Intervija ar īpašo uzdevumu vēstnieku, ANO Drošības padomes kampaņas sekretariāta vadītāju Andreju Pildegoviču: par to, kāpēc Latvijai jākļūst par ANO Drošības padomes locekli, par to, kāpēc “sliktie zēni” neiet prom un kāpēc ANO ģenerālsekretāram vāja izpratne par Austrumeiropas reģionu, kāpēc Latvija nopirkusi vēl vienu ēku Ņujorkā, vai tā kļūs par patvēruma vietu valdībai kara gadījumā, un kā labāk palīdzēt Latvijas uzņēmējiem.
Sabiedrība arvien biežāk uzdod jautājumu: kāpēc Latvijai jābūt Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomē (DP)? Īpaši ņemot vērā to, ka DP ir arī Krievija, kuras pārstāvis nepārtraukti melo, turklāt var jebkurā brīdī bloķēt jebkuru jautājumu, bet mēs tur neko nevaram mainīt.
Sākšu ar vēsturisku atkāpi. Esmu neatkarības paaudzes diplomāts, esmu sācis jums sekot, vēl lasot laikrakstu “Atmoda”. Un es runāju par laiku, kad Latvija vēl bija ārpus ANO un kad mēs vēl tikai klauvējām pie ANO dalībvalstu durvīm. Mūsu tautieši - trimdinieki - tolaik varēja tikai rakstīt petīcijas un pieķēdēties pie ANO mītnes žoga, kā to, piemēram, izdarīja Pēteris Elferts un daži viņa domubiedri.
Latvija kļuva par ANO dalībvalsti nepilnas trīs nedēļas pēc augusta puča un trīs mēnešus pirms PSRS sabrukuma: 1991. gada 17. septembrī. Toreiz gan DP, gan Ģenerālā asambleja (ĢA) nobalsoja par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņemšanu ANO. Toreiz par ANO dalībvalstīm kļuva arī abas Korejas un Māršalu salas.
Šis bija ārkārtīgi svarīgs notikums, jo ANO faktiski bija pirmais pakāpiens, lai Latvija varētu pilntiesīgi atgriezties starptautiskajā apritē. Ja valsts nav ANO locekle, tad šī valsts var piedalīties, teiksim, olimpiādē, taču tai nav iespēju piedalīties citos nopietnos starptautiskos pasākumos. Piemēram, Kosova, kuras neatkarība pasludināta pirms 17 gadiem, bez ANO dalībvalsts statusa nevar pievienoties tādām starptautiskām organizācijām kā NATO un ES.
Tajos gados, kad atguvām savu neatkarību, ANO spēlēja būtisku lomu, balsojot par Krievijas 80 000 militārpersonu, tas ir, okupācijas karaspēka izvešanu no Latvijas. Pēc tam bija periods, kad veidojām savu likumdošanu, lielāko uzmanību pievērsām virzienam uz ES un NATO.
Mēs nebijām klāt ANO dibināšanas brīdī: 1945. gadā mēs palikām padomju okupācijā 50 gadus, un ANO dokumentos Baltijas valstis tika pieminētas tikai sīkā drukā vienā teikumā, runājot par Baltijas valstu diplomātisko īpašumu Ženēvā.
Tā ka var teikt, ka ANO nav mūsu gēnos - atšķirībā no Zviedrijas, Dānijas vai Nīderlandes. Bet šī organizācija nospēlēja svarīgu lomu, kad mēs atguvām neatkarību. Ja nebūtu šīs starptautiskās atzīšanas, mūsu tālākais ceļš būtu daudz grūtāks.
Kad bija panākta krievu karaspēka izvešana, mēs konsekventi atspēkojām Krievijas dezinformāciju ANO, bet mūsu nopietnāka interese par ANO izveidojās faktiski pēc Krievijas - Gruzijas kara, jo labi sākām izprast Putina impērisko domāšanu. Turklāt pamanījām arī to, ka mūsu Rietumu sabiedrotie to nedzird un līdz galam neizprot. Savukārt lietuvieši, igauņi, poļi un mūsu skandināvu kaimiņi sāka arvien vairāk pievērsties ANO, nonākot pie izpratnes, ka kādam no mūsu reģiona obligāti ir jābūt pie šī DP galda. 2014. gadā tā bija Lietuva, un Lietuvas vēstniece Raimonda Murmokaite, gandrīz Hruščova stilā sizdama dūri pa galdu, aicināja valstis runāt skaidru valodu par Krievijas agresiju, minot Krimas aneksiju.
