Par krievu valodu sabiedriskajos medijos, par Krievijas propagandas kanālu bloķēšanu, par cenzūru un žurnālistu iebiedēšanu “nra.lv” saruna ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāju Ivaru Āboliņu.
Vai sabiedriskajos medijos ir vieta kanāliem krievu valodā? Ko Latvijas sabiedrība iegūst un ko zaudē no krievu valodas?
Protams, ka nav. Tas ir absolūti nepieņemami. Latvijai nav par visas sabiedrības naudu jāfinansē veselas programmas krievu valodā. Tas šķeļ sabiedrību un veicina divkopienu sabiedrības veidošanos. Turklāt būsim godīgi - runa nav par saturu mazākumtautībām, kad tās var iepazīties ar kādu savai kopienai svarīgu informāciju. Mēs runājam par to, ka krievu valodā par visas sabiedrības naudu tiek veidotas ziņas, mēs runājam par pilnīgi atšķirīgu informācijas plūsmu, par atšķirīgiem naratīviem. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju pat nenojauš, kāds saturs nereti tiek veidots šajos krievu valodā raidošajos resursos, taču, ja uzzinātu, domāju, būtu vieglā šokā. Ja kāds cilvēks patērē tikai šo saturu, noteikti var rasties iespaids, ka dzīvojam kādā citā Latvijā. Un tā ir necieņa pret Latvijas krieviem. Viņi ir pelnījuši patērēt to pašu saturu, ko visa pārējā sabiedrība, nevis saņemt kaut kādu pielāgotu saturu un pielāgotus vēstījumus.
Kā komentēsiet šādu tēzi: “Ja krievu valodā rakstošajiem un runājošajiem žurnālistiem sašaurinās iespējas strādāt, viņi kļūst par vieglu mērķi “dvēseļu uzpircējiem” no Krievijas. Aleksandrs Mamikins savulaik bija žurnālists, bet tagad ir emigrējis uz Krieviju un pauž visneģēlīgāko pret Latviju vērstu Kremļa propagandu.”
Ir tieši otrādi - šobrīd cilvēki par valsts līdzekļiem un ar valsts gādību mākslīgi tiek grūsti krieviskajā informācijas telpā. Visi dati rāda, ka Latvijas krievi labprāt patērē arī saturu latviešu valodā - vispirms, piemēram, palasa kāda portāla krievu versiju, pēc tam palasa latvisko versiju. Viņi sērfo, paskatās, palasa vai paklausās kaut ko vienu, tad kaut ko otru. Ir jābeidz dehumanizēt šos cilvēkus, piešķirot viņiem kaut kādu nevarīgu un bezpalīdzīgu dīvaiņu veidolu. Viņi ir tādi paši cilvēki kā ikviens - palasa kādu portālu krieviski, tad palasa latviski, noskatās kādu sociālo tīklu video, paklausās podkāstu un vēl radio. Tā uzvedas vidējs cilvēks un - jā, arī Latvijas krievs! Protams, pa vidu var patrāpīties arī kāds Krievijas propagandas sižets, tāpat kā kāds Rietumu materiāls. Nav tā, ka Latvijas krievi patērē tikai kaut kādu vienu saturu un, ja viņiem atslēgs sabiedriskos medijus krieviski, tad viss. Tad ir tikai Solovjovs. Ļoti īpatnējs un aizspriedumains skats uz šiem cilvēkiem. Viņi ir tikpat dažādi kā latvieši. Ir pienācis laiks beigt šķirot Latvijas pilsoņus, skatoties, kādā valodā kurš runā mājās. Nē! Mēs visi esam Latvijas pilsoņi, un valsts valoda, vienojošā valoda ir latviešu valoda. Savukārt, ja runājam par žurnālistiem - nu kā Kremlis var pārvilināt Latvijai lojālu žurnālistu? Nu kā? Ja jau reiz ir pārvilinājis, acīmredzot šī persona vienmēr bijusi pretvalstiska, un tieši no tāda skatu punkta ir jāuzlūko visi iepriekšējie šā žurnālista veidotie materiāli.
Kādi ir NEPLP pēdējā laika panākumi “sanitārijā” - Krievijas propagandas bloķēšanā, lai tā nenonāk interneta vietnēs un sociālajos tīklos? Cik un ko ir izdevies izdzēst?
