Tālis Linkaits: valdība "Rail Baltica" projektā pašlaik nodarbojas ar mākoņu stumšanu

© Ģirts Ozoliņš/MN

Turpinām sarunu ar Tāli Linkaitu, kurā viņš faktiski sagrauj jebkādas ilūzijas par “Rail Baltica” dzelzceļa līnijas izbūves sapņiem līdz 2030. gadam.

Intervijas pirmā daļa šeit.

Redzot šodienas peripetijas ap šo projektu, cik lielas, jūsuprāt, ir izredzes to laikus pabeigt bez lielām finanšu kataklizmām?

Mani šobrīd visvairāk uztrauc tieši stratēģijas trūkums. Kādā secībā ko mēs darām, lai līdz 2030. gadam varētu kādu daļu no šīs trases uzbūvēt. Tā, lai mūsu finansētājs - Eiropas Komisija - būtu apmierināta un būtu ievērotas arī Latvijas intereses. Latvijas intereses šajā projektā līdz 2030. gadam ir: lai notiktu pasažieru pārvadājumi no Rīgas Eiropas virzienā; lai Latvijas teritorijā varētu uzkraut kravas un kravu pārvadājumi varētu notikt jau pirmajā posmā. Tas ir, lai būtu uzbūvēts šis Salaspils multimodālais terminālis; būtu savienojums ar Lietuvu un, vēlams, arī ar Igauniju. Un galvenais, lai, būvējot šo trasi, mēs pēc 2030. gada nepaliktu “jaņos”.

Ko ar to domājat?

Mēs uzbūvējam, ko paspējam uzbūvēt, un pēkšņi EK pasaka: viss, naudas vairāk nav, tālāk jūs paši. Mums ir tā jāsasprauž tie mietiņi, lai visur mēs būtu iesākuši projektu tik lielā mērā, lai arī pēc 2030. gadā EK būtu stimuls to finansēt tālāk. Līdz ar to mums jāfokusējas uz tām vietām, kur to izbūvēt ir reālistiski. Manuprāt, tas, ar ko pašlaik valdība nodarbojas, ir kaut kāda mākoņu stumšana.

Kādā ziņā?

Tādā, ka ideja līdz 2030. gada beigām izbūvēt no Igaunijas trasi cauri Sauriešiem ar ievadu Rīgā cauri Rīgas centrālajai stacijai uz Imantu līdz lidostai “Rīga” un tālāk uz Lietuvu, turklāt pa šo trasi vēl laist kravu pārvadājumus ir, manuprāt, pilnīgi nereāli. Ar šādiem lēmumiem mēs parādām EK, ka neesam profesionāli un patiesībā neesam ieinteresēti šo trasi uzbūvēt. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka tieši Rīgas centra posmā trase ir visnegatavākā. Mums faktiski nav projekta.

“RB Rail” ir lauzis projektēšanas līgumus, un ikviens, kurš ir kaut cik zinošs šādu projektu būvniecībā, zina, ka no projektēšanas līdz uzbūvēšanas brīdim dzelzceļa projektiem ir vismaz septiņi gadi. Mums šobrīd nav šo septiņu gadu. Pat ja mēs sāktu darbus vakar. Kur nu vēl, ņemot vērā, ka tas ir Rīgā. Tiklīdz sāksi kaut ko projektēt, visas apkaimes - Torņakalns, Anniņmuiža - celsies kājās. Kamēr ies visas tās saskaņošanas, nekas tur ātri neies. Tas, kas Šveicē ir septiņi gadi, mums būs desmit. Ir problēmas ar vides prasībām Vagonu parkā, kuras nevar tik ātri atrisināt. Ideja laist kravu pārvadājumus cauri Rīgai vispār nav izvērtēta no vides prasību viedokļa. Šī trase līdz šim ir projektēta ar domu, ka kravas cauri Rīgas centram neies. Kravas ies tikai līdz Rīgas lidostai, kur būs pēdējais kravu terminālis.

Ģirts Ozoliņš/MN

Tagad apstāsimies. No kurienes šīs kravas nāks un uz kurieni?

No Lietuvas puses trase ies tikai līdz lidostai. Tur būs kravu terminālis, kurā varētu pārkraut arī no lidostas kaut kādas kravas. Tālāk cauri Rīgas centram kravas neies. Kur nu vēl bīstamās kravas, trokšņu jautājumi, dažādas līknes, slīpumi, kas jau tagad ir ieprojektēti tādi, kas nav paredzēti kravas pārvadājumiem. Tas nozīmē: ja kāds grib vest cauri Rīgai kravas, tad vajadzīgs visu no jauna projektēt.

