Kādas pārmaiņas nākamais gads sola labklājības jomā? Vai pieaugs pabalstu un pensiju apmēri? Vai izeja no demogrāfijas bedres ir imigrantu ievešana? Par šiem jautājumiem “Neatkarīgā” uz sarunu aicināja labklājības ministru Uldi Auguli (ZZS).
Nākamā gada valsts budžets ir nodots Saeimai. Ko šis budžets sola labklājības jomai?
Kā zināms, vienīgā valsts budžeta prioritāte nākamgad ir aizsardzības joma. Bet, neskatoties uz to, Labklājības ministrija bija iesniegusi arī savas prioritātes, kuras diemžēl netika 100% atbalstītas tā, kā mēs to vēlējāmies, taču, veicot arī iekšējās naudas pārdales, ministrija ir panākusi, ka, piemēram, nākamgad pensijas indeksēs līdz vidējai iemaksu algai, kas varētu būt 1500 eiro, protams, ņemot vērā darba stāžu. Tas nozīmē, jo vairāk darba gadu, jo lielāks indekss. Papildus ir panākts, ka pensijām tiks palielināts neapliekamais minimums no pašreizējiem 500 eiro līdz 1000 eiro, tādējādi strādājošie pensionāri necietīs no iedzīvotāju ienākumu nodokļa izmaiņām, kas ieviestas, lai atvieglotu gan nodokļu sistēmu, gan uzlabotu darbaspēka konkurētspēju attiecībā pret Lietuvu un Igauniju. Tāpat valdība ir vienojusies, ka vecāku pabalsta saņēmēji, kuri izvēlas nedoties bērna kopšanas atvaļinājumā, bet turpina strādāt, nākamgad saņems šo pabalstu 75%, nevis 50% apmērā, kā tas šobrīd. To piedāvāts noteikt uz vienu gadu. Labklājības ministrijai ir dots uzdevums izvērtēt šī paaugstinājuma ietekmi uz darba tirgu, jo šā brīža statistika rāda, ka iepriekšējais solis - paaugstināt pabalstu no 30% līdz 50% - nav palielinājis nodarbinātības rādītājus. Šo pabalstu joprojām izvēlas vien aptuveni 30% vecāku, turklāt 79% no tiem ir strādājoši tēvi. Ja tagad redzēsim uzlabojumus nodarbinātībā, šie uz gadu noteiktie 75% var palikt par pastāvīgu normu. Piedāvājām arī palielināt īpašās kopšanas pabalstu bērniem invalīdiem (kopš dzimšanas). Ceram, ka Saeima šo piedāvājumu, kaut ar varbūtējiem uzlabojumiem, bet tomēr akceptēs.
Tas, kas attieksies uz katras mājsaimniecības labklājību un ieņēmumiem, ir fiksētais neapliekamais minimums. Pozitīvā aspektā it sevišķi to izjutīs mājsaimniecības ar apgādājamajiem.
Citi pabalsti, piemēram, bērnu kopšanas, piedzimšanas pabalsta palielināšana būs ministrijas prioritātes, domājot par nākamo gadu valsts budžetiem.
Kuri ierosinājumi palika ārpus nākamā gada valsts budžeta?
Bērnu kopšanas pabalstu piedāvājām palielināt no 171 eiro līdz 377 eiro, bērnu piedzimšanas pabalstu līdz 700 eiro. Vēlējāmies palielināt pabalstus, kas saistīti ar ārpusģimenes aprūpi. Bet, kā jau teicu, šīs iniciatīvas pārceļas uz vēlāko gadu valsts budžetiem.
Vai ir vajadzīgi kādi sagatavošanās darbi, lai šis ieceres tiktu iekļautas 2026. gada valsts budžetā?
Galvenais, kas vajadzīgs - pēc iespējas vairāk ieņēmumu valsts pamatbudžetā, jo visi šie pabalsti tiek maksāti no pamatbudžeta, nevis no speciālā budžeta.
Nopelnītais caur labklājības nozari nonāk atpakaļ pie cilvēkiem.
Jā, mēs investējam cilvēkos.
Vai ir kādi signāli, ka kādas no visām šīm labajām iecerēm varētu Saeimā tikt “torpedētas”?
