Anda Čakša: Pilnīga pāreja uz mācībām latviešu valodā šī gada 1. septembrī nenotiks

© F64

Par pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā, kas šī gada 1. septembrī praksē nav reāla, to, kā risināt akūto skolotāju trūkumu, Latvijas augstskolu spēju iekļūt pasaules Top 500, ko īsti nozīmē augstākās izglītības un zinātnes pakļaušana valdības deklarācijas kārtējam lozungam par “ekonomikas transformāciju”, kā arī ministres kā mātes personisko pieredzi saskarē ar Latvijas izglītības sistēmu.

Intervijas 2. daļa. Pirmo daļu lasiet šeit.

Jūs publiski esat izteikusies, ka jūsu “nulltā prioritāte” jeb pirmām kārtām risināmais uzdevums ir pāreja uz mācībām latviešu valodā. Jautājums - vai tiešām atbilstoši likumam šī gada 1. septembrī trīs krievvalodīgo klašu grupas, tajā skaitā 1. klases, ir gatavas mācīties tikai latviski? Bērni ir gatavi, skolotāji ir gatavi? Jums ir skaidrs, kā tas viss 1. septembrī izskatīsies?

Es domāju, ka šī gada 1. septembrī tas neizskatīsies tik labi, kā man gribētos. Akcents noteikti ir uz pirmsskolu. Ja pirmsskolā pamats latviešu valodā ir ielikts, tad 1. klasē problēmām nevajadzētu būt.

Vai ir ielikts?

Nav. To mēs šobrīd diemžēl redzam. Protams, ka visās pirmsskolās ir akreditētas programmas latviešu valodā. Taču pedagogu mazākumtautību pirmsskolas iestādēs ir vairāk par 900. Tas ir resurss, ar kuru mums jāstrādā, lai tiešām mācības latviešu valodā varētu notikt. Šobrīd Valsts izglītības kvalitātes dienests skatās līdzi [pedagogu] valodas prasmēm. Diemžēl ilgstoši ir pieļauts, ka formāli mācības notiek latviešu valodā, bet reāli - mazākumtautības valodā. Rezultātā bērni nav sagatavoti skolai ar latviešu mācību valodu.

Tātad ir steidzami nepieciešams darbs ar skolotājiem. Mēs esam iecerējuši vairākas programmas, tādu kā iekšējo “Erasmus plus”, lai palīdzētu skolotājiem būt gataviem latviešu kā darba valodai. Sadzīves valoda viņiem bieži vien ir pietiekami labā līmenī, bet te ir runa par spēju latviski mācīt. Protams, konteksts ir tāds, ka skolotāju kopumā trūkst. Kas ir paradoksāli, jo it kā mums skolotāju ir daudz, bet vienlaikus mums viņu pietrūkst.

Tā ka ir nepieciešams gatavot skolotājus ar lielāko uzsvaru uz pirmsskolu. Bet šī gada 1. septembrī tas vēl nebūs [pāreja uz latviešu valodu]. Viss. Sagatavošanas darbs turpināsies gan caur skolotāju kursiem, gan atbalsta mehānismiem. Mēs esam runājuši ar pašvaldībām, kur stāvoklis ir viskritiskākais, ar Rīgu, Daugavpili, Rēzekni. Citās pašvaldībās tā nav tik liela problēma. Bet nosauktajās problēma ir nopietna. Protams, procentuāli tās atšķiras, bet visā visumā tie ir 25-40% [pedagogu, kuri nespēj mācīt latviski].

Līdztekus pilnīgai pārejai uz latviešu valodu krievu skolās latviešu skolās ir paredzēts atteikties no krievu valodas kā otrās svešvalodas. Kur tiks ņemti otrās svešvalodas skolotāji, kuru jau tagad trūkst? Iztrūkums jau šobrīd ir virs 200 skolotājiem Latvijā, bet studenti nemaz nevēlas studēt šīs otrās svešvalodas - vācu vai franču.