Pērn esam bloķējuši pieeju kopumā 270 interneta vietnēm, 137 no tām saistībā ar draudiem valsts drošībai. Kopumā pēdējos gados tās jau būs gandrīz 1000 interneta lapas. Turklāt te mēs nerunājam par spoguļlapām, kuru skaits ir ļoti liels. Tāpat pērn esam aktīvi ziņojuši sociālajām platformām, pēc mūsu ziņojumiem, piemēram, “Youtube” ir ierobežojis 55 kanālus. Tomēr ir jāsaprot, ka šīs platformas diemžēl sadarbojas ļoti kūtri un smagnēji.
Vai šī “sanitārija” nav drusciņ tā kā cīņa ar vējdzirnavām? “Facebook” vietnē vai katru dienu pa vidu visam uznirst Krievijas propagandas materiāli - dezinformācija, naida kurināšana un Putina režīma slavināšana. Turklāt bieži ir tā, ka Latvijas iedzīvotāji, kuri šos materiālus komentē, paužot patriotiskus un proukrainiskus uzskatus, cieš no sankcijām (tiek uz laiku vai pavisam bloķēti) par “Facebook” “kopienas standartu” neievērošanu. Ko jūs iesakāt darīt šādos gadījumos? Apstrīdēt “Facebook” lēmumus praktiski nav iespējams.
Nē, tā nav cīņa ar vējdzirnavām. Šobrīd pēc NEPLP iniciatīvas ir izdevies panākt, ka Eiropas Savienības sankcijām ir pakļauti arī sankcijām pakļautu programmu fragmenti un jau veidojas prakse šo materiālu bloķēšanai vai dzēšanai. Jā, kāda vietā nāk cits, bet daudzu vietā nenāk. Vienlaikus nav noliedzams, ka Krievija ļoti meistarīgi izmanto sociālos tīklus un tās vēstījumi cilvēkus sasniedz. Par vēršanos pret patriotisku ierakstu veicējiem - tas nav pareizi, un te jāskatās to darboņu virzienā, kuriem ir līgums ar “Facebook” un kuri šīs darbības veic. NEPLP to ietekmēt nevar. Taču sociālo mediju platformu algoritmi visbiežāk ir veidoti tā, ka vairāk tiek atspoguļoti ieraksti, kuri ir vispopulārākie, bet popularitātes līmenis pieaug, ja ierakstam ir daudz reakciju - algoritms nešķiro, vai reakcijas un komentāri ir tematu atbalstoši vai noraidoši, tāpēc, pat komentējot pretējus viedokļus, tiek veicināta šādu ierakstu popularitāte un tie parādās arvien plašākai auditorijai. Tāpēc - jo vairāk strīdamies ar pretiniekiem, jo ieraksti kļūst populārāki. Vienlaikus es noteikti neesmu to vidū, kuri uzskata, ka cilvēku diskusijas platformā X vai kādā citā sociālā tīklā būtu jāpakļauj totālai “kancelēšanai” un šie diskutētāji jāapsaukā par nepieklājīgiem un visādi jāizsmej. Cilvēkiem ir jāļauj runāt, un tikai tā mēs varam uzzināt, ko viņi patiesībā domā.
Pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā Krievijas federālie kanāli ir pilnībā izskausti no televīzijas. Taču internetā piezīsties “veldzējošajiem” Solovjova, Skabejevas vai Simonjanas raidījumiem Latvijas iedzīvotājs var ar trim datorpeles klikšķiem. Es nepārspīlēju - ieraksta meklētājā vietnes nosaukumu, atver vietni, atver Krievijas kanālu sarakstu un atver interesējošo kanālu. Te atkal tas pats jautājums otrreiz - par cīņu ar vējdzirnavām...
