Liepājas mērs Gunārs Ansiņš vada pilsētu salīdzinoši nesen. Kopš iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām 2021. gadā. Tad Liepājas partija, kuras saraksta pirmais numurs viņš bija, uzvarēja vēlēšanas, iegūstot sešas vietas no 15. Otrajā vietā atstājot Jāņa Vilnīša (iepriekšējā mēra) Reģionu apvienību.
Lai arī pats Ansiņš pirms un pēc intervijas runāja un uzvedās brīvi, atraisīti, ar humora dzirksti, pie ieslēgta diktofona viņš runā izteikti piesardzīgi, lēni, apdomājot katru vārdu. Ka tikai nepateiktu kaut ko lieku, nepareizu. Diemžēl ierobežotā intervijai atvēlētā laika dēļ virkne jautājumu palika neizskatīti, un gribētos cerēt, ka jau drīzā nākotnē šo sarunu mēs varētu turpināt.
Liepāja pēdējos gados samērā sekmīgi attīstās. Tiek atklātas jaunas rūpnīcas, stabili strādā osta, ir glīti sakopts pilsētas centrs. Tajā pašā laikā Liepāja joprojām ir pilsēta, kura tiek dotēta no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Kāpēc tā, un vai tiek plānots, ka Liepāja no dotējošas pilsētas kļūtu par pilsētu, kura pati veic iemaksas pašvaldību izlīdzināšanas fondā?
Es, pirmkārt, domāju, ka sistēma, kāda ir izveidota, nav īsti korekta, jo kritēriji ir pietiekami komplicēti un dažos brīžos pat nesaprotami. Piemēram, kāpēc jābūt koeficientam - bāreņi vai bērnu skaits pilsētā. To, ka pilsēta aug un attīstās, mēs redzam dažādos banku analītiķu materiālos. Šonedēļ mums plānota liela konference, kuru organizē Latvijas Banka. Liepāja ir tā, kura ienes pārmaiņas Latvijas ekonomikā. Īpaši, ja skatāmies rūpniecības sektorā. Ja atgriežamies pie jautājuma - cik turīgi ir liepājnieki (iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir galvenais pašvaldību ienākumu avots, “Neatkarīgā”), kas ir pamatjautājums šajā izlīdzināšanas kontekstā, tad jāsaka, ka tradicionāli Rīga un Pierīga ir bijis valstī turīgākais reģions. Tur joprojām ir lielākās darba algas. Šajā pirmstransformācijas periodā Liepājas ekonomika bija balstīta uz tradicionālajām nozarēm. Tās ir metalurģija, tekstilrūpniecība un zivrūpniecība. No šīs transformācijas, kuru tagad piedzīvojam, redzam pakāpeniskus rezultātus. Tie nebūs viena, divu gadu laikā, bet darba algu fonds pilsētā ar katru gadu nedaudz, bet pieaug.
Turbulenci radīja divas lietas. Karš Ukrainā un globālā problemātika, kas saistās ar kreditēšanu. Tās ir lietas, kuras bremzē pilsētas ekonomisko izaugsmi. Tomēr, salīdzinot ar jebkuru Baltijas reģionālo pilsētu, izaugsmes temps ir pietiekami labs. Turklāt šī iešana transformācijas virzienā jau nes augļus.
Kas tieši izlīdzināšanas fonda mehānismā nav īsti korekts?
Valsts ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem uzliek pašvaldībām veikt kaut kādas noteiktas funkcijas. Funkcijas ir dārgākas un lētākas. Piemēram, atskurbtuves. Dienvidkurzemē atskurbtuves nav, bet Liepājā ir. Līdz ar to mēs esam finansētāji šai funkcijai. Pareizāk sakot, līdzfinansētāji. Manuprāt, jēdzīgi būtu, ja mēs nepieprasītu šīs dotācijas no Rīgas un Pierīgas pašvaldībām (izlīdzināšanas fonda donoriem, “Neatkarīgā”), bet valsts no sava budžeta finansētu tās funkcijas, kuras tā uzliek konkrētai pašvaldībai.
Ja paskatāmies uz Latgales reģionu un turienes demogrāfiskajiem rādītājiem, tad redzam, ka tur šīs funkcijas nevar maksāt tikpat daudz, cik Pierīgā. Tā ir lieta, par kuru pašvaldības jau sen klauvē pie valdības durvīm. Nepieciešama diskusija par šo tēmu, lai mēs varētu izvērtēt, kuras funkcijas valstij tiešām jāuzliek pašvaldībām, bet kuras nē. To, kādā situācijā šobrīd ir pašvaldību budžeti, zina jebkurš. Mēs esam ļoti saspringtā situācijā, un jebkurš MK lēmums, kurš nāk papildus, rada bažas par to, vai mēs varēsim to funkciju izpildīt vai nevarēsim. Attīstība balstās vienīgi uz ES struktūrfondu līdzekļiem un nedaudz uz pašvaldību budžeta līdzekļiem, kuras to var atļauties.