Konkrētu signālu nav, bet valdības lēmums 1% no pensiju otrā līmeņa iemaksām pārnest uz pirmo līmeni terminēti uz četriem gadiem līdz šim ir ļoti plaši apspriests. Esam skaidrojuši, ka tas darīts ar nolūku uzlabot darbaspēka izmaksas salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm un šo četru gadu laikā šis lēmums neatstās ietekmi uz nākotnes pensionāriem.
Paskatīsimies uz 2. pensiju līmeni no citas puses: 2. līmenis šobrīd ieguldītājiem ir neizdevīgs. Bankas sākotnēji solīja labu ienesīgumu, labus ieņēmumus, bet realitātē redzam, ka visu, ko šie 2. līmeņa ieguldījumi nopelna, noēd inflācija. Raugoties nākotnē - ja šie fondi nespēj dot peļņu, kā vērtēt kopumā 2. pensiju līmeņa jēgu?
Ir jāskatās visi pensiju līmeņi kopumā, lai, aizejot pensijā, pensijas apmērs būtu tuvu tam, cik cilvēks pelnīja strādājot. Ņemot vērā ekonomikas, demogrāfijas tendences, darbaspēka pietiekamības jautājumus, pensiju 1. un 2. līmeni nevar vērtēt īstermiņā. Tikai ilgtermiņā. Šobrīd ar Latvijas Banku izskatām iespējamās izmaiņas attiecībā uz 2. pensiju līmeni - ko un kā to uzlabot, lai cilvēki justos drošāki par saviem ienākumiem nākotnē. 2. līmenis tika ieviests pirms vairāk nekā 20 gadiem, un ir pēdējais laiks to pārskatīt, lai cilvēkiem šie kapitāluzkrājumi būtu pēc iespējas lielāki. Atteikties no 2. pensiju līmeņa vai sekot Igaunijas piemēram [ļaut iedzīvotājiem iztērēt pensiju 2. līmenī uzkrātos līdzekļus jau pirms pensijas] neplānojam. Varam izskatīt iespējas, piemēram, piecus gadus pirms pensijas vecuma sasniegšanas pensiju 2. līmeņa kapitālu pārlikt uz 1. līmeni. Kad Labklājības ministrija būs izstrādājusi konkrētus priekšlikumus, tad ar tiem iepazīstināsim sabiedrību. Šobrīd vēl viss ir darba procesā.
Dzimstības rādītāji turpina sarukt... Kas maksās par pensijām?
Tā ir problēma visās Eiropas Savienības valstīs. Ja mēs skatāmies uz dzimstības koeficientiem, tad visās Baltijas valstīs situācija ir ļoti līdzīga. Demogrāfiju mēs nevaram skatīt tikai caur dzimstības prizmu, tur ir ļoti daudz komponentu - sievietes reproduktīvā vecumā, kā iedrošināt jauniešus veidot ģimenes, auklīšu, pirmsskolu pieejamība, skolu tuvums, mājokļu pieejamība, veselības aprūpe, ekonomiskā stabilitāte, ģeopolitiskā drošība, reemigrācija. Plānojam tuvākajā nākotnē valdībā skatīt demogrāfijas plānu, lai mēs atbilstoši šim plānam ar uzdevumiem arī citām ministrijām varētu virzīties uz priekšu - uzlabot demogrāfisko situāciju valstī. Pabalsts nav izšķirošais faktors, kāpēc dzimst bērni, bet gan viss iepriekš nosauktais.
Demogrāfijā ir vajadzīgs revolucionārs rāviens. To gaidām jau vismaz 20 gadus. Nav. Skatīsimies patiesībai acīs: mums ir jāieved migranti - darbaspēks, kurš pelnīs mums pensijas. Tā dara Polija, Vācija.
Ir jādomā, cik daudz mēs uzņēmējdarbībā varam procesus robotizēt, aizstājot darba rokas. Cilvēku skaits valstī samazinās, taču mums līdz galam vēl nav izmantotas pašu rezerves. Piemēram, apmēram, 20 000 jauniešu šobrīd nedz mācās, nedz strādā - ir jādomā, kā tos atgriezt apritē. Tad vēl jāattīsta subsidētā nodarbinātība, nodrošinot atbalstu darba vietu iekārtošanai cilvēkiem ar invaliditāti. Daudzi var un grib strādāt, jautājums tikai par darba devēju ieinteresētību un valsts atbalstu. Tāpat ir daļa pensijas vecuma cilvēku, kas vēlas turpināt savas darba gaitas. Turklāt, turpinot būt darba tirgū, pensiju pārrēķināšanas brīdī viņi iegūst lielāku pensiju.