Šo to var un šo to nevar redzēt. Jebkurš pētījums rāda, ka cilvēku skaits, kuri izmanto, piemēram, VPN, ir neliels - tie ir mazāk nekā 10% Latvijas iedzīvotāju, un ir skumji, ka dažādi “eksperti” ik pa laikam stāsta, ka “visi māk izmantot VPN”. Nē, VPN izmantošana vispār nav problēma, un, ja kāds to apgalvo, tad nepārzina mediju vidi. Un cilvēks pēc būtības negrib būt pārkāpējs. Daudzi pēc tam, kad šīs propagandas programmas pazuda no televīzijas ekrāniem, vienkārši tās pārstāja skatīties. Vienlaikus nevar noliegt, ka tie, kuri patiesi grib patērēt šo saturu, to var izdarīt. Taču, lai gan sēsties pie stūres dzērumā ir aizliegts, tas nenozīmē, ka neviens to nedara. Un Latvija nevar pasargāt visus cilvēkus un cīnīties par katru sirdi. Ir ļaunas, tukšas un tumšas sirdis, kuras ne tikai nav iespējams sasniegt, bet arī nevajag sasniegt. Mums ir svarīgi pasargāt tos, kuri atrodas “pelēkajā zonā”, kaut kur pa vidu. Bet ar neglābjamiem impēristiem mums nav pa ceļam. Viņus nepārliecināsim, un ar viņiem ir jārunā daudz skarbāka valoda.
Ja cilvēks internetā pamana brutālu propagandu un vēlas, lai tā neturpina indēt virtuālo telpu, tad kur viņam vispareizāk vērsties, kam rakstīt, lai šāda publikācija tiek dzēsta?
Var vērsties NEPLP, mēs vienmēr reaģējam. Ja ir skaidri redzams krimināli sodāms gadījums, tad Valsts policijā, ja draudi valsts drošībai - Valsts drošības dienestā. Bet cilvēkam nav tas tik sīki jāvērtē. Svarīgi ir ziņot kādai no šīm iestādēm, un tālāk jau tās, ja būs nepieciešams, informāciju viena otrai pārsūtīs un izvērtēs.
Vai NEPLP nodarbojas ar cenzūru? Satversmē cenzūra taču ir aizliegta...
Nē, NEPLP nenodarbojas ar cenzūru. NEPLP nodrošina, ka informatīvajā telpā tiek ievēroti likumi. Vienlaikus NEPLP nepieņem likumus, un, ja kādam nepatīk likumi, tos ir iespējams mainīt. Taču, kamēr spēkā ir tādi likumi, kādi tie ir - NEPLP tos pildīs. Turklāt demokrātijai ir tiesības pašai sevi aizsargāt. Es saprotu, ka daudziem nepatīk, ka tiek aizliegtas Krievijas programmas, ierobežota pieeja valstij naidīgiem interneta resursiem vai nepieļauts tas, ka Latvijas žurnālists kā notikušu faktu Latvijas krieviem stāsta to, ka mūsu valsts ir pieņēmusi likumu, kas paredz vardarbīgi un prettiesiski aizvest un izsviest cilvēkus ārpus robežas. Tas ir sliktāk nekā jebkura Krievijas propaganda, jo šos melus un dezinformāciju Latvijas iedzīvotājiem izplata Latvijas žurnālists. Latvijas iedzīvotāji tiek biedēti ar absolūti nepatiesiem paziņojumiem. Pret šādas dezinformācijas izplatīšanu ir jāvēršas ar visu iespējamo likuma bardzību - Latvijai sevi ir jāaizsargā, un Latvija sevi aizsargās.
Ir saprotams, ka notiek karš, kurā Latvijai draudzīgā Ukraina cīnās pret agresorvalsti Krieviju. Ir iespējami pat tādi gadījumi, kad tīšām vai muļķības dēļ publikācija internetā var palīdzēt Krievijas armijai precīzāk notēmēt uz kādiem objektiem Ukrainā. Bet būs taču kādreiz laiks, kad Putina režīms sabruks, iestāsies miers. Vai nav risks, ka informācijas bloķēšana inerces pēc turpināsies?