Toreiz mūs nedzirdēja. Taču Baltijas diplomātu sirdsapziņa ir tīra: mēs runājām par Krievijas agresiju. Tomēr ne franči, ne briti, ne amerikāņi nebija gatavi lietot vārdu “agresija”.
Izrādās, jau toreiz ANO bija bezspēcīga organizācija. Agresiju neatzīt par agresiju… Dižvalstīm bija bail?
Bailes, situācijas sapratnes trūkums, nevēlēšanās konfrontēties ar Krieviju, nezināšana par to, kas ir ukraiņi. Tā tiešām bija sekla izpratnes bagāža. Tas bija apsvērums - kāpēc kādam no mūsu reģiona jābūt pie DP galda, kurš ceļ trauksmi, runā skaidru valodu un cenšas ANO DP dienaskārtību pēc iespējas ietekmēt atbilstoši mūsu reģiona interesēm.
Pasaulē ir 193 valstis, un mūs šobrīd visvairāk satrauc Krievijas karš Ukrainā, bet pasauli plosa vēl vismaz 16 dažāda mēroga kari. Bet, piemēram, Alžīrija visu laiku grib runāt par Palestīnu, ir Āfrikas valstis, kas vēlas runāt par Sudānu vai par Kongo.
Taču Baltijas valstis, Polija un mūsu skandināvi kaimiņi - mēs gribam, lai regulāri, katru mēnesi uzmanība tiktu pievērsta Ukrainai. Un te ir runa par daudziem aspektiem - tas ir prezidenta Zelenska Uzvaras plāns, ukraiņu bērnu tiesības, seksuālā vardarbība un spīdzināšana, ko veic krievi, tie ir atmīnēšanas jautājumi, tie ir kodoldrošības jautājumi - Eiropā lielākās atomelektrostacijas atrodas Ukrainā, un vienu no tām - Zaporižjā - ir sagrābis Krievijas karaspēks. Plus vēl jautājumi, ko saucam par ekocīdu - tā ir kara negatīvā ietekme uz vidi.
ANO DP ir tā vieta, kur šīs 193 valstis mēģina preparēt astoņu miljardu iedzīvotāju problēmas. Citas tik plašas arēnas un globālas platformas nav. Bet, protams, mēs apzināmies, ka šai platformai ir milzīgi trūkumi. Šo platformu izveidoja bez mums, tad, kad dibināja ANO, bija 54 valstis, tagad arī ir valstiski veidojumi, kas vēlas iekļūt ANO.
Šajā organizācijā pretrunu un interešu sadursmju ir ļoti daudz - ieskaitot Zemes problēmas, kosmosu un digitālo pasauli. ANO DP galds nav vienīgais galds, pie kura notiek apspriedes, bet mēs neesam G20 valsts, mēs neesam OPEC valsts, mēs neesam vienā otrā citā ekskluzīvā klubā, taču mēs - Baltijas valstis - skaidri apzināmies, ka mēs nebūsim nepievienojušies, neitrāli un klusi. Kad mēs tādi bijām, tas beidzās ar Molotova - Ribentropa paktu, trīskāršu izvarošanu un vienas trešdaļas iedzīvotāju zaudēšanu. Tā ir mācība, lai mēs nekad vairs nebūtu klusi un pasīvi. Redzam, ka pasaules kārtība mainās, un tā mainās neizbēgami.
Bet ne vienmēr pozitīvajā virzienā. Mēs redzam, ka ANO kā “pasaules parlamentā” aptuveni 65-70 valstis ir demokrātiskas, bet divas trešdaļas ir autoritāras valstis, un tās pieder citām politiskajām kultūrām. Un lielā atšķirība no Tautu savienības - pirmskara ANO prototipa - ir tā, ka tie “sliktie zēni” neiet prom. Toreiz, 1939. gadā, PSRS par agresiju pret Somiju tika izslēgta no Tautu savienības, mēs esam Krieviju izslēguši no Eiropas Padomes.
Kā tad tie “sliktie zēni” ies prom, ja viņiem neviens nesaka - ejiet prom!