Taisnība. Tas gan ir pakāpenisks process, šī pāreja nenotiek jau šogad. Mēs sākam ar 4. klasi, kur ir viena otrās svešvalodas stunda. Par laimi, ir pieejami vairāki skolotāju avoti. Pirmkārt, mēs esam runājuši ar vēstniecībām un sastādījuši ceļa karti, kā varētu piesaistīt skolām Latvijā dzīvojošus vācu un franču pasniedzējus. Otrkārt, ir plānots piesaistīt filoloģijas studentus. Tad vēl neizmantota iespēja ir digitālie rīki. Es domāju, ka katrā ģimene ir kāds, kurš izmanto “Duo lingo”, un kāpēc gan skolā nevarētu būt kāds rīks, kas palīdz bērniem mācīties valodu. Tas, starp citu, attiecas arī uz latviešu valodu, kur mēs pietiekami daudz neizmantojam digitālos rīkus, lai palīdzētu, piemēram, skolotājiem apgūt latviešu valodu. Mums arī ir jāizmanto krievu valodas skolotāji, kuriem tā nav vienīgā kvalifikācija, viņu otrās valodas nostiprināšanā. Paredzēts, ka mums nāks palīgā arī latviešu diaspora.

Tā ka ir vairāki rīki. Tas gan nenotiks ļoti ātri, jo skolotāju trūkums plus papildu kvalifikācijas, kas viņiem nepieciešamas, ievieš savas korekcijas.

Kā jūs vērtējat tā sauktās iekļaujošās izglītības ieviešanu? No skolām izskan pamatīga kritika, jo skolotājiem nav atbalsta darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām, viņi jūtas apjukuši, jo nevar vienlaikus strādāt gan ar “parastiem” bērniem, gan ar šo īpašo grupu. Vai šis projekts, jūsuprāt, ir izdevies?

Šobrīd nav izdevies. Mēs laikam esam pēdējā valsts, kur bērni dzīvo ar diagnožu kodiem, kas manā skatījumā nav pieņemams. Mums šobrīd ir izveidota diezgan liela darba grupa, lai šo iekļaujošās izglītības komponenti izanalizētu, saliktu pa daļām. Jo tur ir vairākas kategorijas. Viens ir tie bērni, ar kuriem var strādāt pats skolotājs, bet viņam ir jābūt papildu kompetencēm. Tātad nepieciešama apmācība, lai skolotājs var ar to tikt galā. Tālāk ir kategorija, kur jau ir nepieciešama speciālistu klātbūtne - te mēs runājam par psihologiem, logopēdiem, speciālajiem pedagogiem, skolotāju asistentiem, kas palīdz klases darbā. Un tad ir bērni, kuriem ir medicīniskas prasības un vajadzības, un, runājot par šo grupu, es jums šobrīd nevaru atbildēt, kā mēs vislabāk varētu rīkoties.

Ir skaidrs, ka nevaram veidot kaut kādu izslēdzošu vidi, kur ieliekam pamatu tam, kā sabiedrība turpmāk pret viņiem izturas. Tas ir arī sabiedrības pieņemšanas jautājums - cik mēs esam gatavi viņus iekļaut. Bet ar atbalsta mehānismiem, skolotāju palīgiem, atbalsta personālu - logopēdiem, psihologiem, sociālajiem darbiniekiem. Un pats lielākais trūkums šobrīd ir atbalsta personāls, ko mēs varam savilkt kopā ar skolotāju atalgojuma tēmu. Jo līdz šim tam novirzītais finansējums ir bijis tikai 7% no kopējās valsts dotācijas pašvaldībām skolotāju algām. Tagad tie būs 9%, bet vienalga šie atbalsta cilvēki vēl nepiesakās darbam pietiekamā skaitā zemā atalgojuma dēļ. Šie jautājumi ir ļoti saistīti - profesijas prestižs, atalgojums un personāla pietiekamība. Protams, tas nevar notikt arī gada laikā, šādu cilvēku izveidošana prasa trīs četrus gadus. Es, piemēram, neuzskatu par labu praksi, ja viņi sāk strādāt jau studiju pirmajā gadā, tad viņi zaudē paši savā izglītības procesā.

Šis ir ļoti sarežģīts jautājums. Šobrīd slēgta jau ir tikai viena īpašās izglītības iestāde. Bet mums ir jādomā, piemēram, par bērniem ar dzirdes traucējumiem, ar redzes traucējumiem, kur ir specifiskas metodikas, kur, no vienas puses, ir nepieciešama šī atsevišķā apmācība, bet, no otras puses, mēs viņus daļēji varam iekļaut ikdienas skolas ritumā.