Es saprotu, ka jums viss tur galvā ir saprotams, bet es nesaprotu neko. Mēs tikko runājām par Salaspils multimodālo centru, kur pārkraus visas kravas. Kāds tam visam sakars ar lidostu “Rīga”, kravu pārvadājumiem caur Rīgas centru?

Tagad, cik es saprotu, valdībai pamata scenārijs ir cits.

Tad viņi to Salaspils posmu netaisās būvēt?

Jā, to viņi netaisās būvēt un saka, ka tagad mēs visu laidīsim cauri Rīgai. Ja no Igaunijas nāks kravas, tad tās ies cauri Rīgai, tāpat arī atpakaļ no Eiropas cauri Rīgai.

Par to Salaspili tad aizmirstam?

Vai būvējam vēlāk vai kā, tas šobrīd nav īsti saprotams. Primāri būvējam caur Rīgu un lidostu. Mans arguments ir, ka, pirmkārt, to tehniski nevar uzbūvēt, jo nav vēl projekta un arī tehniski sarežģīti ir to uzbūvēt. Otrkārt, nekur nav paredzēts, ka laidīs kravas cauri Rīgas centram, līdz ar to tas nozīmē, ka atkal jātaisa ietekmes uz vidi vērtējums un viss pārējais. Piemēram, pārvads pār Ulmaņa gatvi (Jūrmalas šoseju) nav projektēts ar domu, ka pa to kursēs kravu vilcieni. Ja pa to ies kravas, tad jābūt jau citam slīpumam, kas nozīmē projektu pilnībā pārprojektēt.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kāds ir jūsu piedāvājums?

Esmu jau kaut kur teicis, ka būs jāpieņem nepopulāri, tautai ne tik patīkami lēmumi. Manuprāt, racionāli būtu līdz 2030. gadam uzbūvēt dzelzceļa trasi no lidostas puses līdz Imantai. Tas posms ir EDzl projektēts, projekts ir gatavs. Vēl jāpieliek klāt stacija Imantā, un tas tad būtu tas savienojums ar Rīgu.

Precizēsim, kāds savienojums? Ar ko? Imantā beidzas?

Jā, Imantā beidzas. Pirmajā posmā. Tur cilvēki pārsēžas uz jaunajiem “Škoda” vilcieniem un brauc tālāk. Tam, kam vajag uz Rīgas centru, ļoti ērti. Piebrauc ar “Rail Baltica” vilcienu, pārkāpj uz parasto vilcienu un aizbrauc. Tas, manuprāt, ir tas, ko racionāli var izdarīt līdz 2030. gadam. Tas posms cauri Rīgas centram ir lēnām jābūvē uz priekšu, bet to līdz 2030. gadam neizdarīs.

Tātad pēc jūsu plāna vilciens Rīgā nemaz neiebrauc. Tad kas pa to vispār brauks? Kam tas domāts, jo jau tā šī projekta ekonomiskā lietderība nemitīgi tiek apšaubīta?

Es tomēr uzskatu, ka arī pēc 2030. gada turpināsies būvniecība un būs finansējums. Nākamais ES finanšu periods ir no 2028. līdz 2034. gadam. Es paredzu, ka Eiropā daudzi lielie projekti netiks pabeigti līdz 2030. gadam un būs iespēja tos finansēt tālāk līdz 2034. vai pat 2036. gadam. Tā ka to trasi vienalga būvēs tālāk. Tas, kas līdz tam ir jāuzbūvē, tas ir savienojums ar Lietuvu. Tas ir primāri.

Kāpēc tieši ar Lietuvu?

Mēs savulaik ar Lietuvas kolēģi Mariusu Skuodi par šo daudz neformāli runājām. Viņš saka: man ir grūti pārliecināt savu Lietuvas sabiedrību, ka mums jābūvē trase Latvijas virzienā. Tur tā pamata interese ir vienkārša. Uzbūvēt līniju no Polijas līdz Kauņai, un mums neko vairāk arī nevajag. Sabiedriskā doma Lietuvā tāda arī ir. Labi, varam vēl līdz Panevēžai uzbūvēt. Lietuvieši nopietni strādā, lai viņiem būtu tāda nosacīta alternatīva. Ja Latvijā un Igaunijā projekts neiet uz priekšu, tad viņi jau ir parakstījuši nodomu protokolu ar Klaipēdas pilsētu, ka nākamais virziens no Kauņas šai “Rail Baltica” līnijai būs Klaipēda. Tas tad būtu nākamajā fāzē. Ja mēs vaimanājam, ka nespējam šo uzbūvēt, tad lietuvieši uz to skatās pavisam citādi. Nauda būs; cik tas maksā, tik maksā; mēs vienalga to uzbūvēsim. Viņi tagad būvē Latvijas virzienā, bet būvēs arī Kauņa-Viļņa un pēc tam Kauņa-Klaipēda.