Jūs pie problēmām pieminējāt ar kreditēšanu. Vai bankas Liepāju ierindo nekreditējamo teritoriju sarakstā?
Domāju, ka valstī būtu jāpavairo banku konkurence. Būtu jāienāk vēl kādam spēlētājam, lai šī konkurence būtu lielāka. Bankas labprāt sadarbotos ar Liepājas pašvaldību, bet mēs vēsturiski izvēlamies sadarboties ar Valsts kasi. Kas attiecas uz mājokļu kreditēšanu, tad bankas varētu būt vairāk pretimnākošas reģioniem, tajā skaitā Liepājai. Ja tā godīgi paskatāmies, tad bankas uzskata par lielāku risku kreditēt kādu mājokļu programmu ārpus Rīgas vai Pierīgas. Pēdējās tendences gan liecina, ka bankas vismaz sāk dialogu ar pašvaldību un analizē pašvaldības ekonomisko situāciju šobrīd.
Cik saspringtas vai, tieši otrādi, labvēlīgas ir pašvaldības attiecības ar centrālo varu?
Es kā Liepājas domes priekšsēdētājs no pirmās dienas veidoju dialogu ar Latvijas republikas ministriem, ieskaitot arī premjerministri. Mēģinājām izstāstīt Liepājas “stāstu”, Liepājas problemātiku. Manuprāt, šī sinerģija ir pietiekami laba. Nav tā, ka durvis būtu aizslēgtas un atslēga nolauzta. Mani dara bažīgu nākamā gada budžets. Objektīvu iemeslu dēļ budžeta līdzekļi vairāk jāatvēl aizsardzībai un iekšējai drošībai. Tas nozīmē, ka atsevišķām nozarēm būs jāsaspiežas. Tas atsaucas uz visu valsti, tajā skaitā reģioniem. Tā, piemēram, ja samazinās finansējums kultūrai vai izglītībai, tas parādās arī pie mums. Tāpēc visiem tiem, kas šobrīd strādā pie šī budžeta izveides, gribētu novēlēt ļoti rūpīgi izvērtēt, kādas funkcijas valsts varētu optimizēt vai nepildīt un iedot lielāku brīvību pašvaldībām pēc būtības.
Jūs esat Liepājas mērs nu jau trīs gadus. Kādu redzat lielāko Liepājas problēmu, kura būtu jārisina?
Mana dziļā pārliecība ir tāda, ka mums ir jāizdara viss iespējamais, lai Liepājā ienāktu uzņēmumi, kas varētu liepājniekiem maksāt lielākas algas. Tā ir tā lieta, kurai es ticu, un mēs ļoti nopietni strādājam pie industrijas transformācijas. Vai tā ir kinoindustrija, kas ir jaunākais virziens Liepājā, vai tā ir rūpniecība kopumā. Mums jādara viss, lai liepājnieki būtu gudrāki un varētu saņemt lielākas algas. Tas ir lielākais izaicinājums jebkurai pašvaldībai.
Vai varat precizēt, ko tieši domājāt, runājot par kinoindustrijas attīstību Liepājā?
Liepājas ekonomikas mugurkaulu, protams, veido tradicionālā rūpniecība - metālapstrāde, IT segments, osta un loģistika, bet, pilsētai izejot cauri transformācijas periodam, ir jāskatās plašāk. Viena no tām ir kino industrija. Man ir liels prieks par Liepājas mākslas un dizaina koledžu, kas jau domā, kā sagatavot darbiniekus kinoindustrijai. Tie nav tikai aktieri, kas atbrauc uz Liepāju un filmējas. Tur ir liels apjoms cilvēku, kuri ir iesaistīti, lai filma taptu. Jebkura filma, kas tiek uzņemta Liepājas pilsētā, dod pievienoto vērtību gan tiem jaunajiem talantiem, kas mācās mākslas skolā, gan arī pilsētas ekonomikā, jo kinoindustrijas ļaudis šeit pavada dienas, mēnešus, tērējot naudu.
Kādas filmas Liepājā uzņem?
Tagad jaunākā filma, kas tiek uzņemta, ir par grupu “Jumprava”. Pie skatītājiem tā iznāks nākamā gada vidū.