Tas viss ir skaisti - labāka izglītība, spēcīgākas skolas, bet viss galu galā atduras pret vēl vienu problēmu - pedagogu trūkumu, kas pēc dažiem gadiem kļūs vēl akūtāks, jo vidējais skolu pedagogu vecums ir virs 50 gadiem. Īpašu trauksmi ceļ ar dabaszinātnēm saistīto nozaru pārstāvji, jo STEM priekšmetos skolās ir situācijas, kad bērni vispār, teiksim, gadu dzīvo bez fizikas, ķīmijas vai informātikas. Kā šo problēmu risināt?

Pirmā, visvienkāršākā un efektīvākā metode ir pienācīga alga. Mēs varam solīt skolā leiputriju, bet, ja nav skaidri nofiksēts algu pieauguma grafiks, kas parāda - tāda būs mana alga, kad es pabeigšu studijas, nekas nevar mainīties. Tādēļ man personiski ir tik svarīgi nostiprināt šo algu pieauguma grafiku, lai skolotāja amats vismaz iekļūst potenciālo izvēļu listē.

Otrs jautājums - kā sabiedrībā radīt prestižu skolotāja amatam. Lai ģimenēs pie vakariņu galda neapspriestu, cik tie skolotāji mums ir slikti, bet lai šis amats jau par sevi nozīmētu zināmu autoritāti. Arī valdības līmenī ir pienācīgi jārespektē šī profesija un jāapzinās tās grūtības, kurām šobrīd iet cauri skolotājs - mācību materiālu trūkums, lielā slodze un nepietiekamais atalgojums.

Taču skaidrs, ka mums ir vajadzīgi arī ātrie risinājumi, jo fizika un ķīmija negaida, bērni aug un šo augšanu nevar uz kādu laiku apturēt. Viens risinājums, ko šobrīd, piemēram, dara Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) - veido tīklu no studējošajiem, kuri vai nu skolās, vai universitātē palīdz vidusskolēniem apgūt ķīmiju un fiziku. Tāpat ir būtiski veidot STEM centrus reģionos, kur savedam bērnus no dažādām skolā kopā uz vienoto laboratoriju.

Tas zināmā mērā korelē ar to, kā Igaunija veica skolu tīkla reformu - ar valdības rīkojumu izveidoja skolas tur, kur ir cilvēki, nevis ļāva pašvaldībām pašām veidot savu skolu tīklu. To mēs esam nokavējuši - ir jau izveidojusies tāda kā dabiskā skolu karte, bet vismaz caur šiem STEM centriem mēs varam kaut kādā ziņā koncentrēt resursus.

Tad ir svarīgi izmantot digitālos risinājumus. Protams, laboratorijas darbs nevar notikt digitāli, bet mācību saturu bērni var šādi apgūt. Piemēram, Daugavpilī četras skolas attālināti mācās matemātiku kopīgi. Vai tas ir labākais variants - nē, bet tas ir labāks variants nekā nemācīties matemātiku vispār.

Pēdējais mehānisms - skolās nāk iekšā cilvēki no nozarēm, piemācoties klāt pedagoģisko metodiku. Un es redzu, ka šī ir ļoti vērtīga skolotāju grupa, jo tie ir cilvēki jau ar savu pieredzes bagāžu, kuri ir gatavi doties skolā un nodot šo pieredzi tālāk. Tas parāda, ka Somijas piemērs, kur tikai pēc maģistra grāda iegūšanas var doties strādāt skolā vecākajās klasēs, varbūt ir pārņemams arī pie mums, jo tad jau jūs esat gatavs izdarīt pilnībā apzinātu izvēli par labu darbam skolā.

Kritiskais punkts skolotājiem, šķiet, ir trešais gads, kad daudzi nolemj pamest skolu. Pētījums rāda, ka 60% skolotāju uzskata - viņi nespēj kvalitatīvi mācīt pārlieku liekās slodzes dēļ, kas rodas arī no nepieciešamības visu laiku meklēt materiālus. Es redzu, kā tas viss sasienas kopā, un, ja mēs skolotājiem nepiedāvājam materiālus, mēs arī nevaram viņiem piedāvāt pietiekamu brīvo laiku rekreācijai un papildu zināšanu apguvei.