ANO ir 80 gadu, un krievi ANO ir veidojuši trīs paaudzēs, piepildījuši ar savām normām, saviem cilvēkiem un savu dezinformāciju. Mums grūti dabūt ārā krievu darbiniekus pat no Eiropas Padomes. Viņi tur ieķērušies ar dažādiem juridiskiem trikiem. Pastāvīgi cenšamies Krieviju un Baltkrieviju izolēt starptautiskajās organizācijās, un tā ir nepārtraukta cīņa. 2024. gadā Latvija kopā ar līdzīgi domājošām valstīm turpināja strādāt, lai izolētu Krieviju un Baltkrieviju starptautiskajās organizācijās. Rezultātā Krievija un Baltkrievija netika ievēlētas virknē starptautisko organizāciju, kurās tās bija pieteikušas savas kandidatūras. Piemēram, Krievija netika ievēlēta ANO Zinātnes un tehnoloģiju attīstības komisijā, ANO Pasaules pārtikas programmas Izpildpadomē un citās struktūrās. Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas15 dalībvalstu konferencē Krievija otro reizi pēc kārtas pārliecinoši netika ievēlēta organizācijas izpildpadomē.
Tāpat Latvija skaļi iestājas par ANO reformu, veto tiesību ierobežošanu, caurredzamību DP darbā.
Ja mēs nebūsim ANO DP, tur būs citi. 2023. gada vēlēšanās Austrumeiropas valstu grupā kandidēja divas valstis - Slovēnija un Baltkrievija. Ja nebūtu uzvarējusi Slovēnija, ANO DP pārstāvētu Minska. 2012. gadā uz Ģenerālās asamblejas vadītāja vietu kandidēja Lietuvas diplomāts, viņš bija ārpus konkurences, bet dažus mēnešus pirms balsojuma pieteicās Serbijas ārlietu ministrs, un Serbija uzvarēja. Es to stāstu tāpēc, lai saprastu: ja mēs neuzņemamies šo slodzi, mūsu vietu var aizņemt citi spēki.
Ja mēs runājam par ANO DP darba kārtību, tad - lai kādu jautājumu iekļautu darba kārtībā, nepieciešamas deviņas balsis no 15 DP valstu balsīm. Es noliedzu apgalvojumu, ka tikai valstis ar pastāvīgo statusu kaut ko izlemj. Pie DP galda jāatrodas demokrātiskām valstīm, kas iestājas par cilvēktiesībām, par valstu teritoriālo nedalāmību un cīnās pret agresiju.
Kaut kā neredzu, ka Krieviju varētu pieskaitīt šīm pozitīvajām valstīm. Krievija joprojām paliks nesodīta, melīga un agresīva. Ja vēl paskatāmies uz ANO ģenerālsekretāru Gutērešu, kurš nevis dodas uz Ukrainai veltītu konferenci, bet steidzas uz Krieviju, lai BRICS konferencē tiktos ar diktatoru Putinu…
Šo Gutēreša kunga gājienu jau ir komentējis mūsu Valsts prezidents un ārlietu ministre. Divas nedēļas pēc Krievijas kara sākuma es personīgi kopā ar domubiedriem tikos ar Gutēreša kungu, lai apgaismotu viņu, ka šis nebūs īss karš, ka Krievijas nodomi ir ļoti nopietni un ka jādara viss iespējamais, lai visa starptautiskā sabiedrība apvienotos un lai Krievija tiktu sodīta.
Kopš 2022. gada 24. februāra ANO Ģenerālā asambleja ir pieņēmusi septiņas rezolūcijas, nosodot Krievijas agresiju pret Ukrainu un neatzīstot Krievijas brutālos mēģinājumus apdraudēt Ukrainas teritoriālo nedalāmību.
Par šo rezolūciju lielāko daļu nobalsoja vairāk nekā 140 pasaules valstis. Par Krimas rezolūciju šogad gan nobalsoja 81 valsts. Baltijas valstis ir lielākie Ukrainas advokāti, kas neatlaidīgi cenšas informēt globālo dienvidu valstis.
Izskatās pēc cīņas ar vējdzirnavām.
Nē, tā tas nav. Tā ir svarīga, principiāla cīņa. Daudzas Āfrikas un Latīņamerikas valstis bieži saka: mēs negribam klausīties tajā, ko saka Brisele vai Parīze, Londona vai Vašingtona, bet tas, ko sakāt jūs - no Rīgas, Tallinas un Viļņas, - ir kaut kas cits, jūs esat robežvalstis, austrumu flanga valstis, un tas, ko jūs sakāt, ir svarīgi.
