Eiropa jūtas tik vainīga par pasaules ievilkšanu divos līdz šim vislielākajos karos, ka izvēlējusies labāk savu pamatiedzīvotāju izmērdēšanu nekā iesaistīšanos vēl kādā karā atbilstoši Ādolfa Hitlera mācībai, ka iedzīvotāju skaita pieaugumam neizbēgami seko cīņa par dzīves telpu (Lebensraum).
Situācija ar kādreizējo Vācijas diktatoru Ādolfu Hitleru (1889-1945, varu sagrābis 1933. gadā) ir tieši tāda, kādu Džoanna Ketlīna Roulinga parodējusi no arī Latvijā izdotajām grāmatām un rādītajām filmām labi pazīstamajā stāstā par Hariju Poteru. Pietiek būt dzirdējušam šo stāstu pa ausu galam, lai saprastu, par ko šajā gadījumā runa, - par ko burvju valstī runāt bija vispār aizliegts, bet vienā gadījumā tomēr atļauts. Proti, visiem likumpaklausīgajiem šīs valsts iemītniekiem bija pienākums apliecināt savu ticību tam, ka viņš esot beigts. Neko vairāk nedrīkstēja runāt un bija ļoti vēlams arī nedomāt, lai burvji kaut tikai paši sev neuzdotu jautājumu, vai pienākumu saukt viņu par beigtu nav radījušas gan valdības, gan viņu pašu bailes no viņa kā ne tikai no dzīva, bet kā visdzīvākā jeb visspēcīgākā no visiem dzīvajiem.
Uzvaras ceremonijas aizsedz zaudējuma patiesumu
Ne izdomātā burvju valstī, bet Latvijā labi zināmās lielvalstīs pavisam nesen notika gadskārtējie rituāli, kuros valstu vadītāji apsveica sevi ar uzvaru pār kaut ko - Paši-Zināt-Ko un Vārdā Neminamo, bet neapšaubāmi pār Tumsas Pavēlnieku, ja paliekam pie tā, kādi apzīmējumi izmantoti Dž. K. Roulingas grāmatu tulkojumos latviešu valodā. Latvija nepārspīlē ar sevi kā uzvarētāju, bet saredz savu vietu uzvarētāju draugu pulkā: “Rīga, 8. maijs, LETA. Latvija kopā ar pārējo Eiropu šodien piemin Otrā pasaules kara beigu 75. gadadienu”, ko apliecinājusi visu valsts augstāko amatpersonu došanās nolikt ziedus Rīgas Brāļu kapos, Vācijas un Padomju armijas karavīru kapos Džūkstē un Lestenes Brāļu kapos. Līdzīgi vēl arī nākamajā dienā: “Rīga, 9. maijs, LETA. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, sveicot Eiropas dienā, aicina būt vienotiem un stipriem.”
Lai gan cilvēki tic, runā un raksta dažādi, tomēr nav pārliecinošu argumentu, kāpēc fiziska persona Ādolfs Hitlers nebūtu dabūjis galu 1945. gada 30. aprīlī. Vēl jo bezjēdzīgāka izklausītos liegšanās, ka viņa pārvaldītā valsts nesagruva un ar vairāku šīs valsts amatpersonu parakstiem neapstiprināja savu bojāeju ar 8. un 9. maiju datētajos dokumentos.
Tomēr pagāja ne vairāk par desmit gadiem pēc Vācijas kapitulācijas, lai sāktu rasties jautājumi, kurš tad īsti ir karā uzvarējis. Ļoti brutālā veidā tas attiecās uz Padomju Savienību, kur dzīves līmenis acīm redzami un aizvien ātrāk atpalika no dzīves līmeņa karā sakautajā un okupācijas zonās sadalītajā Vācijā.
Attiecībā uz tiesības piedalīties Vācijas dalīšanā izkarojušajām Angliju un Franciju tas nenotika tik uzskatāmi. Vajadzēja, pirmkārt, paiet ilgākam laikam un, otrkārt, atrasties tik kvalificētam vērotājam, kāds bija Aleksandrs Solžeņicins (1918-2008), kurš 1973. gada 5. septembra vēstulē uzmundrināja Padomju Savienības vadoņus ar konstatāciju, ka vismaz Otrā pasaules kara laikā “vistrakākais no patriotiski noskaņotajiem pareģiem nebūtu spējis (..) kaut iepīkstēties par tādu pārlaimības ainu, ka jau pavisam tuvā perspektīvā (..) visas Eiropas lielvalstis kopā pārstās eksistēt kā vērā ņemams fizisks spēks; ka šo valstu vadītāji piekāpsies jebkādā veidā, lai tikai (..) krievu prese šos mazāk lamātu” u.tml. No šodienas skatpunkta kā A. Solžeņicina aprakstītās situācijas priekšvēstnesis atklājas Ziemeļatlantijas militārās savienības (NATO) dibināšana 1949. gadā. Eiropas reālpolitiķi lieki un publiski nepļāpāja, taču jau gandrīz 25 gadus pirms A. Solžeņicina sajuta karā nupat kā uzvarējušo valstu nespēku un atdeva savas valstis ASV apsardzībā jeb žēlastībā. Pēdējo gadu notikumi parāda, ka tagad jau krietni vien iepuvuši arī tie Otrajā pasaules karā gūtās uzvaras augļi, ko sev savāca ASV. Ar Vāciju ir līdzīgi kā ar Latviju. Karu tā, protams, neuzvarēja, bet par uzvarētāju draugu kļuva un tagad dala ar saviem draugiem visas viņu bēdas. Pasaules kara uzvarētāju nespēja izmantot šo uzvaru varas nostiprināšanai un nemitīgai palielināšanai apliecina, ka A. Hitlera nāve nav šķērslis viņa revanšam pasaules kara mērogā - viņa ienaidnieku pazušanai no zemes virsas.