Pozitīvi, ka šī gada budžetā beidzot ir paredzēta nauda skolotājiem, kuri mācās un arī strādā, un tādu ir vairāk nekā 60%, lai viņiem šīs mācības pašiem nav jāapmaksā. Ir izveidots mehānisms - garantētais kredīts - ja viņi ir maksājuši par studijām, mēs viņiem to atmaksājam.

Vēl noteikti būtu jādomā par skolotāju kvalifikāciju grupām. Es zinu, ka daudzi skolotāji nepiekrīt, ka kādai grupai tiktu maksāts vairāk vai mazāk, bet, ja piesaistām no nozarēm fiziķus, matemātiķus, IT speciālistus, tad atalgojumam jābūt daudzmaz adekvātam. Tas noteikti viens pret vienu, bet ir jāskatās, kā to sabalansēt tā, lai tomēr pietiekami bieži tiktu izdarīta izvēle par labu darbam skolā.

Pārejam pie augstākās izglītības. Uzreiz vaicāšu - kādu jūs redzat studiju finansējuma modeli - par studijām maksā valsts vai studējošais? Kādu jūs redzat nākotni?

Es redzu nākotni tādā veidā, ka augstskolas saņem institucionālo finansējumu un valsts pasūtījumu, kādi speciālisti tām būtu jāsagatavo. Un tad šī institucionālā finansējuma kontekstā augstskolas nosaka studiju daudzumu jeb studējošo vietas, viņu līdzmaksājuma apmēru un arī atalgojuma pakāpes pasniedzējiem. Mēs uzskatām augstskolas par autonomām. Tāpēc mēs negribam jaukties iekšā to mikromenedžmentā, bet caur institucionālo finansējumu panākt, ka augstskolas seko tirgus prasībām un uzstādījumiem un sagatavo kvalitatīvu darbaspēku.

Tātad ir studiju virzieni, kurus apmaksā valsts, un ir tādi, par kuriem maksā studējošais?

Runa ir par studentu līdzmaksājumu.

Cik augstskolas Latvijā ir nepieciešamas?

Es domāju, ka skaits nav izšķirošs. Jautājums ir par mērķi. Skaidrs, ka mūsdienās augstskolas un zinātne vairs nav atdalāmi jēdzieni. Tā ir kopīga ekosistēma, kur profesors ir vienlaikus zinātnieks, kurš gan piedalās mācību procesā, gan zinātniskajā izpētē, iesaistot tajā studentus, lai motivētu viņus iet arī uz doktorantūras studijām. Tā šobrīd ir mūsu vājā vieta, kas, protams, bija stipri saistīta ar finansējuma trūkumu. Jaunais doktorantūras modelis nodrošinās doktorantiem atbilstošu atalgojumu, lai viņi var nodarboties tikai ar pētniecību un sava doktora darba izstrādāšanu.

Izcilība, pienesums tautsaimniecībā jeb iekšzemes kopproduktā (IKP), ko mēs varam mērīt pēc absolventu monitoringa, kādas amata vietas viņi iegūst pēc studiju beigām, inovācijas un pārnese uz biznesu - tie būtu galvenie kritēriji augstskolu pastāvēšanai. Un te mēs pirmām kārtām runājam par četrām lielajām zinātnes universitātēm. Ja mērķis ir panākt izrāvienu un iekļūt labāko pasaules augstskolu piecsimtniekā, skaidrs, ka tam ir nepieciešams vēl papildu valsts finansējums tieši zinātnes stimulēšanai. Tad tā naudas summa, kas būtu jāiedod, lai visi paceltos līdz tam līmenim, ir neiespējami liela. Skaidrs, ka šādi izcilības granti, kas liktu augstskolai fokusēties un saprast, kā var “izraut” šo izcilību, Latvijā var būt viens vai divi. Un es teiktu, caur šādiem izcilības grantiem mēs šo izrāvienu varam panākt.

