, ka ir “īstās” NATO valstis un ir tādas “pusīstās” NATO valstis. Šajā ultimātā ir prasības atvilkt visu bruņojumu, NATO militāro infrastruktūru līdz 1997. gada līnijai. Tā ideja ir vienkārša. Teiksim, Beļģija ir īsta NATO valsts un lai tāda arī paliek, bet Polija vai Latvija nav īstas. Šādu dalīšanu un pat domas par šādu sadalījumu mēs nedrīkstam pieļaut.

Man pat liekas, ka šis ultimāts bija izšķirošs, kāpēc Somija izlēma par iestāšanos NATO. Somija šo iespēju vienmēr turēja atvērtu. Šobrīd mēs neredzam šo vajadzību un nestājamies, bet, ja situācija to prasīs, tad varētu arī to darīt. Izlasot šo Krievijas ultimātu, Somija pieņēma lēmumu, jo tur bija pietiekami skaidri uzrakstīts, ka Krievija vēlas nostiprināt kaut kādā starptautiski tiesiskā dokumentā savu ietekmes sfēru. Somi tad saprata: mums jāstājas NATO. Tas, ka Somija un Zviedrija ir NATO, bez šaubām, ir vēl viens Krievijas vadības stratēģisks zaudējums. To nekādi nevar pasniegt kā uzvaru.

ASV prezidents Džo Baidens un viņa administrācijas cilvēki ir vairākkārt atkārtojuši mantru par “ne collu NATO teritorijas”. Viņi to ir teikuši tik daudzas reizes, ka atkāpties nevarētu, pat ja gribētu. Tas izskatītos pēc pilnīgas politiskas sakāves. Jebkurā gadījumā būtu jāreaģē. Taču Tramps un viņam pietuvināti cilvēki neko tamlīdzīgu nekad nav teikuši. Diemžēl. Tiesa, līdz šim viņam, šķiet, nekad tas nav ticis jautāts.

Skatīsimies, vai viņam kāds to pajautās, un skatīsimies, ko viņš atbildēs.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.