Kaķu čipēšana – pasākums ar uzskrūvētu cenu

© Ilmārs Znotiņš

Latvijā jau septiņus gadus ir obligāta suņu čipēšana un reģistrācija, tikmēr kaķu saimnieki varēja izvēlēties: čipēt savus mīluļus vai ne. Grozījumi Veterinārmedicīnas likumā paredz, ka no 1. jūlija tādas izvēles nav – kaķiem jābūt apzinātiem, čipētiem un uzskaitītiem. Taču ir dažas problēmas, kas traucē realizēt labi domātos grozījumus. Par to runājam ar dzīvnieku patversmes “Ulubele” vadītāju Ilzi Džonsoni.

Kā vērtē jaunos Veterinārmedicīnas likuma grozījumus, kas uzliek par pienākumu čipēt mājdzīvniekus, konkrēti - kaķus?

Tas, ka dzīvnieks ir identificējams, sākot no viņa izcelsmes brīža, un ir zināms viņa dzīves ceļš, ir ļoti pozitīvi. Pareizi arī tas, ka varēsim identificēt tos cilvēkus, kuri ir nežēlīgi vai bezatbildīgi pret savu dzīvnieku. Norma primāri tika paredzēta, lai kontrolētu mīļdzīvnieku vairošanu un mazinātu mīļdzīvnieku milzīgo pārprodukciju.

Bet nav pareizi tas, ka viss notika milzu steigā: Saeima lēma, ka no 1. jūlija mājas kaķiem jābūt čipētiem, un uzdeva Ministru kabinetam līdz šim datumam noteikt izņēmumus, kuri kaķi var palikt nečipēti un nereğistrēti valsts vienotajā datu bāzē LDC. Vajadzēja cilvēkiem dot vismaz pusgadu, lai čipētu un reģistrētu savus kaķus, vajadzēja laikus izveidot arī noteikumus par izņēmumiem, proti, par tiem kaķiem, kuri nav jāčipē.

Mēs uzskatām, ka steidzamības kārtā divos Saeimas lasījumos ielikt normu par kaķu čipēšanu un reģistrēšanu, kas faktiski attiecas uz katru otro mājsaimniecību Latvijā, nebija prāta darbs. To vajadzēja laist caur Ministru kabinetu, vajadzēja būt saskaņojumam ar ministrijām. Jāsaprot arī tas, ka čipēšana un reģistrācija ir maksas pakalpojums, turklāt visai dārgs.

Šobrīd likums ir spēkā no 1. jūlija, bet Ministru kabinets noteikumus par tiem kaķiem, kurus nevajag čipēt, izdeva tikai jūlija vidū. Tas ir normāli?

Pieņemu, ka visvairāk uztraucas pensionāri, kuriem naudiņas ir tik, cik nu ir…

Esam saņēmuši milzīgi daudz zvanu, un, jā, kā ierasts - tie ir pensionāri, kuri uztraucas, vai viņus nesodīs par to, ka viņu kaķīši vēl nav sačipēti. Dzīvnieku policija ir nedaudz pētījusi arī citu valstu pieredzi. Tā, piemēram, Zviedrijā nav jāčipē kaķīši, kuri vecāki par astoņiem gadiem.

Jāņem vērā milzīgās izmaksas, kas saistītas ar dzīvnieku čipēšanu un reģistrāciju. Ar cenas griestiem ir valsts noteikta tikai kāda ceturtā daļa no izmaksām, proti, datu reģistrācija, kas maksā 14,50 eiro, no kuriem deviņi eiro tiek valstij caur LDC datu centru, bet 5,50 vetārstam, kurš e-sistēmā veic konkrēta dzīvnieka reģistrēšanu.

Taču dzīvnieku reģistrēšana nav iespējama bez čipēšanas un bez virknes citu obligātu maksājumu. Tā ir pati čipēšana, Eiropas ceļošanas pase, ja nav vakcinācijas apliecība, kā arī vakcinācija, ja tāda pirms tam nav notikusi, vizīte pie veterinārārsta. Dzīvnieku policija pētīja vairāku Rīgas vetklīniku cenrāžus, un galvaspilsētā viss kompleksais pasākums ar dzīvnieka čipēšanu/reğistrēṣ̌anu ir ap 80 eiro.

Grūti iedomāties, kā pensionārs sagrabinās tos 80 eiro. Bet ir taču izņēmumi, proti, ir kaķi, kurus nevajag čipēt.

Nav jāčipē un jāreģistrē kaķi, kuri neiziet no cilvēka īpašuma, un nav svarīgi, tas ir dzīvoklis vai privāta teritorija.

Diezgan komisks ierobežojums par to privāto teritoriju.

Protams. Kaķis pārlēks pāri jebkuram žogam, viņam ierobežojumu nav. Visādas nelaimes var notikt: kaķis skrien pāri ceļam, viņu var sabraukt, viņš var izkrist no balkona, tātad viņš vairs nebūs savā teritorijā. Tāpēc - es jau teicu - ir labi tas, ka arī kaķus var identificēt.

Bet tas, ka cilvēkiem par čipēšanas un reģistrēšanas komplektu jāmaksā milzīgas summas klīnikās, ir nepareizi. Kaķis no čipēšanas nepaliek ne veselāks, ne slimāks, tā ir elementāra manipulācija, ko varētu veikt jebkurš speciāli apmācīts cilvēks.