Vai tas rezultātā izmainīs augstskolu skaitu? Es domāju, ka jā. Vienlaikus man liekas, ka mums ir svarīgas gan lielās zinātnes universitātes, gan reģionālās augstskolas, kas atbilst attiecīgo reģionu tirgus prasībām. Liepāja, Daugavpils. Taču lai ir nevis tāda ņemšanās pašiem ap sevi, bet lai tas izvērtējums ir saistīts ar pienesumu reģionam un tā IKP. Un, ja šādi pieiet, tad kļūst diezgan skaidrs, kas kur ir nepieciešams. Kaut vai, no vienas puses, pedagogi - mums ir ļoti svarīga pedagoģiskās kompetences sagatavošana piecās augstskolās, kur tas šobrīd notiek Latvijā. Es gan gribētu, lai šo augstskolu programmas ir salāgotākas un balstītos uz nepieciešamo standartu. Tad tehnoloģijas, inženieru sagatavošana, kas būtu svarīga gan Latgales, gan Kurzemes reģionam. Ne velti Kurzeme ir izvēlējusies iet kopā ar RTU.

Ne visi Liepājas universitātē tam piekrīt. Tur ir diezgan pamatīgs konflikts.

Taisnība. Bija. Bet es teiktu, ka nu vairs tur konflikta nav. Tajā brīdī, kad iesaistās pašvaldība un skaidri pasaka, ko viņiem vajag, strīdi pierimst. Man šķiet simpātiski, ka augstākajā izglītībā darbojas cilvēki, kuri ir mūsu elite, kuri spēj izkāpt no savām kurpēm un izvērtēt, kas objektīvi ir nepieciešams.

Daugavpils universitātes padome tikko ir pieņēmusi lēmumu nepievienoties Latvijas Universitātei. Jūs nemēģināsiet viņus pārliecināt par pretējo?

Es vispār uzskatu, ka nevienu nekad nevajag par kaut ko šausmīgi pārliecināt. Tas, kas man liekas svarīgi Daugavpils kontekstā, ir augstākās izglītības reputācija. Viņi šobrīd nedemonstrē labu reputāciju, labu pārvaldību un labus zinātniskos sasniegumus. Pēdējais izvērtējums to skaidri parāda. Man viņi nav ne par ko jāpārliecina. Viņi paši ir pieauguši un gudri cilvēki un saprot, ko dara.

IzM saka, ka šī gada budžetā beidzot esot panākts pieaugums arī augstskolu pasniedzēju algām. Cik liels un kam tas ir domāts?

Ar augstskolām ir sarežģītāk nekā ar vispārējo izglītību. Šogad lielākā summa ir panākta tieši zinātnes finansējuma pieaugumam. Es šeit runāju par to, ka augstskola un zinātne nav šķiramas. Tātad augstskolu finansējuma pieaugumā lielākā daļa ir paredzēta otrajam pīlāram, kas ir snieguma finansējums. Tas ir balstīts nevis uz tā, cik studējošos uzņem, bet kādā kvalitātē studējošais no augstskolas iznāk. Protams, ka pirmajā gadā mēs to darām uz esošās situācijas fotogrāfijas pamata, otrā pīlāra finansējums tiks sadalīts, balstoties uz esošajiem faktiem.

Es uzskatu, ka mums ir jāatsienas no budžeta vietas kā atskaites punkta un jāļauj augstskolām pašām organizēt savu iekšējo darbu. Arī šobrīd pasniedzēju un profesoru algas nosaka augstskolu rīcība, izmantojot dažādus finansējuma veidus, tajā skaitā otrā pīlāra finansējumu, grantus, zinātnes bāzes finansējumu. Ir vairāki finansējuma veidi, kā tiek nodrošināts atalgojums augstskolu pasniedzējiem, un tā ir augstskolu kompetence tos prasmīgi izmantot.

Jūs sakāt, ka zinātnei ir paredzēts ievērojams budžeta palielinājums. Jūs arī esat paudusi, ka zinātnes attīstībai ir jānotiek kontekstā ar “ekonomikas transformāciju”, kas kā kārtējais galvenais lozungs ir ierakstīta valdības deklarācijā. Kā tieši šī zinātnei atvēlētā nauda palīdzēs panākt šo diezgan neskaidro mērķi, kādi ir virzieni, kuros šī nauda tiks ieguldīta?