Hitlera testaments ir spēkā
Eiropa jūtas tik vainīga par pasaules ievilkšanu divos lielos karos, ka izvēlējusies labāk savu pamatiedzīvotāju izmērdēšanu nekā iesaistīšanos nākamajos karos atbilstoši Ā. Hitlera grāmatā “Mana cīņa” (“Mein Kampf”, 2 daļās, izdota 1925. un 1926. gadā) formulētajai mācībai, ka iedzīvotāju skaita pieaugumam neizbēgami seko cīņa par dzīves telpu (Lebensraum). Grāmatai kopš 1995. gada ir latviešu izdevums ar pieticīgu pieteikumu “izklāsts”, kurā “dzīves telpa” izlaista vairākās vietās, kurās šis termins oriģinālā ir. Tomēr nacistu propaganda savulaik padarīja šo terminu pietiekami labi zināmu arī bez Ā. Hitlera grāmatas lasīšanas. Nacistu loģika bija tāda, ka cīņa par dzīves telpu ir dabas likums, ko viņi spiesti pildīt tieši tāpat kā visas dzīvās būtnes. Viņiem par to pārmest nozīmē to pašu, ko pārmest lapsām, ka tās ēd zosis. Ja kāds šajās attiecībās iepin morāli, tad tikai kā viltību cīņā par to, kurš izrādīsies lapsa un kurš - zoss. Atbilstoši tādai terminoloģijai pasaules kara finišs padarīja par zosi Ā. Hitleru, taču kara beigas nebija pasaules gals. Savā tieši pirms pašnāvības nodiktētajā politiskajā testamentā Ā. Hitlers iepina draudus, ka tiklīdz “naudas un finanšu mahinatori atkal uzskatīs Eiropas tautas tikai par akciju paketēm”, tā “Eiropas ārisko tautu bērnu miljonu nomērdēšana badā, pieaugušo vīriešu miljonu nokaušana un simtu tūkstošu sieviešu un bērnu sadedzināšana un sabombardēšana viņu pilsētās vairs nedrīkstēs palikt par to visu patiesi vainīgajiem bez viņu grēku izpirkšanas, pat ja tā notiks ar humānākiem līdzekļiem”. Pravietojums pietiekami samudžināts, lai atstātu vietu ļoti daudziem variantiem, kā un kad to varētu uzskatīt par piepildījušos. Tai skaitā Ā. Hitlera lāstam atbilst tas, kas tagad Eiropā neatgriezeniski notiek.
Tagadējo situāciju Rietumeiropā nosaka pagājušā gadsimta 40. gadu beigās pieņemtais lēmums neiet pa tām pašām revanšisma takām, kādas bija iestaigātas pēc Pirmā pasaules kara.
Izlēma to ne eiropieši paši, bet amerikāņi, kam bija apnicis regulāri doties uz Eiropu, apmēram tāpat kā pieaugušiem bērniem dažkārt nākas ne tikai aprūpēt, bet arī savaldīt savus alkoholisma vai vecuma plānprātībā kritušos vecākus un piedevām samaksāt par viņu nodarīto kaitējumu kaimiņiem.