Bet es arī esmu sarūgtināts par to, ka lietas notiek tik lēni. Mēs stingri iestājamies par to, ka jāveido speciālais tribunāls, ideālajā gadījumā tam jāveidojas ar ANO palīdzību, jo tad mēs dabūtu starptautisku atbalstu. Taču pagaidām pēc balsojumiem redzam, ka mums ir 70-80 valstu atbalsts, tāpēc ir pamats virzīties uz priekšu - uz Eiropas Padomes bāzes veidojot tribunālu kopā ar to (Eiropas Padome atrodas Strasbūrā).
Tas notiek mokoši lēni, un tas ir vājš mierinājums ukraiņiem. Protams, daudz kas izšķirsies kaujas laukā, bet paralēli svarīgi - lai tiek uzvarētas arī tiesiskās un diplomātiskās kaujas. Tā nav tikai Ņujorka, un tā nav tikai ANO Drošības padome, bet tas ir viens no globāliem forumiem, kur mēs esam vieni no lielākajiem Ukrainas aizstāvjiem.
Drošības padomē mēs sevi redzam kopā ar britiem un francūžiem, 2026. gadā mēs būsim kopā ar dāņiem un grieķiem. Sēžot pie DP galda, Latvijai ir viena akcija no 15. Mums kopā ar ASV nāksies runāt par globālo drošību 360 grādu leņķī. Amerikāņiem mēs būsim vajadzīgi, tāpat kā viņi - mums. Mēs neesam tikai drošības patērētāji, mēs arī kaut ko dodam pretim.
ANO ģenerālsekretārs Gutērešs gan domā citās kategorijās. Viņam galvenais - izpatikt Krievijai.
Gutērešs ir sociālists pēc ideoloģijas, jaunībā cīnījies pret koloniālismu, viņš jūt dziļu morālo atbildību par koloniālisma nodarījumiem, un viņam ir diezgan vāja izpratne par mūsu reģionu. Esmu centies viņu informēt, un mēs - pēc manas iniciatīvas - bijām divpadsmit vēstnieki, kuri divas stundas ar viņu runāja, ka jāgatavojas ļoti ilgam karam un ka Krievijas agresijas Ukrainā iznākums lielā mērā noteiks visas pasaules un ANO nākotni. Līdz šim neviena ANO dalībvalsts nav zaudējusi neatkarību. 1991. gadā pēc Irākas agresijas ANO palīdzēja atjaunot Kuveitas neatkarību un suverenitāti.
Gutēreša kunga pilnvaras beigsies nākamgad, un arī Latvija, ja mūs ievēlēs ANO DP, balsos par nākamo ģenerālsekretāru. Mums būs iespēja iztaujāt, konfrontēt un uzrunāt nākamos kandidātus un kandidātes. Iepriekšējais ģenerālsekretārs Bans Kimūns, manuprāt, bija principiālāks: viens no viņa pirmajiem darbiem pēc Krimas aneksijas 2014. gadā bija nosūtīt cirkulāro notu visām ANO aģentūrām, sakot, ka ANO nobalsoja par to, ka Ukrainas robežas netiek mainītas un visām ANO aģentūrām jāizmanto starptautiski atzītās Ukrainas robežas. ANO nekad nav atzinusi Krimas aneksiju - Krima ir Ukraina. Lai gan Gutērešs publiski nosodīja Krievijas agresiju uzreiz pēc tās iebrukuma Ukrainā, viņa rīcība nav bijusi tik konsekventa.
Jūs zināt, ka nekas nenotiek bez cīņas, un blakus ir jābūt domubiedriem, lai kaut kas mainītos, lai rastos notikumu vilkme. Šajā gadījumā Latvijas atrašanās Drošības padomē kaut ko var mainīt. Protams, šis nav mums draudzīgs laukums, un pirms tam esam spēlējuši uz komfortablāka šaha galdiņa - ES, NATO. Ar šo kampaņu - iekļūt ANO DP - izejam ārpus savas komforta zonas, ieejam laukumā, kur atrodas arī Krievija, un tai mēs esam visneērtākais DP kandidāts. Un tomēr mēs mēģināsim pasaules politiskās debates ievirzīt Ukrainai labvēlīgākā gultnē, līdz ar to - labvēlīgāk arī mūsu interesēm.