Ja mēs izšķiramies par labu migrācijas politikai, mums vajadzīgas “smadzenes", lai valstij no iebraucējiem ir pēc iespējas lielāka pievienotā vērtība, jo runa nav tikai par darbaspēku, bet ieguvumiem ražošanā, eksportā, lai tādējādi nopelnītu naudu valsts pamatbudžetā.
Kā jūs domājat, kāda būs Latvija tuvākajos 30 gados?
Ja mēs mazāk laika veltīsim politiskiem kašķiem, bet fokusēsimies uz darbiem valsts attīstīšanai, visam ir jāizdodas. Mēs šeit dzīvojam un gribam dzīvot. Turklāt visiem gribas dzīvot labi.
Bez strīdiem politikā jau neiztikt. Citādi nevar atrast to zelta vidusceļu starp dažādām interesēm.
Interesei jābūt vienai - valsts attīstība.
Tā nemēdz būt.
Gribas dzīvot ideālā pasaulē.
Banku lobijs dara visu, lai nenotiktu 1% iemaksu pārnese no pensiju otrā līmeņa uz pirmo līmeni. Saeimas balsojumā tad jau redzēsim, kurš pārstāv banku intereses, kurš tomēr iedziļinās skaitļos. Bet, atgriežoties pie migrācijas politikas, mēs varam nopirkt modernu, dārgu tehniku un maksāt zinošam speciālistam par prasmi rīkoties ar to vai arī ievest 20 migrantus, kas paveic darbu ar rokām. Rezultāts budžetā būs viens un tas pats.
Mums ir svarīga tā vietējā pievienotā vērtība. Lai uzņēmēji maksimāli ražošanu attīstītu savā valstī, tā teikt, nevedam prom baļķus, bet vedam prom jau gatavus krēslus.
Ostās redzams, ka mēs jau gadiem tomēr vedam prom baļķus.
Mums ir daudz uzņēmēju, kas rada šo pievienoto vērtību, šos “krēslus”, bet, protams, vēl ir kur augt.
Cik pamatoti ir uzņēmēju pārmetumi, ka liels slogs tiem tiek uzlikts nodokļu jomā, tostarp darbaspēka nodoklis?
Šā brīža iesāktā nodokļu reforma ir saskaņota ar darba devēju organizācijām, lai mēs uzlabotu darbaspēka nodokļu sistēmu.
Labklājības ministrijai ir jāuzrauga sistēma, vai, kam, cik liels pabalsts tiek piemērots. To var darīt robotizētā veidā, tādējādi atbrīvojot darba vietas publiskajā pārvaldē?
Zināmā veidā - jā. Informācijas tehnoloģiju sistēmas jau tiek uzlabotas. Ja ir iespējams, izmantojam mākslīgo intelektu, piemēram, tulkošanai. Nav tad vajadzības pēc cilvēka - tulka pakalpojumiem. Jau 2009. gadā, kad pirmo reizi biju labklājības ministrs, ļoti daudz tika paveikts dažādu sistēmu, procesu modernizācijā, vienkāršošanā, piemēram, centralizējām grāmatvedību. Cik daudz no darbiem mēs šādi varēsim atslogot, man ir grūti pateikt. Piemēram, ja raugāmies uz valsts sociālās aprūpes centriem, kur dzīvo cilvēki ar garīgām slimībām, viņu aprūpē ir svarīgs cilvēciskais faktors. Nav vēl izdomāti roboti - aprūpētāji, roboti - sociālie darbinieki.
Jūs bijāt labklājības ministrs 2009. gadā un tagad. Vai šo gadu laikā ir mainījies ministrijā strādājošo darbinieku skaits?
Precīzi nepateikšu, bet būtisku izmaiņu nav.
***
Intervijas turpinājums digitālajā laikrakstā “Neatkarīgā” būs lasāms drīzumā