Pēc būtības mērķis ir pāriet uz gudrāku, viedāku ekonomiku, lielāku produktivitāti un IKP radīšanu. Kur tas visātrāk varētu notikt - protams, ar STEM lietām saistītajos zinātnes novirzienos, kas ir skaidri definēti zinātnes pamatnostādnēs.

Par zinātnes finansējumu - tas ir vēsturiski lielākais, bet aizvien nav pietiekams. Būsim godīgi, mēs esam spēruši ļoti lielu soli uz priekšu, bet, lai panāktu citus Eiropā, kur visi mēģina panākt uzrāvienu, mums ir jāskrien vēl ātrāk. Un te ir jautājums, kā mēs šo vēl aizvien nepietiekamo finansējumu sadalām. Vai visiem vienādi un finālā nekāda izrāviena nav, vai arī kāpinām kritērijus [papildu finansējuma saņemšanai] un veicinām izcilības.

Man liekas, piemēram, dalība Eiropas Kosmosa aģentūrā ir izcils piemērs. Tā Latvijai ir nesusi ļoti daudzas biznesa idejas, kas jau pārvēršas reālos IKP skaitļos. Līdzīgi arī ar dalību CERN [Eiropas Kodolpētījumu organizācija].

Mērķis, kur mēs šobrīd investējam, līdz ar to ir saistīts ar STEM lietām. Kaut vai palūkojamies uz Cietvielu fizikas institūtu, kā viņi māk zinātnes projektus pārvērst reālās zinātnes idejās. Vēl virzieni - biozinātnes, cilvēks un veselība, medicīna un farmakoloģija ir mūsu virzieni ar ļoti labām iestrādnēm. Tad mēs varam par materiālzinātnēm, RTU ar savu izveidoto koplaboratoriju šobrīd ļoti attīsta šo virzienu. Kovida laikā ir bijuši vairāki projekti, kas likuši citādi pieiet situācijai un radīt jaunus pētījumu virzienus, piemēram, to pašu notekūdeņu analīzi. Ir ļoti daudzi inovatīvi virzieni, es, godīgi sakot, visus nemaz nezinu. Tā ir plašākai sabiedrībai diemžēl pārāk maz zināma informācija, ko ir sasniegusi Latvijas zinātne. Mēs par maz par to stāstām.

Labi, pieņemsim, ka dabaszinātņu virzienos gan augstākajā izglītībā, gan zinātnē Latvijai ir jomas ar augstiem sasniegumiem. Bet kas notiek, piemēram, ar juridisko izglītību? Signāli no nozares ir vienkārši katastrofāli. Gan Augstākās tiesas priekšsēdētājs, gan ģenerālprokurors ir publiski pauduši, ka Latvijas augstskolas faktiski vairs nespēj sagatavot pat visparastāko juristu, nemaz nerunājot par augsta līmeņa profesionāļiem. Pēdējo vienoto jurista kvalifikācijas eksāmenu bijuši spējīgi nokārtot tikai 26% no augstskolu absolventiem.

Es piekrītu, secinājums ir dramatisks. Te arī ļoti precīzi parādās jautājums par augstākās izglītības kvalitāti. Tajā brīdī, kad studējošie ir izmācījušies juridisko izglītību un viņiem ir jāiegūst kvalifikācija, tad pēdējā reizē tikai 36 no viņiem [kopā 139] un tikai ar otro piegājienu spējuši iegūt šo kvalifikāciju. Es domāju, tas augstskolām liek ļoti pārvērtēt to, kas notiek mācību procesā. Tādēļ augstskolu pārvaldība ir mainījusies, ir izveidotas padomes, ar kuru priekšsēdētājiem es regulāri tiekos, un mans uzstādījums ir - parādiet, kā jūs maināties iekšēji, gan strukturāli, gan kvalitatīvi. Lai mums nebūtu tāda situācija, kā šobrīd ar juridisko izglītību.

Kāpēc tas tā ir izveidojies? Kādreiz juridiskā izglītība Latvijā bija pietiekami prestiža un kvalitatīva. Kas ir noticis? Es saprotu, ka dažkārt no augstskolu puses izskan pārmetumi, ka vidusskolas absolventi augstskolas solā nonāk pilnīgi nesagatavoti studijām.

