Ko Latvijas operas un baleta namā dara baleta inspektors?

© Foto: Paula Lieldidža-Kolbina

“Es esmu ļoti laimīga, ka šeit strādāju!” tā par savu darbu Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) intervijā “Neatkarīgajai” teic baleta inspektore un bijusī baleta māksliniece Dace Lapiņa.

Ko īsti dara baleta inspektore, kas ietilpst jūsu pienākumos?

Pateikšu īsi. Galvenais pienākums ir darba plānu sastādīšana. Tas ir pats svarīgākais.

Un cik ilgi jūs jau strādājat par inspektori?

Pagājušajā gadā, kad mēģināju saskaitīt nostrādātos gadus, skaits sajuka. Man liekas, ka šis ir septiņpadsmitais gads.

Un cik ilgi dejojāt?

Divdesmit četrus ar pusi gadus. Bet tas divdesmit ceturtais bija pirmais gads šajā amatā, tāpēc tas bija diezgan grūti - apvienot. Būt formā klasikā un uzkāpt uz puantēm. Tā kā šīs bija pirmais gads, es pati lauzos te iekšā. Nebija jau tā, ka es piesēdos pie datora un tie plāni nāca, tā kā “riekstiņus grauzt”. It kā, no vienas puses, tu esi bijis tajā visā “sulā” iekšā, bet viens ir, kad tu esi kā dejotājs un tu redzi to plānu pie sienas, un otrs, kad tu atrodies šeit.

Kas jums visvairāk patīk jūsu darbā?

Es pat nevaru pateikt, kas man patīk. Principā man viss patīk.

Tad nebūs arī atbildes, kas nepatīk?

Jā. Man tiešām patīk viss. Man patīk tas darbs, ko es daru. Man liekas, mūsdienās ir ļoti svarīgi darīt darbu, kas patīk. Protams, ka ir brīži, kad ir sarežģīti darba plāni, kad tu skaties un domā, kā tos sastādīt - piecas minūtes tur nogriez, piecas pieliec, tad vēl cilvēki var dublēties dažādās zālēs, baleta mēģinājumu telpās. Tas ir vajadzīgs tiem, kam domāts mēģinājumus. Brīžiem šķiet, ka es varbūt esmu par daudz emocionāla un to nespēšu. Naktī guļu, un tie plāni “griežas” pa galvu. Griežas, griežas, un, kad no rīta pamostos, apsēžos pie galda un viss notiek. Bet tas arī nāk ar gadiem, ar pieredzi.

Vai to varētu saukt par lielākajām grūtībām šajā darbā?

Es pat neteikšu, ka tās ir grūtības. Tā ir vienkārši mana iekšēja lieta. Ka es uzvelkos un domāju, ka man nesanāks, ka es nesastādīšu.

Kura ir izrāde, kas sagādā vislielākās grūtības tieši jūsu darbā? Varbūt viss repertuārs?

(Smejas.) Nē, ar visu repertuāru tā nav. Bija tāds balets “Mesija”. Izrāde ļoti smuka, balta, bet tur bija 20 dejojamie gabali. Katrs - kāds trīs minūtes, kāds varbūt pusotru, kāds četras minūtes garš. Un bija sarežģīti visu to salikt. Protams, es to izdarīju, bet bija grūti, jo neieliksi pusotras minūtes gabalam mēģinājumu piecas minūtes. Tev ir jāliek vismaz 20 minūtes. Ja tā pa 20 minūtēm ieliek katram gabalam un ja vēl cilvēki dublējas, tad sanāk, ka vienu reizi visu samēģināt - tās ir divas dienas pilnīgi noteikti. Bet tāda “Mesija” jau nebija vienīgā izrāde nedēļā, bija jau arī citas, kas jāmēģina un ar vienu mēģinājumu izrādei nepietiek.

Varētu teikt, ka tā bija visgrūtākā izrāde. Arī studēšanas procesā. Cilvēki skraidīja no zāles uz zāli, tad es norāvu no viena mēģinājuma, jo jābūt jau tur. Tad “to jau tu zini, aizej tagad citu pamācies” un tā.

Un kas ir mīļākā izrāde?

(Nopūšas.) Es nemāku pateikt. Visas patīk. Ko es pilnīgi noteikti vienmēr skatos un klausos, varbūt tā ir kāda skolas nostalģija vai nenodejotais sapnis, tas ir “Riekstkoža” valsis un “Pas De Deux”. To es katru izrādi skatos. Sākotnēji domāju - nu tagad es visas izrādes no zāles noskatīšos. Protams, no sākuma es skatījos un tagad arī skatos. Ne no zāles gan, jo mana vieta ir skaņās [skaņu nodrošināšanas darbinieku postenis]. Jo zālē es principā nekad neeju. Arī uz pirmizrādēm. Vieglāk ir sēdēt skaņās un uztraukties, pozitīvi uztraukties, par to izrādi, nevis sēdēt zālē. Bet “Riekstkodi” es varu klausīties un skatīties.

Varbūt kopš tā brīža, kad vairs nedejojat, ir kāda izrāde, kuru jūs ļoti vēlētos nodejot?

Viena loma pilnīgi noteikti, kura, arī ja es būtu dejotāja, man nespīdētu, ir “Veltīgās uzmanības” Simone, kas man ļoti patīk, bet to vēsturiski ir dejojuši tikai vīrieši. Principā tur variantu nebūtu arī karjeras laikā. “Antonijā” [balets “Antonija. #Silmači] Pindacīša un Tomuļmāte. Tās gan man pie sirds.

Tātad rakstura lomas?

Jā, rakstura lomas. Es jau vienmēr domāju, ka esmu kaut kāda klasiķe, bet tad bija tas “Dakteris Aikāsāp” un lapsa. Un tad tālāk “Gaišais strauts”, un tad es sapratu, ka man raksturlomas iet vairāk pie sirds nekā zilā klasika.

Ko jums nozīmē strādāt LNOB?

Gods! Es esmu ļoti laimīga, ka es šeit strādāju. Un es esmu ļoti laimīga, ka man piedāvāja šo darbu. Protams, ka droši vien es nebūtu sēdējusi mājās pēc karjeras beigām. Būtu [baleta] studijas, bērni. Bet pie tā būtu jāpierod. Kad tu visu mūžu esi bijis šeit. Varbūt kāds saka, ka otrreiz neietu baletskolā. Es noteikti ietu. Kad man gāja kāda 20. sezona, es sāku domāt, ka laiks jau iet uz otru pusi, jādomā, ko darīt tālāk. Skatījos visādus kursus. Vīrs man teica: “Nu ko tu tur skaties, tev ir jādara tas, ko tu māki.” Un varbūt tāpēc es arī iestājos akadēmijā [Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija].

* * *

“Neatkarīgā” ar šo interviju sāk rakstu sēriju par cilvēkiem, kas strādā Latvijas Nacionālajā operā un baletā, un daļa no viņiem ir tādi, par kuru darbu lielākā daļa skatītāju nenojauš. Taču bez viņiem izrādes nebūtu tik krāšņas, iespējams, pat vispār nevarētu notikt.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.