Mans uzdevums bija pārliecināt kolēģi, ka jābūvē Latvijas virzienā. Tas kompromiss vai neformālā vienošanās bija tāda, ka mēs gan publiski visur stāstām, gan arī praktiski darām tā, ka būvējam pretī lietuviešiem. Tas ir, mēs fiziski parādām Lietuvai, ka sākam būvēt viņu virzienā. Tad arī Lietuvai ir motivācija būvēt Latvijas virzienā. 2022. gadā tika izstrādāta tā sauktā Y stratēģija: mēs no lidostas “Rīga” uzbūvējam pasažieru trasi līdz Lietuvas robežai un no Salaspils termināļa pāri Daugavai mēs būvējam trasi Lietuvas virzienā. To mēs visur sakām, un tā ir mūsu darbu secība. Tas ir apliecinājums Lietuvai, ka viņi var droši būvēt mūsu virzienā. Tagad es lasu, ka ministrs Skuodis saka: man nav pārliecība, ka latvieši trasi līdz Lietuvas robežai uzbūvēs tajos termiņos, kā mēs toreiz runājām.

Atgriezīsimies pie šīs līnijas ekonomiskā pamatojuma. Sākotnēji bija domāts, ka galvenie būs pasažieru pārvadājumi uz Tallinu, Kauņu un tālāk uz Viļņu. Jūsu piedāvājumā vilcieni uz Tallinu nav paredzēti?

Es kā bijušā amatpersona šeit izteikšos diplomātiski. Man šķiet, ka Igaunija nebūs gatava līdz 2030. gadam uzbūvēt posmu no Pērnavas līdz Iklai (Igaunijas - Latvijas robežai). Tur vēl nav ietekmes uz vidi novērtējuma, tur ir atraduši kaut kādus sargājamos putnus, vēl kaut ko ir atraduši, līdz ar to tā trase vēl nav skaidra. Bet mums ir jābūvē arī Igaunijas virzienā.

Ģirts Ozoliņš/MN

Bet vai šīs trases ekonomiskais pamatojums ir atrasts?

Tas, ko tagad Briškens ir pasūtījis otro reizi - izmaksu un ieguvumu analīzi - un veicis “Boston Consulting”, rāda, ka lielākā daļa no ieguvumiem nāk no pasažieru pārvadājumiem. Līdz ar to tā trase primāri ir vajadzīga pasažieriem. No visiem ieguvumiem 55% dos reģionālā satiksme. Tātad nevis braucieni uz Varšavu, Berlīni vai Viļņu būs galvenie. Mēs to trasi galvenokārt izmantosim iekšzemes pārvadājumiem. Teiksim, Bauska-Rīga, Salacgrīva-Rīga, tepat Rīgas piepilsētās, piemēram, aizbraukt no Baldones uz Rīgu, no Jaunmārupes vai otrā pusē no Sauriešiem, Skultes. To es arī atbalstu, ka šī trase jāizmanto maksimāli, jo ne jau tie starptautiskie vilcieni būs ļoti intensīvi un noslogoti.

Kas notiek ar pašiem vilcieniem? Nav pat uzsākta iepirkuma procedūra. Nav arī skaidrs, cik šos vilcienus vispār vajadzēs.

Tur jau tā lieta. Ja mums būtu skaidra stratēģija: kad, ko, pa kādiem posmiem būvējam, tad tiem, kas plāno pasažieru pārvadājumus, būtu vieglāk izlemt, kurā brīdī sākt iepirkumus un kādus darbus darīt.

Kas ir šie plānotāji?

EDzL kā infrastruktūras pagaidu pārvaldītājs un Autotransporta direkcija (ATD) kā pārvadājumu pasūtītājs. Manā laikā jau risinājās sarunas par to, kā ATD integrē šo jauno līniju mūsu transporta sistēmā un kāda veida pārvadājumiem būtu jānotiek šajās līnijās. EDzL jau bija izstrādājušas tādu kā ceļa karti, kā mums nonākt līdz šim pārvadātāja iepirkumam. Kādi lēmumi ir jāpieņem. Tas bija 2022. gadā, un es pieņemu, ka kaut kas ir gājis uz priekšu, bet pagaidām nekādus lēmumus no šīs ceļa kartes es neesmu redzējis.