Ir skaidrs, ka arī pēc kara beigām saglabāsies informācijas plūsma, kura apdraudēs valsts drošību un kurai nebūtu jāparādās Latvijas informatīvajā telpā. Tāpat mēs jau nezinām, kas notiks Krievijā - visas indikācijas rāda, ka arī liela daļa pašreizējo opozicionāru ir visai impēriski noskaņoti un to paustās idejas bieži vien ir Latvijai nedraudzīgas. Un bieži vien galvenais, kas tiek pārmests esošajai Krievijas varai, ir korupcija un armijas novājināšana. Paši varam iztēloties, kas notiktu, ja tā armija nebūtu izzagta… Domāju, Krievija “tumšajā zonā” atradīsies vēl ļoti ilgi pēc kara beigām. Atcerēsimies kaut vai kādu prominentu “Kremļa opozicionāri”, kura okupantu un bērnu izvarotāju armiju nosauca par “mūsu zēniem, kuri salst tranšejās”. Tie nav mūsu zēni, un, ja kāds par viņiem skumst, tad viņš noteikti nav Latvijas draugs. Kā jau minēju - ikvienai demokrātijai ir tiesības sevi aizsargāt, un demokrātiskām valstīm nav bezpalīdzīgi jānolūkojas, kā tiek ārdītas un iznīcinātas to vērtības. Ja tas notiek - ir cieti jāstāv savās pozīcijās un jādod pretī. Tāpat ir skaidrs, ka impērisms nekur no Krievijas nepazudīs un mūsu cilvēki vienmēr būs Krievijas interešu lokā. Tāpēc nedrīkst atslābt un uz cilvēkiem, kuri nāk no Krievijas, kuri apzināti vai neapzināti nes “krievu pasaules” vai impērisma idejas, kaut iesaiņotas glītos iepakojumus, ar piesardzību būs jālūkojas vēl ilgi. Iespējams, vienmēr.
Latvijas iekšpolitiskajā telpā cenzūra tiešā veidā it kā nepastāv, taču pret plašsaziņas līdzekļiem nepārtraukti notiek mēģinājumi “aizbāzt muti”. Žurnālists Lato Lapsa nupat tika aizturēts. Bijusī Valsts ieņēmumu dienesta priekšniece Ieva Jaunzeme centās panākt, lai uz apsūdzēto sola sēstos prāvs bariņš žurnālistu. Tiesa gan, krimināllietas pret lielāko daļu no viņiem ir izbeigtas. Es savulaik uzrakstīju, ka tobrīd mediju ombudes amatā esošā Anda Rožukalne diezin vai spēj ar pilnu atdevi pildīt ombudes pienākumus, jo ir ļoti aizņemta augstskolas pasniedzējas darbos. Viņa centās panākt, lai pret mani tiek ierosināts kriminālprocess par neslavas celšanu. Ir arī civillieta, kurā viņa mēģina piedzīt naudisku kompensāciju par viņas cieņas un goda aizskaršanu no mana darba devēja SIA “Mediju nams”.
Ja tādā garā turpināsies, žurnālisti visu laiku pavadīs tiesājoties, nevis informējot sabiedrību vai paužot viedokļus. Vai šāda prakse iesūdzēt žurnālistus nav tas pats, kas cenzūra? Ļoti nelāgi ož pēc Baltkrievijas un Krievijas.
Es domāju, ka gadījums ar Andu Rožukalni ir vienkārši šokējošs un savā baisumā patiesībā būtu pelnījis uzmanību Eiropas mērogā. Tātad, kas ir noticis? Žurnālists ir uzrakstījis, manā ieskatā, maigi kritisku viedokļrakstu par ļoti augstu valsts varas pārstāvi - sabiedrisko mediju ombudu. Šī persona - Anda Rožukalne - par savu publisko, nodokļu maksātāju apmaksāto darbību tiek viegli kritizēta, taču kā atbilde tiek iedarbināta smagā artilērija. Publiski pieejamā informācija liecina, ka notiek vēršanās Valsts policijā un mēģinājums panākt kriminālprocesa uzsākšanu pret žurnālistu. Spējat iedomāties?! Kriminālprocesa uzsākšana pret žurnālistu tikai par to, ka viņš paudis savu viedokli! Un paralēli tiek uzsākts tiesas process civillietā, kurš pirmajā tiesu instancē tiek bezcerīgi zaudēts. Taču žurnālists un viņa darba devējs ilgstoši bijuši nodarbināti ar pavisam citām lietām, nevis saviem tiešajiem darba pienākumiem. Žurnālistam no augstu valsts amatu ieņemošas personas puses būtībā ir dots skaidrs mājiens paklusēt. Man šis atgādina klasisku stratēģisko