Jā un nē. Ja runājam par STEM studijām, tur noteikti ir saistība ar mācību procesu skolās, sākot no 7.-9. klases. Un šobrīd, runājot ar augstskolām, ir skaidrs, ka daudz kur ir jāveido t.s. nulltais kurss, kur “piedzen” nepieciešamo līmeni visiem studējošajiem, kā arī ļauj jaunietim saprast, vai viņa sākotnēji izvēlētais studiju virziens ir pareizais. Bet es tomēr aicinātu augstskolas paskatīties uz savām programmām un to, kā to saturs tiek pasniegts un kādas atlaides, iespējams, tiek dotas studējošajiem. Es nebūšu tas eksperts, kurš tagad pateiks, kas tieši ir bijusi problēma, bet ir skaidrs, ka tāda ir. Vai tas ir saistīts ar metodiku vai ar satura kvalitāti, vai pašā studiju un pārbaudījumu procesā ir kādas problēmas? Tas ir jaunums arī man, bet es jau esmu šo jautājumu augstskolām uzdevusi.

Faktiski līdzīgi ir arī ar pedagoģisko izglītību. Arī tur ir problēmas. Tādēļ ir ļoti svarīgi mainīt programmas atbilstoši aktuālajām vajadzībām, piesaistīt starptautiskos profesorus, kas palīdz radīt kādu jaunu skolu, metodiku.

Vai valstij būtu kaut kā jāiejaucas tajā, kādas programmas augstskolās tiek piedāvātas?

Attiecībā uz valsts finansētajām programmām pilnīgi noteikti. Mēs saprotam, ka vienmēr būs programmas, kas tirgū ir mazāk pieprasītas, bet kas valstiski ir ļoti svarīgas. Te mēs runājam par vēsturi un atsevišķiem humanitārajiem novirzieniem.

Es arī domāju, ka mums no valsts puses ir jādomā par lielo programmu pārklāšanos dažādās augstskolās, piemēram, to, kas, kā mani kolēģi saka, attiecas uz “direktoru ražošanu” jeb vadības zinībām. Nav īsti skaidrs, kurp tad šie absolventi īsti dosies, jo tik daudz direktoru mums nevajag. Vienlaikus šāda veida programmas ļoti viegli pārdodas. Taču varbūt būtu vērts padomāt, vai šādas programmas nesašaurināt atbilstoši konkrētām tirgus vai valsts vajadzībām, piemēram, ieviešot speciālu programmu skolu direktoru sagatavošanai. Kas ir ļoti svarīga profesija, jo tieši direktors nosaka, kādas pārmaiņas katrā izglītības iestādē notiks.

Šī gada janvārī Tartu universitāte paziņoja, ka tās zinātnieki saņēmuši Igaunijas vēsturē lielāko pētniecības finansējumu bioindustrijas digitalizācijas veicināšanai un personalizētu medicīnas pakalpojumu attīstībai. Divi Tartu universitātes starptautiskie centri no Eiropas Komisijas saņēma katrs 30 miljonus eiro. Vai Latvijas augstskolas pietiekami pretendē uz ES grantiem, kas Igaunijā veido būtisku papildinājumu to budžetiem?

Šobrīd jau es teiktu, ka jā. Pirmsskola šajā jomā jau ir izieta, un es teiktu, ka jau iepriekšējā “Apvāršņa” programmas periodā daudz finansējuma ir izdevies piesaistīt. Bet, protams, tur ir vieta izaugsmei.

Kā varētu veicināt šo augstskolu apetīti meklēt naudu Eiropā?

Nedodot tik daudz valsts naudas, cik viņi grib! (Smejas.)

Nu, šis papildu finansējums, kas ļauj attīstīties, jau ir galvenais motivators. Un šobrīd ar šo izpratni jau ir daudz labāk. Ko valsts no savas puses vēl varētu darīt - noņemt birokrātijas slogus, kur tie vēl ir palikuši, palīdzēt ar projektu sagatavošanu.

Kura no Latvijas augstskolām, jūsuprāt, pirmā iekļūs pasaules Top 500?