Tā būs mākslas filma?
Tā būs (smejas) muzikāls grāvējs, ko no visas sirds veido jaunais liepājnieks Aigars Grauba. Tā būs viena no mūsu pašu Latvijas filmām. Pagājušajā gadā mums bija Dienvidkorejas uzņemšanas grupa. Tad ir dažādi seriāli, kuri ir darba kārtībā, bet par kuriem pagaidām vēl neko neteikšu.
Kas viņus te Liepājā ieinteresē, pievelk?
Pilsēta ir pietiekami kompakta. Tā piedāvā plašu pakalpojumu loku, sākot no pieczvaigžņu viesnīcu servisa līdz divzvaigžņu viesnīcām. Mums ir saglabājusies pietiekami liela militārā infrastruktūra - Karosta, sarkano ķieģeļu apbūves kompleksi, tāpat pilsētā ir labi saglabājusies vēsturiskā apbūve, kas daudzus uzrunā.
Liepāja tiešām daudzviet izskatās, it kā tā būtu iekonservēta vēl kopš cara laikiem. Ja reiz esam tam pieskārušies, tad uzreiz jautāšu: kā plānojat atdzīvināt Jaunliepāju (tieši šo laikā “iekonservēto” teritoriju starp Tirdzniecības kanālu un dzelzceļu, “Neatkarīgā”)?
Ja mēs paskatāmies Liepājas 400 gadu vēsturē (400 gadi tiks atzīmēti nākamgad - 2025. gadā, “Neatkarīgā”), tad Liepāja jau sākās no vietas, kas tagad ir Jaunliepāja. Tur ir vecie kapi, un pilsētas attīstība tur iesākās. Ja skatāmies šodienas acīm, tad esam Jaunliepājā koncentrējuši sporta infrastruktūru - vieglatlētikas manēžu, Olimpisko centru. Protams, ar to nepietiek. Kā nākamo soli redzam Jaunliepājas promenādes atklāšanu, līdzīgi kā tas ir pilsētas centrālajā daļā. Nedaudz pavirzot aktīvo ostas darbību tuvāk jūrai. Šo Jaunliepājas daļu mēģināsim pakāpeniski atvērt iedzīvotājiem. Tas būs arī simbolisks žests no pilsētas puses, ka Jaunliepāju mēs redzam ar lielu nākotnes potenciālu.
Kad paredzēts šo promenādi atklāt?
Šobrīd, tieši šajā mēnesī, notiek šī projekta detālplāna sabiedriskā apspriešana. Katrs liepājnieks var nākt un izteikt savu viedokli par to, cik tālu atveram ostu, kādai jābūt šai promenādei un citai infrastruktūrai. Tas tad arī būtu viens no soļiem, kā atdzīvināt Jaunliepāju.
Šobrīd diezgan daudz jaunu rūpniecības objektu atveras Karostas teritorijā. Vai arī citur tiek plānots veidot industriālos parkus?
Kas attiecas uz rūpniecību, tad mēs kā pašvaldība un speciālā ekonomiskā zona (SEZ) pieņēmām lēmumu veidot industriālo transformāciju. Sākām to darīt Karostas teritorijā. Tur šobrīd jau ir vairāki starptautiski uzņēmumi, un tādu pašu izaugsmi mēs redzam, transformējot bijušo “Liepājas metalurga” teritoriju, kas iedos lielāku jaudu pilsētas ekonomikai.
No savas puses gribu piebilst, ka obligāti jāsaglabā tie “Liepājas metalurga” trīs skursteņi. Varbūt vecajiem liepājniekiem tie asociējas ar kaut kādiem odīgiem dūmiem, bet cilvēkam no malas šie skursteņi ir Liepājas ainavas neatņemama sastāvdaļa, līdzīgi kā Eifeļa tornis Parīzei. Tāpat pasaulē tagad ir ļoti populāri izmantot vecās industriālās ēkas kā rekreācijas un izklaides objektus. “Liepājas metalurga” milzīgās metāla konstrukcijas nākotnē varētu pārvērst no kādreizējā defekta par efektu.