Vistālāk ir tikuši lietuvieši, jo viņi domā racionāli, kā rīkoties savā tīkla daļā. Viņi ir izrēķinājuši, cik vilcienus vajadzēs reģionālajiem un starptautiskajiem pārvadājumiem, un viņi arī mērķtiecīgi iet uz to, lai tie tur arī būtu. Igauņi savukārt ir izlēmuši, ka viņiem Tallinā būs starptautisko pārvadājumu depo. Viņi strādā pie tā, ka varbūt viņi paši nebrauks, bet viņiem būs depo, kur tie vilcieni stāvēs. Latvijai ir sava “stratēģija”: mums naudas nav, ideju nav, neko nedarām, un, cik var noprast, viss ir apturēts. Briškena laikā ir apturētas sarunas par infrastruktūras pārvaldīšanas koncepciju, pasažieru pārvadājumu koncepciju un citiem tehniskiem risinājumiem, kas bija saistīti ar “Rail Baltica” projektu. Tā ka šobrīd viss ir apstājies.

No jūsu teksta izriet, ka lietuvieši šim projektam pieiet visracionālāk. Nedomāju, ka lietuvieši būtu īpaši gudrāki par mums. Vai nav tā, ka lietuvieši vienkārši zina, ko grib, un viņiem to projektu patiešām vajag. Šos savienojumus ar Poliju, Viļņu, Klaipēdu, iespējams, Panevēžu. Mums vienkārši nav īsti saprotams, kam to projektu vajag. Nu ja Eiropa dod tos miljardus, nu labi, neatteiksimies, bet baigi arī nerausimies, lai to realizētu. Diezgan jau jocīgi sanāk - tiek guldīti miljardi, lai nodrošinātu ātrvilciena satiksmi ar Bausku, Salacgrīvu vai Baldoni. Uz Eiropas mērogā ciematiem ar pāris tūkstošiem iedzīvotāju.

Es, protams, šādam redzējumam nepiekritīšu, bet piekrītu tajā daļā, ka lietuvieši ļoti skaidri zina, ko viņi grib. Man arī tagad jau pēc ministrēšanas ir bijuši vairāki kontakti ar lietuviešiem, un viņi, skatoties, kas notiek pie mums, saka: jūs dzenat sevi stūrī, paši esat vainīgi, mums drusku jūs ir žēl, bet mēs savu daļu izdarīsim, būsim ieguvēji, kamēr jūs varat tur ņemties un būsiet zaudētāji.

Man ļoti negribētos, ka tas tā beigās arī iznāks. Manuprāt, mums šī trase ir vajadzīga savienojumam ar Eiropu, ar Varšavu. Mums tā ir vajadzīga kravu pārvadājumiem, lai preces dabūtu no Eiropas uz Latviju. Kāpēc preces Latvijā veikalu plauktos ir dārgākas nekā Vācijā? Tāpēc, ka ir augstas transporta izmaksas, lai šīs preces no Eiropas lielajiem loģistikas centriem ar autotransportu atgādātu līdz Latvijas veikalu plauktiem. Ar dzelzceļu tas būtu lētāk.

Tagad Rīga nīkst ārā kā Baltijas metropole, bet idejiski, ja mēs būtu labi savienoti ar lielajiem attīstības centriem, tad tas mums pašiem būtu daudz izdevīgāk. Tā ka tīri no attīstības viedokļa mums tā trase ir vajadzīga. Ja reiz ir tas ES finansējums, tad tas ir jāizmanto. Man ir ļoti žēl, ka tā sajūta: Latvijai tas ir vajadzīgs, ir pazudusi. Tagad pie varas ir nākuši karjeristi, īstermiņa domātāji, kuriem, manuprāt, nav tāds plašāks redzējums.

Kas ir tie “īstermiņa domātāji”?

Manuprāt, Evikas Siliņas valdībā ir cilvēki ar tādu īsa termiņa skatījumu. Es laiku pa laikam pieslēdzos un paklausos valdības sēdes. Par ko tur diskutē un cik dziļi diskutē. Visbiežāk nākas secināt, ka diskusijas notiek par to, kā piešūt uzvalkam apakšējo pogu. Ar kādu diegu, nevis par to - vai tas uzvalks mums vajadzīgs, un, ja vajadzīgs, tad kādu to pašūt, no kādas drēbes un pēc kādām piegrieztnēm. Tas redzams gan “Rail Baltica” projektā, bet arī daudzos citos jautājumos. Kā bijušais politiķis un kā vienkāršs cilvēks es neredzu, ka būtu tie lielie mērķi. Man kā cilvēkam, kurš par “Rail Baltica” projektu ir cīnījies jau vairāk nekā desmit gadus, neliekas, ka valdībai šis projekts šķiet aktuāls.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.