Un tomēr - ko darīt ar Krieviju, kas sēž Drošības padomē un ņirgājas par jēdzieniem miers un drošība?
Krievija ir cinisma, nicinājuma, revanšisma un destrukcijas etalons. Mēs to skaidri redzam, sēdēdami Rīgā. Bet cilvēki citos kontinentos to visu redz citādi. Taču mēs, būdami DP, palīdzēsim viņiem atvērt acis. Pēc Krimas aneksijas daudzi saprot, cik pasaule tomēr ir maza, un sāk izprast Krievijas imperiālistisko un koloniālo dabu, un tajā ir ļoti daudz sāpju un vilšanās momentu.
Bet mēdz parādīties arī iespēju logi - tāds parādījies Sīrijai, kurai pēc daudziem ciešanu gadiem parādījies cerību stars - Asads ir prom. Agrāk vai vēlāk jebkurš autoritārais režīms kritīs. Mēs skaidri nezinājām, kurā dienā kritīs Padomju savienības režīms, bet ar starptautisku atbalstu, tostarp ANO, notikumi tika pasteidzināti.
Parunāsim par jauno ēku, kas Latvijas ANO pārstāvniecības vajadzībām iegādāta Ņujorkas centrā un tagad par 8,5 miljoniem eiro tiek rekonstruēta. Vai Latvija ir tik bagāta, ka vajadzēja iegādāties tik dārgu ēku? Kas tik tur nebūs - biroji, reprezentācijas zona, viesu guļamistabas, dzīvoklis… Vai tad nepietika jau ar vienu ēku?
Mūsu vēsturiskā pārstāvniecības ēka tika izraudzīta Latvijas pārstāvja ANO Aivara Baumaņa laikā 1993. gadā. Toreiz saņēmām kompensācijā līdzekļus par vienu no mūsu pirmskara vēstniecības ēkām. Aivars izraudzījās šo vietu, un tur 2023. gada vasarai. Tā vieta kalpoja ļoti labi, daudzi latvieši to pazīst, un šī ēka atrodas kādus četrus kvartālus no ANO centrālās celtnes.
80% visu pārstāvniecību atrodas centrālās ANO ēkas tuvumā. Atšķirībā no Briseles, kur centrālajā Eiropas Komisijas ēkā katrai valstij ir savs birojs, Ņujorkā tā nav: visas pārstāvniecības atrodas ārpus ANO ēkas.
Mūsu pārstāvniecības ēka kalpoja 30 gadus, un tā bija nonākusi avārijas stāvoklī. Remonts bija akūti nepieciešams. 2018. gada beigās notika blakus ēkas iegāde.
2018. gadā, lemjot par papildu telpu iegādi un par remontu, bija nodoms Ņujorkā izveidot arī konsulāro nodaļu. Ņujorka ir lielākā ASV pilsēta, Vašingtona atrodas četru stundu brauciena attālumā, un gandrīz visām ES valstīm ir konsulāti arī Ņujorkā. Lietuvai, piemēram, ir konsulāts Ņujorkā, Čikāgā un Losandželosā. Šeit ir liels mūsu studentu skaits, uzņēmēji un kultūras darbinieki, šeit ir liels ebreju kultūras centrs, ir vērojama aktīva lobiju darbība. Tāpēc mūsu ārlietu pārstāvniecības stratēģijā bija plāns atvērt konsulātu arī ārpus Vašingtonas. Jaunajā ēkā bija nodoms izvietot arī dienesta dzīvokli, lai samazinātu izdevumus telpu īrei.
Vecrīgas krogos runā tā, ka jaunā ēka iegādāta tālab, lai kara gadījumā mūsu varonīgā valdība varētu iesēsties “airBaltic” lidmašīnā un aizlidot uz ASV.
Tā ir tāda krogus folklora. Bet katrā jokā ir daļa…
…joka.
…racionālā grauda. Taču šajā skarbajā jokā es iekļaušu arī patiesību. ANO var uzskatīt par diplomātikās frontes līniju. Kā mēdz teikt - pasarg dievs -, bet ir piemēri arī no nesenās vēstures. Kad Afganistānā nedemokrātiskā ceļā pie varas nāca talibi vai kad Mjanmā notika pučs un valdība tika arestēta - kas tādos gadījumos notiek Ņujorkā? Ņujorka šādos gadījumos kļūst par tādu kā kaujas lauku - diplomātisko kaujas lauku.