tiesvedību pret publisku līdzdalību jeb SLAPP. Pati Rožukalne kādā savā publikācijā ir rakstījusi - “SLAPP var atpazīt pēc tā, ka lietas tiek ierosinātas un žurnālisti vai to darba vietas tiek iesaistītas ilgstošās tiesvedībās, kuras parasti beidzas bez rezultāta. SLAPP aktivitātēm ir t.s. atturošais efekts, tās paredzētas, lai ierobežotu kritisku plašsaziņas mediju darbu, vēršoties pret tiem ar prasībām maksāt lielas kompensācijas par publicēto un noplicinot to resursus ar nepieciešamību iesaistīties dārgās tiesas prāvās (Borg, 2021). Lielās naudas summas, kas tiek pieprasītas no žurnālistiem un viņu darba devējiem, apklusina žurnālistus, liek klusēt arī par lietām, kas ierosinātas, un ar laiku viņi var zaudēt arī savu darba devēju atbalstu, jo cīņa tiesās prasa pārāk lielus resursus.” Manuprāt, Andas Rožukalnes publikācijā ir ļoti precīzi raksturots, kas ir SLAPP. NEPLP, protams, sagaidīs galīgā tiesas sprieduma stāšanos spēkā, bet, ja tas paliks līdzīgs pašreizējam, noteikti cels trauksmi par šo Andas Rožukalnes rīcību Eiropas Savienības mērogā. Un runājot vispārīgi - tas tiešām ir biedējoši, ka mūsdienu pasaulē, demokrātiskā sabiedrībā vispār ir iespējams vajāt, mēģināt iebiedēt žurnālistu, censties aizbāzt tam muti un ierādīt vietu tikai par sava viedokļa paušanu par ļoti augstu valsts amatu ieņemošu personu. Vārda brīvība ir fundamentāli svarīga demokrātijas sastāvdaļa, un sabiedrībai pret brīvu žurnālistu vajātājiem būtu jābūt ļoti neiecietīgai.
1. janvārī sāka strādāt viens apvienotais Sabiedriskais medijs. Vai tas ir labi un pareizi?
Jā, tas ir ļoti pareizs un atbalstāms lēmums, kas bija jāpieņem jau sen. Bija acīmredzami, ka divu atsevišķu sabiedrisko mediju darbības modelis ir neefektīvs, un arī citu Eiropas Savienības valstu pieredze rāda, ka tas ir pareizais ceļš. Vispirms sabiedrisko mediju izvešana no reklāmas tirgus un tagad to apvienošana ir ļoti lieli, valstiski lēmumi, kuri ilgtermiņā būs ļoti būtiski Latvijas demokrātijas stiprināšanai.
Kāpēc TV24 aizgāja no virszemes apraides? Vai “pazemē” tam būs labāka dzīve?
TV24 pārauga bezmaksas zemes apraidi. Programma attīstījās, un tai vairs nebija izdevīgi tur atrasties, vairāk tā var nopelnīt, atrodoties tirgū. Šobrīd bezmaksas zemes apraidē ir brīvas vietas, taču ir indikācijas, ka gribētāji, kas vēlas tās ieņemt, ir, un NEPLP tuvākajā laikā sludinās uz tām jaunu konkursu.
“TV Rain” (“Doždj”) ir pārcēlies uz Nīderlandi, tomēr Latvijā vēl notiek kāda tiesvedība?
“TV Rain” lietā šobrīd notiek aktīva tiesvedība, un NEPLP pozīcija ir, cienot tiesu, šīs tiesvedības laikā nekādus komentārus nesniegt. Kad būs pieejams spriedums, tad arī komentēsim. Taču joprojām esam pilnīgi pārliecināti par šo lēmumu. Vienlaikus jāsaprot, ka ar šo spriedumu jau nekas nebeigsies, jo vēl jau ir Augstākā tiesa.
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija 4. februārī nolēma apstiprināšanai uz NEPLP locekļa amatu uz otro termiņu virzīt Ievu Kalderausku. Domājams, ka viņa saņems arī Saeimas atbalstu un turpinās strādāt vēl piecus gadus. Kā vērtējat šo lēmumu?
Protams, ir jāsagaida Saeimas balsojums, taču komisija ir pieņēmusi izsvērtu un valstisku lēmumu. Domāju, visi redzēja, ka konkursā piedalās divi spēcīgi kandidāti - Ieva Kalderauska un NEPLP Monitoringa departamenta vadītāja Dita Remberga. Jā, bija baumas arī par to, ka tiek izskatīts vēl kāds, taču ir svarīgi, lai NEPLP nenonāk šaubīgas un neskaidras intereses. NEPLP iesāktais kurss ir jāturpina, un mēs to turpināsim jebkurā gadījumā.