Attiecībā uz “Liepājas metalurgu” mums ir izstrādāts precīzs attīstības plāns. Tā ir ļoti liela teritorija, un mēs iesim soli pa solim. Brīvības iela ir iela, kas ved uz Rīgu. Tā ir autošosejas A9 turpinājums. Sākot no Brīvības ielas, mēs lēnām sakārtosim infrastruktūru ezera virzienā. Tas ļaus pilsētai un SEZ domāt par metālapstrādes klātbūtni šajā teritorijā, kur mums ir visas iespējas un tradīcijas. Kas attiecas uz skursteņiem, tad šāda politika tiek piekopta arī Karostas teritorijā un citur, kur mēs cenšamies saglabāt pēc iespējas vairāk šo kultūrvēsturisko mantojumu. Tajā skaitā industriālo mantojumu. Tajā pašā laikā jāņem vērā katra šī objekta tehniskais stāvoklis, lai tas skurstenis nenogāztos un neradītu nekāda veida apdraudējumu cilvēkiem. Visi šie tehniskie rādītāji tiks izvērtēti, un visu, ko varēsim, to saglabāsim. Ņemot vērā arī ekonomiskos apsvērumus.
Šogad Liepājā ir pabeigta centra renovācija. Manuprāt, izskatās ļoti labi, ērti un patīkami tur uzturēties. Tajā pašā laikā ir svarīgi pilsētas centros uzturēt apbūves blīvumu. Diemžēl Liepājas centrālajā daļā 80 gadus pēc kara ir ļoti daudzi apbūves robi, tukšumi jeb, kā tos dēvē urbānistikā - izsisti zobi. Vai ir kādi plāni aizpildīt šos robus?
Šeit jāsāk ar to, ka ir ļoti skumīgi redzēt tās pilsētas centra fotogrāfijas, kas uzņemtas pirms 2. pasaules kara. Gan Lielā iela, gan Vītolu iela un citas ielas ar tik skaistiem namiem, par kuriem ikviena pilsēta varētu sapņot. Diemžēl karš radīja šos milzīgos robus. Par laimi, daudzas ēkas tomēr saglabājās. Piemēram, Svētās Trīsvienības katedrāle, lai gan viss apkārt tika nopostīts.
Pilsēta mērķtiecīgi ar saviem investīciju projektiem cenšas padarīt centru dzīvāku. Piemēram, koncertzāle “Liepājas dzintars” ir novietota tieši pilsētas centrā ar mērķi piedot šai apkārtnei lielāku aktivitāti. Tagad esam uzsākuši diskusijas par to, kā varētu atdzīvināt Tirgoņu ielu, kas ir pirmā valstī izveidotā gājēju iela, un arī blakus esošo Zivju ielu. Es redzu, ka tur varētu veidoties ļoti labs pilsētas centra kvartāls, bet jāapzinās, ka katrs šīs teritorijas kvadrātmetrs, izņemot teritoriju, ko dažkārt vēl dēvē par bijušo Ļeņina laukumu (automašīnu stāvlaukums blakus viesnīcai “Līva”), kas ir pašvaldības īpašums, ir privātīpašums.
Esam uzsākuši sarunas ar māju īpašniekiem vēsturiskajā centrā, lai saprastu, ko kā pašvaldība varam palīdzēt, lai dzīvība uz Tirgoņu ielas un Zivju ielas būtu vēl aktīvāka. Sarunas sākām pirms trijiem mēnešiem, un pirmais, ko uzņēmēji lūdza: palīdziet mums ar ielu tirdzniecību. Šo mājas darbu mēs esam izdarījuši, un katru sestdienu un svētdienu tur notiek ielu tirdzniecība. Līdz ar to šīs ielas, īpaši Tirgoņu iela, kļuvušas dzīvākas.
Tāpat esam mēģinājuši saprast, kas traucē uzņēmējiem ātrāk renovēt mājas. Šo procedūru mēs esam paātrinājuši, pārskatījuši, un, ja salīdzinām ar jebkuru pašvaldību valstī, piemēram, Rīgu, tad mūsu birokrātiskā procedūra ir daudz raitāka. Mēs redzam rezultātu, un vairākas mājas Tirgoņu ielas sākumā tiek renovētas, un es ticu, ka tā dzīvība tur būs lielāka. Ar to, protams, nepietiek. Ir nepieciešams izdomāt vēl kādu magnētu, ko ievietot pilsētas centrā, lai piesaistītu cilvēkus. Vai tā būs modernāka bibliotēka vai kaut kas cits, kas šīs centra trūkstošās daļas satuvinātu kopā. Tas ir mūsu izaicinājums, ko debatējam kopā ar dažādu pilsētu arhitektiem un soli pa solim šos jautājumus risināsim.
***
Par Liepājas centra apbūvi, jaunām mājām, jauniem projektiem, par Liepājas starptautiskiem autotransporta un aviācijas savienojumiem un Liepājas ostas attīstību intervijas turpinājumā rītdienas “Neatkarīgās” numurā.