Dažus gadus pēc manis pieminētajiem notikumiem, kas bija vērojami gan Afganistānā, gan Mjanmā, Ņujorkā šīs valstis pārstāv demokrātiski izvirzītie diplomāti. Mjanmas vēstnieks nepakļāvās militārajai huntai, Afganistānas gadījumā - vēstnieka vairs nav, bet viņa komanda turpina pārstāvēt iepriekšējo - demokrātiski ievēlēto - valdību.
Atceroties Latvijas un pārējo Baltijas valstu vēsturi, kā arī to, ko padomju puse savulaik dēvēja par spoku vēstniecībām, proti, Latvijas pārstāvniecības vairākās rietumvalstīs, ir saskatāma līdzība ar manis pieminētajām valstīm. Kamēr ir dzīva valsts leģitimitāte, kamēr ir prasme rīkoties ar valsts valūtas rezervēm un ir spēks aizstāvēt līdz pēdējam mirklim valsti, kamēr vien karogs plīvo pie ēkas - tikmēr ir jēga un nozīme sargāt demokrātiski ievēlēto valdību.
Tāpēc jūsu pieminētajā jokā ir tāds nopietns grauds. Es gan ceru, ka līdz tam mēs nenonāksim. Taču Ņujorkai ir tā unikalitāte, ka nevienā citā pilsētā nav pārstāvētas visas 193 ANO valstis. Ženēvā ir pārstāvētas tikai 130 valstis, Briselē - nedaudz virs simta. Mazākā pasaules valsts - Tuvalu sala Klusajā okeānā ar 12 000 iedzīvotāju - ir piecas reizes mazāka par Jelgavu. Bet tā ir valsts ar savu karogu un savu vienu balsi Ģenerālajā asamblejā. Neatkarīgi no izmēra katrai valstij ir viena balss.
Ņujorkā nopirktā jaunā ēka ir reģistrēta ar akciju sabiedrības “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) vārdu, nevis ar Latvijas valsts vārdu. Kāpēc tā?
Jā, akciju sabiedrība VNĪ ir šīs ēkas īpašniece. Bet tāda situācija ir arī citām mūsu vēstniecībām un valsts iestādēm, piemēram, Vašingtonā un Briselē. VNĪ ir valsts kapitālsabiedrība, tāpēc, runājot ar ASV varas iestādēm, tā akceptē to, ka šī ēka ir Latvijas valsts īpašums.
Bet kāda situācija ir ar uzņēmējiem? Zinu, ka vairākas vēstniecības pārveido savas telpas tā, lai uzņēmēji tur varētu tikties, pārrunāt problēmas un tās risināt.
Mēs cenšamies maksimāli palīdzēt vairākos līmeņos. Palīdzam uzņēmējiem tikt pie ANO tenderiem. Šobrīd ir pieejama 2023. gada statistika: Latvijas uzņēmējiem izdevās pārdot preces un pakalpojumus ANO aģentūrām - gan Ženēvā, gan Ņujorkā, gan Romā - par 12,5 miljoniem eiro. Lielākie ieguvēji ir farmācijas, transporta un tehnoloģiju uzņēmumi. Tendence kopumā ir pozitīva. Kovidpandēmijas laikos tie bija kādi pieci miljoni eiro, bet 2023. gads līdz šim ir veiksmīgākais. Esam arī palīdzējuši organizēt speciālos seminārus Ņujorkā.
Mēs cenšamies reklamēt Latvijas uzņēmumu piedāvājumus ANO aģentūrās un konferencēs. Piemēram, “Tilde” piedāvā automatizētu mašīntulkojumu dažādās valodās. Esam palīdzējuši uzņēmumiem organizēt prezentācijas, lai klienti saprastu, kāds ir piedāvājums. Īpašu vietu ieņem Latvijas IT kompānijas, un tās var daudz, tām ir konkurētspējīgi piedāvājumi. Šāda pretimnākšana uzņēmējiem ir svarīga mūsu darba daļa: lai mūsu politiskie mērķi tiktu papildināti ar ekonomisko labumu - gan uzņēmējiem, gan valstij.