Taču šo darbību ir monopolizējis salīdzinoši neliels skaits pakalpojuma sniedzēju - veterinārārstu, kuru Latvijā ir ap tūkstoti. Čipēšana un reģistrēšana ir ļoti sadārdzināta - par labu vetārstiem. Ja mēs runātu par kaut kādu attālu nākotni, sak, es kādreiz iegādāšos kaķīti, tad domāšu par čipēšanu. Bet mums - gandrīz katram šobrīd - jau ir viens vai vairāki mīļdzīvnieki. Tie ir arī maznodrošinātajiem, pensionāriem, tiem, kuri vispirms samaksā visu par sunīti un kaķīti, tad nomaksā komunālos rēķinus, tad mēģina saskrabināt naudu zālēm un pārtikai…

Šī situācija nav nedz godīga, nedz pareiza. Ja reģistrācija paredzēta kārtībai un uzskaitei, tad ierēdņiem, kuri rada šīs normas, nevajadzētu piekopt strausa politiku, bet piedāvāt vismaz visu obligāti nopērkamo pakalpojumu cenu griestus līdzīgi kā Ukrainas pilsoņiem, ievedot Latvijā savus mīļdzīvniekus. Bet ja visam pasākumam ir milzīga, uzskrūvēta cena, ieliekot stūrī visus dzīvnieku īpašniekus, tad tas ir nepareizi. Tas skar ļoti lielu daļu iedzīvotāju, un tagad jāskatās, vai cilvēki vispār spēs to pacelt.

Kāda situācija ir ar mīļdzīvniekiem, kurus uz Latviju atveda ukraiņu bēgļi?

Visiem Ukrainas pilsoņiem, kuri pie mums atbrauca ar saviem dzīvniekiem, valsts nāca pretim: tika izdoti MK noteikumi, un valsts veterinārārstiem kompensēja izmaksas par reģistrāciju, čipēšanu, vakcināciju. Tika noteikti cenu griesti, ko valsts kompensēs. Bet pat bez reģistrācijas (bez tiem deviņiem eiro) cena sasniedza 50 līdz 60 eiro. Taču tik ļoti gribas ticēt, ka šie noteikumi nav izstrādāti, lai lobētu kādas nozares ienākumu gūšanu…

Kāda ir visa šī pasākuma pašizmaksa?

Aptuveni 23 eiro. Tur ietilpst dzīvnieka pase, prettrakumsērgas obligātā vakcīna, reģistrācijas izdevumi, čips un tā ievadīšana zemādā. Bet veterinārārsts vēl paprasa vietējiem naudu par vizīti, uzliek uzcenojumus čipam, vakcīnai, pasei, un tad kopā sanāk 70 līdz 80 eiro. Tā nav samērīga maksa par, maksimums, pusstundas darbu, kam būtībā nav nekāda sakara ar ārsta kvalifikāciju. Pat cilvēkbērnus vakcinē medmāsas, nevis dakteri. Datu reģistrācija LDC savukārt ir administratīva funkcija, kuras nodrošināšanai nav nepieciešamas ārsta zināšanas, jo to spēj veikt ikviens klīnikā, gan asistents, gan administrators.

Ko tas nozīmē dzīvnieku patversmēm?

Patversmēm tāpat jāpērk čipi, vakcīnas, jāmaksā veterinārārstiem par pakalpojumu. Tas ir milzīgs sadārdzinājums. Dīvaini, ka, atšķirībā no privātpersonām, kuras pašas bez maksas LDC var reģistrēt dzīvnieka turēšanas vietas maiņu vai dzīvnieka atsavināšanu citai personai, patversmēm no veterinārārstiem ir jāpērk pat atrastā dzīvnieka turēšanas vietas reģistrācija patversmē un pārreģistrācija uz jauno īpašnieku, ja dzīvnieks tiek adoptēts. Tas būtībā ir patversmes administratora darbs, kam ar veterināriju nav nekāda sakara.

Patversmes, kuras izmitina noklīdušos vai speciāli pamestos dzīvniekus, lūgs, protams, pašvaldībām šos birokrātiskos sadārdzinājumus kompensēt. Patversmes šobrīd ir ļoti pārslogotas, turklāt tur nonāk dzīvnieki ne tajā labākajā kondīcijā, un dzīvnieki jāārstē, un tā nav maza nauda.

Bet, runājot par iedzīvotājiem, tikai humāni būtu, ja pašvaldības palīdzētu apmaksāt mazturīgo īpašumā esošo dzīvnieku reģistrāciju komplektus - līdzīgi pēc tā paša principa, kā šobrīd vairākās pašvaldībās Latvijā mazturīgajiem iedzīvotājiem tiek bez maksas nodrošināta viņu dzīvnieciņu sterilizācija.

Runājot kopumā par šiem Dzīvnieku aizsardzības likuma un Veterinārmedicīnas likuma grozījumiem: Dzīvnieku policija, apvienojot “no kill” patversmju un dzīvnieku aizsardzības organizāciju priekšlikumus, pagājušajā vasarā iesniedza Saeimai uz citu valstu pieredzes balstītus priekšlikumus par dzīvnieku pārprodukcijas mazināšanu, par pavairošanas kontroli. Gada laikā, par spīti trim piketiem pie Saeimas, mūsu pamatkoncepcija par licenču iegādi dzīvnieku vairošanai un ērtai uzraudzībai, kā arī patērētāju aizsardzībai tika ignorēta. Toties izdeva virkni noteikumu par publisko sludinājumu saturu, patversmju funkciju kārtējo apgrūtināšanu un katras mājsaimniecības kaķa čipēšanu un reģistrēšanu. Laiks rādīs, kā pieņemtais tiks kontrolēts un kā ierasti sodīs…

Ļoti gaidām Ministru kabineta noteikumus dzīvnieku vairotāju uzraudzībai, kam jāstājas spēkā 2025. gada 1. janvārī. Cerams, ka šie noteikumi tiks pieņemti laikus - nevis ap Ziemassvētkiem -, lai tie, kurus tas ietekmē, var ar tiem iepazīties un rēķināties.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.