Anglis Arnolds Toinbijs (1889-1975) pēc amerikāņu pasūtījuma izdarīja ko tādu, ko ļoti pieklājīgi varētu nosaukt par intelektuālā trakokrekla uzšūšanu eiropiešiem. Mazāk pieklājīgi, bet skaidrāk sakot, eiropiešu uzvedība tika ietekmēta, tāpat kā dzīvnieku uzvedību ietekmē ar viņu kastrāciju. Proti, ASV piespieda vispirms tās Eiropas valstis, kurās ASV karaspēks bija ienācis Otrā pasaules kara laikā, apmainīties ar garantijām uzturēt tik zemu dzimstību, lai, sacīsim, nevienam vācietim vairs nebūtu jākaro par “Lebensraum”, jo viņš to var iegūt tāpat vien proporcionāli gan vāciešu, gan viņu mūžīgo ienaidnieku franču, gan visu citu Eiropas karos piedalījušos tautu skaitliskai samazināšanai, ignorējot viņu aizstāšanu ar turkiem vai jebkādiem citiem ieceļotājiem. Šo garantiju uzturēšanas mehānisms ir Eiropas Savienība ar tā sauktajām bērnu tiesībām - neizpildāmām prasībām, kuru ievērošana un tieši tāpat pārkāpšana vecākiem izmaksā tik dārgi, lai viņi varētu atļauties caurmērā ne vairāk par vienu bērnu uz vienu pieaugušo. Latvijā u.c. Austrumeiropas teritorijās nevis amerikāņu karaspēks ieviesa šādu kārtību, bet austrumeiropieši paši to ieviesa kā priekšnoteikumu, lai drīkstētu palūgt amerikāņu karaspēka ienākšanu.
Kurš zaudē prātu, tas zaudē visu
Tagad jau piemirstais A. Toinbijs bija kulta figūra latviešu trimdas presē, kas A. Toinbija rakstos meklēja savu mītņu zemju vadītāju domas, t.i., nodomus attiecībā uz Padomju Savienību kopumā un tās okupēto Latviju jo īpaši. 1948. gadā izdotais T. Toinbija rakstu krājums “Civilization on Trial” (“Civilizācija tiesas priekšā”, kā šo nosaukumu latviskoja trimdā) kalpoja par ASV un Rietumeiropas valdošo politiķu rokasgrāmatu līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadu vidum. Tagad šīs funkcijas pārņēmis amerikāņu politologa Semjuela Hantingtona (1927-2008) “The Clash of Civilizations” kopš 1993. gada kā raksts un kopš 1996. gada kā bieza grāmata, kas 2012. gadā tika izdota arī latviešu valodā ar nosaukumu “Civilizāciju sadursme”. Iespējami saudzīgi pret savu priekšteci un auditoriju S. Hantingtons parādīja, ka eiropieši komplektā ar ASV nav vienīgā civilizācija pasaulē, t.i., nav vienīgais cilvēku kopums, kas tagadnē cienīgs civilizācijas vārda jeb spējīgs pārņemt varu pār pasauli. Vēl skarbāk sakot, viņš atzina Eiropas un ASV nespēju noturēt jau esošo varas daļu, bet atturējās identificēt šo bezspēcību kā sekas A. Toinbija lozungam “mums ir jāiznīcina Karš un Šķiras tūlīt un līdz galam pārliecībā, ka mūsu mazdūšība vai neveiksme ļaus tām svinēt pār mums šoreiz jau izšķirošu un galīgu uzvaru”.
Toinbija prasība iznīcināt karu un šķiras “tūlīt” (now) 1948. gada tika uzņemta ar aplausiem kā ētiskais maksimālisms, bet praksē politiķi šo “tūlīt” staipīja vēl ilgāk, nekā Lielbritānijas valdība tagad staipa un mēģina aizslēpt “Brexit” aiz Covid-19. Veselais saprāts toreiz vēl lika būt gataviem atvairīt Padomju Savienības uzbrukumu pēc divu pasaules karu šabloniem, kas prasīja ne tikai skaitliski daudzus, bet arī uz piepūli, disciplīnu, sāpēm un nāvi gatavus jaunus vīriešus. Tā tas viss vilkās līdz 1990. gadam, kad Hitlera lāstam pievienojās Irākas diktators Sadams Huseins (1937-2006) ar zaudējumu Pirmajā Persijas līča karā un Padomju Savienība ar savu sabrukumu. Pēdējās veselā saprāta paliekas eiropiešiem atņēma pārliecība par viņu izredzētību kundzībai pār pasauli ar augsto tehnoloģiju un ASV karavīru starpniecību. Eiropa tajā brīdī patiešām un neatgriezeniski ķērās pie pilnīgas kara un šķiru likvidācijas - pie karot un strādāt spējīgu eiropiešu likvidācijas paaudžu nomaiņas gaitā, likumdošanas veidā piespiežot vecākus audzināt savus bērnus bez jebkādām pašapkalpošanās un pašsavaldīšanās iemaņām par locekļiem tikai vienai vienīgai nestrādājošo un tātad arī nekarojošo (jo karš taču arī ir darbs - ka tik ne pats smagākais no visiem darbiem) kungu šķirai. Tajā gribot negribot ieskaitītā pusmiljarda Eiropā dzīvojošo cilvēku iesprostošana mājās un vislabāk gultās precīzi atbilst Ā. Hitlera paredzējumam (vai varbūt instrukcijai?) par “humānākiem līdzekļiem”, ar kādiem tagad tiek īstenota viņa mācība par tikai stiprāko tiesībām uz “Lebensraum”.