Es domāju, ka RTU. Kaut vai no kapacitātes viedokļa. Arī viņiem ir jāpiedzen kvalitāte, bet uz lielās kapacitātes jeb mēroga rēķina viņiem to ir vieglāk izdarīt. Rīgas Stradiņa universitāte ir ļoti augstā līmenī kvalitātes ziņā, bet kapacitāti nespēj līdz galam nodrošināt. Cīņa starp augstskolām par šo mērķi, protams, ir ļoti spraiga, bet, ja man būtu jāpiedalās derībās, es šobrīd liktu uz RTU.

Savulaik, studējot Rīgas Biznesa skolā, bija iespējas dabūt ne tikai vietējo, bet arī Bufalo universitātes ASV diplomu. Vai šobrīd Latvijas augstskolas uz to mērķē?

Man liekas, ka šobrīd citas to nav attīstījušas. Bet, manuprāt, tas ir ļoti veiksmīgs piemērs, un es pat teiktu, ka tas būtu viens no mazo reģionālo augstskolu risinājumiem meklēt spēcīgu partneri ārpus Latvijas. Ja es, piemēram, būtu Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes [bijušās Latvijas Lauksaimniecības universitātes] vadītāja, es noteikti meklētu ārvalstu partneri, jo biotehnoloģijas ir ļoti vērtīgs virziens, kur mums šobrīd pietrūkst kapacitātes. Redzam, ka lauksaimnieki meklē, kur iegūt modernāko pieredzi savās nozarēs, un dodas uz ārzemēm, tātad te ir būtiska niša.

Bet būtībā visām augstskolām ir aktuāla spēcīga partnera atrašana, kas palīdzētu gan būvēt reputāciju un kvalitāti, gan piesaistīt profesorus un studējošos no citām valstīm. Šis ir būtisks virziens izaugsmei.

Es saprotu, jums pašai ir trīs bērni, kuri pašlaik ir izglītojamie visās trīs izglītības pakāpēs. Kādas ir jūsu tīri personiskās domas un iespaidi par Latvijas izglītības sistēmu? Kā mātei, ne kā amatpersonai.

Kā māte es sastopos ar to, ka ne viss ir iekļauts valsts it kā apmaksātajā izglītības grozā. Vecākiem daudz kur ir jāpiemaksā, īpaši, ja bērnam ir kādas papildu vajadzības. Pirmsskolas posmā pašvaldības pirmsskolas izglītības iestāžu trūkuma dēļ vecākiem bieži ir jāizvēlas privātā iestāde, kur pašiem jāapmaksā daudzas lietas.

Otrs - pamata izglītības posmā skolu kvalitātes dēļ ir daudzas ģimenes, kurām jāizmanto privātskolotāja pakalpojumi. Tātad atkal to nevaram saukt par bezmaksas izglītību. Es redzu problēmu ar to, ka skolās nenotiek daudzas stundas un netiek meklēti risinājumi. Šī problēma tiek uzvelta vecākiem - meklējiet privātskolotājus vai paši māciet - kas, manuprāt, nav labs risinājums.

Augstākajā izglītībā es sastapos ar to, ka tad, ja cilvēks ir mērķtiecīgs un zina, ko grib, viņam pašam ir ļoti jāspiež uz augstskolu, lai saņemtu kvalitatīvu izglītību. Un, kad mēs ar augstskolām runājam par lielo studējošo atbirumu, tad šķiet, ka tām dažkārt ir bail runāt par to, ka varbūt piedāvātais studiju saturs nav aktuāls vai interesants.

Izglītība

Skolu tīkla sakārtošana tiek viļāts kā karsts kartupelis – lai arī lēmumu par skolu slēgšanu vai reorganizēšanu pieņem pašvaldība, tomēr Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) lēmumi rada apstākļus, lai tās rīkotos veicīgāk, ja vēlas no valsts saņemt finansiālu atbalstu. Mērķis jau ir saprotams – tiek solīts taisnīgs atalgojums pedagogiem un izglītības kvalitātes latiņas celšana. Taču katras skolas likvidācija atstāj negatīvas sekas uz konkrētās apdzīvotās vietas attīstību. Un statistika vēsta: 1998./1999. mācību gadā Latvijā bija 1074 vispārizglītojošās skolas, bet šajā mācību gadā 605.